Ilmārs Lazovskis – izcils latvietis

Šā gada 19. novembrī Ilmāram Lazovskim būtu 90. Šo dienu bija paredzēts atzīmēt ar svinīgu sarīkojumu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Tajā profesora ģimene, draugi un kolēģi varētu būt kopā, lai katrs pieminētu jubilāru. Bet tā nebūs. Tomēr pieminēt Ilmāru Lazovski varam arī bez lieliem sarīkojumiem – varam paņemt viņa grāmatas, atšķirt tās daudzās publikācijas, ko atrodam internetā, un mazliet pārsteigti, bet varbūt arī nepārsteigti, secināt, cik vieds cilvēks Ilmārs Lazovskis ir bijis, cik daudzkārt viņa teiktais ir piepildījies. Šajā reizē trīs Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienības biedru apraksti par prof. Ilmāru Lazovski – Kaspara Tūtera, Jura Lazovska un Ata Bārzdiņa impresijas.

Ilmārs Lazovskis un LĀZA

LĀZA vicepriekšsēdis Juris Lazovskis, reimatologs, Kanāda

Manu tēvu viņa 1. ģimnāzijas draugi sauca par Lazīti. Tās bija četrdesmito gadu beigas. Mans tēvs bija palicis Latvijā. Vācu kuģis, uz kuru Ventspils ostā 1944. gadā gaidīja 13 gadīgais Ilmārs Lazovskis un viņa vecāki, tā arī nepienāca. Ģimene līdz ar citām atgriezās Rīgā pēc Kurzemes katlā pavadītās kara pēdējās ziemas. Līdzīgi kā aizbraucējiem arī piespiedu palicējiem bija neziņa par to, kas sagaidāms. Ja izturība, darbīgums un ticība ieraudzīt atkal brīvu Latviju palīdzēja rietumu trimdā nokļuvušajiem Latvijas bēgļiem, tad ar darbu un neatlaidību arī Latvijā palikušie turpināja savu dzīvi okupētajā dzimtenē. Taču ticību Latvijas brīvībai, kas bija tik pašsaprotama rietumu trimdā, dzimtenē palikušiem likās grūtāk saglabāt apkārt valdošās sociālās un morālās degradācijas dēļ. Nebrīvē piedzimstot un padomju doktrīnu apstākļos izaugot, jaunajai paaudzei Latvijas brīvības ideja šķita kaut kas aizvien abstraktāks. Es domāju, ka lēmums doties trimdā 1944. gadā raksturoja manu vecvecāku un tēva attieksmi pret komunistisko iekārtu. 1941. gada izvešana, “melnās bertas” piebraukšana un čekistu ielaušanās pie tēva mātes māsas un viņas vīra, abu izsūtījums un ziņas par viņu nāvi nākamajos gados bija neizdzēšama pieredze. Ja rietumos nokļuvušajiem par trimdu kļuva viņu jaunās mītnes zemes, tad var iedomāties, ka par iekšējo trimdu padomju okupācijas laikā kļuva dzīve mana tēva ģimenei – kaut fiziski Latvijā, tomēr garīgi attālināti no padomju uzspiestās realitātes. Tomēr palīdzēja nepazaudētā ticība, ka Latvija atkal būs brīva, un dziļā pārliecība, ka tas būs iespējams. Iekšējo optimismu stiprināja Rīgas 1. ģimnāzijas neatkarīgais gars. Tur joprojām tai laikā mācīja pirmskara Latvijas skolotāji, arī latīņu valodas skolotājs Augusts Ģiezēns. Ne tikai fundamentālā klasiskā izglītība, seno valodu gaisotne, bet arī morāli ētisko normu demonstrēšana saviem skolniekiem uzturēja pirmskara garīgo atmosfēru. Piemērošanās jaunajai padomju iekārtai bija virspusēja, un gluži neviļus tā varēja maksāt skolniekam vai skolotājam vietas zaudēšanu vai sliktākajā gadījumā – apcietinājumu un izsūtījumu. Varam vien iztēloties skolnieku un skolotāju gara vienību. Kāds padomju virsnieks, ieraudzījis skolas gaitenī apķēpātu Staļina portretu, draudēja pārzinim, tomēr skolnieks netika sodīts par antikomunistisku rīcību. Tā vietā skolas pārzinis izteica audzēknim nosodījumu par nesaprātīgu uzvedību – zīmuļu tērēšanu, kad pēckara periodā tie tik dārgi un grūti dabūjami.

