Godātie kolēģi!
Esiet laipni gaidīti izstādes “Skalpelis un spalvaskāts” atklāšanā 2019. gada 10. decembrī pl. 16.00 Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā!
Izstāde veltīta latviešu medicīnas darbiniekiem (ārsti, zobārsti, farmaceiti, medicīnas māsas un citi), kuri savos vaļas brīžos nopietni un nenopietni pievērsās rakstniecībai, izpaužot savas domas un uzskatus dzejā, stāstos, lugās, esejās un atmiņu pierakstos.
Anita Caune
20.07.1930. – 5.12.2019.
5. decembrī aizsaules ceļos devās Latvijas Ārstu biedrības godabiedre, ilggadējā Dzemdību nama vadītāja un galvenā ārste Dr.med. Anita Caune. Sēru vēsti uzzinājām no visu iemīļotās ārstes mazdēla Krišjāņa Caunes:
“Pagājušajā naktī karaliskajā miegā devās mana mīļā Vecmāmiņa. Ilggadējā Rīgas Dzemdību nama vadītāja un galvenā ārste, pirmā Latvijas čempione kalnu slēpošanā, kaislīga teātra mīle, dziesmu karaliene un pirmklasīga personība daudziem jo daudziem, kuriem vijās dzīve ar viņu.
Pateicoties viņai, es iemīlēju skatuvi un atklāju teātra mākslas burvību, bet bērnībā viņa man rādīja zvaigznes un zināja daudz interesanta par tām stāstīt.
Anitas jeb Nitiņas, jeb mūsu ģimenē sauktas par Ninīti fenomens – pāri visiem sasniegumiem un panākumiem viņa bija patiess, īsts, ļoti lielas iedvesmas pilns un neizmērojami mīlošs cilvēks. To, cik liela personība viņa ir, sapratu, kad man bija jau pāri par 20 gadiem, izlasot kādu viņas interviju žurnālā „Latvijas Ārsts” (padalos, jo manuprāt dzīvs stāsts ar skaistu valodu)! Līdz tam viņa bija mana vienmēr iedvesmojošā un pozitīvā Vecmāmiņa, un tāda viņa man vienmēr arī būs.
Anita Caune: “Lai cik stipri mūs mīl, lai cik dāsni dzīve mūs apvelta, katram pienāk tāds brīdis, kad paliec viens ar pasaules nežēlību un nodevību. Tad raud tava dvēsele, un itin neviens tev nespēj palīdzēt, kā tikai tu pats. Tās ir katra cilvēka melnās stundas, kas jāiztur, nedrīkst sabrukt un noslēgties sevī, nedrīkst sākt ienīst un pazemoties. Tas, kurš to ir spējis, ir uzvarējis sevi un lielo tukšumu, un tam cilvēkam vairs ne no kā nav jābaidās.””
Dr. med. Anita Caune pēc augstskolas beigšanas 1955. gadā strādājusi Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā, no 1971. gada bijusi Rīgas Dzemdību nama galvenā ārsta vietniece (1971–1984), vēlāk ilgus gadus galvenā ārste (1984–1996). 1980. gadā ieguvusi LPSR Nopelniem bagātās ārstes nosaukumu. 2009. gadā ievēlēta par Latvijas Ārstu biedrības godabiedri.
Latvijas Ārstu biedrība izsaka visdziļāko līdzjūtību Anitas Caunes tuviniekiem, draugiem, kolēģiem!
Lai pārbaudītu tautas kalpu zināšanas, Latvijas Ārstu biedrība (LĀB), Latvijas Jauno ārstu asociācija (LJĀA) un Latvijas Māsu asociācija (LMa) sadarbībā ar “Prāta spēles” aicina Saeimas deputātus, premjeru un ministrus uz viktorīnu – “Valsts budžets 2020”. Politiķu prāta spēles notiks 11. decembrī no plkst. 16.00 līdz 18.00 Viesību zālē 3. stāvā, Blaumaņa iela 38/40, Rīga. Brīva ieeja ikvienam interesentam!
“Tiekoties ar valdības pārstāvjiem un Saeimas deputātiem, neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies, ka politiķu zināšanas par valsts budžeta veidošanu un saturu ir ļoti vājas. Dramatiski trūkst arī izpratnes par demokrātiju un Saeimas lomu parlamentārā republikā. Nezināšana sekas ir bezatbildīgi lēmumi un slikti likumi, kas ne tikai grauj uzticēšanos valstij un taisnīgumam, bet arī liedz Latvijas iedzīvotājiem saņemt mūsdienīgu veselības aprūpi,” uzsver LĀB prezidente Ilze Aizsilniece.
Viktorīnas jautājumus sadarbībā ar tiesību, politikas un ekonomikas ekspertiem izstrādājuši “Prāta spēles” organizatori, kas arī nodrošinās pasākuma moderēšanu un rezultātu apkopošanu. Politiķu sniegumam līdzi varēs sekot Delfi.lv un portāla sociālo mediju kontos: viktorīnas rezultāti tiks paziņoti tajā pašā dienā, bet to detalizēta analīze būs lasāma nākamajās dienās. Pirmo trīs vietu ieguvējiem pasākuma organizatori ir sarūpējuši šokolādi un bezalkoholisko dzirkstošo vīnu.
