Latvijas Ārstu biedrība, kopā ar virkni nozares profesionālām organizācijām – Latvijas Māsu asociāciju, Latvijas Vecmāšu asociāciju, Latvijas Ārstniecības Personu Profesionālo Organizāciju Savienību, Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju, Latvijas Jauno ārstu asociāciju, Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociāciju, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociāciju un LR VM Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, ir nosūtījuši vēstuli Iekšlietu ministram R.Kozlovskim, Tieslietu ministrei I.Lībiņai-Egnerei un Veselības ministram H. Abu Meri, aicinot būtiski pastiprināt atbildību par uzbrukumiem ārstniecības personām un aicina rosināt grozījumus Krimināllikumā, nosakot kriminālatbildības piedraudējumu par uzbrukumu ārstniecības personai.
Latvijas ārstniecības personu profesionālās organizācijas vēstulē pauž bažas par pieaugošo agresiju pret mediķiem. Bieži pacienti un viņu pavadošās personas savu neizpratni par ārstniecības iestādē notiekošo risina agresīvā veidā, kā rezultātā ārstniecības personas, pildot savus darba pienākumus un rūpējoties par ikviena pacienta veselību, saskaras ar vardarbību ikdienas darbā.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, kas apvieno lielāko daļu Latvijas ģimenes ārstu, ir aptaujājusi savus biedrus un veiktās aptaujas dati ir graujoši – 80 % no aptaujātajiem ģimenes ārstiem ir atzinuši, ka savā praksē ir piedzīvojuši draudus, vajāšanu, emocionālu vai fizisku vardarbību no pacientiem vai viņu tuviniekiem. No tiem 85% ir saņēmuši mutiskus draudus, 23 % rakstiskus draudus, fizisku vardarbību ir piedzīvojuši 6% aptaujāto, bet lielākais skaits – 63% ir piedzīvojuši emocionālo vardarbību. Un tikai 24% no šiem vardarbības gadījumiem pacientiem ir bijušas organiskas vai psihiskas saslimšanas, kuras varētu izskaidrot šādu rīcību.
Tikai 12% no aptaujātajiem ģimenes ārstiem, kas savā praksē ir piedzīvojuši jebkāda veida draudus un vardarbību no pacientiem un viņu tuviniekiem, ir atzinuši, ka vērsušies pēc palīdzības, bet 36% atzinuši, ka nekur pēc palīdzības nav vērsušies (atlikušie 52% cietušo uz šo jautājumu nav atbildējuši). Tikai deviņos gadījumos ģimenes ārsts ar iesniegumu ir vērsies tiesībsargājošās iestādēs.
Latvijas Jauno ārstu asociācijas veiktajā aptaujā, kurā aptaujāti 268 respondenti, 15.3% no jaunajiem kolēģiem norādīja, ka ir saskārušies ar fizisku vardarbību savās darba vietās no pacientu vai pacientu radinieku puses.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ir aktualizējis jautājumu saistībā ar darba drošības jautājumiem, kas saitīti ar uzbrukumiem un draudiem neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēm, kuras sastāvā ir ārstniecības persona, medicīnas asistents un operatīvā medicīniskās transportlīdzekļa vadītājs.
Dienesta kā darba devēja ieskatā ir būtiski risināt jautājumu par darbinieku aizsardzības pasākumu stiprināšanu, jo gadījumi, kad NMP brigāžu darbinieki izsaukumu izpildes laikā nonāk apdraudējuma situācijās pacientu vai klātesošo agresīvās uzvedības dēļ, kļūst arvien biežāki un ar nopietnākām sekām. Šo uzbrukumu negatīvā un būtiskā ietekme izpaužas gan darbinieku veselības un dzīvības interešu apdraudējumā, gan apgrūtina Dienesta funkciju izpildi, gan rada finanšu zaudējumus valstij.
Dienests arī norāda, ka vidēji dienā ir trīs izsaukumi, kad brigādes darbinieki sastopas ar agresīviem pacientiem vai apdraudējuma situāciju.
Latvijas ārstniecību profesionālās organizācijas, izprotot nepieciešamību veikt skaidrojošo darbu, informēt ne tikai savus biedrus, bet visas nozares pārstāvjus, organizēs diskusijas un apmācības veidos par dažādām iespējām, kā aizsargāt savas tiesības, kur jāvēršas vardarbības gadījumā. Tomēr nepārprotami ir secināms, ka esošais tiesiskais regulējums ir nepietiekams ārstniecības personu aizsardzībai.
Esošajā tiesiskajā regulējumā ārstam nav iespēju atteikties no turpmākās vardarbīga pacienta ārstēšanas. Ārstniecības likuma 42.pantā tiesības atteikties no pacienta turpmākas ārstēšanas ir noteiktas tikai gadījumos, kad pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu. Un arī šāda atteikšanās ir ierobežota ar nosacījumu, ka pacienta dzīvība nav apdraudēta.
Ārstniecības likuma 47.pants nosaka ārstniecības personas tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību tikai pie nosacījuma, ka tiek apdraudēta ārstniecības personas pašas dzīvība, vai arī, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ.
Ir būtiski pārskatīt minēto regulējumu, nolūkā aizsargāt ārstniecības personas no agresīviem un vardarbīgiem pacientiem.
Latvijas ārstniecību profesionālo organizāciju ieskatā nepieciešams būtiski pastiprināt atbildību par uzbrukumiem ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes darbiniekiem, kuri nav ārstniecības personas (neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes medicīnas asistents vai operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadītājs), kad tās pilda savus profesionālos pienākumus. Iespējams, kriminālatbildības noteikšana par šāda veida rīcību, kaut daļēji atrisinātu situāciju ar pieaugošo agresivitāti. Apzināšanās par neizbēgamu sodu lielāko daļu agresīvo pacientu noteikti atturētu no nepārdomātas un agresīvas rīcības.
Veselības aprūpe ir svarīga valsts drošības sastāvdaļa. Nav pieļaujams ka jau tā sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos, kad veselības aprūpei netiek piešķirts pietiekami daudz valsts budžeta līdzekļu, ārstniecības personām jāuztraucas par savu drošību, pildot profesionālos pienākumus.
Kā vienu no risinājumiem organizācijas vēstulē min iespēju noteikt par krimināli sodāmu uzbrukumu ārstniecības personai un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes darbiniekam, kurš nav ārstniecības persona (pēc analoģijas ar Krimināllikuma 269. pantu – Uzbrukums varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai).
Vienlaicīgi organizācijas lūdz uzsākt diskusiju par citām iespējām aizsargāt ārstniecības personas un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes darbiniekus no pacientu agresijas, tai skaitā, informējot un izglītojot ārstniecības personas par viņu tiesībām un iespējamiem rīcības modeļiem agresijas gadījumā.
2024. gada 29. februārī