JAUNUMI

www.delfi.lv

Renārs Putniņš,
neiroķirurgs

Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers M. Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču, vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?

Vai ir sasniegta uzvara onkoloģijā, kuru ministre pasludinājusi par “savu prioritāti”? Vai “zaļais koridors” ir uzvara? “Zaļais koridors” ir tikai viens sistēmas elements, kas pacientiem ļauj īsākā laikā tikt pie vajadzīgā onkoloģijas speciālista.

Protams, savlaicīga nokļūšana pie speciālista ir ļoti svarīga, taču, ja tai neseko iespējas pacientiem saņemt savlaicīgas operācijas, efektīvu terapiju, rehabilitāciju, tad “zaļais koridors” ir kā teikums ar daudzpunkti. Ja turpinājuma nav, tad “zaļajam koridoram” nav vajadzīgās nozīmes un tā ir sevis un sabiedrības mānīšana. Mani kolēģi onkologi var apstiprināt, ka operāciju gaidīšanas rindas nav sakārtotas, gandrīz nevienas onkoloģiskās slimības pacientiem nav pieejama modernākā terapija un efektīvi medikamenti. Ja ministre šo iesākto teikumu saviem spēkiem nespēj pabeigt, acīmredzot ir vajadzīga palīdzība un enerģiska rīcība arī no citiem.

Vairāki Veselības ministrijas pēdējā laikā sagatavotie dokumenti[1] atklāj gandrīz vai juceklīgas pretrunas attiecībā uz līdzekļu apjomu, kādu onkoloģisko slimību ārstēšanai ministrija tuvākajos gados plāno pieprasīt. Dokumentos norādītās atšķirīgās summas nerada pārliecību, ka līdzekļi vispār tiks pieprasīti modernai terapijai un efektīvai ārstēšanai, līdz ar to ir pamats bažām par iespējām sasniegt valdības izvirzīto mērķi, proti, onkoloģisko pacientu dzīvildzes palielināšanu.

Zīmīgi, ka Onkoloģijas plāns Veselības ministrijas līdz galam nepaveiktā darba dēļ joprojām nav pieņemts. Pacientu biedrība ir savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, lai pievērstu likumdevēju uzmanību un Saeimas deputātus mudinātu novirzīt papildu līdzekļus, taču nu ir neizpratnē par notiekošo un sāk zaudēt jebkuru ticību tam, ka valsts ieklausās tautas balsī.

Uzsākot lielas, apjomīgas reformas, būtu pareizi uzturēt ciešu un regulāru dialogu ar reformu sekmīgā iznākumā visieinteresētāko grupu – pacientiem. A.Čakša sevi pozicionējusi kā pacientu ministri, bet vai esam dzirdējuši, ka veselības ministre, piemēram, reizi četros mēnešos tiekas ar 10-20 pacientu organizācijām, lai skaidrotu un gūtu atbalstu plānotajām pārmaiņām? Diemžēl neesam neko dzirdējuši. Jāsaprot, ka bez pacientu pieredzes un ciešas iesaistes reformas veikt būs daudz grūtāk. To lieliski apzinās Eiropas Savienības valstīs, kur pacientu iesaiste ir viens no pārmaiņu sekmīga rezultāta pīlāriem. Ieklausīšanās pacientos pašreizējai veselības ministrei nav raksturīga, un tas liek domāt, ka pacienti nav viņas prioritāte.

Par zināmu vienaldzību liecina arī tas, ka ilgstoši Veselības ministrijā atvilktnē nogulējušais infekcijas slimību ierobežošanas plāns dienasgaismā parādījās, diezgan lielā mērā pateicoties Saeimas deputātu regulāri izdarītam spiedienam uz ministri. Jāatzīst, ka situācija šobrīd ir ļoti nopietna – Latvijā faktiski ir HIV epidēmija. To nevajadzētu slēpt, jo sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai zinātu patiesību un līdz ar to spētu izvēlēties arī pareizos instrumentus situācijas atrisināšanai.