LĀB, LJĀA un LMa uzskata, ka process kādā tika izstrādāts un apstiprināts valsts budžets, ir nepieņemams un neatbilst labai valsts pārvaldes praksei. Tas neatspoguļo Latvijas valsts prioritātes un sabiedrības intereses un nav vērsts uz ilgtspējīgu attīstību. Tāpēc nekavējoties jāpārskata ne tikai Latvijas valsts budžets nākamajam gadam, bet jāuzsāk plaša diskusija par jaunu budžeta veidošanas principu izstrādi un ieviešanu.
“Daudzas valsts budžeta izmaksu pozīcijas rada bažas par to lietderību un saprātīgumu, tāpēc viktorīnā vēlamies pārliecināties, vai politiķi, kas lemj un tiek algoti par nodokļu maksātāju naudu, pārzina tā saturu. Vēlamies arī atgādināt, ka Saeimas deputāts nav “balsojamā mašīna”, bet gan tautas ievēlēts priekšstāvis, kuram ir jābūt zinošam un patstāvīgi domājošam, kā arī atbildīgam par savas rīcības sekām,” norāda LMa viceprezidente Ilze Ortveina.
Veselības aprūpes finansējums jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir katastrofāli zems, turklāt ekonomiskās krīzes laikā (2009. gadā) tas tika samazināts vēl par 40%. Tāpēc 2020. un nākamajos gados valsts budžetā iezīmētais finansējums 3,8 % no IKP apmērā ir uzskatāms par nepietiekamu. Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpei katru gadu arī turpmāk iecerēts tērēt 1,2 miljardi eiro, kas ir 636, 80 eiro uz vienu iedzīvotāju! Salīdzinājumam – Igaunija veselības aprūpei katru gadu atvēl 5,8% no IKP, bet viena iedzīvotāja veselībai tērē 1165 eiro.
“Lai kļūtu par ārstu vai kādu citu veselības aprūpes speciālistu, ir daudz un ilgi jāmācās, turklāt visa mūžā garumā sava kvalifikācija jāpilnveido. Tie paši kvalitātes standarti attiecas arī uz politiķiem. Viktorīna būs viņu eksāmens, jo mēs iestājamies par profesionālu politiku un politiķiem, kas zina, ko dara!” saka LJĀA valdes priekšsēdētājs Kārlis Rācenis.
Papildu informācija:
Ilze Aizsilniece, LĀB prezidente
Mob. tālr.: 27821100
Latvijas arodslimību ārstu asociācija (LAĀA) dibināta 1994. gada 9. decembrī. Par tās prezidenti tika ievēlēta profesore Maija Eglīte, par viceprezidenti – Tija Zvagule. Nodibinot asociāciju, sākotnējais biedru skaits bija 35 ārsti. 2006. gadā LAĀA tika pārdēvēta par Latvijas arodslimību ārstu biedrību (LAĀB). Tā sekmīgi darbojas jau 25 gadus, biedru skaits šajos 25 gados ir palielinājies 10 reizes. Pašreiz biedrībā ir 367 ārsti.
Latvijas arodslimību ārstu biedrības darbība un arodveselības nozare Latvijā ir cieši saistītas. 2008. gadā Latvijas ārstu biedrībā tika nolemts apvienot vienā specialitātē Latvijas arodveselības ārstus un arodslimību ārstus. Tagad esam viena specialitāte – Arodveselības un arodslimību ārsti (specialitātes kods P 53).
Vieni no galvenajiem LAĀB uzdevumiem ir bijuši attīstīt aroda jeb darba medicīnas specialitāti Latvijā, piedalīties arodveselības un darba drošības (AVDD) stratēģijas veidošanā, ņemot vērā, ka mūsu sabiedrībā un darba dzīvē notiek straujas pārmaiņas, mainās nodarbinātība, notiek darbaspēka demogrāfiskās izmaiņas, palielinās starptautiskās sadarbības iespējas u.c.
Pirms 25 gadiem mēs apzinājām ārstus, kuri padomju laikos jau bija strādājuši rūpniecībā kā t.s. ceha ārsti un uzaicinājām viņus ņemt dalību LAĀB. Mēs noorganizējām viņu kvalifikācijas celšanu un gatavojām jaunus speciālistus.
Toreiz bija svarīgi izprast kā veidot arodveselības sistēmu atbilstoši pasaules paraugiem, pareizi nospraust tās mērķus un uzdevumus, apzināties, ka arodveselības nozare ir komandas darbs, ka arodveselības un arodslimību ārstiem ir jāsastrādā ar pārējiem komandas locekļiem – darba higiēnistiem, darba aizsardzības speciālistiem, inženieriem u.c., jāizstrādā programma speciālistu gatavošanai un nepārtrauktai kvalifikācijas celšanai.
LAĀB galvenie uzdevumi pirms 25 gadiem:
LAĀB ir veikusi lielu darbu speciālistu sagatavošanā un arodveselības nozares attīstībā. Tās galvenie darbības virzieni:
Arodveselības un arodslimību ārsti iegulda nozīmīgu darbu arodveselības, aroda medicīnas un darba drošības nozaru attīstībā. Sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijā notiek lielas izmaiņas likumdošanā, mainās normatīvo dokumentu prasības. Par AVDD juridisko pamatu kalpo darba aizsardzības likums (stājies spēkā ar 2002.g. 1. janvāri). Pamatideja – darba aizsardzības pasākumiem ir jābūt balstītiem uz darba vietu riska novērtējuma datiem. Riska novērtējumā ir 2 etapi, kuros loma ir arī arodveselības un arodslimību ārstiem: riska faktoru identifikācija – jāsaprot, kuri ir tie faktori, kas var ietekmēt nodarbinātos; riska faktoru novērtējums – kādu risku šie faktori rada veselībai.
