JAUNUMI

www.delfi.lv

Daudz aprunātais un plaši diskutētais Pasaules Bankas pētījums par veselības aprūpi Latvijā atklāj ļoti daudz nepatīkamu patiesību par to, cik sliktas kvalitātes pakalpojumus Latvijas iedzīvotāji saņem veselā virknē slimnīcu.

Latvijā katru gadu mirst zīdaiņi un jaunās māmiņas tikai tāpēc, ka atsevišķas mazās slimnīcas nespēj pietiekamā daudzumā nodrošināt pienācīgi kvalificētus speciālistus. Mirst vai iegūst smagas blaknes cilvēki pēc operācijām tikai tāpēc, ka viņus operē ķirurgi, kuriem ir nepietiekama pieredze. Valsts un politiķu attieksme visus šos gadus ir bijusi vērsta uz to, lai rūpētos par ēkām un institūcijām, pilnībā aizmirstot par iedzīvotājiem. Arī šobrīd bieži uzpeld diskusijas par tās vai citas slimnīcas nākotni vai finansējumu, bet nevis par to, kā izglābt dzīvības vairāk cilvēkiem.

Šī attieksme ir tik dziļi iesakņojusies, ka pat lielās slimnīcas, kurām vajadzētu rādīt priekšzīmi, demonstrē pilnīgi nepieņemamu attieksmi pret pacientu. Piemērs ar kataraktas pacientiem Stradiņos, kur visi tiek uzaicināti ierasties astoņos no rīta un spiesti gaidīt koridorā līdz vakaram, ir kliedzošs neprofesionalitātes un nepiedodamas attieksmes gadījums (diemžēl ne vienīgais), par ko vainīgās amatpersonas ir jāsoda. Nav jābūt nez cik augsti kvalificētam vadītājām, lai nodrošinātu cilvēku uzaicināšanu tā, lai viņiem nav jāsēž stundām ilgi aiz kabineta durvīm. Privātajā sektorā ar tāda veida uzdevumiem tiek galā kvalificēta sekretāre. Valsts slimnīcās ar to nespēj tikt galā augstas kvalifikācijas menedžments. Tas nav pieņemami, un šāda attieksme pret pacientu turpmāk netiks tolerēta.

Visa medicīnā veicamo reformu būtība ir noreducējama uz attieksmes maiņu. Sistēmas uzdevums un mērķis nav attīstīt slimnīcas, ieviest e-veselību vai celt algas. Sistēmas mērķis ir izārstēt cilvēkus, un viss cits ir vajadzīgs tikai un vienīgi šī mērķa īstenošanai.

Politiķi, it īpaši tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, ļoti uztraucas par reģionālo un mazo slimnīcu likteni. Protams, mēs nevaram šobrīd iet ceļu, kuru iesaka Pasaules Banka, izveidojot centrus, kuros būtu koncentrēta ambulatorā palīdzība. Primārā aprūpe šobrīd nav tādā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas, kā rezultātā mazajām slimnīcām nākas aizpildīt tos robus, kas ir radušies. Bez šīm slimnīcām un bez funkcijām, kuras tās de facto šobrīd veic, iedzīvotāju aprūpes līmenis pasliktinātos. Tajā pašā laikā, es nekādā gadījumā nepieļaušu, ka slimnīcas, kur dzemdībās mirst mātes un bērni tikai slimnīcu zemā līmeņa dēļ, turpina pieņemt dzemdības vai veikt citas tāda līmeņa operācijas, kuru veikšanai tām trūkst kvalifikācijas.

Šajos gadījumos būs divi ceļi: vai nu slimnīcai būs pietiekamā daudzumā jāpiesaista attiecīgā līmeņa speciālisti, vai arī tās nedrīkstēs šīs manipulācijas veikt un pacienti tiks nogādāti uz tuvāko tāda līmeņa slimnīcu, kurā viņi varēs saņemt ārstēšanu, kas viņus patiešām izārstēs, nevis apdraudēs dzīvību un veselību.

