JAUNUMI

Māra Libeka

Veselības ministre ANDA ČAKŠA ir nolēmusi reformēt veselības aprūpes sistēmu. Kas ir viņas politiskie atbalstītāji, un kādi darbi sekos šim solījumam?

ZZS runasvīrs Augusts Brigmanis nesen publiski apgalvoja, ka šogad prioritāte esot veselība, veselība un veselība. Savukārt Ministru prezidents Māris Kučinskis savā ziņojumā Saeimai pagājušā gada oktobrī sacīja, ka “2017. gads būs pirmais, kurā mēs iziesim no krīzes radītajām sekām veselības nozarē. Šobrīd valdībai ir politiskā griba turpināt reformas veselības nozarē.” Kā, jūsuprāt, izpaužas šī politiskā griba?

A. Čakša: Premjers ir ļoti ieinteresēts reformas organizēšanas darbu plānošanā. Bieži tiekamies, lai par to apspriestos, tajā skaitā arī par iespējamo veselības nozares finansēšanas modeli. Esam pārrunājuši arī šī gada darbus, jo Veselības ministrijai 1. aprīlī ir jāsniedz Ministru kabinetam skaidrs redzējums, kā tiks īstenota reforma.

Iepriekš samērā vispārīgi tika runāts par to, ka veselības aprūpes sistēmā trūkst naudas, bet šobrīd valdība ir skaidri iezīmējusi, ka veselības jomai ir jātiek līdz 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem. Pavasarī jābūt skaidrai nostājai par nodokļu reformu, tad arī būs zināms veselības aprūpes finansēšanas avots.

Strukturālās izmaiņas veselības aprūpes sistēmā būs sarežģīts process, jo ne visiem tas būs pa prātam, un ministram vienmēr pats grūtākais ir parādīt ieguvumus pēc reformas īstenošanas. Tomēr esmu gandarīta, ka beidzot veselības sistēmas vajadzības valdībā ir sadzirdētas.

Pēc runāšanas būs jāseko rīcībai, un aprīlis tiek plānots kā tāds starta punkts. Ar valdības vadītāja atbalstu vien būs par maz. Nosauciet, lūdzu, savus politiskos sabiedrotos, kad būs jāpieņem lēmums par konkrētu medicīnas finansēšanas avotu un sāksies ne visai patīkamās strukturālās izmaiņas? Cik saprotams, Veselības ministrija piedāvā novirzīt medicīnai daļu no sociālā nodokļa, šo proporciju pakāpeniski palielinot.

Par sociālo nodokli nav taisnība, jo nav vēl izstrādātas pārmaiņas nodokļu sistēmā, sasaistot tās ar veselības aprūpes finansējuma palielinājumu. Patlaban Veselības ministrija ne tikai kopā ar premjeru, bet arī Finanšu ministriju strādā, lai saprastu, kurš būtu vislabākais finansēšanas modeļa formāts.

Domāju, ka svarīgāko lēmumu pieņemšanas brīdī man noteikti blakus būs arī Augusts Brigmanis, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola… Ceru atbalstu saņemt arī no veselības aprūpes nozares.

Par reformas plānu esmu informējusi arī “Vienotības” Saeimas frakcijas deputātus, darīšu to arī turpmāk un ļoti ceru saņemt arī šīs partijas atbalstu.

Tad sāksies pārmetumi, ka nauda medicīnai pazūd kā tukšā mucā…

Kā pierādījums tam, ka tas tā nebūs, ir “zaļais koridors” onkoloģiskajiem pacientiem. Šo procesu sakārtojot, var izdarīt būtiskas izmaiņas par labu pacientiem. Strādājot pēc šī piemēra arī citās medicīnas jomās, būs skaidri redzams, kur tā nauda tiek izlietota un kāds ir sabiedrības ieguvums.

Ģimenes ārsti patlaban ir uztraukušies, ka Veselības ministrija grasās pārbaudīt, kā ģimenes ārsti izmanto “zaļo koridoru”. To nevajag uztvert kā pārbaudi, ministrija šim jaunajam procesam vēlas sekot līdzi, lai mēs saprastu, vai tas norit pareizi un vai nav nepieciešami kādi uzlabojumi. To pašu mēs darām arī slimnīcās, kur tiek ārstēti onkoloģiskie slimnieki. Man jābūt pārliecinātai, ka piešķirto naudu izmantojam efektīvi.

Kur jūs ņemsiet tos 180 miljonus eiro, kurus esat solījusi ārstu algu palielinājumam par 15 – 20 procentiem 2018. gadā? Vai jūs zināt, cik liela ir ķirurga alga par slodzi lielākajā universitātes klīnikā?

Zinu gan – ķirurgam par slodzi pirms nodokļu nomaksas maksā 850 eiro…

Alga palielinātos par kādiem 130 eiro. Vai jūs domājat, ka ar to varēs noturēt ārstus valsts ārstniecības iestādē?

Ministrija plāno, ka, ņemot vērā paredzētos kritērijus, 2018. gadā ārsta alga par darba slodzi būs 1600 eiro jeb divreiz vairāk nekā patlaban. Tarifā tiks iekļauta samaksa arī par diennakts dežūrām, darbu nakts stundās… Tas būtu pirmais mērķis, kas mums jāsasniedz un kas būs atkarīgs no tā, kā tiksim galā ar jauno veselības aprūpes finansēšanas modeli.

Atzīstu, ka situācija cilvēkresursu jautājumā ir dramatiska. Taču jāņem vērā, ka prioritātes ārstniecības iestāžu resursu pārvaldīšanā nosaka to valdes. No valdēm ir atkarīgs, vai nauda mērķtiecīgi tiek ieguldīta algās, efektivizējot medicīnas procesus, vai gluži pretēji – valdes atrod iespēju vairāk ieguldīt betonā un mazāk atbalstīt savus cilvēkus. Šajā ziņā slimnīcu attieksme atšķiras. Būtiskākais ir saprast, ka medicīna nevar pastāvēt bez cilvēkiem, un algu jautājumā man vairs nav atkāpšanās ceļa.

Bet kāpēc jūs skaļi neiebildāt, kad valdība pieņēma lēmumu valsts simtgades svinībām tērēt milzīgu naudas summu – 60 miljonus eiro, kamēr Igaunija trīsreiz mazāk, nemaz nerunājot par Lietuvu, kur svinībām atvēlēti deviņi miljoni? Kāpēc jūs neiebildāt, ka arī ārstu alga ir sasaistīta ar vidējo algu tautsaimniecībā, tāpat kā Saeimas deputātu un ministru? Politiķi, paaugstinot savas algas, vienmēr atgādina par šo sasaisti, bet mediķiem diemžēl nav neviena lobija ne valdībā, ne parlamentā.

Patiesībā es iebilstu gan. Vienmēr stāstu, cik liels finansējums ir nepieciešams. Bet te man jāatgriežas pie tā, ka procesi jāsakārto tā, lai nerastos šaubas par finanšu izlietojumu, ka naudu, lūk, iedos kaut kādai jocīgai sistēmai kaut kādu jocīgu lietu uzturēšanai. Vidējā personāla algas ir ļoti zemas, tāpēc medicīnas māsas strādā vairākās darba vietās, riskējot ar savu veselību un vienlaikus arī radot riskus pacientu drošībai.

Mēs vēlamies uzlabot pieejamību medicīnas pakalpojumiem, taču tajā pašā laikā ir daudz ārstu, kas atsakās nodrošināt valsts pakalpojumus un pāriet uz privāto medicīnu. Tāpēc mēs palielinājām algu par trīs eiro tiem speciālistiem, kuru darba specifikā nav iekļautas medicīniskās manipulācijas. Arī dzemdību speciālistiem par vienu dzemdību gadījumu tagad maksā par 50 eiro vairāk.

Tie trīs eiro ir kā piliens jūrā!

Par vienu ārstniecības epizodi valsts ārstam maksāja septiņus eiro, bet patlaban tie ir 10 eiro. Ja apskatās uz kopējo summu, tad tā ir jūtama, jo ār­stam jau nav tikai viena pieņemšana dienā. Kopumā augstākminēto tarifu palielinājumam novirzīti papildu trīsarpus miljoni eiro.

Atgriežoties pie onkoloģijas, mēs redzam, ka jāpalielina ķirurgu alga, jo pretējā gadījumā nebūs ārstu, kas operē. Zinām arī, cik daudz naudas nepieciešams medicīnas māsām, māsu palīgiem, tas ir salikts ļoti precīzi. Kad mums tā nauda ir, mēs liekam klāt.

Kā Veselības ministrija kā valsts kapitāldaļu turētājs grasās attīstīt Stradiņa slimnīcu, ja zināms, ka Rīgas Austrumu slimnīcā, kur ir palaists operāciju bloks ar 22 operāciju zālēm, to nevar nodarbināt ar pilnu jaudu, jo trūkst speciālistu, kas tajā strādā?

Tas ir jautājums par plānošanu – kādā veidā mēs saplānojam infrastruktūru, lai nodrošinātu pacientiem visu nepieciešamo. Ja mēs paraugāmies uz operāciju zāļu skaitu, kas ir “Stradiņos”, ir skaidrs, ka zāles ir morāli un fiziski novecojušas un ir nepieciešamas jaunas operāciju zāles. Taču jaunajos slimnīcas korpusos, atšķirībā no Gaiļezera klīnikas, nebūs nevienas zāles vairāk, nekā tas ir līdz šim.

Vai Stradiņa slimnīcai beidzot būs vadītājs ar stratēģisku domāšanu?

Ilgi vairs nebūs jāgaida. Jāatzīst, ka šīs klīnikas valdes locekļu konkursi nebauda pārāk lielu popularitāti, taču nebija arī tā, ka pretendents būtu tikai viens. Par šo darbu maksā pieklājīgu algu – atkarībā no kapitālsabiedrības lieluma vairāk nekā 3000 – 4000 eiro mēnesī. Darbs ir izaicinošs, bet, manuprāt, ļoti interesants. Tomēr jāatzīst, ka interese par šo amatu varēja būt lielāka.

Svarīgi, lai slimnīcas valdē ir cilvēks, kurš ir iesaistīts veselības aprūpes plānošanā stratēģiskā līmenī. Šobrīd reformu ietvaros mēs esam skaidri noteikuši, kādi pakalpojumi kurās slimnīcās būs pieejami. Valdei ir jābūt loģiskam šīs stratēģijas turpinātājam. “Stradiņos” ir precīzi izstrādātas programmas, kuras ir jāattīsta un jāno­drošina, lai, piemēram, pacienti nesēdētu rindās tikai nesakārtotu organizatorisko jautājumu dēļ. Šo jautājumu sakārtošanai nevajag daudz naudas, atliek iekāpt pacientu kurpēs, lai saprastu, kā pacientiem nodrošināt pēc iespējas ērtāku ārstēšanu.

Mūsu laikraksta lasītāji interesējas, vai Rīgā, attīstot divas lielas slimnīcas, kas viena no otras atrodas dažu desmitu kilometru attālumā, netiek samazināta iespēja lauku cilvēkiem saņemt elementāru medicīnisko palīdzību.

Tā nav taisnība. Stratēģiski svarīgas ir trīspadsmit slimnīcas, no kurām deviņas ir katrā reģionā. Ja mēs ņemam vērā iedzīvotāju daudzumu Rīgā, tad divas universitātes slimnīcas nosedz rīdzinieku vajadzības, kā arī dod iespēju saņemt augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi visiem valsts iedzīvotājiem.

Dalot Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, tika ņemts vērā, lai visos reģionos tiktu nodrošināta līdzvērtīga slimnīcu attīstība. Jāņem vērā, ka ārstēšanās slimnīcā ir dārgs pakalpojums, tāpēc ir ļoti svarīgi stiprināt ģimenes ārstu institūciju.

