In Memoriam – Indulis Visvaldis Ozols
In Memoriam – pateicībā par Pirmo Vispasaules latviešu ārstu kongresu
Indulis Visvaldis Ozols (1933.30.06. Rīgā – 2025.20.02. Rīgā)
91 gada vecumā miris bijušais Augstākās padomes deputāts Indulis Visvaldis Ozols. Tieši viņš bija tas deputāts, kurš kā Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs nolasīja rezultātus un katra deputāta individuālo balsojumu 1990. gada 4. maijā, kad deputāti balsoja par Neatkarības deklarāciju. Viņa balsi pārtrauca Latvijas iedzīvotāju ovācijas, uzzinot, ka Latvijas PSR Augstākā padome ir nobalsojusi par šo deklarāciju.
Otrs iemesls, kāpēc vēlos atcerēties Induli Ozolu, bija fakts, ka tālajā 1988. gadā viņš Latvijas Ārstu biedrībai izdalīja divas telpas savā Darba Zinātniskās organizācijas centrā Paula Stradiņa slimnīcas teritoorijā pie Ventspils ielas ieejas, un šajās telpās Latvijas Ārstu biedrība mita līdz 1991. gadam.
Trešais iemesls, kāpēc mums ar cieņu un godu ir jāpiemin aizgājējs, ir atziņa, ka bez Induļa Ozola nebūtu noticis Pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress. Indulis bija šā kongresa finansists, grāmatvedis, uzskaitvedis un praktisko darbu organizators. Par to šajā, viņam veltītajā piemiņas stāstā nedaudz vēlāk.
Indulis Visvaldis Ozols dzimis 1933. gada 30. jūnijā Rīgā. Pabeidzis 17. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu, Rīgas Politehniskā institūta Inženierekonomikas fakultāti mašīnbūves ekonomikas, ražošanas organizācijas un pārvaldes specialitātē. Interesanti, ka viņam bija labākais kursa darbs – “Sociālistiskā budžeta finansēšanas priekšrocības salīdzinājumā ar kapitālismu”. Vēlāk visu dzīvi viņš čakli pierādīja pretējo. Darba gaitas Indulis Visvaldis Ozols uzsācis rūpnīcā VEF, bet kopš 1969. gada strādāja LPSR Veselības aizsardzības ministrijas sistēmā, visai ātri kļuva par Darba zinātniskās organizācijas centra direktoru un ministrijas galveno speciālistu darba zinātniskās organizācijas un pārvaldes jautājumos, kļuva par Latvijas PSR Nopelniem bagāto veselības aizsardzības darbinieku, jo vadīja Gaiļezera slimnīcas projektēšanu un lielā mērā pieskatīja celtniecību. Par šo darbu saņēma arī PSRS Ministru Padomes prēmiju. To visu paveica nekad nebūdams Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedrs, taču ieguva milzīgu Veselības aizsardzības ministra Vilhelma Kaņepa uzticēšanos un atbalstu.
1988. gadā aktīvi iesaistījās Latvijas tautas frontes organizēšanā, tika ievēlēts par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas LTF Arkādijas nodaļas priekšsēdētāju un LTF domes locekli, bija visu LTF kongresu delegāts. 1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu Rīgas 6. vēlēšanu apgabalā. Darbojās Apvienotajā budžeta komisijā kā priekšsēdētāja vietnieks un Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā. No 1992. līdz 1995. gadam bija Latvijas Basketbola savienības prezidents.
Vēlos Indulim Visvaldim Ozolam pateikties par ieguldījumu Pirmā Vispasaules latviešu ārstu kongresa organizēšanā. 2018. gadā, sagaidot pirmā Ārstu kongresa trīsdesmito gadskārtu man bija iespēja ierakstīt Induļa Ozola atmiņas, un daļu no tām vēlos publicēt: “Es pie kongresa rīkošanas pieslēdzos tikai 1989. gadā.
Ievēroju, ka kongresa organizācijā ir nerisinātas problēmas. Par medicīnisko aspektu kongresa gaitai organizatori kompetenti un profesionāli sprieda. Bet organizācijas daļu, man šķita, vajadzēja kaut cik savādāk organizēt. Vajadzēja dispečeru vietu, kur var zvanīt un apmainīties ar informāciju. Interneta nebija, bija tikai telefonsarunas un vēstuļu apmaiņas. Bet man DZO centrā bija darbinieki, kas pārzināja tehnoloģiskās iespējas par informācijas mārketingu, un tajā laikā mēs bijām bijušās savienības mēroga līderi.
Mans centrs bija tīrs latviešu kolektīvs, tikai latvieši un divi latviski runājošie krievu filologi, kas tulkoja. Man centrā nebija ne arodbiedrības, ne komjaunatnes organizācijas, ne partijas organizācijas. Un mūsu kolektīvs bija ļoti interesants. Centrā bija tikai trīs ārsti. Pārējie bija datortehniķi, dizaineri, mākslinieki, tehniskie darbinieki. Tā nu visa reģistrācija un kongresa darbības apkalpošana tika manam centram. 15 vai 16 cilvēki DZO cilvēki piedalījās dažādās kongresa aktivitātēs. Viņi paši visu darīja”.