Ministre turpina iesākto solīšanas praksi arī tādu diagnožu kā Krona slimība un psoriāze pacientiem, par ko kārtējo reizi varējām pārliecināties par veselības jomu atbildīgās Saeimas komisijas sēdē 10. maijā. Tā vietā, lai likvidētu šo pacientu ilgstošo diskrimināciju, viņiem tiek sniegti arvien jauni solījumi par terapijas pieejamības uzlabošanu. Tas ir vēl viens uzskatāms piemērs ministres diezgan lielajai vienaldzībai pret pacientiem.

Veselības aprūpes reformas nav iespējams īstenot bez apjomīgiem papildu līdzekļiem, tādēļ nav pieņemams, ka veselības ministre cīņā par naudu pašizolējas. Mantojumā no Gunta Belēviča tika saņemts skaidrs rīcības plāns ar termiņiem, kuros bija jāizdara konkrēti darbi un aprēķini, bez kuriem jebkura sekmīga veselības aprūpes reforma nav iedomājama, – jāzina, cik kas maksā, kādi kvalitātes kritēriji tiek ievēroti un kā nodrošināt pasākumu īstenošanu esošā un nākotnes budžeta ietvarā. Laikā, kad mediķu un pacientu organizācijas, uzņēmēji un politiķi, kā arī sabiedrība kopumā atbalsta lielāku līdzekļu piešķiršanu veselības aprūpei, veselības ministres pašizolēšanās un Finanšu ministrijas rīcības gaidīšana ir nepareizā taktika un arī to var uzskatīt par vienaldzības pazīmi. Tādēļ nav brīnums, ka maija beigās veselības sektoram papildu pieejamo līdzekļu ailē varam ierakstīt vien treknu nulli. Uz budžeta deficīta pieauguma rēķina veselības aprūpei pieejamā nauda ir īslaicīgs izņēmums un nav Veselības ministrijas nopelns.

Par vairākām nozarei svarīgām tēmām, piemēram, medicīnas māsu un ārstu algu palielināšanu, slimnīcu izvietojumu, ministre periodiski ir runājusi, taču tas nerada iespaidu par skaidriem lēmumiem, kas balstīti nevis uz izjūtām, bet konkrētiem aprēķiniem un ieguvumiem nozarei. Jāsecina, ka tiek runāts tikai par iecerēm un pieņēmumiem. Pie labākās gribas mēs tomēr nevaram runāt par kādu īstu veselības ministres darba uzvaru.

Ministri Andu Čakšu var uzslavēt vienīgi par spēju pārliecinoši runāt medijos, kas liecina, ka viņai piemīt PR speciālistiem tik vajadzīgās komunikācijas spējas. Diemžēl par viņas spējām vadīt veselības nozari nevar pateikt neko labu. Rodas iespaids, ka kaut kur ministres fonā ir kādi cilvēki, kuri bauda ministres uzticību un manipulē ar viņu savās ļoti privātās interesēs.

Ja ministre nevēlas cīnīties par naudu pacientiem un mediķiem, par nozares izaugsmi, vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

Nolikums

Pieteikuma anketa

BIEDRĪBA LATVIJAS SARKANAIS KRUSTS

AR LATVIJAS VESELĪBAS UN SOCIĀLĀS APRŪPES DARBINIEKU ARODBIEDRĪBAS , LATVIJAS VESELĪBAS MINISTRIJAS UN LATVIJAS ĀRSTU BIEDRĪBAS ATBALSTU

2017.GADA  4. – 6. AUGUSTĀ  ATPŪTAS KOMPLEKSS “PUDURI”, ĶEGUMS, ĶEGUMA  NOVADS

RĪKO

LATVIJAS MEDICĪNAS DARBINIEKU 19. VESELĪBAS DIENAS

VESELĪBAS DIENU NORISI NODROŠINA PASĀKUMU AĢENTŪRA EŽI.