Svarīga ir arodslimību savlaicīga atklāšana, diagnosticēšana un reģistrācija. Starptautiskā darba organizācija (SDO) regulāri izstrādā arodslimību sarakstus, kam ir rekomendējoša nozīme. Pēdējais arodslimību saraksts apstiprināts SDO ekspertu sapulcē 2009.g. Latvijā ir izstrādāts savs arodslimību saraksts; tas publicēts LR MK noteikumos Nr. 908 (06.11.2006) Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība (1. pielikums) ar grozījumiem MK noteikumos Nr. 53 (19.012010.). Minētie MK noteikumi nosaka arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtību, arodslimību sarakstu, arodslimību izraisītāju faktoru un to lietojuma kategoriju sarakstu.
Arodslimības diagnozi ir tiesības apstiprināt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra arodslimību ārstu komisijai, kuras sastāvā ir arodveselības un arodslimību ārsti, neirologs un ja nepieciešams, citi speciālisti. Latvijā novērojama strauja aroda saslimstības palielināšanās – 12 reizes pēdējo 25 gadu laikā. Kā nozīmīgus faktorus šajā sakarībā ir jāmin arodveselības un arodslimību ārstu zināšanu uzlabošanos un nodarbināto obligāto veselības pārbaužu kvalitātes celšanos.
Arodveselības nozares attīstību Latvijā veicina LAĀB līdzdalība arodveselības nozares veidošanā Eiropā, tās biedriem ņemot dalību dažādās Eiropas organizācijās. LAĀB kļuvusi par biedru Eiropas Vasaras skolu Aroda medicīnā asociācijā (EASOM), kuras mērķis ir apmācīt speciālistus un izplatīt zināšanas aroda medicīnas nozarē Eiropā. Šovasar Vasaras skola ar labām sekmēm augusta beigās tika sarīkota Rīga un tika veltīta tādai svarīgai tēmai kā Aroda onkoloģiskās slimības.
Vairāki LAĀB biedri ir eksperti Medicīnas speciālistu Eiropas apvienības (UEMS) Aroda medicīnas sekcijā; Eiropas darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras Riska novērtēšanas grupā; EK Eiro atoma ekspertu grupā.
Ņemam arī dalību ES Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras Latvijas Nacionālā kontaktpunkta Informācijas padomē (http://osha.lv) un Eiropas veselības veicināšanas darba vietās sadarbības tīkla Latvijas Nacionālā kontaktpunktā (www.enwhp.org).
Mūsdienās arodveselības un arodslimību ārsta loma arvien vairāk palielinās, jo daudzas arodslimības ir iespējams ārstēt, ja tās atklāj sākuma stadijās. Sakarā ar jaunajām problēmām darba vidē (darbs ar augstām tehnoloģijām, datoriem, jauno materiālu risku, pārāk intensīvu darbu, informācijas pārpilnību u.c.) mūsdienās mainās aroda patoloģijas raksturs. No viena faktora izraisītām tipiskām arodslimībām tās mainās uz daudzu faktoru iztaisītām komplicētām slimībām.
Viss minētais nosaka LAĀB lomu mūsdienu medicīnā. Nospraustie mērķi un uzdevumi 25 gadu laikā lielākā mērā ir realizējušies un aroda veselības un aroda medicīnas specialitātes attīstība turpinās. Cenšamies būt palīgi nodarbinātajiem un darba devējiem.
Maija Eglīte, Dr.habil.med., profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedras vadītāja, Latvijas arodslimību ārstu biedrības prezidente
Ilze Feldberga, Latvijas arodslimību ārstu biedrības sekretāre
Profesors Jānis Stradiņš
10.12.1933.–29.11.2019.
29. novembrī 85 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķis profesors Jānis Stradiņš – izcilākā 20. un 21. gadsimta personība Latvijas zinātnē un kultūrā.
Jānis Stradiņš dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Izglītību J. Stradiņš ieguva Rīgas 5. vidusskolā un Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, ko ar izcilību absolvēja 1956. gadā. Pēc studijām darbu sāka LZA Organiskās sintēzes institūtā pie ievērojamā ķīmiķa un jaunu ārstniecisko preparātu autora akadēmiķa Solomona Hillera. 1960. gadā Maskavas universitātē aizstāvēja kandidāta disertāciju, 1968. gadā Rīgā – ķīmijas doktora disertāciju. Abas saistītas ar organisko vielu struktūras un elektroķīmisko pārvērtību likumībām. Pētījumi molekulārajā elektroķīmijā iztirzāti vairākās grāmatās un aptuveni 300 zinātniskos rakstos krievu, angļu un vācu valodā. Viņa vadībā aizstāvētas 15 disertācijas. Pētījumi veicinājuši vairāku oriģinālu preparātu, piemēram, furagīna, ieviešanu medicīnā. Līdztekus pētījumiem ķīmijā jau kopš studenta gadiem J. Stradiņu saistīja zinātņu un kultūras vēsture. Viņš piedalījies arī P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja veidošanā medicīnas vēstures pētījumos. Atrastie fakti ietverti vairākās monogrāfijās, arī par P. Valdenu, T. Grothusu, P. Stradiņu u.c., apmēram 170 zinātniskos rakstos.
1961. gadā J. Stradiņš izveidoja Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, ko vadīja līdz 2006. gadam. Laikā no 1972. gada līdz 1976. gadam bija docētājs Latvijas Valsts universitātē, 1974. gadā kļuva par profesoru.