Apkārtējo ačgārnību pieņemšana zināšanai, adaptācija sistēmai, nepazaudējot principus, un ticība brīvas Latvijas idejai – viss reizē prasīja diezgan lielu garīgu žonglēšanu. Tas deva pieredzi un rūdījumu. Medicīnas studijas un pēcstudiju ārsta prakse ļāva tēvam rast garīgu piepildījumu. Kad es piedzimu 1960. gadā, mani vecāki jau bija atgriezušies no savas Gulbenes prakses. Tēvs uzsāka studijas aspirantūrā un sekojoši ieguva vietu Fakultātes terapijas katedrā pie izcilā skolotāja profesora Kristapa Rudzīša. Domāju, ka laime allaž būt izcilību tuvumā un ietekmes sfērā ir ne tikai veidojusi tēva uzskatus un sniegusi mācības, bet nostiprinājusi jau bērnībā ieliktos ētiskos principus. Pacienta psihi izprotoša attieksme, pacienta intereses nostādot kā primārās, koleģialitāte un respekts vienlīdzīgi pret jebkuru līmeni – studentu, profesoru, māsu un sanitāru – tādu atceros savu tēvu.

Patiesa aizrautība ir lipīga. Pateicoties mammas nenogurdināmībai, rūpējoties par māsas un manu audzināšanu un mājas soli, tēvam bija iespēja sava gara enerģiju gandrīz nedalīti veltīt darbam – klīniskam, zinātniskam un pedagoģiskam. Mana tēva atbruņojošais smaids, iemantotās un noslīpētās runas dotības, intuīcija, izcilā klasiskā un medicīniskā izglītība un pieredze nostiprināja viņa kā ārsta, docētāja un iedvesmotāja tēlu. Ja Gorbačova gadi daļai Latvijas bija apjukuma un šaubu piepildīti, tad mans tēvs šķita gatavs pārmaiņām un tās lielās netaisnības – atņemtās Latvijas brīvības – atkalatgūšanai. 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijas notikumi kļuva lielāki par cilvēkiem, kas tajos piedalījās. Necīnoties pēc prominences, atpazīstamības un tituliem, tautas kustība pati izvēlēja sev vadoņus. Ne tikai profesionālus un harizmātiskus, bet arī savus principus iznesušus cauri apspiestības gadiem: tos, kuri bija palikuši imūni gan pret abstrakto “komunisma cēlāja morāli”, gan pret tās transformāciju – “domā vienu, saki otru, dari trešo”. Kad 1989. gadā 1. Vispasaules latviešu ārstu kongresa laikā LĀZA pirmoreiz ieradās Latvijā, 57-gadīgais Ilmārs Lazovskis, medicīnas zinātņu doktors, iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs, sagaidīja trimdas latviešu ārstus. Sagaidīšana Rīgas lidostā un videolentē uzņemtā tikšanās starp manu tēvu un LĀZA Kaspara Tūtera personā ir kļuvusi par vienu no emblēmiskākajām epizodēm. Cieņpilnas un patiesa prieka pilnas acis un emocijas Latvijas un rietumu ārstiem – tās ir jūtas, kas uzplaiksnī, pēc ilgas nošķirtības sanākot atkal kopā vienai ciltij. “Gens una sumus” – „Esam viena cilts” bija noslēguma vārdi mana tēva runai Latvijas Ārstu biedrības dibināšanas sapulcē 1988. gadā. “Viņš šķita kā viens no “mūsējiem””, manu tēvu raksturoja no Ņujorkas iebraukušais ārsts, tagadējais LĀZA valdes loceklis Ēriks Niedrītis, ar kuru tāpat kā ar citiem trimdas ārstiem maniem vecākiem vēlāk izveidojās cieša draudzība. Lai palīdzētu studentiem iegūt zināšanas un pieredzi ārzemēs, Ēriks Niedrītis 2003. gadā izveidoja un turpina vadīt Ilmāra Lazovska Medicīnas fondu, kas saistībā ar LĀZA piešķir stipendijas izcilākajiem Latvijas medicīnas studentiem.

Atskatoties uz mana tēva dzīvi, varu droši teikt, ka viņa principi un rosība tika veltīta LĀZA devīzē rakstītajam – “visiem spēkiem veicinātu veselības aprūpē un zinātnē iesaistīto studentu, rezidentu, ārstu sadarbību un izglītību”. LĀZA un arī mana tēva saglabāto principu noturība varētu būt kā zināms nemainīguma etalons, ar ko samēroties gan toreiz – Otrā pasaules kara uzspiestās trimdas, personiskajās un valstiskajās traģēdijās, gan pašreiz – tik šķietami mainīgajā pasaulē. Ja tēvs būtu dzīvs, viņš varētu te piebilst – plus ça change, plus c’est la même chose  – jo vairāk kas mainās, jo vairāk tas paliek tas pats.