DALĪBAS MAKSA: EUR 10 PIEAUGUŠAJAM, BĒRNIEM LĪDZ 12 GADU VECUMAM BEZ MAKSAS.

PIETEIKŠANĀS: PA E-PASTU ANITA.JAUNZEME@STRADINI.LV, IESŪTOT PIETEIKUMA ANKETU.

INFORMĀCIJA: ANITA JAUNZEME, TĀLRUNIS 29286601

PIELIKUMĀ: VESELĪBAS DIENU PROGRAMMA UN PIETEIKUMA ANKETA,

VAIRĀK INFORMĀCIJAS:

WWW.REDCROSS.LV;  WWW.LVSADA.LV; WWW.VM.GOV.LV

Una Gailiša
Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes priekšsēdētāja

Par medicīnas darbinieku atalgojuma palielināšanu līdz šim pārsvarā runājuši arodbiedrības pārstāvji, bet ārsti savu viedokli pauduši daudz retāk. Tomēr šobrīd pienācis laiks, kad mums jābrīdina par riskanto situāciju, kurā atrodamies.

Valdība ir daudz diskutējusi par nodokļu reformu, taču reāls finanšu avots veselības aprūpei tā arī nav atrasts. Ar nožēlu nākas secināt, ka politiķi kārtējo reizi devuši tukšus solījumus. Ja veselības aprūpe nesaņems finansējumu, tad algu pielikums nav gaidāms nedz ārstiem, nedz medicīnas māsām. Medicīnas personāls saruks, veselības aprūpes kvalitāte mazināsies.

Valdībā jau kādu laiku tiek apsvērta iespēja par nepilnu procentu palielināt valsts sociālās apdrošināšanas nodokļa likmi, lai iegūtos līdzekļus novirzītu veselības sektoram, tajā skaitā medicīnas darbinieku algām. Mēs atbalstām šādu priekšlikumu.

Stacionāra ārsta-endokrinologa alga salīdzinājumā ar citu ārstu atalgojumu ir viena no zemākajām valstī. Līdzīgi tas ir arī medmāsai, kas strādā mūsu profila nodaļā, kur nonāk jau smagi slimi pacienti no ambulatorajiem speciālistiem vai ģimenes ārstiem. Ambulatorajam endokrinologam darba samaksa ir nedaudz lielāka, taču ir jāstrādā bez medicīnas māsas, un ģimenes ārsts turp nosūta savus smagi sasirgušos pacientus.

Esam augsta riska zonā – medicīnas māsas negrib strādāt grūto darbu stacionārā, liela daļa speciālistu ambulatori strādā bez medicīnas māsām, kas palēnina darbu un arī pasliktina kvalitāti, speciālisti ārpus Rīgas pārkvalificējas par ģimenes ārstiem, pacientiem vairs nav pieejama kvalificēta speciālista konsultācija, gaidīšanas rindas pie speciālistiem kļūst garākas, un visbeidzot stacionārā ārsti – augsti kvalificēti speciālisti negrib strādāt, vai strādā ļoti mazu darba dienas daļu, jo nevar nopelnīt atbilstošu atalgojumu. Tas draud gan ar ārstēšanas kvalitātes krišanos, gan arī ar ārstēšanas izmaksu pieaugumu, jo nepieredzējis ārsts, lai nonāktu līdz pareizam diagnozes risinājumam, nereti veic divas reizes vairāk izmeklējumu, nekā ārsts ar nopietnu klīnisko pieredzi.

www.delfi.lv

Saturs

LETA

Pagājušajā gadā Latvijā reģistrēto zāļu iepakojuma vidējā cena palielinājusies par gandrīz 12%, liecina Zāļu valsts aģentūras (ZVA) sagatavotais ikgadējais pārskats “Zāļu patēriņa statistika”, kurā ietverti dati par zāļu patēriņu Latvijā no 2012. līdz 2016.gadam.