1961. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju profesora Jāņa Stradiņa vadībā. J. Stradiņš bija aktīvs Atmodas kustības dalībnieks, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā. Kopš 1990. gada darbojās kā pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, kopš 1992. gadā – arī Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagadējās RSU) Medicīnas vēstures institūtā.
Laikā no 1996. gada līdz 1998. gadam Stradiņš bija LZA viceprezidents, no 1998. gada līdz 2004. gadam – prezidents. 2004. gadā kļuva par LZA Senāta priekšsēdētāju. No 1987. gada profesors bija Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents, no 1990. gada vadīja Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, no 2006.gada – valsts pētījumu programmu “Letonika”. No 1990. gada līdz 2007. gadam J. Stradiņš bija Latvijas Zinātnes padomes valdes loceklis. Profesors bija ievēlēts arī par Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas (1991), Saksijas Zinātņu akadēmijas (1993), Vācu dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” (1994) un Lietuvas Zinātņu akadēmijas (1994) locekli, uzņemts par Ņujorkas ZA biedru (1995).
Stradiņš kā autors vai līdzautors sarakstījis septiņas grāmatas un vairāk nekā 330 zinātniskas publikācijas ķīmijas jomā, kā arī 20 grāmatas un vairāk nekā 270 zinātniskas publikācijas zinātnes vēstures jomā.
1982. gadā Jānis Stradiņš saņēmis Augusta Kirhenšteina medaļu, 1983. gadā Paula Stradiņa balvu, , 1988. gadā – Paula Valdena prēmiju, 1990. – Solomona Hillera medaļu, 1993. gadā – LZA Lielo medaļu, 1994. gadā – Teodora Grothusa prēmiju un LZA Gustava Vanaga balvu, 1995. gadā apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2001. gadā piešķirta Ministru kabineta balva par zinātnisko darbu ciklu Latvijas zinātņu un kultūras vēsturē, 2004. gadā saņēmis Rīgas balvu, 2008. gadā – I šķiras Atzinības krustu. Viņš ir saņēmis dažādus citu valstu apbalvojumus: 2001. gadā Francijas Goda leģiona ordeni, 2004. gadā – Igaunijas Māras zemes krustu u.c. Profesors bija LU, LLU un RSU goda doktors.
Profesora devums nacionālās pašapziņas celšanā Trešās atmodas laikā, kā arī Latvijas zinātnes reformas veicināšanā, Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunā satura veidošanā, Latvijas zinātņu, tostarp medicīnas, vēstures un latviešu tautas kultūrvēsturisko tradīciju apzināšanā un popularizēšanā sabiedrībā ir nepārvērtējams.
Atvadīšanās no akadēmiķa Jāņa Stradiņa un piemiņas dievkalpojums notiks sestdien, 7. decembrī, Torņakalna baznīcā.
No plkst.12.30 paredzēta atvadīšanās, savukārt plkst.14 notiks dievkalpojums, kam plkst.15.30 sekos piemiņas pēcpusdiena Latvijas Universitātes Zinātņu mājā.
Profesora Stradiņa radinieki, atvadoties no akadēmiķa, aicina nenest ziedus un vainagus, bet tiem domātos līdzekļus ziedot skulptūras “Sēlijas sirds” izveidei Sunākstes mācītājmuižas parkā.
Gertrūde Eniņa
29.09.1926.–28.11.2019.
28. novembrī mūžības gaitās devusies Latvijas Ārstu biedrības godabiedre, neiroloģe, profesore Dr.habil.med. Gertrūde Eniņa.
Gertrūde Eniņa dzimusi 1926. gada 29. septembrī Viļakā. Rīgas Medicīnas institūtu absolvējusi 1952. gadā. Jau no jaunības aizrautīgi pievērsusies zinātnei un pētījumiem, galvenokārt pētot smadzeņu asinsvadu slimības un neiroloģisko slimību diagnostikas iespējas, profesore ir arī vairāku izgudrojumu autore. No 1954. gada bijusi asistente Rīgas Medicīnas institūta Nervu slimību katedrā, docētāja, Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītāja (1973–1992), profesore (no 1973. gada), Dr.med. (1959), Dr.habil.med. (1969).
Profesore ilgus gadus vadīja Latvijas Neirologu asociāciju, bija Eiropas Neirologu asociāciju federācijas biedre, Pasaules Neirologu federācijas biedri.
Ilgajos darba gados profesore izaudzinājusi vairākas neirologu paaudzes un devusi neizmērojamu ieguldījumu neiroloģijas attīstībā Latvijā. Profesores bagātais darba mūžs un ieguldījums Latvijas neiroloģijas attīstībā novērtēts ar valsts augstāko apbalvojumu – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1998). Gertrūde Eniņa ievēlēta par Latvijas Ārsta biedrības godabiedri 2008. gadā un par mūža ieguldījumu medicīnā un ārstu izglītībā saņēmusi Gada balvu medicīnā (2010).
Atvadīšanās no profesores 3. decembrī plkst. 12.00 Rīgā, Miķeļa kapos.
Protesta akcijā “Vienoti par veselību” šodien, 28. novembrī pie Saeimas ēkas piedalījās vairāki simti mediķu un pacientu, kas izteica atbalstu mediķu uzsāktajai cīņai par godīgu politiku. Protesta dalībnieki Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza rosinājumu sākt parakstu vākšanu, lai izsludinātu referendumu par Saeimas priekšlaicīgu atlaišanu.