I.L. – Ilmārs Lazovskis/Izcils Latvietis

LĀZA valdes loceklis prof. Kaspars Tūters, psihoterapeits/ psihoanalitiķis, Kanāda

Mana iepazīšanās ar prof. Ilmāru Lazovski notika nejauši un strauji. Tas bija 1989. gada aprīlī, kad Latvijas Tautas fronte (LTF) ieradās Ziemeļamerikā savā pirmajā vizītē. Šī tikšanās kā skanīgs zvans ieskandināja Atmodas laiku Latvijas tautai, kā arī man personīgi deva iespēju atkal iepazīties ar latviešiem Latvijā un pašu Latviju. Tos biju zaudējis, dodoties bēgļu gaitās 1944. gadā.

Man piezvanīja šī brauciena organizētāji un lūdza, vai es varētu dot naktsmājas kādam ārstam no Latvijas, kurš bija viens no LTF pārstāvjiem. Viņa vārds esot Ilmārs Lazovskis.

Es to arī labprāt uzņēmos. Tā bija pirmā reize, kad es satiku Ilmāru. Braucienā no Toronto lidostas uz manām mājām mums abiem bija ļoti pārsteidzoša un jūtu pilna iepazīšanās. Mana sajūta bija, it kā es esmu atradis manu vecāko pazudušo brāli.

Izrādījās, ka Ilmārs bija studējis medicīnu kopā ar manu onkuli Rīgā, un viņi viens otru labi pazinuši. Vēl pārsteidzošāk bija dzirdēt, ka mēs abi esam dzimuši tanī pašā slimnīcā Rīgā un tas pats akušieris prof. Jānis Āboliņš mūs saņēma šinī pasaulē, un mūsu mātes esot samīlējušās Dr. Āboliņā (kā tas bieži notiek šādā situācijā).

Nākamajā rītā bija vēl viens negaidīts pārsteigums. Kad mēs abi pie brokastīm runājām par mūsu lielo interesi par pasaules literatūru un dramaturģiju, Ilmārs tūlīt citēja skaidrā angļu valodā Hamleta monologu no Šekspīra lugas. Tanī pašā dienā es teicu manai sievai, ka nekad neesmu saticis tik interesantu kolēģi/ārstu ar tik plašām zināšanām un interesi ne tikai medicīnā, bet arī literatūrā, filozofijā, mūzikā. Un pa virsu visam tam – viņš ir īsts latvietis no Latvijas!

Vēl viena kopīga interese mums bija ārstnieciskā pieeja slimniekam – izprast viņu visā pilnībā – fizisko un psihisko daļu, un kā tā viena otru spēcīgi iespaido. Ilmārs mani pierunāja pieteikties Pirmajam vispasaules latviešu ārstu kongresam Rīgā, 1989. gada jūnijā un pasniegt referātu par kādu psihodinamisko tematu. Tā bija pirmā reize, kad atgriezos Latvijā kopš 1944. gada. Nekad nebiju domājis, ka man būs jārunā latviešu valodā pāris tūkstošu cilvēku priekšā. Mana latviešu valoda un Latvijas latviešu valoda atšķīrās, jo gadu desmitiem dzīvoju ārpus Latvijas. Te man Ilmārs nāca palīgā ar savu valodas un terminoloģijas ekspertīzi. Eventuāli viņš man arī palīdzēja izstrādāt vārdnīcu psihoanalītiskiem terminiem no angļu uz latviešu valodu. Ilmārs ar savu lielo pieredzi man bija neatvietojams atbalsts.

Dažus gadus vēlāk Ilmārs man zvanīja un lūdza manu kā profesionāļa padomu, kā atrast risinājumu sarežģītā situācijā – viņam esot piedāvāta iespēja kļūt par nākamo Latvijas prezidentu, bet tas viņā raisot dalītas jūtas, pat lielu iekšēju konfliktu – viņš jūtas pagodināts, bet nespēj atrauties no sava ārsta darba. Ilmārs nespēja atstāt savus slimniekus, savus studentus un kolēģus. Es viņam piekritu, jo viņa pienesums savai profesijai bija tik liels, ka, atstājot to uz pāris gadiem, tas būtu liels zaudējums, kaut arī viņš būtu bijis izcila kandidatūra prezidenta amatam.

Nākamos 13 gadus man bija tas gods un privilēģija iepazīties vēl tuvāk ar Ilmāru un Edīti Lazovskiem. Pirmos pāris gadus viņi mani uzņēma savās mājās Martas ielā un vasarnīcā Saulkrastos, un iepazīstināja mani ar Rīgu, Latviju un tās vēsturi. Pirmo reizi es apjēdzu, ko īsti nozīmē tautas dziesma “Še, kur līgo priežu meži”. Sevišķi Edīte veda mani apskatīt daudzos skaistos pieminekļus Rīgā. Caur abiem Lazovskiem es iepazinos ar mirušām un dzīvām Latvijas slavenībām (Meža kapos, Rundāles pilī, Nacionālajā operā, u.c.).

Vienu vasaru Ilmārs paņēma īsu atvaļinājumu un mēs abi apceļojām Latviju, galvenokārt Kurzemi, lai parādītu man savas iemīļotās vietas un palīdzētu man atklāt Latvijas skaistumu un vēsturi.

No Ilmāra Lazovska iemācījos daudz ko jaunu – par zinātni, medicīnu, haosa teoriju un kā tikt cauri grūtām situācijām. Varēju redzēt, kāpēc viņš bija tik iecienīts ne tikai ārstniecības laukā, bet arī visā sabiedrībā. Kas viņu padarīja manās acīs vēl izcilāku, bija viņa godīgums un respekts savstarpējās attiecībās. Viņš ir bijis mans ideālais piemērs akadēmiskajā vidē – kā pasniegt skaidras un kodolīgas lekcijas un kā ieinteresēt klausītājus. Citiem vārdiem sakot, viņš man reprezentēja ārstu un latvieti, kādu reti kur var sastapt.

Atmiņas par prof. Ilmāru Lazovski

LĀZA valdes loceklis Atis Bārzdiņš, onkologs-hematologs, ASV

Nevaru teikt, ka pazinu Ilmāru Lazovski tuvu un personīgi. Mūsu vienīgā tiešā saskare, šķiet, bija man kā studentam, noklausoties kādu duci viņa lasīto lekciju iekšķīgās slimībās. Ducis nav daudz, taču profesoru Lazovski atceros kā spēku, kas atstājis neizdzēšamu iespaidu gan uz mani, gan manas paaudzes ārstiem kopumā.

Būdams ierindas medicīnas students Latvijas Medicīnas akadēmijā 1980to beigās vai 90to gadu sākumā, es zināju Ilmāru Lazovski vispirms kā slavenību, ko biju redzējis televīzijā Atmodas un Tautas frontes aktivitātēs. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju Stradiņa slimnīcas koridorā, man nebija jāskaidro, kas ir šis elegantais kungs ar jauneklīgu matu šķipsnu un nosvērto balsī.

Profesors Lazovskis man kā medicīnas studentam bija augstas inteliģences, profesionālisma un cilvēcības paraugs. Viņa tumši zilā grāmata “Iekšķīgo slimību pamati” bija pirmais ievads manā specialitātē. Tā bija saprotama un deva pietiekamu pamatu, uz kā tālāk būvēt zināšanas, lasot literatūru, kas parasti vairs nebija latviešu valodā. Runājot par latviešu valodu, protams, nevar aizmirst profesora Lazovska interesi tās izkopšanā, īpaši, paplašinot medicīnisko terminoloģiju.

Gribu arī pieminēt nozīmīgus saskares punktus ģimeniskā līmenī. 1995. gadā manam tēvam izveidojās stenokardijas simptomi. Tobrīd koronārās slimības ārstēšana Latvijā pamatā vēl bija tikai medikamentoza. Mans tēvs kā datorzinātņu profesors Latvijas Universitātē bieži tikās ar profesoru Lazovski Latvijas Zinātnes padomes sēdēs. Tieši tur viņš neformālā sarunā ar profesoru saņēma iedrošinājumu iziet koronāro angioplastiju. Šī procedūra tikai nesen bija kļuvusi pieejama Stradiņos. Tēvam tā izrādījās ļoti veiksmīga un, šķiet, izglāba viņa dzīvību, ņemot vērā, cik kritiska un centrāla stenoze tika atrasta angiogrammā. Vienu paaudzi tālāk, profesora dēls Juris Lazovskis, radikāli ietekmēja arī manu dzīvi, radot interesi par iespēju tālāk izglītoties ASV, Latvijas Medicīnas akadēmijas avīzītē publicējot paziņojumu par Dr. Ainas Galējas stipendijām. Juris man arī palīdzēja šo stipendiju izmantot un virzīties cauri procesam, kas ļāva iziet rezidentūru Ņujorkā un izveidot ārsta karjeru ASV.

Profesors Ilmārs Lazovskis bija viens no spilgtākajiem sava laika Latvijas inteliģences paraugiem, kas pievērsa uzmanība ne tikai šauri profesionāliem jautājumiem, bet arī tautas kultūrai un dzīves izkopšana kopumā. Tieši šāda daudzšķautņaina darbība dažādās dzīves sfērās radīja profesora īpašo reputāciju un ietekmi, kas turpinās arī ilgi pēc viņa aiziešanas.

______________________________________________________________________________

LĀZA vieno ārzemēs un Latvijā dzīvojošos ārstus un zobārstus, kā arī citus veselības nozares profesionāļus, zinātniekus un darbiniekus kopējam mērķim – visiem spēkiem veicināt veselības aprūpē un zinātnē iesaistīto studentu, rezidentu, ārstu un zobārstu izglītību un sadarbību. To dibināja 1947. gadā Eslingenā trimdā devušies latviešu ārsti.