Pērn viena iepakojuma vidējā cena bija 8,21 eiro, bet 2015.gadā – 7,35 eiro. Gadu iepriekš iepakojuma vidējās cenas palielinājums bija 3%, kad viena iepakojuma vidējā cena pieauga no 7,13 eiro 2014.gadā līdz 7,35 eiro 2015.gadā.

Tikmēr nereģistrēto zāļu jeb zāļu, kas reģistrētas ārvalstīs un kuru izplatīšanai Latvijā ZVA izsniegusi izplatīšanas atļauju, iepakojuma vidējā cena 2016.gadā ir palielinājusies par gandrīz 5%.

Pērn viena Latvijā nereģistrēto zāļu iepakojuma vidējā cena bija 18,77 eiro, bet 2015.gadā – 17,9 eiro. Bet 2015.gadā iepakojuma vidējā cena attiecībā pret iepriekšējo gadu bija palielinājusies par 18% – no 15,12 eiro 2014.gadā līdz 17,9 eiro 2015.gadā.

Jau vēstīts, ka kopējais zāļu realizācijas apmērs Latvijā pērn sasniedzis gandrīz 375 miljonus eiro ar pievienotās vērtības nodokli, liecina ZVA sagatavotais ikgadējais pārskats “Zāļu patēriņa statistika”, kurā ietverti dati par zāļu patēriņu Latvijā no 2012. līdz 2016.gadam.

Salīdzinot ar 2015.gadu, zāļu realizācijas apmērs Latvijā audzis par 11,6%.

EGIJA ŠIROVA
Latvijas Slimnīcu biedrības vadītāja vietniece

Veselības aprūpes nozare pēdējos astoņus gadus sirgst ar neskaitāmi daudz problēmām, sākot ar būtiskiem ierobežojumiem pacientiem saņemt valsts apmaksātus veselības pakalpojumus, turpinot ar mediķu pārslodzi, zemu atalgojumu un iepriekš nepārdomātu lēmumu pieņemšanu nozares līmenī. Veselības aprūpes nākotne joprojām ir neskaidra, taču pirmie soļi nozares sakārtošanā ir sperti.

Nevienam nav noslēpums, ka veselības aprūpes sistēmas sakārtošana ir ļoti smags izaicinājums, kuru centušies paveikt daudzi ministri. Šoreiz izskatās, ka ledus tiešām ir sakustējies.

Ausu aizbāžņi, kurus iepriekšējie veselības ministri ielika uzreiz pēc savas apstiprināšanas amatā, beidzot izņemti ārā.

Latvijas Slimnīcu biedrība cer, ka uz ilgu laiku, jo troksnis ap veselības reformām nerimsies un arī turpmāk būs liels.

Pirmkārt, gribu uzteikt veidu, kādā ministrija par plānotajām reformām runā ar pašvaldībām un reģionu slimnīcām. Tie nav tikai vienvirziena paziņojumi, bet reālas vizītes pie slimnīcām, tikšanās ar pašvaldībām, diskusijas. Tieši pirms Lieldienām noslēdzās pirmās oficiālās sarunas par katrā reģionā un slimnīcā plānotajām reformām. Kopumā slimnīcas ir apmierinātas ar sarunās izteiktajiem reformu priekšlikumiem, taču atsevišķos gadījumos piedāvātās izmaiņas slimnīcu statusā un pakalpojumu klāstā, kādus saņems konkrētie iedzīvotāji, vēl ir diskutējamas, jo īpaši Tukuma un Preiļu slimnīcās.

Otrkārt, ministrija ir ieklausījusies arī citos būtiskos jautājumos, kas bija sasāpējuši jau vairākus gadus. No 1.aprīļa neatliekamās medicīnas palīdzības slimnīcām novirzīts papildu finansējums, lai slimnīcas varētu samaksāt dežūrspeciālistiem par darbu nakts stundās un svētku dienās, ko līdz šim slimnīcas bija spiestas darīt no saviem resursiem.