Protesta dalībnieki Centrālajā vēlēšanu
Pēteris Apinis
LĀB Ētikas komisijas priekšsēdētājs, žurnāla „Latvijas Ārsts” redaktors
Tiešām nezinu, kāpēc jautājums par iespējamu ārsta kļūdu un tā saistību ar kriminālsodāmību Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē bija iekļauts tieši pirms 28. novembra mediķu protesta akcijas pie Saeimas. Iespējams, ka mani moka zināma mānija un man nav pa spēkam nesasaistīt valdības un Saeimas noziedzīgo bezdarbību medicīnas finansēšanas nepalielināšanā, pašu pieņemtu likumu neievērošanā ar masīvu televīzijas kampaņu pret onkologiem, plašām publikācijām par ārstu algām (no “nezināma” avota iegūta informācija, ka kāds ārsts saņem 39 tūkstošus mēnesī), premjerministra apgalvojumiem, ka veselības aprūpes sistēma ir necaurspīdīga, tāpēc vairāk naudas tai dot nedrīkst, un virkni dažādu amatpersonu paziņojumu par atsevišķiem medicīnā vērotiem nolaidības radītiem gadījumiem. Tas, protams, viss ir sakritība, bet sensitīvais jautājums par ārstu kļūdām un iespējamu nolaidību, kas dažādā formā uz Saeimu virzīts astoņus gadus, bet NAV skatīts komisijās, jo allaž atradušās dažādas atrunas, tiek celts publiskai diskusijai tieši tad, kad Saeimas liktenis izšķirsies – vai ārstu sabiedrība noslieksies Saeimas atlaišanas pusē. Patiesībā – vēlme diskreditēt mediķus, tikai „pūkainiem cimdiem rokās”. Pasaules medicīnas literatūrā ir daudz publikāciju, kas pierāda, kā ar vienu negatīvu rakstu vai raidījumu var nostādīt daudzus pacientus pret ārstiem, ārstniecību, konkrētu operāciju vai manipulāciju, likt viņiem atteikties no zālēm. Tipiskākais piemērs ir viena apzināta publikācija, kurā tika izteiktas aizdomas, ka vakcīnas var izraisīt autismu, un pēc tās miljoniem cilvēku atteicās savus bērnus vakcinēt pret infekcijas slimībām un pat radās pretvakcinācijas kustības.
Literatūrā un īpaši kinematogrāfā ir itin daudz daiļdarbu, kur slepkava vai ļaundaris izrādās ārsts, turklāt viņi slepkavo, lai tiktu pie nieres transplantācijai vai mantojuma. Eiropā nav neviena pierādīta gadījuma, kad cilvēkam būtu vardarbīgi izņemti orgāni, lai kaut kādā pagrīdes klīnikā citam pārstādītu. Vēl vairāk – mūsdienu civilizācija nepieļauj apzināti ļaunprātīgu medicīnas speciālistu darbošanos, kā tas bija, piemēram, eksperimentējot ar ieslodzītajiem Padomju Savienības un fašistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēs. Diemžēl arī tādās demokrātijas valstīs kā ASV 20. gadsimtā smagi mentāli slimi pacienti vai nabadzīgāku valstu iedzīvotāju eksperimentāli tika inficēti ar venerisku slimību izraisītājiem vai hepatīta vīrusiem, tika veiktas pat vēža šūnu injekcijas. Tas viss pagājušajā gadsimtā ir noticis, un to paveikuši daži noziedznieki, atstājot nedzēšamus traipus uz pasaules medicīnas baltā virsvalka. Tādu noziedznieku bija daži desmiti, ārstu pasaulē šobrīd ir desmit miljoni, bet argumentāciju par ārstu sodīšanas nepieciešamību likumdevēji balsta uz šo dažu desmitu neliešu padarītā.
Tātad – diskusija par ārstu kļūdām lielā mērā tika izvēlēta ļoti konkrētā datumā, un neatstāj sajūta, ka tieši 26. novembrī, pāris dienu pirms otrās mediķu akcijas pie Saeimas, bija vajadzīga kāda ārstiem neglaimojoša un klaji negatīva ziņa. Es nedomāju, ka tā bija iecerējis ārsts Andris Skride, kas vada Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, viņš itin labi saprot – kāpēc Kriminālkodeksa 138. pants ir kļūdains. Bet bija kāds, kas šos datumus savienoja.
Tā kā esmu par medicīnas kļūdām un slimnīcu darba organizāciju, pacientu drošības sistēmām un ārstu – pacientu, ārstu – pacientu radinieku komunikāciju rakstījis gan labos, gan sliktos brīžos, tāpēc arī šoreiz sniegšu rakstveida atbildi plašajam saviļņojumam sociālajos tīklos – kāpēc nedrīkst ārstu krimināli sodīt par kļūdu. Īpaši jau tāpēc, ka pasaulē nekur netiek slēpts – ārstu un medicīnas profesionāļu kļūda, neveiksme, neprecizitāte, intuīcijas vai zināšanu trūkums, nepilnīga ārstēšana ir trešais nāves iemesls pēc sirds un asinsvadu slimībām un onkoloģijas. Tas nenozīmē, ka katrs šis gadījums ir nozīmējis tūlītēju pacienta nāvi, bet, iespējams, ir to tuvinājis.
Tātad – kas ir šis slavenais 138. pants?