Abas universitātes slimnīcas nepārtraukti ir pilnas ar pacientiem, no kuriem vairāk nekā puse ir tādu, kuriem pietiktu ar ambulatoro aprūpi. Nesen biju darba vizītē Dānijā, kur man stāstīja, ka uz slimnīcu ved tikai tad, kad patiešām nav citu ārstēšanas iespēju. Diemžēl Latvijā primārā aprūpe vēl nav tā sakārtota, lai mēs cilvēkiem strauji noņemtu iespēju ārstēties slimnīcā. Pēc būtības, lai cik tas jocīgi izklausītos, slimnīca skaitās bīstama vieta, kur iespējams inficēties…

Ar C hepatītu…

…tajā skaitā, bet mājās cilvēks dzīvo savā vidē ar saviem mikrobiem un savu floru. Ja nav jābūt slimnīcā, tad labāk tajā nebūt.

Vai jūs atbalstāt Pasaules bankas pētījumā ieteikto, ka nākotnē trīspadsmit lokālajām slimnīcām jākļūst par labjūtes jeb paliatīvās aprūpes vietām, kur absorbēs pacientus? Vai, izsakoties saprotamāk, par vietām, kur cilvēki tiks atvesti nomirt.

Šim ieteikumam es nepiekrītu. Latvijā problēma ir hroniskie un gados vecie pacienti, ar kuriem ģimenes ārsti netiek galā mājas apstākļos – viņi ir palikuši vieni, un viņiem ir nepieciešama hospitalizācija. Nereti medicīnas problēmas nāk kombinācijā ar dažādiem sociāliem faktoriem. Apmeklējot lokālās slimnīcas, esmu pārliecinājusies, ka tur patiešām ir daudz vecu un hronisku slimību māktu cilvēku. Veselības ministrijai kopā ar pašvaldībām ir jāmeklē risinājums jautājumam, cik liela ir šī sociālā sadaļa un cik daudz ir nepieciešama veselības aprūpe.

Runājot par reģionālajām slimnīcā, jūs taču esat pārliecinājusies, ka tās ir diezgan atšķirīgas pēc sniegto medicīnisko pakalpojumu kvalitātes? Vai tas iespaidos šo slimnīcu turpmāko likteni?

Jā, esmu pārliecinājusies. Izstrādājot šī gada līgumus ar slimnīcām, mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi, vai tur ir visi norādītie speciālisti realitātē, nevis tikai uz papīra.

Vai tad līdz šim bijis, ka uz papīra uzraksta, bet reāli nav?

Ir bijis tā, ka ne vienmēr tiek izsekots līdzi, vai valsts saņem to, ko pasūtījusi. Ja mēs runājam par kvalitātes kritērijiem dzemdību nodaļās, tad nepietiek, ka noteikumus uzraksta, tie ir reāli jāiedzīvina, lai būtu pārliecība, ka dzemdību nodaļas ir drošas gan topošajām, gan jaunajām māmiņām un viņu mazuļiem.

Ja slimnīca apgalvo, ka atbilst līmenim, kurā jābūt insulta vienībai un valsts par to maksā, tad tam jābūt ne tikai uz papīra, bet praksē. Tas nozīmē, ka nei­rologs neatbrauc šad un tad, bet vienmēr ir uz vietas. Ja slimnīca apgalvo, ka ir spējīga nodrošināt kvalitatīvu dzemdību pieņemšanu, tas nozīmē, ka uz vietas jābūt neonatologam. Un jābūt visu laiku, ne tikai uz papīra.

Bet kā to drošību radīt, ja dzemdību nodaļās ir katastrofāls medicīnas kadru trūkums?

Lai ir mazāk ārstu, bet viņiem jāļauj strādāt kvalitatīvā vidē, kur pacientiem patiešām var palīdzēt, neriskējot ar viņu veselību.

Reģionālās slimnīcās ir jāpanāk vienāds pakalpojumu kvalitātes līmenis, tāpēc tās patlaban tiek dēvētas par stratēģiski svarīgākajām ārstniecības iestādēm. Diemžēl starp atsevišķām reģionālajām slimnīcām šobrīd pastāv ļoti liela atšķirība gan darbu organizēšanā, gan pacientu aprūpē.

Tiesa, mūsu lasītāji sūdzas, ka dažās var dabūt blusas un utis… Taču tas process nebūs viegls, jo katra pašvaldība aizstāvēs savu ārstniecības iestādi un neļaus tai pirkstu piedurt. Vai jūs spējat iedomāties, kāda pretestības aina jums pavērsies, kad centīsieties ieviest kārtību?

Esmu tikusies ar visiem pašvaldību vadītājiem, kuru pārvaldītajās teritorijās ir reģionālās slimnīcas. Arī ar tiem vadītājiem, kuru pārraudzītajās slimnīcās ir jāveic izmaiņas. Man šķiet, ka ikviena pašvaldības vadītāja lepnums ir labi sakārtota slimnīca. Esam runājuši par svarīgākajiem procesiem, kas būtu jānodrošina, lai slimnīca labi funkcionētu. Labas lietas var izdarīt diezgan ātri, vismaz divos gados, organizējot pareizi procesus.

Reģionālās slimnīcas jums pārmet, ka Eiropas Savienības fonda finansējuma lauvas tiesa tikusi Zaļo un zemnieku savienības pārvaldīto pašvaldību ārstniecības iestādēm, ka neesat rīkojusies taisnīgi – skatījusies politiski, nevis pēc cilvēku vajadzībām. Arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai, kur lielākā daļa akciju ir privātās rokās, tajā skaitā jūsu padomnieces Alīdas Vānes rokās, papildus tikuši vairāk nekā 111 tūkstoši eiro no līdzekļiem, kas paredzēti tikai valsts un pašvaldību iestādēm.

Jā, tādi pārmetumi bija, un arī par to esmu runājusi ar pašvaldību vadītājiem. Slimnīcu vajadzību liste tapa caur Lielo pilsētu asociāciju, un tajā katra slimnīca sevi bija novērtējusi. Tajā brīdī, kad viens pašvaldības vadītājs ierauga, ko uzrakstījis kaimiņu pašvaldības vadītājs, tad liekas – kur es pats biju? Slimnīcas pašas izvērtēja savas vajadzības, arī Veselības ministrija pievērsās šim jautājumam. Man nešķiet pareizi iedot naudu, ja nav zināms, kā slimnīca to apgūs. Daudzās slimnīcās ir nolietojusies aparatūra, un mēs no Veselības ministrijas puses stingri sekosim līdzi, kas tās ir par tehnoloģijām, ko slimnīcas vēlas iegādāties, kā arī tam, cik ļoti aparatūra ir nepieciešama pacientiem un vai to varēs nodrošināt ar pilnu jaudu. Mēs sekojam līdzi naudas plūsmai slimnīcās, tam, kā tiek ārstēti pacienti, kāda attieksme ir pret ārstniecību… Ir svarīgi, kā nauda tiek izlietota, bet vēl svarīgāk ir tas, cik kvalitatīva ārstniecība slimnīcā tiek nodrošināta, un tieši tam pievērsām vislielāko uzmanību.

Runājot par Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību, jāuzsver, ka līdzīgas šai ārstniecības iestādei ir vēl divas slimnīcas – Aiz­kraukles medicīnas centrs un Preiļu slimnīca, kas arī nepieder tikai pašvaldībām. Piešķirot daļu no valsts budžeta desmit miljoniem arī šīm ārstniecības iestādēm, galvenais nosacījums bija, lai slimnīca nav pilnībā privātās rokās, lai kāda tās daļa pieder arī pašvaldībai. Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība atbilda šim kritērijam. Ar piešķirto naudu mēs ļoti ceram noturēt mediķus stacionāros, kur viņu alga nav konkurētspējīga.

Bet cilvēki uz to raugās savādāk – redz, iedeva to valsts naudu, lai tie privātie varētu vairāk iebāzt savā kabatā!

Bet šajos reģionos nav nevienas tikai pašvaldības ārstniecības iestādes, tur daļas ir sadalītas starp privātajiem investētājiem un vietējo varu. Nevajadzētu aizmirst, ka privātais kapitāls tiek piesaistīts ar pašvaldības lēmumu, lai palīdzētu atrisināt samilzušās problēmas un lai neciestu iedzīvotāji.

Kam pēc Straupes narkoloģiskās slimnīcas likvidācijas apsolīta 13. gadsimta Straupes pils?

Pašvaldībai. Veselības ministrija ir vienojusies ar Pārgaujas novada pašvaldību, ka ēka paliks pašvaldībai. Visticamāk, ka šīs ārstniecības iestādes profils tiks saglabāts, tikai tas tiks citādi organizēts – tā vairs nebūs valsts kapitālsabiedrība.

Jūsu priekštecis Guntis Belēvičs intervijās ir paudis sašutumu, ka esat­ apturējusi viņa virzīto visas valsts asinsdonoru sistēmas reformu. Kāds tam iemesls?

Reformu neesmu apturējusi. Kad reforma tika virzīta, sākās reģionālo slimnīcu iebildumi pret strukturālajām izmaiņām asinsdonoru nodaļās. Loģistika līdz galam nav izdiskutēta, tāpēc mans uzdevums ir izstrādāt skaidru un saprotamu asiņu piegādes sistēmu. Labākais risinājums vēl tiek meklēts.

Otrs jautājums bija izmaiņas darba organizācijā arī pašā Valsts asinsdonoru centrā, jo šajā iestādē bija plāns iegādāties jaunas tehnoloģijas bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma. Manā skatījumā šim mērķim bija plānots tērēt nepamatoti lielas naudas summas, tāpēc es lūdzu Valsts asinsdonoru centra vadībai veikt ekonomisko pamatojumu un aprēķinus. Par to ilgstoši diskutējām un patlaban esam nonākuši jaunā situācijā – pret Valsts asinsdonoru centra direktori Ivetu Ozoliņu ir ierosināta disciplinārlieta. Ir pieņemts lēmums par pārbaudes termiņa pagarināšanu, disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas ziņojums tiks iesniegts februāra vidū.

Publiski izskanējis, ka centra vadītājai bijusi liela vēlēšanās iegādāties dārgu aparatūru, kura, pēc viņas ieskata, iznīcinātu asinīs visus vīrusus. Taču šī informācija nav patiesa, jo ar šo iekārtu, kuru sauc par inaktivatoru, apstaro tikai vienu asiņu sastāvdaļu – trombocītus, un tā neiznīcina visus vīrusus, turklāt pavājina trombocītu funkcionalitāti un samazina trombocītu masas derīguma termiņu. Ieguvums ar šīm lielajām papildu izmaksām nav tiks liels, lai tērētu valsts budžeta naudu. Mēs nedrīkstam vienu medicīnas jomu izraut no kopējā konteksta un pacelt kosmiskā augstumā, kamēr pārējās jomas dzīvo badā. Visās jomās jāvirzās uz priekšu un jārod iespēja iegādāties labākas medicīniskās iekārtas.

Vai esat potējusies pret gripu?

Protams, novembrī. Vakcinējos nu jau otro gadu. Godīgi atzīšos, mani spert šo soli pārliecināja valsts galvenais infektologs Uga Dumpis. Vakcinējusies ir visa mana ģimene, un pagājušajā gadā mēs neviens neslimojām. Arī šogad mēs visi esam sapotēti, un es uzskatu, ka tā ir laba izvēle.

Kā jūs sevi uzturat formā pēc stundām ilgās sēdēšanas daudzās sanāksmēs?

Uz Ministru kabinetu eju kājām. Aiz mana kabineta atrodas neliela telpa, kur es ik pa laikam uztaisu mazu fizisko vingrinājumu pauzīti.

Inga Paparde

Veselības ministrija iepazīstinājusi valdību ar ārstniecības iestāžu kartējumu un attīstības reformu, kurā piedāvā visas slimnīcas sadalīt četros līmeņos un trešajam slimnīcu līmenim noteikt vēl sīkāku sadalījumu.