Tāpat atzinīgi vērtējam to, ka lokālajām slimnīcām, kurās tiek sniegta dzemdību palīdzība – Kuldīgā, Ogrē, Cēsīs, Preiļos, Dobelē, Balvos, Gulbenē, Jūrmalā un Madonā – piešķirts finansējums ginekologa-dzemdību speciālista un pediatra – neonatologa darba samaksai, ko arī slimnīcas finansēja no saviem iekšējiem resursiem. Faktiski šobrīd situācija ir padarīta vienlīdzīga visās Latvijas dzemdību nodaļās, jo valsts reģionālajās slimnīcās un Rīgas dzemdību namā papildu samaksu par ginekologu – dzemdību speciālistu un pediatru – neonatologu apmaksāja jau līdz šim. Lieki piebilst, ka šo speciālistu klātbūtne dzemdībās ir vitāli svarīga kvalitatīvas dzemdību palīdzības sniegšanai.

Šie ir daži piemēri, kas apliecina, ka ledus tiešām sakustējies. Ceram, ka process atkal neiesals, jo priekšā ir milzīgs darbs, lai jomu sakārtotu un iedzīvotāji tiešām saņemtu pieejamu un kvalitatīvu valsts apmaksātu medicīnisko palīdzību.

Stāvokli farmācijas jomā varētu raksturot kā vidēja stipruma zemestrīci. Vienlaikus farmāciju krata sešas vēstis:

• Finanšu ministrija gatavojas pacelt zālēm PVN līdz 21%, vienlaikus samazinot zāļu piecenojumu aptiekās;
• parādās mēģinājumi izmainīt nosacījumus Ministru kabineta noteikumos aptieku skaitam un prasībām aptiekas iekārtošanai;
• atkārtoti parādās mēģinājumi mainīt likumdošanu, lai varētu bezrecepšu zāles tirgot ārpus aptiekām, piemēram, lielveikalos un kioskos;
• dažādi pētnieki pierāda, ka ārstu, aptiekāru un zāļu kompāniju sadarbība ir nepietiekami caurspīdīga, atsevišķus gadījumus vispārina un to plaši publicē masu saziņas līdzekļos;
• pēc Gunta Belēviča reformām zāļu vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība Latvijā ir ievērojami pieaugusi uz paralēlā eksporta un paralēlā importa rēķina. Nereti tas noved pie atsevišķu zāļu deficīta un cenu pieauguma;
• Rīgas dome apspriež iespēju atvērt savas pašvaldības aptiekas.

Kam tas ir izdevīgi? Skatoties katru no šīm ziņām atsevišķi, nav redzama kopējā interese. Skatoties visas šīs ziņas kopā, kļūst pilnīgi skaidrs – atkal notiek tirgus pārdale. Notiek kārtējais mēģinājums iznīcināt visas mazās privātās aptiekas un tirgu pārņemt lielajām ķēdēm.

Ļoti vienkārši – PVN palielinājumu un aptieku izcenojumu samazinājumu vieglāk pārdzīvotu aptiekas, kas atrodas vienā holdingā ar vairumtirdzniecību. Lielajām ķēdēm vieglāk savu tīklu optimizēt un vienu vai otru mazāk rentablu aptieku slēgt. Ko darīt vienīgajam aptiekāram pagastā, kam pieder sava aptieka, ja šī aptieka kļūst nerentabla?

Aptieku skaita izmaiņas ar lielāko varbūtību ir virzītas uz mērķi – katrā lielveikalā aptieku. Lietuvā Maxima veikalos visur atrodas Euroaptieka, bet Skandināvijā – Rimi un Rema tīklu veikalos – šīm lielveikalu ķēdēm piederošas aptiekas. Tas, ka aptieku tirgu šūpo ar Rimi ķēdi saistīts bizness, ir tikai mans pieņēmums, bet šūpo pamatīgi.

Paralēlais eksports un imports lielākoties strādā Latvijas uzņēmumiem par labu finansiāli, bet par sliktu zāļu pieejamībā. Latvijā zāles ir bijušas, joprojām ir un vēl ilgi būs lētākas par zālēm Zviedrijā vai Norvēģijā, tādēļ atrodas tirgotāji, kas labprāt šo nišu izmanto un zāles ved uz tirgiem ar lielākām cenām. Ar šo biznesu spēj nodarboties lielas vairumtirdzniecības ķēdes vai kāda šajā jomā specializējusies ar iepriekšējā ministra vārdu saistīta aptieka, bet ne jau mazās privātās lauku aptiekas. Tām nepietiek ne tikai resursu, bet arī atsevišķu medikamentu.

Arī uztura bagātinātāju, pārsienamo materiālu un bezrecepšu medikamentu pakāpeniska pāreja no aptiekām uz lielveikalu stendiem pirmām kārtām sitīs tieši pa mazo privāto aptieku, bet šie paši veikali vairumā preces iepirks no zāļu vairumtirdzniecības, kas pārlieku necietīs. Tiesa, šai pārejai ir neiedomājams ļaunums, jo nezinu neko ļaunāku kā nekontrolēta nesteroīdo pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļu (paracetamols, indometacīns, diklofenaks, kas visi mazās devās ir bezrecepšu medikamenti, bet mūsu pacients tos lieto paciņām vien) lietošana. Katru gadu paracetamols vairākus cilvēkus noved pie neatgriezeniskas un ļoti daudzus – pie grūti ārstējamas aknu mazspējas.

Nudien nekas labs nav vitamīnu, minerālvielu, olbaltumu preparātu nekontrolēta lietošana, pat ja reklāmās tos sludina kā sirds vitamīnus. Neviens uztura bagātinātājs nevar aizstāt normālu ēšanu. Neviena medikamenta lietošana nav brīnumlīdzeklis vai apdrošināšanas polise veselībai.

Tai pašā laikā plašās ziņas presē un saziņas līdzekļos par to, ka atsevišķi ārsti piedalījušies starptautiskos kongresos par zāļu kompāniju līdzekļiem, ir acīmredzams dūmu aizsegs patiesajiem notikumiem un interesēm farmācijas jomā.

Latvijā plaši piekoptā zāļu nekontrolētā lietošana un pārmērīgā iepirkšana naktsskapītim ir iemesls – kāpēc es skaļi nepiedalos akcijās pret PVN palielināšanu zālēm. Šāda opcija ir iespējama ar noteikumu, ka valsts budžetā ievērojami palielina līdzekļus stacionārai ārstēšanai, kompensējamām zālēm, paplašina kompensējamo zāļu sarakstu, kā arī slimību sarakstu, kam pienākas kompensējamie medikamenti, paplašina sociālās palīdzības apjomu nabadzīgajiem un mazturīgajiem iedzīvotājiem zāļu iegādei. Visi apgalvojumi, ka var palielināt PVN zālēm, bet nepalielināsies zāļu cena, ir nepamatoti.

Secinājums – pa likumdošanas un izpildvaras ēku līkumotajiem gaiteņiem klīst tās farmācijas lobiji, kas ieinteresēti tirgus pārdalē un mazo aptieku bankrotā vai pārdošanā lielajām ķēdēm. Nenodarbošos ar sazvērestības teorijām par vienas vai otras amatpersonas saistību ar notiekošo. Ziņu par pašvaldības aptieku veidošanu uzskatu par priekšvēlēšanu saukli, jo pašvaldība nevar konkurēt ar privāto biznesu. Kaut kur kaut ko līdzīgu atceros redzējis pirms iepriekšējām vēlēšanām, kad Rīgas domes uzņēmums sāka ražot ūdeni pudelēs.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents