Anda Ķīvīte: Būt vai nebūt HIV epidēmijas apkarošanai Latvijā – tāds ir jautājums
www.delfi.lv Anda Ķīvīte, Sabiedrības veselības speciāliste, Dr.med.
Vēl nesen publisko telpu “apskrēja” informācija, ka 2016. gada apkopotie statistikas dati apliecina – Latvija izvirzījusies pirmajā vietā Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomikas zonā jauno ik gadus reģistrēto HIV gadījumu skaita ziņā, ar 18,5 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju apsteidzot ilggadējo līderi Igauniju.
Jau vairākus gadus, vērojot jauno gadījumu skaita augšupejošo tendenci, Veselības ministrija sadarbībā ar nozares profesionāļiem un nevalstisko sektoru ir izstrādājusi politikas plānošanas dokumentu, kas paredz konkrētas aktivitātes šīs satraucošās situācijas risināšanai. Proti, pirms nedēļas, 11.maijā, Valsts sekretāru sanāksmē tika izskatīts “HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020.gadam”.
Izstrādātais dokuments ir ieguvis mediķu, sabiedrības veselības profesionāļu un pacietu organizāciju pārstāvju atbalstu. Vēl vairāk – tas atzīts par pilnīgāko no visiem līdz šim spēkā bijušajiem HIV nozares īstermiņa politikas plānošanas dokumentiem valstī. Rīcības plānā iekļauts ievērojams skaits aktivitāšu, kuras līdz šim vispār nebija guvušas valsts atbalstu, taču bez kurām efektīva HIV epidēmijas apturēšana Latvijā nav sagaidāma. Viens no būtiskākajiem pasākumiem ir HIV ārstēšanas agrāka uzsākšana, kas ne vien uzlabo dzīves kvalitāti un pagarina mūža ilgumu inficētajām personām, bet pasargā no inficēšanās arī apkārtējos cilvēkus saistībā ar to, ka HIV vīrusu daudzums pacientu asinīs un citos bioloģiskajos šķidrumos ārstēšanas rezultātā kļūst pārāk mazs, lai varētu saslimšanu nodot tālāk.
Vairāki starptautiski pētījumi, tostarp pagājušajā nedēļā vienā no pasaules vecākajiem un zināmākajiem medicīniskajiem izdevumiem Lancet publiskotais pētījums par HIV inficētu personu mūža ilguma pagarināšanos spilgti apliecina ievērojamo sasniegumu HIV terapijas attīstībā nozīmīgumu. Apjomīgajā pētījumā, kurā analizēti vairāk kā 88 000 pacientu dati no 18 Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm rāda, ka inficēti cilvēki, kuri uzsākuši lietot pretvīrusu medikamentus 20 gadu vecumā, nodzīvos līdz 68-78 gadu vecumam.
Proti, mūža ilgums HIV inficētiem cilvēkiem kļūst arvien tuvāks vispārējās sabiedrības dzīves ilguma rādītājiem. Šie iepriecinošie rezultāti tiek skaidroti ar to, ka jaunākie pieejamie medikamenti ir mazāk toksiski, ar mazāku risku rezistences (jeb nejutības pret medikamentiem) attīstībai, ar mazāk blaknēm, un tie ir ērtāk lietojami (vairākas aktīvās vielas apvienotas vienā tabletē vai kapsulā, un dienā jāiedzer tikai viena šāda tablete), kas ievērojami paaugstina pacientu līdzestību terapijai. Turklāt ārstēšana ne tikai pagarina mūža ilgumu, bet arī nodrošina pacienta darbaspēju saglabāšanu un spēju ekonomiski un sociāli aktīvi iekļauties sabiedrībā, kā rezultātā mazinās arī katras valsts sociālā budžeta slogs. Šim faktam vajadzētu kliedēt aizspriedumus pret HIV infekciju un personām, kuras šī infekcija skar.
Būtiski, ka jaunajā HIV ierobežošanas plānā iekļauti pasākumi saslimšanas iespējami agrīnas diagnosticēšanas veicināšanai, apmācot un motivējot ģimenes ārstus, intensificējot informāciju par HIV medicīnas studentu un rezidentu apmācību programmās u.tml.. Tāpat atrodamas aktivitātes primārās profilakses jomā, piemēram, pasākumi iedzīvotāju izglītošanai par HIV pārneses veidiem, kā arī pedagogu sistemātiska izglītošana seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos darbam ar skolu jaunatni, kas neseno Izglītības likuma “tikumības grozījumu” kontekstā šķiet īpaši nozīmīgs pasākums.
Gribu uzsvērt, ka minētajā politikas plānošanas dokumentā ietvertas nozīmīgas un ilgi gaidītas aktivitātes arī citu seksuālās un asins pārneses infekciju jomā, piemēram, uroģenitālās hlamidiozes skrīnings 15-25 gadus vecu jauniešu populācijā. Hlamidioze, kuru parasti iegūst jaunieša vecumā, ir viens no neauglības cēloņiem. Tā kā infekcija bieži norisinās bez simptomiem vai sūdzībām, bez skrīninga tā netiek atklāta un ārstēta. Tamlīdzīgi varētu uzskaitīt vēl virkni citu Latvijas kontekstā inovatīvu aktivitāšu, kuru nozīme sabiedrības veselības uzlabošanā ir zinātniski pierādīta un neatsverama.
Izstrādājot kvalitatīvu rīcības plānu ir sperts būtisks solis HIV epidēmijas un saistīto infekciju izplatības samazināšanā. Taču atklāts paliek jautājums – vai dokumentā iekļautie labie plāni sastaps dzirdīgas ausis Saeimā, un valsts budžetā atradīsies finansējums to realizācijai?! Vai arī valsts atbildīgas rīcības pret savu iedzīvotāju veselību formulējums paliks vien izklāstīts uz papīra, un HIV turpinās savu uzvaras maršu Latvijā?!