Skaidri iezīmēta klīnisko universitāšu slimnīcu un reģionālo daudzprofilu slimnīcu vieta, taču tikpat neskaidra kā iepriekš ir lokālo slimnīcu nākotne, jo ziņojumā tas nav konkretizēts. Pirmā un otrā līmeņa slimnīcu kartējumu plānots noteikt nacionālā politikas plānošanas dokumentā.

Pielāgo dzīves līmenim?

Pašlaik Latvijā ir trīs līmeņu slimnīcas (universitāšu klīnikas, reģionālās daudzprofilu slimnīcas un lokālās slimnīcas), un, runājot par pirmajām divām, īpašu bažu par nākotnes scenāriju nav, jo jebkurā gadījumā tās saglabā savu statusu. Pēc Pasaules bankas veiktā pētījuma slimnīcu iedalījumā parādās vēl vairāki citi līmeņi (vienā no variantiem – pieci līmeņi, otrā – četri). Veselības ministrija ziņojumā valdībai piedāvā slimnīcas iedalīt četros pakalpojumu sniegšanas līmeņos. Katrā līmenī ar atbilstošiem resursiem (cilvēkresursi, medicīniskās ierīces) tiktu sniegti attiecīga līmeņa pakalpojumi atbilstošos profilos. Pasaules banka, analizējot vidējos ienākumus uz vienu iedzīvotāju Latvijā, secinājusi, ka Rīgas un Pierīgas reģionu pašvaldībās koncentrēti vislielākie ienākumi, tāpat kā katra reģiona lielākajās pilsētās, kā Daugavpils, Ventspils, Rēzekne, Valmiera, Jelgava un Liepāja. Šīs ir ne tikai pašvaldības ar augstāko iedzīvotāju koncentrāciju, bet arī pašvaldības, kurās ir labākās nodarbinātības iespējas un attiecīgi augstākie ienākumi. Pasaules banka ierosinājusi koncentrēt specializētus centrus un attiecīga līmeņa slimnīcas augsta pieprasījuma zonās pašvaldībās ar augstāku ienākumu līmeni, sociālajiem ieguldījumiem un infrastruktūras attīstību. Vienīgais izņēmums ir Rēzeknes slimnīcas atrašanās vienā no valsts nabadzīgākajiem reģioniem, bet tas, pēc ekspertu teiktā, ļaus sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām laikus un ar zemākām izmaksām piekļūt specializētai veselības aprūpei.

Ja nenodrošinās līmeni, līgumu neslēgs

Rezumējot Veselības ministrijas ziņojumā pausto, ceturtā līmeņa slimnīcas ir trīs Rīgā esošās universitāšu klīnikas – Stradiņi, Rīgas Austrumu slimnīca un Bērnu slimnīca, kā arī viena profila slimnīcas – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca Rīgā, Rīgas Dzemdību nams un Nacionālais rehabilitācijas centrs Vaivari Jūrmalā. Trešā līmeņa slimnīcas ir reģionālās slimnīcas Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī, Jēkabpilī, arī Rēzeknē un Jelgavā. Trešā līmeņa slimnīcas tiks iedalītas arī pēc specializācijas – kardioloģijā un onkoloģijā. No Veselības ministrijas skaidrojuma izriet, ka trešā līmeņa slimnīcas no trešā līmeņa specializētajām atšķirsies arī ar obligāti nepieciešamo speciālistu skaitu, kuru pakalpojumiem jābūt pieejamiem diennakti. Nacionālais veselības dienests slēgs līgumus ar ārstniecības iestādēm par stacionāro pakalpojumu sniegšanu, nosakot obligāto profilu minimālo skaitu atbilstoši ārstniecības iestādes līmenim, bet, ja slimnīca nevarēs nodrošināt kādu no obligātajiem speciālistiem, tad valsts slēgs līgumu atbilstoši līmenim, ko slimnīca varēs nodrošināt. Lai nodrošinātu slimnīcu darbību atbilstoši līmeņiem, paredzētas investīcijas.

Vai slimnīcas?

Ziņojumā analizēts, vai un cik ātra ir augstāka līmeņa slimnīcu sasniedzamība. 180 minūtēs augstākā līmeņa slimnīcas (universitātes klīnikas) var sasniegt gandrīz visā Latvijas teritorijā, izņemot Austrumlatgales teritoriju. Tur šo situāciju kompensēšot Daugavpils reģionālā slimnīca, kas sniegtu trešā līmeņa slimnīcas pakalpojumus ar specializāciju onkoloģijā un kardioloģijā. Savukārt trešā līmeņa veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība 90 minūšu laikā arī ir nodrošināta gandrīz visā Latvijas teritorijā, izņemot Alūksnes, Viļakas un Mērsraga novadu teritoriju daļu, norāda Veselības ministrija. Mērsraga novadam trešā līmeņa slimnīcu daļēji kompensēs Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiāle, bet stacionāro pakalpojumu pieejamību Alūksnes un Viļakas novadu teritorijās plānots risināt nacionālā politikas plānošanas dokumenta līmenī, kartējot otrā līmeņa ārstniecības iestādes.

Interesanti ir Pasaules bankas aprēķini, kā mainīsies pacientu skaits visu līmeņu slimnīcās pēc reformas: trešā un ceturtā līmeņa slimnīcās par 9,6 procentiem saistībā ar akūto pacientu pārvirzīšanu no pirmā, otrā līmeņa slimnīcām. Bet kopējo gultu skaitu līdz 2025. gadam paredzēts samazināt par 8,5 procentiem, salīdzinot ar rādītāju 2015. gadā.

***

Slimnīcu sadalījums pa līmeņiem

I līmeņa slimnīca

Ÿ plānveida pacientu uzņemšana un hronisku pacientu aprūpe

Ÿ slimnīcā integrēts traumpunkts

II līmeņa slimnīca

Nodrošina:

Ÿ diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību;

Ÿ diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus plānveida un akūtajiem pacientiem;

Ÿ nepieciešamības gadījumos veic pasākumus pacienta veselības stāvokļa stabilizēšanai, lai būtu iespēja pārvest pacientu uz augstāka līmeņa slimnīcu, – attālums līdz 60 minūtēm;

Ÿ neatliekamo medicīnisko palīdzību 24 stundas diennaktī nodrošina pieci speciālisti – ķirurgs, anesteziologs/reanimatologs, ginekologs, pediatrs, internists.

III līmeņa slimnīca

Nodrošina:

Ÿ diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību;

Ÿ diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus plānveida un akūtajiem pacientiem;

Ÿ nepieciešamības gadījumos veic pasākumus pacienta veselības stāvokļa stabilizēšanai, lai būtu iespēja pārvest pacientu uz augstāka līmeņa slimnīcu, – attālums līdz 90 minūtēm;

Ÿ insulta vienības darbību;

Ÿ neatliekamo medicīnisko palīdzību 24 stundas diennaktī nodrošina astoņi speciālisti – internists, ķirurgs, anesteziologs/reanimatologs, ginekologs, pediatrs, internists, traumatologs, neirologs). Var būt pieejami vairāki speciālisti. Ja slimnīcā nodrošina dzemdībpalīdzību (vairāk nekā 1000 dzemdību gadā), tad obligāti jābūt nodrošinātam neonatologam.

III līmeņa slimnīca ar papildu specializāciju kardioloģijā un onkoloģijā

Nodrošina:

Ÿ diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību;

Ÿ diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus plānveida un akūtajiem pacientiem un ir papildus specializējusies kardioloģijas un onkoloģijas jomā;

Ÿ insulta vienības darbību;

Ÿ neatliekamo medicīnisko palīdzību 24 stundas diennaktī nodrošina 9-10 speciālisti – ķirurgs, anesteziologs/reanimatologs, psihiatrs (atkarībā no profiliem), ginekologs, pediatrs, internists, traumatologs, neirologs, kardiologs, neiroķirurgs.

IV līmeņa slimnīca

Nodrošina:

Ÿ neatliekamo, sekundāro un terciāro veselības aprūpi;

Ÿ neatliekamo medicīnisko palīdzību 24 stundas diennaktī nodrošina 10 (8+2 atkarībā no specializācijas profiliem) speciālisti – internists, ķirurgs, anesteziologs/reanimatologs, ginekologs, traumatologs, neirologs, kardiologs, neiroķirurgs un citi speciālisti.

Avots: Veselības ministrija

25.decembris 2016  www.kasjauns.lv

Lai kāda būtu vēža terapija, tai ir jābūt kompleksai pieejai, saka Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā, Starptautiskā Viroterapijas centra medicīniskā direktore, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Baltiņa.

Pēc 30 onkoloģijā nostrādātiem gadiem profesore šovasar pieņēma Starptautiskā Viroterapijas centra piedāvājumu pievienoties komandai un tika ierauta vēl nesen medijos plaši cildinātā onkolītiskā viroterapijas līdzekļa “Rigvir” nomelnošanas kampaņā. Profesore nekomentē kolēģu izteikumus, kas apšauba šīs pretvēža zāles.

Pēc 30 onkoloģijā nostrādātiem gadiem profesore šovasar pieņēma Starptautiskā Viroterapijas centra piedāvājumu pievienoties komandai un tika ierauta vēl nesen medijos plaši cildinātā onkolītiskā viroterapijas līdzekļa “Rigvir” nomelnošanas kampaņā. Profesore nekomentē kolēģu izteikumus, kas apšauba šīs pretvēža zāles.  Atsevišķi mediji par saviem apgalvojumiem jau atvainojušies, taču profesore neslēpj – onkoloģijā ir problēmas. Viena no tām – ārsti patiešām nerunā ar pacientiem.

Ja cilvēks aiziet citur, kad vienā vietā nostrādājis 30 gadu, tas ir ļoti pārdomāts lēmums, nevis mirkļa eksplozija. Viens no šiem pārdomu cēloņiem – es jutu, ka Latvijas Onkoloģijas centrā ir iestājusies zināma… negribu to saukt par stagnāciju (tas būtu pārāk skaļi teikts), bet – rutīna. Katrs dara savu darbu, visi ir neapmierināti, bet paši mainīt neko īpaši negrib.
Šis piedāvājums bija ļoti aizraujošs. Darbs, ko tagad daru, man tiešām dod milzīgu gandarījumu un baudījumu, un šeit es arī strādāju ar onkoloģiskiem slimniekiem tā kā gadiem to esmu darījusi “Dzīvības koka” vasaras nometnēs vēža pacientiem.

Vajadzīgas pārmaiņas
Ja paskatāmies, kas onkoloģijā noticis pēdējā pusgadsimta laikā (no kuriem 30 gadi risinājušies manā acu priekšā – parādījušies jauni medikamenti, jauna aparatūra, jaunas diagnostikas un terapijas iespējas, kādu nebija, kad sāku strādāt) tad, neraugoties uz inovācijām, diemžēl tie rati stāv uz vietas. Viens velk uz augšu, viens pa labi, viens pa kreisi, un rati neizkustas. Tas ir arī pasaules fenomens. Ja atceramies, 1971. gadā ASV prezidents Ričards Niksons Amerikā parakstīja memorandu par cīņu ar vēzi. Šodien redzam, ka šī cīņa turpinās, bet arī kritušo armija būtiski nesamazinās.

Protams, tas ir ļoti cieši saistīts ar to, ka joprojām nevaram, godīgi, liekot roku uz sirds, atbildēt, kāpēc vēzis attīstās. Jebkura ārstēšana ir saistīta ar to, ka zinām potenciālo iemeslu, kas slimību varētu izraisīt, un uz to attiecīgi iedarboties. Šobrīd, kā saka, katrs deķīti velk uz savu pusi, un farmācijas industrija, tāpat arī aparātu industrija ir ļoti ieinteresētas savu nišu noturēt un sludināt, ka tas, ko viņi piedāvā, ir labākais, kas vien var būt.