Krimināllikuma 138. pants. Ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana
(1) Par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu vai par nolaidīgu to pildīšanu, ja šis nodarījums vainīgā neuzmanības dēļ izraisījis cietušajam smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
(2) Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cietušā inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai B vai C hepatīta vīrusu, vai bijis par iemeslu cietušā nāvei, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004., 21.05.2009. un 13.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2013.)
Laika periodā no 2011. līdz 2018. gadam kopumā ir ticis uzsākts 41 kriminālprocess pēc Krimināllikuma 138. panta.
Man uzreiz jānorāda, ka sociālajos tīklos šūmēšanos visvairāk radīja jurista, Saeimas deputāta Andreja Judina plašs ieraksts, kas iestājās pret labojumiem. Jau preventīvi prominents jurists (koalīcijas deputāts) pauda viedokli, ka Latvijas Ārstu biedrības aicinājums veikt izmaiņas likumā nav sabiedrības interesēs un ka Ārstu biedrība vispār aizstāv „klaju nolaidību” (kas netieši liek saprast – ja nu šī organizācija aizstāv „klaju nolaidību”, tad nevar būt nekādas runas par papildu budžetu veselībai, parakstiem Saeimas atlaišanai utt.).
Šeit vēlos Andreju Judinu citēt:
„Krimināllikuma 138. pantā ir paredzēta ārstniecības personu atbildība par profesionālo pienākumu nepildīšanu vai to nolaidīgu pildīšanu, ja tā rezultātā ir iestājušās smagas sekas – pacienta nāve, smags vai vidēja smaguma miesas bojājums, kā arī pacienta inficēšanās ar HIV, B vai C hepatīta vīrusu.
Kaut gan mediji regulāri informē par smagiem pārkāpumiem ārstniecības jomā, ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīgas pildīšanas pierādīšana ir sarežģīta un par šo noziedzīgu nodarījumu notiesāto personu skaits nav liels – parasti ne vairāk kā 2–3 cilvēki gadā, bet 2019. gadā tādu nav vispār.
Atbildība, kas ir paredzēta KL 138. pantā, nav saistīta ar Ārstu biedrības izcelto progresīvo novatorismu medicīnā, nepieciešamību veidot ārstniecības kultūru, izvērtēt kļūdas un mācīties, lai spētu no tādām izvairīties nākotnē. Arī šobrīd nekas neliedz izvērtēt situācijas un izdarīt attiecīgus secinājumus, lai nākotnē līdzīgas nelaimes nevarētu notikt. Ārstu biedrības vēstulē ir skaidri nomanāma vēlme, runājot par “ārstu kļūdām”, par kurām tiešam ne vienmēr būtu jāsauc pie kriminālatbildības, panākt atbildības noņemšanu par klaji noziedzīgu nolaidību, kas nevar tikt tolerēta.
Patlaban kriminālatbildība ir paredzēta par klaju ārstniecības personāla pienākumu nepildīšanu vai nolaidību gadījumos, kad tā radījusi smagas sekas. Tas, protams, neliedz iespēju diskutēt par KL 138. panta grozīšanu un ārstniecības personu atbrīvošanu no atbildības par paviršību un nolaidību. Tomēr, manuprāt, spēkā esošā KL 138. panta redakcija ir atbilstoša sabiedrības interesēm un ir nevis “nevajadzīga spriedze ārstu darbā”, bet preventīvs instruments, kurš, ja ne novērš pilnīgi, tad vismaz samazina nolaidību ārstniecības jomā un bezatbildīgu spēlēšanos ar pacientu dzīvībām.”
Man tomēr jāpaskatās nedaudz vēsturē – kāpēc Latvijas Krimināllikumā ir šāds pants, bet citām Baltijas un Rietumeiropas valstīm – nav.
Latvijas Krimināllikuma 138. panta līdzinieku Padomju Savienības likumdošanā 1924. gadā ieviesa ar Josifa Staļina stingru roku – Staļins uzskatīja, ka ārsti par kļūdu vai neārstēšanu jāliek cietumā. Turklāt tas notika laikā, kad Staļins pat negrasījās maksāt ārstam cik necik cienījamu algu, jo uzskatīja, ka labu ārstu tauta pabaros, bet sliktajam jāmirst nost. Attiecībā uz medicīnu Staļina propaganda radīja stereotipu – visi ārsti ir kukuļņēmēji. Šīs aksiomas publiskais blakusprodukts bija – ārsti ne velna nejēdz, jo pacienti mirst. Diemžēl agri vai vēlu mirst visi pacienti, un agri vai vēlu mirst arī visi ārsti paši kā pacienti. Bet Staļina likums saka – ja nu pacients ir miris, tātad – kaut kur ārsts ir kļūdījies.
Ārsts par kļūdu vai ārsts par neveiksmi atbilstoši padomju un postpadomju telpai ir tiesājams un apcietināms uz ilgiem gadiem, un šī norma palikusi gandrīz visā bijušās PSRS teritorijā līdz pat mūsdienām, tai skaitā Latvijā. Tiesa, no igauņu un lietuviešu krimināllikumdošanas šis pants ir pazudis, bet Latvijā nostiprināts un paplašināts.
Jādomā, ka Latvijas likumdevēji, kas atstājuši 138. pantu Krimināllikumā, cerējuši, ka likumam būs preventīva daba – lai nu dakteris, kas ir kaut ko sliktu izdarījis, tiktu sodīts un turpmāk nekad tā vairs nedarītu, kā arī ģenerālā prevencija – lai visi citi apkārt redzētu, cik bargi mēs Latvijā par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem sodām un lai visi citi no jebkādām kļūdām atturētos. Patiesībā tas ir likumdevēja brāķis, kas nodara lielu postu iedzīvotāju veselības aprūpei un medicīnas attīstībai. Medicīnisks gadījums tiek pielīdzināts vispārējiem kriminālnoziegumiem, slepkavībām un par to tiek piespriests cietumsods, kas ir ilgāks nekā par nāvējošu bērna notriekšanu ar mašīnu dzērumā, turklāt uz gājēju pārejas pārsniedzot ātrumu.