Kā veidojās kongresa finansu struktūra visplašāk zināja stāstīt Induļa Ozola “labā roka” Zita Altenburga (1957–2020): “Mans šefs Indulis Ozols izdomāja, ka Atmodas gaisotnē ir jāņem vara. Mums kā Veselības ministrijas Darba zinātniskās organizācijas centram vajadzētu kongresa organizēšanā aktīvi iesaistīties. Ozolam bija tāda ļoti laba īpašība – ja viņš iedegās par kaut ko, tad viņš iedegās.
Mums tika nodota funkcija reģistrēt dalībniekus un vākt dalības maksu. Mūsu grāmatvedība naudu noguldīja bankā, bet pēc tam veica izmaksas orgkomitejai un visiem, kam vajadzēja – māksliniekiem, telpu noformētājiem, avīzei “Latvijas Ārsts”.
Bija jau maijs, kad mēs atvērām reģistrāciju mūsu mājā pie pašiem Ventspils ielas vārtiem. Izveidojās rinda, pilsoņi stāvēja no Ventspils ielas līdz otrajam stāvam, kur mēs veicām reģistrāciju. Stāvēja un visi pacietīgi gaidīja.
Milzīgas naudas kaudzes vakarā skaitījām. Caur mūsu rokām izgāja piecu tūkstošu dalībnieku naudiņas. Dalībniekusmēs reģistrējām vēl kongresa laikā Sporta pilī pie personāla ieejas. Strādājam, katru dienu līdz 10 vakarā. Taisījām sarakstus, reģistrāciju pa burtiem. Gatavojām materiālus katram dalībniekam. Sporta pilī dalībniekus reģistrēja 6 mūsu darbinieki. Un vēl – mēs Sporta pilī likām papildus krēslus, jo viss bija pārpildīts.
Izplatījām arī biļetes, jo gan pirmoreiz reģistrējoties, gan vēlāk varēja dabūt biļetes uz Jāņiem pie Zvārtas ieža, uz “Čikāgas piecīšu” koncertu, uz brīvdabas izrādi Druvienā “Skrodernienas Silmačos”.
Vēlme bija piedalīties visiem un visur. Bija arī sporta pasākumi, un visi pieteicās arī skriet un spēlēt tenisu. Reģistrācijas pamatdarbību beidzām tikai 22. vai 23. jūnijā.
Vēl rīkojām izlozi dalībniekiem – kas tiks uz noslēguma pasākumu Operā.
Kongresa dalības maksa bija 25 rubļi. Studentiem lētāk.
Naudu veda paši un veda iestādēm un organizācijām kopā. Rajona medicīnas iestādes grāmatvedis atbrauc ar NMPD mašīnu un saka – “mēs naudu atvedām!” Skaitam naudu, pārbaudām neskaidri piereģistrētos uzvārdus, bet rindā esošie jau kliedz – “mēs ļoti ilgi jau stāvam”. Kļūdas uzvārdos bija daudz, bija iestādes, kas uzvārdus bija pierakstījušas krievu valodā, taču ar vārdu un tēvavārdu. Vēlāk kļūdas uz kartēm daži uztvēra slimīgi. Nācās kartes pārtaisīt.
Vēl mēs radījām uzlīmes mašīnu logiem, šīs uzlīmes dalībniekiem bija baltas, bet organizatoriem melnas”.
Un beigu beigās – pateicība no manis. Indulis Visvaldis Ozols bija tas, kas katru rītu man izsniedza banknotes avīzes “Latvijas Ārsts” papīram, drukai, redakcijas darbam, fotogrāfiem, bet vakarā saņēma sīknaudu, kas bija ietirgota par avīzēm. Saorganizēja divas volgas ar šoferiem redakcijas darbam. Indulis Ozols man izsniedza naudu, ko nācās iebāzt nopietnu ļaužu kabatās partijas centrālkomitejas namā – lai “Čikāgas piecīšiem” ļautu spēlēt Mežaparka estrādē. Indulis Ozols rīkojās ar skaidru un bezskaidru naudu (vēlāk gan viņš par to nemēdza runāt), bet ar viņa viltību un finanšu pratību Pirmajam Vispasaules latviešu ārstu kongresam atvērās visi vārti un durvis. Ļoti strikts, prasīgs, taču korekts pret saviem kolēģiem un darba biedriem, neiecietīgs pret slinkumu un birokrātisku neko nedarīšanu. Izcila personība Latvijas medicīnas vēsturē.
Lai Tev vieglas Dzimtenes smiltis Cērkstes kapos!
Pēteris Apinis