Kopumā mēs šobrīd strādājam ļoti trafareti – ir noteikta slimība, noteikta stadija, tātad būs noteikta operācija, starošana, ķīmija. Viss! Bet tad man gribas citēt Blaumani: “Bet kas gan tādam ziņu dos par brīnumiem meža biezokņos?”
Es saprotu, ka būs ārsti, kas teiks, ka Baltiņa ir galīgi prātu izkūkojusi, bet pēc 30 gadiem, kas nostrādāti klasiskajā onkoloģijā, tu nevilšus nonāc pie slēdziena – kaut kas nedarbojas līdz galam, kaut ko vajag darīt citādi!

Svarīga ir saruna
Starptautiskā Viroterapijas klīnika (Global Virotherapy Cancer Clinic) unikāli atšķiras no citām vēža klīnikām, jo mēs ļoti daudz runājam ar pacientiem. Problēma ir tā, ka ārsti nerunā ar pacientiem. Un atkal gribu teikt, ka tā nav tikai Latvijas ārstu problēma. Strādājot šajā klīnikā, kur pie mums ārstējas cilvēki, kas pirms tam pabijuši ļoti smalkās un slavenās klīnikās, viņi visi sūdzas, ka ārsti nepietiekami runā, nepietiekami izskaidro, uztic šo darbu māsai, kas varbūt ir iemācījusies pantiņu, kā runāt, bet viņa nav ārsts un nevar atbildēt uz to, ko pacients grib dzirdēt. Tāpēc es teiktu tā: zāles ārstē, vārds dziedina, bet pārdomāts, īstajā brīdī un pareizajā intonācijā pateikts vārds, spēj darīt brīnumus.

Attieksme ir ļoti būtiska. Piemēram, empātija, ko mēs uzskatām, ka tā ir medicīnas pamatu pamats, – tā nav iedzimta īpašība. Empātiju, gluži tāpat kā pieklājības normas, mēs iemācāmies. Mums ir savs profesionālais žargons, savi izteiksmes veidi un arī empātija. Līdzjūtīgi uzrunāt cilvēku, mēģināt viņu saprast – tas neprasa pārcilvēciskus spēkus.

Vēl mūsu klīnikas pievienotā vērtība ir ļoti plašs papildu terapiju loks, ko piedāvājam. Proti, tā ir psihoterapija, fizioterapija, ergoterapija, adatu terapija, mākslas terapija. Tā ir pieredze, ko guvu jau onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks”  nometnēs – šie momenti ir ārkārtīgi svarīgi un to mērķis ir viens – mudināt cilvēkā iespēju un drosmi dabūt no sevis ārā smagumu. Ne velti pasaulē pēdējos gados ļoti daudz runā (protams, viņus mēģina visādi marginalizēt) gan par psihoemocionālo, gan prāta un ķermeņa attiecību, gan par organisma vides stiprināšanu – vai tā būtu imūnā sistēma, vai mitohondriji, vai kādi citi elementi. Jo ilgāk strādāju, jo vairāk sāku novērtēt, ka tam ir savstarpēja saistība.

Onkoloģijas centrā bija psihoterapeits, kas strādāja uz nepilnu slodzi, jo vairāk slimnīca nevarēja atļauties. Bet citi ārsti jau nemudina pacientu vērsties pie šāda speciālista. Un Latvijā ir ļoti maz psihoterapeitu, kas ir gatavi strādāt ar fiziski ļoti smagi slimiem cilvēkiem.

Psihoterapeiti parasti risina neizdevušos mīlestību, ģimenes problēmas, vēl ko, bet cilvēkam, kam jau ir slima soma jeb miesa, ir vajadzīga citāda terapija. Psihoterapeite, kas strādā Starptautiskajā Viroterapijas klīnikā, gandrīz desmit gadu strādā tikai ar onkoloģiskiem slimniekiem. Viņa zina šo cilvēku galvenās problēmas. Un bieži nemaz nevajag ilgstošus seansus. Pietiek ar vienu izrunāšanu, un cilvēks mainās, viņam notiek “klikšķis” un viņš saprot, ka var pats kaut ko darīt – kaut vai mainīt savu attieksmi.

Iespējams, no manas mutes tas izklausītos pompozi, ja es teiktu, ka vēzis ir psihosomatiska slimība, bet psihe ir ļoti saistīta ar somu, un to mēs nekādi nevaram noliegt. Es domāju, visi kolēģi manā specialitātē zina, ka tad, ja cilvēkam pēdējā gada, pusotra laikā ir bijuši fiziski vai psihoemocionāli ilgstoši pārdzīvojumi vai distress, pēc kāda laika parādās slimība. Ne tikai vēzis, stress izprovocē arī citas slimības. Spriedze, ja tā ir ilgstoša, neapšaubāmi rada veselības problēmas, un būtu naivi iedomāties, ka tā nav.

Tracis ap “Rigvir”. Nav pētījumu? Nav taisnība!
Pirmkārt, šis medikamentsnav ne alternatīva, ne komplementāra, ne netradicionāla medicīnas metode, kā to mēdz apzīmēt. Tā ir visā pasaulē oficiāli atzīta terapija, ko mēs saucam par imūnterapiju. Imūnterapijas veidi ir dažādi –  ir monoklonālās antivielas, T šūnu terapija, onkolītiskie vīrusi, pie kuriem pieder arī Latvijas oriģinālmedikaments. Teikt, ka šīs zāles ir alternatīvās medicīnas līdzeklis vai palīglīdzeklis – tā ir tendencioza faktu pasniegšana.

Otrkārt, nav taisnība, kapar šo medikamentunav pētījumu. Preparāts tika atklāts 50. gadu beigās un 60. gadu beigās tika dota oficiāla atļauja Latvijas (toreiz LPSR) Veselības ministrijā sākt izmēģinājumus ar cilvēkiem (tos vēl nesauca par klīniskajiem pētījumiem). Vēlāk nāca Vissavienības rīkojums sākt šī līdzekļa izpēti arī Krievijas klīnikās – Saratovā, Maskavā. Būtībā to, ka pētījumi apsīka, lielā mērā izraisīja Padomju Savienības sabrukums.

Visvairāk materiāla bija savākts tieši par melanomu. Tas nenozīmē, ka nebija materiāla par citiem audzējiem – gan no izmēģinājumiem ar laboratorijas dzīvniekiem, gan šūnu līnijām, gan ar cilvēkiem. Medikamentstika reģistrēts ar to pierādījumu līmeni, kāds Padomju Savienībā eksistēja un atbilstoši tā laika prasībām. Mēs taču neapstrīdam citus līdzekļus, kas ir reģistrēti pirms Eiropas Savienības dibināšanas!

Mēs šobrīd ļoti strādājam, lai sakārtotu medicīnisko dokumentāciju, taču noorganizēt Latvijā plašu klīnisko pētījumu ir gandrīz neiespējami. Un tie apoloģēti, kas saka, ka medikamenta efektivitāte nav pierādīta, būtībā arī pasaka, ka nedos šīs zāles pacientiem izmēģināšanai. Ja Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija publiski stāsta, ka šis vīruspreparāts – tas ir nekas –, tad kādas mums varētu būt iespējas noorganizēt Latvijā klīnisko pētījumu, kas atbilstu visiem kritērijiem? (Medikamentu pacientam drīkst nozīmēt tikai onkologs ķīmijterapeits – red.)

Klīniskie pētījumi ir arī ļoti dārgi, viena pētījuma izmaksas – tie ir miljoni eiro. Turklāt tas prasītu ļoti ilgu laiku. Cilvēks grib risinājumu šodien. Lai gan – kas notiek Latvijas Onkoloģijas centrā? Pacientam tiek nolasīta lekcija, cik slikta ir onkolītiskā viroterapija, un ko dod vietā? Neko. Novēro. Nav noslēpums, ka melanoma pirmajā un otrajā stadijā gan pēc ESMO (The European Society for Medical Oncology), gan pēc NCCN (The National Comprehensive Cancer Network), Amerikas vēža ārstēšanas vadlīnijām, tiek vai nu novērota, vai iekļauta kādā klīniskajā pētījumā. Arguments – ja ir pirmā vai otrā stadija, tad 90% pacientu tāpat dzīvos piecus gadus.

Onkoloģijā ir tāds jēdziens “piecgadu dzīvildze”. Būtībā surogātrādītājs, ļoti izdevīgs, kas parāda, cik daudz cilvēku piektā gada beigās ir fiziski dzīvi. Attiecīgi par viņiem nav informācijas, ka viņi būtu dažādu iemeslu dēļ miruši. Vai viņi ir veseli? Tas ir cits jautājums.

Zāles tikai melanomai
Bieži izskan viedoklis, ka mēs izmantojam zāles citām indikācijām. Jā! To sauc par “off – label use” praksi, kad medikaments (tas attiecas tikai uz reģistrētiem medikamentiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir reģistrēti Latvijā, Amerikā, Eiropā vai kur citur pasaulē), tiek lietots citām indikācijām, citām vecuma grupām, citādā devā un citādā lietošanas režīmā, kā tas ir parādīts zāļu aprakstā.

Zāļu apraksts ir oficiāls dokuments, kas pasaka: šo medikamentu drīkst lietot noteiktai indikācijai, konkrētā devā un tamlīdzīgi. Pasaulē apmēram piektā daļa visu medikamentu tiek lietoti citādi, nekā tas ir aprakstīts zāļu aprakstā. Nozares, kurās tas notiek visbiežāk, ir onkoloģija, pediatrija, HIV/AIDS ārstēšana un psihiatrija, protams, arī citas. Tā ir absolūti legāla prakse, ko atzīst gan The Foodand Drug Administration Amerikā, gan The European Medicines Agency Eiropā.

Tipisks piemērs onkoloģijā ir amitriptilīns. Tas ir oficiāli reģistrēts kā antidepresants, bet onkoloģijā (to pat mācību grāmatās apraksta) to plaši lieto vēža sāpju ārstēšanā. Tā nav šo zāļu indikācija, bet mēs to lietojam. Un šādu piemēru ir daudz.
Man arī pārmet, kā “Rigvir” varēja ielikt vadlīnijās! Bet kā es varēju neielikt vadlīnijās to, kas Latvijā ir reģistrēts un iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā? Kas attiecas uz iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, ja medikaments ir reģistrēts konkrētai indikācijai, proti melanomai, tad kādi var būt iebildumi, ja tā cena ir daudz zemāka nekā citiem medikamentiem. Medikamentiem.

Saprotiet, nevienam viņus nevajag!
Strādājot Starptautiskajā Viroterapijas klīnikā Jūrmalā, kur esmu tās galvenā ārste un medicīniskā direktore, manos tiešajos pienākumos ietilpst ļoti izvērsts medicīnisks pamatojums, ko mēs sniedzam visiem, kas atsūta savus dokumentus, izsakot vēlmi ārstēties. Šajā medicīniskajā pamatojumā (Zālamana lēmumā) mēs bieži rakstām, ka medikaments nav reģistrēts konkrētajai indikācijai. Pieredze mums ir, bet mēs nevaram droši pateikt – darbosies vai nedarbosies. Tā paliek cilvēka izvēle.
Mēs nevienu neķeram aiz rokas uz ielas, cilvēki atnāk paši, atbrauc no visām pasaules malām, tālākā vieta, šķiet, bijusi Jaunzēlande. Tie ir izmisuši cilvēki, kam konvencionālā medicīna ir pateikusi – nē!

Es to redzu, studējot medicīniskos dokumentus, – cilvēks ir saņēmis vienu terapiju, pēc tam otru, pēc tam vēl vienu – inovatīvo –, otru inovatīvo, trešo inovatīvo, bet slimība iet uz priekšu. Un tad viņam pasaka: piedodiet, vairāk mums nav, ko jums piedāvāt.
Neapskaužu ārstu, kam ir jāpasaka pacientam, ka viņam vairāk nav, ko piedāvāt. Taču cilvēkam vienmēr paliek izvēle. Kad visas iespējas ir zudušas, viņam ir izvēle samierināties un domāt drūmas domas vai cīnīties. Tie, kas nonāk pie mums, pārsvarā ir tie izmisušie cilvēki, kam ārsti vairs nedod iespējas. Un tad viņi meklē. Bet ko citu viņiem darīt?