Globāli galvenā atziņa medicīnā skan – mācīties no savām un svešām kļūdām, lai tās nekad vairs neatkārtotu. Ja kļūda tiek kriminalizēta, ja par iespējamu kļūdu ārstam draud vismaz ilga tiesāšanās, lieli morāli un materiāli zaudējumi, ja ne ilgstošs cietumsods, tad ārsts vienkārši vienmēr papīrus aizpildīs pareizi un nevienam neatzīsies, pat ja slimnieka stāvokļa pasliktināšanos vai nāvi ir izraisījušas medikamentu blaknes, konkrēta blakusslimība, antibakteriāla rezistence, anatomiska anomālija operācijas laukā utt. Mācīties no kļūdām (angļu learning from errors) nozīmē rūpīgi izpētīt sistēmiskos cēloņus, klīnikas un ārstniecības iestādes izveidotos kļūdu aizsargmehānismus, ārstniecības komandas sadarbības faktorus, saprast to, kas nenostrādāja, noskaidrot – kāpēc nenostrādāja, un atrast potenciālu pilnveidei.
Ir operācijas, kuru rezultāts jau iepriekš nesola pacientam saules mūžu un veiksmīgu operācijas rezultātu. Piemēram, aizkuņģa dziedzera operācijas nevar būt simtprocentīgi veiksmīgas, tās ir ļoti sarežģītas ar lielu risku, vismaz trešdaļa pacientu mirst arī pēc izcili veiktas aizkuņģa dziedzera operācijas. Diemžēl aizkuņģa dziedzera vēža pacientiem ir ļoti neliela iespēja ar šo diagnozi nodzīvot piecus gadus, vēzi lielākoties diagnosticē novēloti, kad bez operācijas pacients nomirtu dažu dienu laikā. Nosakot, ka neviens pacients pēc operācijas nedrīkst mirt, jo tad šī nāve tiks uzskatīta par kļūdu, nozīmē – neviens ķirurgs neriskēs operēt nevienu aizkuņģa dziedzera slimnieku.
Katram gadījumam vai negadījumam ir cēlonis. Ja negadījums notiek pirmoreiz, tā varētu būt nejauša neveiksme. Ja tāds pats gadījums notiek otrreiz, tad tas ir iemesls to analizēt un novērst tā iespējamību, iesaistot visus, kas komandā nodarbojas tieši ar konkrēto jautājumu. Un šis ir tas stāsts – vai nu mēs mācīsimies, vai nemācīsimies no savām un svešām kļūdām. Ja likums saka, ka visas kļūdas ir jātiesā, tad vairākums kļūdu tiek noslēptas, neviens tās neanalizē un līdzīgi negadījumi būs arī trešo un ceturto reizi. Tiesa, ir ļoti grūti runāt par identisku kļūdu, jo nav divu vienādu pacientu, identisku simptomu, situāciju. Par medicīnisku kļūdu mēs uzskatam negadījumu vai notikumu (ir sastopams arī gandrīz negadījums/nevēlams notikums), kas ir novēršams pastāvošo medicīnisko zināšanu ietvarā, tātad – pats notikums, kurā bez cilvēka (ārstu, māsu un citu medicīnas profesionāļu darbības kļūdām, kļūdainiem lēmumiem vai nepareiziem rīcības plāniem) zināma loma ir daudziem citiem faktoriem, parasti – ārstniecības komandas, klīnikas, iestādes vai pat nacionālā līmeņa faktoriem.
Tipiskās cilvēka kļūdas visbiežāk rodas situācijas uztveres dēļ. Cilvēks nav spējīgs koncentrēties vienlaikus uz visu, cilvēka uztvere ir ietekmējama, cilvēks var izlasīt to, kas konkrētā dokumentā pat nav uzrakstīts, var sadzirdēt citādi, nekā kāds to ir teicis vai domājis, nereti arī to nosaka aizmāršība (mūsu priekšstati par atmiņas kapacitāti ir pārspīlēti, cilvēks var atcerēties arī to, kas vispār nav bijis), jo cilvēks ir interesanta būtne, uz cilvēku vien nedrīkst balstīt visu drošību – sistēmas, kas ir balstītas tikai un vienīgi uz cilvēka atmiņu, uzmanību, vērību, ir nedrošas un agri vai vēlu rada kļūdu. Diemžēl medicīnā cilvēka kļūda var maksāt dzīvību. Jābūvē droša sistēma, kurā grūti kļūdīties, bet kļūdas faktu, iespējamu novirzi ārstēšanā var ātri uzķert un koriģēt.
Dažas tēzes pārdomām
Mīļajiem pacientiem es vēlos likt vienkārši pārdomāt par dažām aksiomām, ko ārsti zina, bet parasti skaļi nesaka. Netīšām pabradāšu pa ķirurgu lauciņu, bet tieši tāpat ir jebkurā medicīnas nozarē.
(i) Katra operācija un katra manipulācija katra ārsta dzīvē kādreiz ir pirmā. Kriminālkodeksa 138. pants skaidri pasaka – nekādā gadījumā ārsts nedrīkst operēt kaut ko pirmo reizi, viņam ir jābūt fantastiskai pieredzei un pilnīgām zināšanām par šo operāciju.
(ii) Tieši puse ķirurgu operē sliktāk par vidējo ķirurgu. Ierindas ārsts sniedz palīdzību. Ja kāds ārsta palīdzību traktē kā kļūdu, lieta nonāk tiesā, kur tiesnesis, prokurors, advokāts (neviens no viņiem lāgā medicīnu nesaprot, tiesa, Latvijā praktizē daži advokāti ar ārsta izglītību) pieaicina ekspertus. Ekspertam (profesoram, metodes izstrādātājam, šauram speciālistam) no tiesu medicīnas ekspertīzes telpas vienmēr ir labāk redzama iespējamā kļūda nekā šim ierindas ārstam reģionālā slimnīcā, praksē vai neatliekamās palīdzības izsaukumā pie pacienta gultas ar satrauktiem radiniekiem apkārt, sliktu apgaismojumu, vidusmēra aprīkojumu un 24 stundu dežūras pēdējā stundā.
(iii) Spārni ir apgriezti ārstu arodtiesai. Ar Andas Čakšas svētību izdevās panākt, ka arodtiesa nevar saņemt medicīnisko dokumentāciju. Tas nozīmē, ka ārsti paši nevar analizēt iespējamo kļūdu vai neveiksmi.
(iv) Kļūdas kriminalizēšanai ir vēl kāds negatīvs efekts – ārsti, baidoties riskēt, nodrošinās ar nevajadzīgiem papildu izmeklējumiem un manipulācijām un tādā veidā ievelk laiku, bet iespējamā operācija zaudē savu jēgu un kvalitāti.
(v) Kļūda, neveiksme, nevīžība, nevērība un nolaidība ir pilnīgi dažādi jēdzieni, taču, iepazinies ar Krimināllikuma 138. pantu, izmeklētājs, prokurors, advokāts šos jēdzienus sajauc pēc savas revolucionārās pārliecības. Formāli Latvijā dokumentāli pierādītu ļoti nopietnu kļūdu (izoperē ne to kāju, izoperē ne to pacientu) nav, bet iespējams, ka ir, tikai Latvijā ārstniecības personas ir iemācījušās kļūdas neuzrādīt, jo izmeklētājs, prokurors un pretējās puses advokāts var šo kļūdu uzskatīt par nolaidību un tādā gadījumā ārstu krimināli sodīs. Tā nu sanāk, ka Latvijā nav ķirurģisku komplikāciju. Nav problēmu, nav pilnveides, bet pilnveide ir iespējama tikai nenosodošā gaisotnē, nevis Krimināllikuma ēnā.
(vi) Attiecībā pret iespējamu noziedzīgu nodarījumu vismazāk palīdz tieši policista vai prokurora revolucionārā pārliecība. Piemēram, policists vai prokurors uzskata, ka ārsts nozīmējis pārlieku lielas pretsāpju līdzekļu devas, un savu pārliecību smēlies tablešu paciņas anotācijā, bet ārsts ir vadījies pēc principa – noņemt vēža slimniekam sāpes, kad iepriekšējā (vai zāļu ražotāja dokumentos ierakstītā draudzīgā) deva vairs nelīdz. Bet policists vai prokurors paliek pie sava – lielāka zāļu deva ir ārsta kļūda.
Noslēgumā es vēlos īsi atstāstīt ārsta Uģa Gruntmaņa stāstīto šajā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē. Kāds Hārvarda universitātes vadošais asinsvadu ķirurgs pacientam izoperēja otru (nevis slimo) kāju. Protams, sacēlās milzīgs sašutums, parādījās prasība ārstu pilnībā atstādināt no operācijām, atņemt diplomu, iesēdināt cietumā. Slimnīcas direktors atteicās to darīt, jo, pirmkārt, šis bija tiešām unikāls, talantīgs ārsts, bet, otrkārt, šis ārsts daudz vairāk pārdzīvoja šo situāciju, nekā to bija iedomājušies visi publiskie brēcēji. Vēlāk šis ārsts kļuva par vēstnesi precīzai metodei, kas novērš šādas kļūdas (šī metode saistīta ar pārtraukumu jeb time-out un visu jautājumu precizēšanu operācijas komandai).
Mūsu mērķis ir pacientu drošība.
18. novembrī augstākos valsts apbalvojumus saņēma vairāki mūsu kolēģi.
Par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri iecelta vienotā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izveidotāja un pirmā vadītāja ārste Renāte Pupele,
par Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekiem iecelti:
VSIA Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca Neiroloģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītājs profesors Dr.med. Andrejs Millers,
SIA Rīgas Dzemdību nams Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, pediatrs, neonatologs, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Specializētās medicīnas centra neonatologs Juris Šleiers,
SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītājs anesteziologs, reanimatologs Oļegs Šuba,
par Atzinības krusta virsnieci iecelta Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekāne profesore Dr.med. Inga Millere
par Atzinības krusta kavalierēm ieceltas:
ilggadējā Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes Zobu terapijas un mutes veselības katedras profesore Dr.med. Rūta Care,
Smiltenes novada Blomes pagasta feldšeru-vecmāšu punkta ārsta palīdze Laima Garklāva,
Jēkabpils novada Rubenes pagasta ģimenes ārsta palīdze Lonija Līce.
Foto: https://failiem.lv/u/phe6wbtb
Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja