Jānis Zālītis (1933-2007)
“MANS MĪLESTĪBAS CEĻŠ”
12.maijā izcilajam XX gadsimta ārstam, onkologam, psihoterapeitam Jānim Zālītim – 90. dzimšanas diena!
Jānis Zālītis šo pasauli ieraudzīja Vidzemes pusē, Brantu pagasta Lejas Aleņos. Viņš ir pirmdzimtais čaklo zemnieku Lidijas (1909-2000) un Pētera (1905-1942) Zālīšu ģimenē. Jānim asinīs bija bezgalīgā mīlestība pret dzimto zemi, māmuļa un tēvs iemācīja strādāt, būt atbildīgam pret savu darbu. Bērnības laiku un jaunības sākumu Jānis atcerējās ļoti labi un aprakstīja savā pēdējā grāmatā “Sestā simfonija” (2006), kas pārsteidz lasītāju ar neticamajām atklāsmēm.
1940.gada Latvijas okupācija, nevainīgu cilvēku 1941.gada deportācija uz Sibīriju, II pasaules karš izpostīja daudzu cilvēku dzīves. Zālīšu ģimene II pasaules kara laikā zaudēja tēvu Pēteri un brālīti Turaldu. Pēckara dramatiskais laiks Padomju Savienības sastāvā turpinājās ar varmācību, un 1949.gadā māmuļa Lidija, 16 gadīgais Jānis, 10 gadus vecais brālis Edgars un pats jaunākais četrgadīgais Arnītis bija spiesti pamest dzimtās mājās, dodoties izsūtījumā uz Sibīriju. Tikai un vienīgi pateicoties Lidijas stoiskajam raksturam un bezgalīgajai mīlestībai uz saviem bērniem, ģimene izturēja izsūtījuma laika necilvēciskos dzīves apstākļus. Kaut gan vietējie Sibīrijas iedzīvotāji ieteica Lidijai i nesapņot par atgriešanos dzimtenē, 1957.gadā viņa ar jaunāko dēlu atgriezās un dzīvoja Smiltenē.
Jāņa nemierīgais prāts alka pēc zināšanām un sasniegumiem. Zinātkāres vēlme palīdzēja pārvarēt smago slimību – tuberkulozi, iegūt augstāko izglītību Tomskas Medicīnas institūtā. Pats Jānis par to laiku teica: ”No Tomskas sibīriešiem man ir dāsnais, nesavtīgais raksturs, dvēseles plašums, ko nevar vārdos izteikt”.
Iegūta ārsta profesija aizved atpakaļ uz dzimteni. Sākas ārsta cēlais darbs, sākumā Ātrās palīdzības dienestā, Rīgas rajona poliklīnikā un daudzi darba gadi ir aizvadīti Latvijas Onkoloģijas centrā. J.Zālīša domubiedre, viņa grāmatu redaktore V.Veldze rakstīja: “No visām trim medicīnas specialitātēm, kurās darbojās ārsts Zālītis, viņam vistuvākā bija transoloģiskā psihoterapija.” Tomskas Medicīnas institūtā pie profesora J.Larina un Z.Freida skolnieces docentes A.Švarcas Jānis ir apguvis tādas retas specialitātes kā transoloģisko psihoterapiju un psihoanalīzes kursu.
Pie Rīgas rajona poliklīnikas J.Zālītis 1963. gadā nodibināja apvienību onkoloģisko slimnieku rehabilitācijai, ko vēlāk nosauca par klubu “Panaceja”. Tā bija pati pirmā tāda medicīniska profila organizācija Latvijā. Sākas ļoti nopietns darba hipnoterapijas izpētē, un seko tās augšupejoša attīstība. 60. gadu sākumā Veselības aizsardzības ministrija rīkoja zinātniski pētniecisku ekspedīciju uz republikas lauku rajoniem, lai izprastu vēža (arī krūts) veicinošus faktorus. Slimas sievietes pārsvarā bija nelaimīgas arī ģimenes dzīvē. Tā, atcerējās pats Jānis, saplūda onkoloģija un psihoterapija.
Kluba labvēlīgo ietekmi ir izjutuši dauzi tūkstoši cilvēku. “Klubā nāk,” rakstīja Jānis,” no dzīves nogurušie, kuriem vajadzīgs atbalsts un gluži cilvēcisks, labs vārds. Hipnoterapija harmonizē arī vesela cilvēka personību, bagātina to, padziļina estētiskās jūtas, palīdz atraisīties talantiem. Brīnumi nenotiek, brīnumus ar sevi dara cilvēki paši, kļūdami stiprāki, drošāki, atraisītāki. Klubā runājām par skaisto, patīkamo, labo dzīvē, meklējam skaisto dabā. Cilvēki mācās izjust harmoniju un skaistumu, pamazām paši kļūst skaistāki un harmoniskāki.” Šo darbu Jānis uzskatīja par svētīgu: ”Mani interesē cilvēks. Cilvēcisko attiecību skaistums, kas patiešām ir lielākā vērtība, ko dzīvē varam gūt. Es pats diezgan daudz dzīvē esmu zaudējis tāpēc, ka dažkārt neesmu izpratis cilvēku savstarpējās attiecības. Tā ir smalka māksla, kura jāmācās visu mūžu.”
Par Panacejā veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem var nosaukt galvenās tēmas: organisma ceturtais stāvoklis, smadzeņu asimetrijas izmantošana transoloģijā, sublimēšanas metodika, libido un agresijas komplementaritāte, mīlestības teorija un dzimumaudzināšana, ģimenes un pāru terapija, bioloģiskās teorijas noteikšana ar transu, psiholoģisko tipu tālākā izpēte, sociopātijas analīze, psihoanalīzes lietošana.
Klubā ”Panaceja” gūtā pieredze deva ierosmi Transoloģiskās psihoterapijas (hipnoterapijas) biedrības (LTB(H)B) nodibināšanai 2004. gadā. To dibināja un vadīja Jānis Zālītis.
Jānim vienmēr dzīvē bija svarīgi iegūt kādas virsotnes: “Cilvēkam, kurš ir stiprs un garīgi bagāts, vitāli nepieciešams vēl kaut kas cits bez tā, ar ko viņš paradis nodarboties ikdienā. Vēl kāda cita virsotne, uz kuru iet, jo dzīvē itin bieži gadās, ka tas, ko esi mīlējis, – pieviļ, pēc kā esi tiecies, – izrādās mirāža… Tad ir vajadzīgs kāds augstāks, vispārcilvēcisks vērtību mērs. Tā noteikti var būt arī māksla.” Tā bija ar Jāni visu mūžu viņa prātā un dvēselē.
Dzejniece Astrīda Kačerovska Jānim veltīja dzejoli ”Saucēja balss”:
”Es tavā balsī iegrimu kā mākoņsegā,
Tā nesa mani turp, kur debesmala bāl,-
Un galvā dzima gaiša doma,
Un pieaudzēja sapņiem spārnus.
Cik zemei smilšu graudu, jūrai zvirgzdu,
Tik sirdī mīlestības daudz –
Un netīk man par dzīvi gausties,
Bet gribas līdzi kaijām traukties,
Nav baiļu sastapties ar vētru.
Nē, nelūgties, lai rimstas manis dēļ,
Un jūra trakās dusmās viļņus mals,
Bet dāvāts talismans man Tava balss.”
Jānim Zālītim savu cieņu un mīlestību izsaka bijušie pacienti, kolēģi, draugi un radinieki. Jānis Zālītis uz mūžīgiem laikiem paliks savā dzimtajā pusē – Raunas kapos un ārsta dzīvojamajā mājā Cēsu ielā 8, kur viņš strādāja pēdējos dzīves gadus un kur ir ierīkota viņa dzīvei un darbam pastāvīga ekspozīcija “AMOR VIA MEA”.