Atceros kādu pāri, ja nemaldos, no Vācijas, kas skaidri un gaiši pateica: mēs negaidām, ka jūs mūs izārstēsiet, bet ļoti ceram, ka neatraidīsiet. Mēs bieži arī atsakām, jo ir skaidrs, ka viroterapeitiskais līdzeklis nepalīdzēs (smags pacienta vispārējais stāvoklis, ļoti izmainītas analīzes u.tml.), bet paiet divas nedēļas, un cilvēks ir klāt. Viņš saka: es tomēr gribu! Mēs nevaram viņam par viņa naudu aizliegt kaut ko darīt. Un kad tie cilvēki pēc tam raksta jūsmīgas atsauksmes, tu padomā – jā, var jau būt, ka viņš nenodzīvos ilgi, bet viņš te bija laimīgs! Viņš sajuta, ka ir kādam vajadzīgs un galvenokārt – pats sev.

Vēža slimnieki ļoti bieži pārdzīvo, ka viņiem nav sava ārsta. Tā arī ir – ķirurgs izoperē, un viņš savu ir izdarījis. Radiologs apstaro, un viņš savu ir izdarījis. Ķīmijterapeits ir zāles pabeidzis lietot, un viņš savu ir izdarījis. Tad ģimenes ārsts saņem šo cilvēku ar ierakstu medicīniskajos dokumentos: “Turpmākā novērošana ģimenes ārsta kontrolē.” Vai ģimenes ārstam ir laiks ar vēža slimnieku strādāt? Visticamāk, ne, viņam aiz durvīm ir rinda ar cilvēkiem ar citādām veselības problēmām.

Latvijā likvidēja onkoloģiju kā specialitāti. Tagad mums ir ķīmijterapeiti. Padomju laikos bija daudz onkologu, viņi bija katrā pilsētas poliklīnikā, katrā rajonā. Onkologi bija milzīgi palīgi ģimenes ārstiem. Šobrīd ir tā, kā ir, un tāpēc arī ir tā, kā ir.
Nesen Veselības ministrijā bija apspriede par onkoloģijas programmu, kas tiek izstrādāta, un vienas klīnikas vadošā onkoloģe ķīmijterapeite (visdāsnāk 2015. gadā no farmācijas firmām sponsorētā kolēģe) ministres klātbūtnē sacīja, ka Latvijā ir 60 onkologi, bet īstu onkologu ķīmijterapeitu ir tikai divdesmit.

Pēc pāris dienām laikrakstā “Diena” to pašu secina arī deputāts R.Ražuks. Tas droši vien nozīmē, ka mums ar vienādiem sertifikātiem ir īsteni profesionāļi un laji (neprofesionāļi). Es arī piederu pie lajiem. Tad es tiešām padomāju: “Quo vadis medicina Latviensis?” (Kurp ej, Latvijas medicīna? – red.)

Kurš īsti dod viltus cerības?
Ir ļoti neglīti mums pārmest, ka dodam cilvēkiem veltas cerības. Vai veltu cerību došana nav mudināt cilvēku pārdot īpašumus un pirkt dārgos, inovatīvos medikamentus, kas, kā zināms, vēzi neizārstē? Ir ciniski, ja ārsts iesaka  pārdot māju, mašīnu, govi vai iesaistīt ziedotājus, lai nopirktu šo medikamentu. Vēl ciniskāk (bet pieļauju, ka tas ir mārketinga triks) par medikamentiem teikt, ka tās ir dzīvību glābjošās zāles. Lūk, tā gan ir nežēlīga manipulācija ar visneaizsargātāko, visjutīgāko populācijas daļu, vēža slimniekiem un viņu tuviniekiem, kas būtu gatavi darīt jebko, lai dabūtu šos brīnumainos līdzekļus.

Vai kāds var nosaukt kaut vienu valsti pasaulē, kur cilvēki nemirtu no vēža tāpēc, ka viņiem ir pieejami dārgie inovatīvi medikamenti? Tādas valsts nav. Moderna var būt kaklasaite, rokassomiņa, mašīna, taču ne medikaments. Medikamenta vērtību nosaka tā efektivitāte un lietošanas drošums nevis izgudrošanas un ieviešanas gads.Mani vienmēr uzjautrina, kad lielajos kongresos ar milzīgiem burtiem, tabulām un līknēm, kas iet uz augšu, par kādiem jauniem medikamentiem tiek aprakstīts, cik preparāts ir labs. Bet toksiskās izpausmes uzskaitītas petitā plakāta apakšā.

Mums saka – šie medikamenti pagarina dzīvildzi. Par cik? Par divām nedēļam, četrām, sešām nedēļām? Cik tas ir nozīmīgi cilvēkam, ja vēl jārēķinās ar milzīgiem izdevumiem, parādu slogu tuviniekiem un iespējamām blaknēm? Latvijā radītajam vīruspreparātamnav nopietnu blakņu, un cerība nekad nevar būt velta. Es saviem pacientiem vienmēr saku – jūs nedrīkstat zaudēt cerību! Zaudējot cerību, cilvēks zaudē visu.

Mums ir fantastiski stāsti, kad zāles tiešām ir palīdzējušas, un arī bezcerīgos gadījumos cilvēks ir noreaģējis uz terapiju. Vai tas ir, pateicoties placebo efektam vai vai kam citam, mēs nezinām, bet šie gadījumi ļoti spārno. Ārsta harizmai sarunā ar pacientu ir ļoti liela nozīme un placebo jau nav nekāds lamu vārds. Arī ordinējot toksiskus ķīmijpreparātus var nostrādāt placebo un cilvēks terapiju panes bez blaknēm un tā viņam palīdz.

Cilvēkam ir jābūt mērķim un ticībai. Cilvēkam ir jābūt cīnītājam. Optimisti, cīnītāji, dzīvo labāk. Negribu teikt: ilgāk, bet labāk – tas gan ir fakts. Un tie, kas izmisīgi kārpās pa dzīvi, mēģina un meklē, tas nenozīmē, ka viņi sāks lietot terpentīnu vai ko citu pilnīgi nederīgu. Nereti viņi maina savu attieksmi pret dzīvi, sāk ēst citādi, kustēties, piedalīties meditācijās. Ir grūti pateikt, kas tieši tad palīdz, bet ir skaidrs, ka prāts sāk sarunāties ar ķermeni. Ja prāts var būt par iemeslu, kāpēc attīstās slimība, kāpēc prāts nevarētu būt iemesls, kā mēs varam dziedināt  cilvēku? Mūsu organisms ir vislabākā aptiekā pasaulē, ja ļaujam šiem saviem iekšējiem bioķīmiskajiem un ķīmiskajiem mehānismiem strādāt.

Vai nauda visus izglābs?
Interesanti, ka mēs maksājam par manipulācijām – par to, ka nogrieza, sašuva, iedūra. MK noteikumos Nr. 1529 (“Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību” – red.) jēdziena “ārsta saruna ar pacientu” vispār nav. It kā sarunas nebūtu. Protams, ja mēs no pirmā janvāra tādu ieviestu, nekas jau nemainītos.

Kad es “Ievas Veselībā” lasu pacientu pateicības, ir skaidrs, ka tās ir par komunikāciju. Cilvēks ir pateicīgs par to, ka ārsts bija iejūtīgs, laipns, ka cilvēks jutis, ka par viņu rūpējās, nevis viņš bijis kārtējais slimības gadījums, kas no punkta A nonācis punktā B.

Es nedomāju, ka problēma ir naudā. Tā ir darba kultūra, kas ir ļoti mainījusies. Atceros, pirms trīsdesmit gadiem bija citāda gan māsu, gan ārstu attieksme. Pieļauju, ka varbūt ārstu ir par maz, viņus vajadzētu vairāk, lai tiešām būtu laiks sarunai, bet paskatieties, kas notiek – pulksten divos dienā visas smalkās mašīnas no slimnīcas stāvvietas jau ir aizbraukušas.
Mums trūkst šīs cilvēciskās dimensijas. Mums ir staru dimensija, operācijas dimensija, medikamentu dimensija, bet, kā zināms, uz trim kājām ķeblītis ir vismazāk stabils. Vajadzīga šī ceturtā, psihoemocionālā dimensija, vai tā būtu rehabilitācijas posmā, vai jau pašā terapijas sākumā.

Ir vajadzīga vēlme palīdzēt, komunicēt ar pacientu. Bet pacientiem vajadzīga vēlme cīnīties, lai būtu dzīve arī pēc vēža.
Veselam cilvēkam dzīve ir kā taisne, bet vēža slimniekam tā ir kā nogrieznis – noteiktā vietā sākas, tad ir diagnoze un tālāk jau redzams baltais krusts ceļa galā. Mans vēlējums – redzēt dzīvi kā taisni arī pēc vēža, un tādēļ ir vērts cīnīties. Ir vērts meklēt iespējas, kas palīdz justies labi un uzturēt dzīves sparu.

Šis raksts aizskars daudzus manus draugus un paziņas, kas par savu goda lietu uzskata būt par donoru, kas traucas uz Sēlpils ielu ikreiz, kad radio atskan aicinājums nodot vienas vai otras grupas asinis. Pats esmu daudzus gadus asinis nodevis, būdams pārliecināts par šo misiju. Šobrīd es aicinu visus – Veselības ministriju, Asinsdonoru centru, kolēģus un pacientus aizdomāties. Pienācis laiks ievērojami samazināt asins preparātu transfūziju Latvijā, es teiktu – par 2/3. Laiks pāriet tikai uz donoriem – vīriešiem, galvenokārt pārbaudītiem, profesionāliem donoriem.

Pagājušās nedēļas ziņa par 195, iespējams, ar C hepatītu inficētiem slimniekiem asins transfūzijas ceļā nav stāsts par bezcerīgu Asinsdonoru centra vadītāju (pēc izglītības grāmatvede, kas par asinīm un vīrusiem pat nenojauš), nav stāsts par labāku vai sliktāku C hepatīta diagnostiku, nav stāsts par iespējamu korupciju, iepērkot aparatūru Asinsdonoru centram. Tas ir stāsts, ka Latvijā vismaz trīskārt par daudz „laistās” ar asinīm un asins produktiem, ražo tos, eksportē tos, bet galvenais – rada ažotiāžu un kliedzienus „trūkst xx grupas asiņu, traucieties palīgā”. Tas ir stāsts, ka asinis kļuvušas par biznesu vai naudas plūsmu, bet šī raksta uzdevums nav noskaidrot– kādas aparatūras iepirkums kļuva par iemeslu traģiskajai ziņai par, iespējams, pacientu inficēšanu ar C hepatītu.

Katra cilvēka viromu veido 300 vīrusu, bet Asinsdonoru centrā nosaka tikai HIV, B hepatītu, C hepatītu un dažkārt vēl dažus.

Tas, kurš kaut nedaudz lasījis par vīrusiem, ātri aptver, ka cilvēks nav radības kronis. Globālo dzīvību vada un virza pasaules viroms. Vīrusi uz pasaules ir mūžīgi, vismaz cilvēka izpratnē. Piemēram, herpesvīruss atrasts mūžīgajā sasalumā, kas ir vecāks par cilvēces diviem miljoniem gadu. Vīruss ir dzīvības indikators, un tas eksistē tikai dzīvā šūnā – mirušā šūnā vīrusu nav. Jādomā, sākumā zemeslodi sāka apdzīvot baktēriju vīrusi – bakteriofāgi. Okeānā vīrusu masa piedalās skābekļa apritē, bez vīrusu līdzdalības zemeslode jau sen būtu nosmakusi. Dabā viss ir līdzsvarā, vīrusam ir sava loma katrā organismā. Cilvēkā pastāvīgi dzīvo 300 dažādu vīrusu, tos kopā mēs saucam par viromu. Cilvēks bez vīrusiem dzīvot nevar – tie piedalās mūsu vielmaiņā, imunoloģijā, aizsardzībā. Patiesībā vīruss šūnā nedzīvo – vīrusa DNS vai RNS pieslēdzas šūnas DNS vai RNS un ražo ar cilvēka šūnas palīdzību savus olbaltumus, savu struktūru. Kad tiek no šūnas laukā, meklē jaunu dzīvesvietu – citu šūnu. Daži vīrusi cilvēkam ir bīstami.

Par HIV/AIDS, B un C hepatīta epidēmijām mums lielā mērā jāpateicas asins pārliešanai 20. gadsimtā. Pārlejot asinis, šo slimību vīrusi nonāk citā vidē, kur tos ietekmē cita cilvēka genoms, kā arī cita cilvēka viroms. Jādomā, ka tieši vairākkārt pārlieti (asins recipients pēc kāda laika pats kļūst donors, un viņa asinis ar izmainīto vīrusu tiek pārlietas jau nākamajam cilvēkam) vīrusi strauji kļuva patogēni.

Pirmā veiksmīgā asins pārliešana notika 1818. gadā, kad angļu akušieris Džeims Blundels dzemdībās daudz asiņu zaudējušai sievietei pārlēja viņas vīra asinis. Latvijā pirmā veiksmīgā asins pārliešana notikusi 1871. gadā, kad Kārlis Reiers pārlējis asinis holēras slimniekam.

Tomēr lielākoties asins pārliešana 19. gadsimtā bija neveiksmīga, līdz 1900. gadā austriešu patologs Karls Landšteiners atklāja asins grupas, bet pēc tam Ņujorkas Sīnaja kalna klīnikas ārsts Rihards Levizons atklāja nātrija citrātu kā antikoagulantu. Lielā mērā Latvijas hemotransfūziju varam saistīt ar profesora Paula Stradiņa vārdu, kurš Pēterburgas kara medicīnas akadēmijā piedalījies Krievijas pirmajās hemotransfūzijas manipulācijās Fjodorova klīnikā. Līdz 1940. gadam Latvijā asinis vairāk vai mazāk veiksmīgi pārlietas 4000 reižu (šobrīd gadā Latvijā vairāk nekā 100 000 reižu), bet 1941. gadā Pauls Stradiņš atklāja pirmo asins pārliešanas staciju.

Visvairāk asiņu pārlēja 2. pasaules kara gados. Amerikāņu nozīmīgākā palīdzība PSRS un Anglijai, iespējams, bija nevis ieroču piegāde, bet miljoniem asins flakonu un medikamenti. Asinis pārlēja ne tikai pēc ievainojumiem, bet arī frontē savārgušiem karavīriem, jo valdīja uzskats, ka svešas asinis atjauno dzīvības spēkus.

Pirmais pārsteigums nāca Korejas kara laikā, kur amerikāņi saviem karavīriem pēc ievainojumiem un vienkāršai organisma spēcināšanai pārlēja asinis (gandrīz visiem). Ar hepatītu pēc asins pārliešanas saslima 22% amerikāņu karavīru. Tajā laikā hepatīts vienkārši bija hepatīts, neviens nekādās grupās to nedalīja.

Asins pārliešanas bums pasaulē turpinājās līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad asinis tika pārlietas sepses, pneimonijas, tuberkulozes, plašu infekciju gadījumā. Arī šodien vismaz 2/3 asins pārliešanu notiek situācijā, kad reālu nāves draudu no asins vai tā daļu trūkuma nav.

C hepatīts un asins pārliešana – 100% drošības asins pārliešanai nebūs nekad.

C hepatīta vīruss identificēts tikai 1980. gadā, bet 1990. gadā atzīts par slimības izraisītāju. Līdz tam slimība tika saukta par „ne A, ne B hepatītu”. C hepatīta vīruss ir viens no mazākajiem un vienkāršākajiem vīrusiem – viens antigēns, viens RNS, kas gandrīz pilnībā izslēdz iespēju jebkad izstrādāt vakcīnu pret C hepatītu. Un vēl – C hepatīta vīrusu grūti kultivēt ārpus organisma, tāpēc visa pētniecība ir ļoti dārga, ļoti dārga ir jaunu zāļu izstrāde un ļoti dārga ir arī ārstēšana. Vidēji gadā Latvijā diagnosticē aptuveni 1300 jaunu slimības gadījumu, bet vidēji gadā pret C hepatītu ārstējas 870 slimnieku. Asinīs C hepatītu nevar konstatēt ļoti agrīnā inficēšanās stadijā, un allaž būs gadījumi, kad donors būs nule kā inficējies, un modernākā diagnostika nevarēs noteikt vīrusa klātbūtni. Bet asins šūnās tas būs, un pārlietās asinis pārnesīs arī slimību.

Tomēr es vēlreiz vēlos norādīt – bažas nav par tikai C hepatīta vīrusu, bet arī par tiem 300 vīrusiem, ko mēs nediagnosticējam (patiesībā mēs tos varam diagnosticēt, bet šāda diagnostika būtu ļoti dārga).

Asins pārliešana nav panaceja

Asins produktu pārliešana Latvijā ir tik ikdienišķa parādība, ka par to nemēdz diskutēt, un lej eritrocītus pacientiem, kam hemoglobīna līmenis ir zemāks par 10 g%, bet saldētu plazmu visiem, kam ir iespējami recēšanas traucējumi. Tiesa, pēdējo 30–40 gadu laikā uzskati par asins produktu pārliešanas efektivitāti, tās indikācijām un bīstamību ir radikāli mainījušies. Pasaulē ik gadu pārlej aptuveni 85 miljonus eritrocītu masas, diemžēl transfūzija lielākoties notiek, pamatojoties uz neskaidriem, izplūdušiem pieņēmumiem un tradīcijām, emocijām un ticību. Padomju Savienības medicīna bija būvēta uz kara medicīnas pamatiem, un asins transfūzija bija neatņemama kara medicīnas sastāvdaļa. Jāteic, ka fakts, ka Pauls Stradiņš stāvējis pie Krievijas hemotransfūzijas šūpuļa, noteicis principu, ka hemotransfūzija kā metode Latvijā nav tikusi apšaubīta. Tiesa, bijušas lekcijas Latvijas Ārstu biedrības starpdisciplinārajās konferencēs, bijis izcils Ivara Krastiņa raksts žurnālā „Latvijas Ārsts” par nepieciešamību pārvērtēt „laistīšanos” ar asinīm, bet asins pārliešana palikusi glorificētā statusā gan ārstiem, gan pacientiem.

Asinis un asins produkti nav nekaitīgi, asins un eritrocītu masas pārliešana palielina gan mirstību, gan saslimstību, palielina vīrusu un bakteriālu infekciju komplikācijas, rada sirds un smadzeņu ishēmiskus trombotiskus notikumus. Dažus transfūzijas riskus nosaka pārlejamo asins produktu vecums – uzglabājot eritrocīti tiek bojāti, sākas hemolīze, eritrocīti nespēj pārvietoties pa kapilāriem, un kapilārus nosprosto trombi – labāk, ja ādā, sliktāk – ja smadzenēs vai plaušās.

No asins pārliešanas mirst visā pasaulē, daudz un bieži. Parasti nāvi noraksta uz pamatslimību. Visbiežākais nāves cēlonis no asins pārliešanas ir TRALI sindroms (transfūzijas plaušu bojājums, kritiski smagiem slimniekiem pēc asins transfūzijas TRALI sindroms vērojams līdz 15% gadījumu) vai TACO sindroms (ar transfūziju saistīta asinsrites pārslodze).

Joprojām transfūzijām raksturīga ir asins grupu nesaderība – pasaulē 2,5–7,9% uz 100 000 eritrocītu masu transfūziju. Šie 2,5% attiecas uz visattīstītākajām Eiropas valstīm, jo cilvēka asins grupas tikai pamatskolā un Veselības ministrijā ir vienkārši 0(I), A(II), B(III), AB(IV). Asinsdonoru centrs Latvijā problēmu pēdējos piecos gados pamanījis vienu reizi (Latvijā pārlej vairāk nekā 100 000 eritrocītu masas gadā). Igaunijā pārlej ievērojami mazāk šīs masas, bet katru gadu atzīst 130 reakcijas. Patiesībā tieši šai melīgajai statistikai (viss mums ir kārtībā, urā, urā, urā!) bija jābūt par pamatu nekompetentās Asinsdonoru centra vadības patriekšanai.

Nesaderības ne-AB0 sistēmā, kas rada novēlotās transfūziju reakcijas, sastopamas daudz biežāk. Tās izpaužas ar drudzi, anēmiju, mērenu dzelti, šo klīnisko izpausmju parādīšanās laiks ir vēlāks – līdz pat vairākām nedēļām.

Savukārt biežākā komplikācija asins produktu pārliešanai ir alerģiskas reakcijas, kas var rasties pēc jebkura asins komponenta pārliešanas, sākas visai ātri. Pasaules literatūrā aprakstīts kāds gadījums – 6 gadus vecam bērnam pēc trombocītu transfūzijas sākās anafilaktiskais šoks. Šim bērnam no bērnības bija alerģija pret zemesriekstiem, bet, kā vēlāk izrādījās, – trīs no pieciem donoriem iepriekšējā vakarā bija ēduši zemesriekstus.

Vai jūs vēlaties, lai jums pārlej asinis no nezināma donora, kurš, iespējams, nodevis asinis, lai salāpītos?

Gluži tāpat kā profesionāla armija ir daudzkārt efektīvāka par obligāto iesaukumu kā lielgabalu gaļu, profesionāli donori ir daudzkārt efektīvāki par nejaušiem donoriem. Autobuss, kas braukā, vākdams asinis, ir biznesa projekts, kas nodara vairāk ļauna, nekā laba. Un vēl – būtu mērķtiecīgi par donoriem izmantot tikai vīriešus. Iepriekš minētais TRALI sindroms samazinās līdz 2/329, ja donori ir vīrieši, bet neviena atkārtoti dzemdējusi sieviete.

Pienācis laiks stingri noteikt indikācijas asins un asins produktu transfūzijai. Šajā rakstā nepieskaršos faktam, ka anēmija no anēmijas atšķiras, bet cilvēks miera stāvoklī izmanto tikai 25% sava hemoglobīna. Šobrīd un vēl kādu laiku mums būs jāpārlej asins preparāti hematoloģijas slimniekiem, pacientiem ar politraumu, kā arī atsevišķos pēcdzemdību asiņošanas gadījumos, būs jāpārlej saldēta plazma un albumīns recēšanas traucējumu un daudzu orgānu slimību gadījumos. Tomēr tieši traģiskais gadījums Asinsdonoru centrā ir galvenais iemesls ārstiem un pacientiem ļoti rūpīgi pārdomāt – vai tiešām konkrētam cilvēkam ir nepieciešamas svešas šūnas ar svešiem vīrusiem. Medicīna ir ne tikai zinātne, bet arī pieredze, māksla, prasmes. Mēs mēdzam uzticēties savām vecajām prasmēm un zināšanām. Taču laiki iet, visiem ir iespēja mainīt savus dogmām līdzīgos uzskatus. Šobrīd mēs redzam, ka antibiotikas ne tikai izārstējušas slimniekus, bet arī radījušas pret medikamentiem rezistentus baktēriju celmus. Pārlieku plaši lietots paracetamols ir drošākais ceļš uz aknu transplantāciju. Mēs taču nelietojam lielāko daļu no medikamentiem (arsēns, bismuts, dzīvsudrabs), ko plaši lietoja vēl pirms simt gadiem. Kāpēc mēs – gan ārsti, gan pacienti – tik nekritiski attiecamies pret asins pārliešanu? 21. gadsimts liek izvērtēt katra asins pārliešanas gadījuma ieguvumus pret iespējamajām komplikācijām, blaknēm un paātrinātu nāvi.

Pētījumi ir pierādījuši, ka vidēji katrs trešais Eiropas iedzīvotājs cieš no garīga rakstura slimībām.Gadu no gada pašnāvību izdarījušo vīriešu skaits ir četras – piecas reizes lielāks, nekā sieviešu. Šis fakts varam izskaidrot ar tradicionālo lomu sadalījumu un sabiedrības noteikto atbildību par materiālo nodrošināšanu, kā arī par pastāvošiem stereotipiem par vīrieti kā apgādnieku. Bez tam vīrieši vairāk cieš no dažādām atkarībām. Arī bļitkošana ir atkarība. Būtu labi, ja valdība steidzami nāktu klajā ar paziņojumu, ka bļitkošana var izraisīt jūsu nāvi.

Sena latviešu dzīvesziņa saka: “Ja uz ūdens redzi bļitkotāju, tad pēc trim dienām gaidāms ledus”.Šorīt no rīta neilgi pirms pulksten astoņiem ieraudzīju, ka uz Iecavas upes bija jau parādījies pirmais cilvēks ar pašnāvnieciskām tieksmēm. Viņš tur atradās viens.Man radās jautājums:ko viņš tur dara? Pārdomā dzīvi vai mēģina savai ģimenei sagādāt barību? Tie laiki ir pagājuši, kad pirmatnējais cilvēks izgāja no alas ar akmeni rokās un devās pēc medījuma, ko vakarā pagatavoja uz ugunskura. Šodien zivi var nopirkt veikalā vai tirgū. Īsti neticu, ka makšķernieks uz Iecavas upes nosacītā ledus gādāja ģimenei iztiku. Vai šie vīrieši (retos gadījumos arī sievietes) necieši no garīga rakstura problēmām? Domāju, ka nāvi, kas iestājusies, cilvēkam noslīkstot zem ledus, vajadzētu pieskaitīt pie pašnāvībām, jo tā nav tikai nejauša cēloņsakritība, bet gan apzināta indivīda došanās pretī nāvei. Tā ir apzināta vidējā latvieša vēlme padarīt sev galu. Pēc būtības, visus, kuri ir nocelti no ledus, būtu jāsūta pie psihiatra uz pārbaudi, jo tikai nevesels cilvēks izrāda pastiprinātu vēlmi padarīt sev galu, kā arī vienlaicīgi mēģina slīcināt bēdas lielā daudzumā alkohola (dati par bļitkotāju ielūšanu ledū korelē ar izdzertā alkohola daudzumu). Bet atgriežoties pie manis jau pieminētā atkarībnieka uz Iecavas upes, es sev uzdevu jautājumu: “Kad viņš ielūzīs ledū?”. Tieši tā, nevis “Vai?”, bet “Kad?”, jo visi bļitkotāji ielūzt ledū.

Ja redzam ledū ielūzušu bļitkotāju, slidotāju vai vienkārši idiotu, ko darīt?

1. nekāpt uz ledus, jo ledus ir bīstams dzīvībai;
2. zvanīt pa ārkārtas numuru 112;
3. ja indivīds ir ielūzis pie krasta, mēģināt padot viņam kādu koka gabalu vai pasviest striķi (ja tāds ir pieejams);
4. joprojām nekāpt uz ledus;
5. ja cilvēks ir izvilkts ārā no ūdens, tad novērtēt dzīvības pazīmju esamību (samaņa, elpošana, asinsrite);
6. ja dzīvības pazīmes ir, tad cietušo nekavējoties nogādāt siltā vietā, atbrīvot no slapjajām drēbēm, ietīt siltā segā (vēlams izmantot folijas segu) un dot dzert siltu, cukurotu dzērienu (vēlams saldu tēju);
7. nedot alkoholu;
8. ja dzīvības pazīmju nav, tad nekavējoties uzsākt atdzīvināšanas pasākumus (krūšu kurvja kompresijas un mākslīgoelpināšanu).

Vai ledū ielūzušu slīkoni ir vieglāk atdzīvināt? Pasaules pētījumi nav pierādījuši, ka ielūšana ledū uzlabo slīcēja izdzīvošanas iespējamību. Ir atsevišķi brīnumstāsti, kas uzfilmēti Amerikas un Krievijas filmās, tomēr zinātnisku pierādījumu tam nav. Taču ledusaukstam ūdenim nonākot rīklē, tas var izraisīt pēkšņu sirdsdarbības apstāšanos, ko izraisa klejotājnerva (nervus vagus) pārmēru liels kairinājums dēļ aukstā ūdens. Tādā gadījumā cilvēks uzreiz pazūd zem ledus un vairs nav izglābjams, jo glābēji no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta nav brīnumu fejas, kas uzradīsies minūtes laikā un izglābs ielūzušo. Šim dienestam ir noteikts reaģēšanas laiks un viņi nevar (tas nav arī VUGD pienākumos) apsargāt katru ūdenstilpni.

Cilvēkam, atrodoties ūdenī, iestājās hipotermija jeb atdzišana. Šajā gadījumā atdzišana iestājās ļoti strauji, ūdens temperatūra ir tuvu nullei grādu pēc Celsija skalas. Šādā ūdenī cilvēks spēj izdzīvot maksimāli 15 minūtes. Bet atgriežoties pie minētā atkarībnieka uz Iecavas upes– kāda ir viņa izdzīvošanas iespējamība, ja viņš ielūzīs ledū? Nekāda, jo viņš tur atrodas viens, pie tam, nepamanāms. Arī speciāls apģērbs viņu neglābs.

Visiem tiem, kas nav nolēmuši pāragri beigt dzīvi aukstos ūdeņos, man ir daži ieteikumi:

1. nekāpt uz ledus;
2. pirms bļitkošanas pārdomāt, ka mājās viņus gaida ģimene, betsieva būs daudz priecīgāka par zivi no veikala;
3. Saeimas deputātiem likumdošanā iestrādāt normu, ka atrašanās uz ledus nepiemērotās vietās no 1.oktobra līdz 1.maijam ir krimināli sodāma;
4. sargāt savu dzīvību.

www.delfi.lv

Daudz aprunātais un plaši diskutētais Pasaules Bankas pētījums par veselības aprūpi Latvijā atklāj ļoti daudz nepatīkamu patiesību par to, cik sliktas kvalitātes pakalpojumus Latvijas iedzīvotāji saņem veselā virknē slimnīcu.

Latvijā katru gadu mirst zīdaiņi un jaunās māmiņas tikai tāpēc, ka atsevišķas mazās slimnīcas nespēj pietiekamā daudzumā nodrošināt pienācīgi kvalificētus speciālistus. Mirst vai iegūst smagas blaknes cilvēki pēc operācijām tikai tāpēc, ka viņus operē ķirurgi, kuriem ir nepietiekama pieredze. Valsts un politiķu attieksme visus šos gadus ir bijusi vērsta uz to, lai rūpētos par ēkām un institūcijām, pilnībā aizmirstot par iedzīvotājiem. Arī šobrīd bieži uzpeld diskusijas par tās vai citas slimnīcas nākotni vai finansējumu, bet nevis par to, kā izglābt dzīvības vairāk cilvēkiem.

Šī attieksme ir tik dziļi iesakņojusies, ka pat lielās slimnīcas, kurām vajadzētu rādīt priekšzīmi, demonstrē pilnīgi nepieņemamu attieksmi pret pacientu. Piemērs ar kataraktas pacientiem Stradiņos, kur visi tiek uzaicināti ierasties astoņos no rīta un spiesti gaidīt koridorā līdz vakaram, ir kliedzošs neprofesionalitātes un nepiedodamas attieksmes gadījums (diemžēl ne vienīgais), par ko vainīgās amatpersonas ir jāsoda. Nav jābūt nez cik augsti kvalificētam vadītājām, lai nodrošinātu cilvēku uzaicināšanu tā, lai viņiem nav jāsēž stundām ilgi aiz kabineta durvīm. Privātajā sektorā ar tāda veida uzdevumiem tiek galā kvalificēta sekretāre. Valsts slimnīcās ar to nespēj tikt galā augstas kvalifikācijas menedžments. Tas nav pieņemami, un šāda attieksme pret pacientu turpmāk netiks tolerēta.

Visa medicīnā veicamo reformu būtība ir noreducējama uz attieksmes maiņu. Sistēmas uzdevums un mērķis nav attīstīt slimnīcas, ieviest e-veselību vai celt algas. Sistēmas mērķis ir izārstēt cilvēkus, un viss cits ir vajadzīgs tikai un vienīgi šī mērķa īstenošanai.

Politiķi, it īpaši tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, ļoti uztraucas par reģionālo un mazo slimnīcu likteni. Protams, mēs nevaram šobrīd iet ceļu, kuru iesaka Pasaules Banka, izveidojot centrus, kuros būtu koncentrēta ambulatorā palīdzība. Primārā aprūpe šobrīd nav tādā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas, kā rezultātā mazajām slimnīcām nākas aizpildīt tos robus, kas ir radušies. Bez šīm slimnīcām un bez funkcijām, kuras tās de facto šobrīd veic, iedzīvotāju aprūpes līmenis pasliktinātos. Tajā pašā laikā, es nekādā gadījumā nepieļaušu, ka slimnīcas, kur dzemdībās mirst mātes un bērni tikai slimnīcu zemā līmeņa dēļ, turpina pieņemt dzemdības vai veikt citas tāda līmeņa operācijas, kuru veikšanai tām trūkst kvalifikācijas.

Šajos gadījumos būs divi ceļi: vai nu slimnīcai būs pietiekamā daudzumā jāpiesaista attiecīgā līmeņa speciālisti, vai arī tās nedrīkstēs šīs manipulācijas veikt un pacienti tiks nogādāti uz tuvāko tāda līmeņa slimnīcu, kurā viņi varēs saņemt ārstēšanu, kas viņus patiešām izārstēs, nevis apdraudēs dzīvību un veselību.

Valdībā tuvākajā laikā es iesniegšu ziņojumu par sistēmiski svarīgo slimnīcu reformu un attīstības plāniem. Šis plāns iezīmē veselības aprūpes sistēmas mugurkaulu, kam ir jābūt stipram un jāfunkcionē nevainojami. Vienlaikus mums būs jāveic liels darbs vairāku gadu garumā, lai mainītu primārās veselības aprūpes kvalitāti atbilstoši Skandināvijas valstu labi pārbaudītajam modelim. Uzmanība jāpievērš arī privātārstu koppraksēm, dežūrārstu, kā arī izmeklējumu un diagnostikas pieejamībai ģimenes ārstu prakses vietās. Īpaši reģionos, šeit ir daudz uzlabojamā. Diemžēl pagaidām ne visi ģimenes ārsti ir gatavi atzīt, ka arī viņu darbā tomēr ir vieta uzlabojumiem un pilnveidei.

Tas, ko jau šajos dažos mēnešos ir izdevies sasniegt attiecībā uz onkoloģijas pacientiem, krasi uzlabojot termiņus, kādos iespējams nokļūt pie visaugstākā līmeņa speciālistiem un nonākt līdz precīzai diagnozei un ārstēšanās plānam, rāda, ka reformas dod rezultātu un jau tagad palīdz glābt dzīvības. Saskaņā ar prioritātēm, kuras es definēju stājoties amatā, tikpat redzami rezultāti mums īsā laikā ir jāpanāk arī mātes veselības un dzemdniecības jomā, vienlaikus pacietīgi strādājot pie attieksmes maiņas visā sistēmā.

Nenoliedzami, ka mediķu atalgojuma jautājums ir principiāli svarīgs elements šajā procesā, jo darbā izdedzis, ilgstoši pārstrādājies un nabadzības un ikdienas problēmu nomocīts ārsts vai māsa ļoti bieži nespēj sniegt pacientam to uzmanību un attieksmi, kāda būtu nepieciešama. Arī šāda ārsta un māsas spēja piemēroties pārmaiņām, apgūt jauno, mainīt ierasto ir ierobežota.

Mēs esam vienojušies ar Ministru prezidentu, ka nākamā gada budžetā arī atalgojuma jautājumam tiks atvēlēta ļoti nozīmīga vieta, un man nav pamata neticēt vai šaubīties, ka tas tā nenotiks.

Skaidrs, ka visu būtu gribējies paveikt vēl ātrāk un uzreiz, taču mēs visi saprotam, ka vienā gadā atrisināt visas problēmas nav iespējams.

Veselības aprūpes sistēma ir viena no valsts pamatfunkcijām, un labi rezultāti sasniedzami vienīgi kopdarbojoties gan visai valdībai, gan profesionālajām nevalstiskajām organizācijām un katram iesaistītajam. Vajadzība pēc pārmaiņām ir nobriedusi un visiem acīmredzama. Es jūtu arī to, ka politiskā griba valdībā tās realizēt ir, neskatoties uz dabisko pretestību no atsevišķām sistēmas daļām.

Jaunas slimnieces nāve pēc aknu transplantācijas sacēlusi vētru sabiedriskajos medijos un sociālajos tīklos. Galvenais motīvs – valsts ir vainīga šīs jaunās sievietes nāvē, jo nav laikus nodrošinājusi viņai aknu transplantāciju.

Es valsti šajā gadījumā varētu ietērpt vienā vārdā – Belēvičs. Apsolīja kā veselības ministrs. Ierakstīja Ministru kabineta noteikumos bez finansiāla seguma. Gluži tāpat kā samazināja pacientu iemaksas un lielu daļu kopējā veselības aprūpes finansējuma novirzīja medikamentiem. Rezultāts – milzīga peļņa farmācijai un milzīgas rindas onkoloģiskiem pacientiem, bezcerīga finansiālā situācija primārajai aprūpei, samazināti tarifi par izmeklēšanu (ārsts valsts iestādē par aknu un vēdera dobuma ultraskaņas izmeklēšanu saņem 1,23 eiro, un šajā summā ietverti nodokļi. Ultraskaņas izmeklēšanu nudien nevar veikt katrs, tam vajadzīga nopietna metodes apguve, iemaņa un zināšanas). Vārdu sakot – jebkurš solījums palielināt kādai konkrētai pacientu grupai (medikamentiem C hepatīta vai HIV/AIDS ārstēšanai, konkrētām operācijām, manipulācijām, retajām slimībām utt.) naudu, nesaņemot papildu līdzekļus no valsts budžeta, ir vispārējās veselības aprūpes sistēmas graušana.

Neesmu Andas Čakšas fans, bet viņa nenodarbojas ar tukšu populismu un nepamatotiem solījumiem.

Nekad valstij nepietiks līdzekļu visām nepieciešamajām transplantācijām. Nekad!

Visos laikos ir bijusi problēma – vai ārstam ir tiesības atteikties no kāda pacienta ārstēšanas, vai sistēmai ir tiesības atteikties ārstēt kādu pacientu. Ir virkne iemeslu, kamdēļ ārsts var atteikties ārstēt konkrētu pacientu, gluži tāpat kā pacientam būtu jābūt iespējai un pienākumam atteikties no viena vai otra ārsta. Diemžēl 21. gadsimtā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jāatsakās no ārstēšanas, ir naudas trūkums. Šis naudas trūkums ikdienā iejaucas ētikas jautājumu klāstā. Mūsdienu medicīnā ir ļoti daudz sarežģītu un daudzšķautņainu ētiska rakstura dilemmu, un ne vienmēr ārsti ir pietiekami kompetenti, lai tās risinātu. Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti. Vienlaikus šeit parādās medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk (sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi papildus būs vajadzīgi veselības aprūpei. Vienmēr kādam ārstniecība būs jāatsaka – vismaz tuvākajos desmit gados pie pārstādītas aknas tiks tikai katrs desmitais, kam aknu transplantācija būtu vajadzīga. Nebūs valsts budžetā pietiekami daudz līdzekļu inovatīviem medikamentiem, īpaši onkoloģijā. Turklāt allaž farmācija būs radījusi arvien jaunākus, arvien efektīvākus, arvien dārgākus medikamentus. Bet, kas ir būtiski, – cilvēki arī turpmāk mirs, kaut medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Un ārstiem arī šajā gadsimtā nāksies atteikties no ārstēšanas ne tikai ētisku, personisku, reliģisku ieganstu, zināšanu vai prakses trūkuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka līdzekļu nepietiek konkrētas slimības ārstēšanai konkrētam pacientam. Gluži tāpat ir ar valsti Veselības ministrijas personā – visu pacientu ārstēšanai nekad līdzekļu nepietiks.

Tad jautājums – kāpēc mūsu kaimiņvalstis spēj veikt aknu transplantāciju, bet Latvija – ne. Pirmā atbilde – Latvijas ķirurgi, anesteziologi un imunologi šodien aknas spētu transplantēt labāk nekā Igaunijā. Jau šodien šādai operācijai gatavas ir Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Liepājas slimnīca, un iespējams – arī Bērnu slimnīca. Tiesa, transplantācija nozīmē arī nepārtrauktu dienestu gatavību šai operācijai – 7 dienas nedēļā 24 stundas cauru gadu. Jo vienkārši transplantācija nozīmē multidisciplināru komandu, ko itin viegli savākt darbdienā darba laikā, bet visai sarežģīti un dārgi to uzturēt diennakts režīmā.

Kaimiņvalstīs budžets, kas paredzēts veselības aprūpei, ir ievērojami lielāks proporcionāli uz vienu iedzīvotāju. Un igauņiem atliek nauda padsmit aknu un vairāku plaušu transplantācijai. Tas viņiem nozīmē atsevišķi izdalītus 8,8 miljonus eiro šādai vajadzībai, neskaitot papildu līdzekļus Tartu universitātes slimnīcas uzturēšanai. Šo naudu viņi neatņem ģimenes ārstiem, lauku slimnīcām, Stradiņa slimnīcas uzņemšanai vai vakcinācijas programmai, kā tas notiktu, ja piepildītos plašsaziņas līdzekļu un soctīklotāju skaļā prasība paņemt naudu transplantācijai no kopējā veselības aprūpes budžeta Latvijā. Šo naudu viņiem valsts ir izdalījusi šim nolūkam speciāli. Salīdzināsim: 8,8 miljoni transplantācijai pret 20 miljoniem deputātu kvotām. Vai varbūt 8,8 miljoni transplantācijai pret miljardu Parex bankas glābšanai. Vai varbūt atcerēsimies, ka modernais tramvajs Rīgā maksā 1,5 miljonus, bet veic to pašu funkciju, ko vecais. 10 gadus šādu aknu un plaušu transplantāciju varētu veikt, ja nebūtu uzcelta VID māja, pēc tam izīrēta, pārpirkta, remontēta, bet VID ēkas celtniecības tēvi nebūt nesēž cietumā.

Un tomēr – Igaunijā, kur valsts apmaksā aknu transplantāciju, kaislības ap to ir tikpat asas kā pie mums. Jo visiem nepietiek ne transplantējamo aknu, ne naudas. Tā arī Igaunijā cilvēki mirst, veltīgi gaidot iespēju transplantēt savus orgānus, bet viņu piederīgi sēro, draugi un paziņas protestē, vaino valdību un ministru Jevgeņiju Osinovski (Latvijā labāk pazīstams ir šī politiķa tēvs saistībā ar notikumiem dzelzceļa jomā). Ja Latvijā budžetā atrastos nauda 5 aknu transplantācijām, pieļauju, ka jaunā sieviete, kuras nāvi šobrīd pārdzīvojam, nebūtu tikusi starp šiem 5, kam valsts būtu atradusi naudu– vienkārši medicīnā izvēli nosaka ne tikai sabiedriskā rezonanse, bet arī iespējamās komplikācijas, saderība, prognoze, blakusslimības, pacienta vispārējais stāvoklis.

Un vēl– aknu transplantācija nav panaceja. Lai pārstādītu cita, miruša cilvēka aknas, cilvēkam tiek pilnībā nobendēta imunitāte, viņš tiek pakļauts visdažādākajām slimībām. Bez tam cilvēka ārstēšana nebeidzas ar aknu transplantāciju, visu savu mūžu viņam būs jālieto ļoti dārgas zāles. Ļoti dārgā unikālā operācija parasti ir medicīnas līmeņa demonstrācija, nevis sistēmiska iedzīvotāju ārstniecība. No šāda viedokļa mums tiešām aknu transplantācijas būtu jāveic Latvijā, nevis jāvāc valsts, pašvaldības un ziedotāju nauda, lai transplantāciju veiktu kaimiņvalstīs (vislētāk aknu transplantāciju veikt Baltkrievijā, pie kam šai kaimiņvalstij ir ļoti labi rezultāti, bet citi aspekti kā attālums, pieejamība, līdzīga likumdošana, vienota valūta mums liek izvēlēties Igauniju)

Runas par to, ka reformas veselības aprūpes iekšienē vai e-veselības ieviešana atrisinās transplantācijas problēmas, ir meli un viltus.

Nekāda slimnīcu slēgšana, Pasaules Bankas ierosinātā, ar cirkuli aprēķinātā reorganizācija nekādus līdzekļus veselības aprūpei nepienesīs. Lūdzu politiķus, arī Valsts prezidentu nemaldināt Latvijas iedzīvotājus, ka reforma sistēmas iekšienē atradīs naudu dārgām operācijām. Aizslēdzot Alūksnes vai Cēsu slimnīcu, ekonomija būs nepilns procents Latvijas veselības aprūpes naudas, bet izdevumi kompensācijās, ēku uzturēšanā, slimnieku transportēšanā utt. noēdīs šo ietaupījumu. Ļoti vienkārši – vai nu Latvijas valdība un parlaments pārskata ieņēmumu tāmi – palielina nodokļus, piedzen nodokļus no nemaksātājiem, ar policijas specvienībām atņem naudu PVN shēmotājiem, – vai mums publiskas veselības aprūpes nav. Ir, protams, otrs solis – godprātīgi pārdalīt pašreizējo budžetu, samazinot finansējumu visiem tiem, kas šobrīd budžetu proporcionāli saņem vairāk – pašvaldībām, ceļu būvei, uzņēmējdarbības veicināšanai, kultūrai un izglītībai. Bet tam nu mūsu valdība nav gatava.

Es sev dažkārt uzdodu muļķīgus jautājumus, un viens no tiem ir tāds: ja man šodien būtu iespēja ietekmēt Latvijas valsts budžeta veidošanas procesu tā, lai veselības aprūpe saņemtu papildus 60 miljonus un es varētu piedalīties šīs naudas sadalē, vai es šajos 60 miljonos meklētu arī naudu aknu transplantācijai? Nē. Es sākumā izvēlētos stiprināt ģimenes ārstu dienestu, neatliekamo palīdzību, uzņemšanas nodaļas (kas to nesaprot, es iesaku saslimt un nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanā), vēža skrīningu un savlaicīgu diagnostiku, atbalstu tām reģionālajām slimnīcām, kam šopavasar nauda tika atņemta, kā arī daudzas citas lietas, kur katrs ieguldītais santīms atstāj lielāku iespaidu uz visu Latvijas iedzīvotāju veselību. Bet es neesmu un nekad nebūšu veselības ministrs, un aknu transplantācija šajā gadījumā ir un paliek politiska izšķiršanās.

Mana prognoze – līdz vēlēšanām 2018. gadā aknu transplantācija Latvijā netiks veikta vai tiks veikta tikai publicitātes nolūkos, kam nav tieša sakara ar veselības aprūpi.

Pēteris Apinis