Valdībā tuvākajā laikā es iesniegšu ziņojumu par sistēmiski svarīgo slimnīcu reformu un attīstības plāniem. Šis plāns iezīmē veselības aprūpes sistēmas mugurkaulu, kam ir jābūt stipram un jāfunkcionē nevainojami. Vienlaikus mums būs jāveic liels darbs vairāku gadu garumā, lai mainītu primārās veselības aprūpes kvalitāti atbilstoši Skandināvijas valstu labi pārbaudītajam modelim. Uzmanība jāpievērš arī privātārstu koppraksēm, dežūrārstu, kā arī izmeklējumu un diagnostikas pieejamībai ģimenes ārstu prakses vietās. Īpaši reģionos, šeit ir daudz uzlabojamā. Diemžēl pagaidām ne visi ģimenes ārsti ir gatavi atzīt, ka arī viņu darbā tomēr ir vieta uzlabojumiem un pilnveidei.

Tas, ko jau šajos dažos mēnešos ir izdevies sasniegt attiecībā uz onkoloģijas pacientiem, krasi uzlabojot termiņus, kādos iespējams nokļūt pie visaugstākā līmeņa speciālistiem un nonākt līdz precīzai diagnozei un ārstēšanās plānam, rāda, ka reformas dod rezultātu un jau tagad palīdz glābt dzīvības. Saskaņā ar prioritātēm, kuras es definēju stājoties amatā, tikpat redzami rezultāti mums īsā laikā ir jāpanāk arī mātes veselības un dzemdniecības jomā, vienlaikus pacietīgi strādājot pie attieksmes maiņas visā sistēmā.

Nenoliedzami, ka mediķu atalgojuma jautājums ir principiāli svarīgs elements šajā procesā, jo darbā izdedzis, ilgstoši pārstrādājies un nabadzības un ikdienas problēmu nomocīts ārsts vai māsa ļoti bieži nespēj sniegt pacientam to uzmanību un attieksmi, kāda būtu nepieciešama. Arī šāda ārsta un māsas spēja piemēroties pārmaiņām, apgūt jauno, mainīt ierasto ir ierobežota.

Mēs esam vienojušies ar Ministru prezidentu, ka nākamā gada budžetā arī atalgojuma jautājumam tiks atvēlēta ļoti nozīmīga vieta, un man nav pamata neticēt vai šaubīties, ka tas tā nenotiks.

Skaidrs, ka visu būtu gribējies paveikt vēl ātrāk un uzreiz, taču mēs visi saprotam, ka vienā gadā atrisināt visas problēmas nav iespējams.

Veselības aprūpes sistēma ir viena no valsts pamatfunkcijām, un labi rezultāti sasniedzami vienīgi kopdarbojoties gan visai valdībai, gan profesionālajām nevalstiskajām organizācijām un katram iesaistītajam. Vajadzība pēc pārmaiņām ir nobriedusi un visiem acīmredzama. Es jūtu arī to, ka politiskā griba valdībā tās realizēt ir, neskatoties uz dabisko pretestību no atsevišķām sistēmas daļām.

Jaunas slimnieces nāve pēc aknu transplantācijas sacēlusi vētru sabiedriskajos medijos un sociālajos tīklos. Galvenais motīvs – valsts ir vainīga šīs jaunās sievietes nāvē, jo nav laikus nodrošinājusi viņai aknu transplantāciju.

Es valsti šajā gadījumā varētu ietērpt vienā vārdā – Belēvičs. Apsolīja kā veselības ministrs. Ierakstīja Ministru kabineta noteikumos bez finansiāla seguma. Gluži tāpat kā samazināja pacientu iemaksas un lielu daļu kopējā veselības aprūpes finansējuma novirzīja medikamentiem. Rezultāts – milzīga peļņa farmācijai un milzīgas rindas onkoloģiskiem pacientiem, bezcerīga finansiālā situācija primārajai aprūpei, samazināti tarifi par izmeklēšanu (ārsts valsts iestādē par aknu un vēdera dobuma ultraskaņas izmeklēšanu saņem 1,23 eiro, un šajā summā ietverti nodokļi. Ultraskaņas izmeklēšanu nudien nevar veikt katrs, tam vajadzīga nopietna metodes apguve, iemaņa un zināšanas). Vārdu sakot – jebkurš solījums palielināt kādai konkrētai pacientu grupai (medikamentiem C hepatīta vai HIV/AIDS ārstēšanai, konkrētām operācijām, manipulācijām, retajām slimībām utt.) naudu, nesaņemot papildu līdzekļus no valsts budžeta, ir vispārējās veselības aprūpes sistēmas graušana.

Neesmu Andas Čakšas fans, bet viņa nenodarbojas ar tukšu populismu un nepamatotiem solījumiem.

Nekad valstij nepietiks līdzekļu visām nepieciešamajām transplantācijām. Nekad!

Visos laikos ir bijusi problēma – vai ārstam ir tiesības atteikties no kāda pacienta ārstēšanas, vai sistēmai ir tiesības atteikties ārstēt kādu pacientu. Ir virkne iemeslu, kamdēļ ārsts var atteikties ārstēt konkrētu pacientu, gluži tāpat kā pacientam būtu jābūt iespējai un pienākumam atteikties no viena vai otra ārsta. Diemžēl 21. gadsimtā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jāatsakās no ārstēšanas, ir naudas trūkums. Šis naudas trūkums ikdienā iejaucas ētikas jautājumu klāstā. Mūsdienu medicīnā ir ļoti daudz sarežģītu un daudzšķautņainu ētiska rakstura dilemmu, un ne vienmēr ārsti ir pietiekami kompetenti, lai tās risinātu. Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti. Vienlaikus šeit parādās medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk (sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi papildus būs vajadzīgi veselības aprūpei. Vienmēr kādam ārstniecība būs jāatsaka – vismaz tuvākajos desmit gados pie pārstādītas aknas tiks tikai katrs desmitais, kam aknu transplantācija būtu vajadzīga. Nebūs valsts budžetā pietiekami daudz līdzekļu inovatīviem medikamentiem, īpaši onkoloģijā. Turklāt allaž farmācija būs radījusi arvien jaunākus, arvien efektīvākus, arvien dārgākus medikamentus. Bet, kas ir būtiski, – cilvēki arī turpmāk mirs, kaut medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Un ārstiem arī šajā gadsimtā nāksies atteikties no ārstēšanas ne tikai ētisku, personisku, reliģisku ieganstu, zināšanu vai prakses trūkuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka līdzekļu nepietiek konkrētas slimības ārstēšanai konkrētam pacientam. Gluži tāpat ir ar valsti Veselības ministrijas personā – visu pacientu ārstēšanai nekad līdzekļu nepietiks.

Tad jautājums – kāpēc mūsu kaimiņvalstis spēj veikt aknu transplantāciju, bet Latvija – ne. Pirmā atbilde – Latvijas ķirurgi, anesteziologi un imunologi šodien aknas spētu transplantēt labāk nekā Igaunijā. Jau šodien šādai operācijai gatavas ir Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Liepājas slimnīca, un iespējams – arī Bērnu slimnīca. Tiesa, transplantācija nozīmē arī nepārtrauktu dienestu gatavību šai operācijai – 7 dienas nedēļā 24 stundas cauru gadu. Jo vienkārši transplantācija nozīmē multidisciplināru komandu, ko itin viegli savākt darbdienā darba laikā, bet visai sarežģīti un dārgi to uzturēt diennakts režīmā.

Kaimiņvalstīs budžets, kas paredzēts veselības aprūpei, ir ievērojami lielāks proporcionāli uz vienu iedzīvotāju. Un igauņiem atliek nauda padsmit aknu un vairāku plaušu transplantācijai. Tas viņiem nozīmē atsevišķi izdalītus 8,8 miljonus eiro šādai vajadzībai, neskaitot papildu līdzekļus Tartu universitātes slimnīcas uzturēšanai. Šo naudu viņi neatņem ģimenes ārstiem, lauku slimnīcām, Stradiņa slimnīcas uzņemšanai vai vakcinācijas programmai, kā tas notiktu, ja piepildītos plašsaziņas līdzekļu un soctīklotāju skaļā prasība paņemt naudu transplantācijai no kopējā veselības aprūpes budžeta Latvijā. Šo naudu viņiem valsts ir izdalījusi šim nolūkam speciāli. Salīdzināsim: 8,8 miljoni transplantācijai pret 20 miljoniem deputātu kvotām. Vai varbūt 8,8 miljoni transplantācijai pret miljardu Parex bankas glābšanai. Vai varbūt atcerēsimies, ka modernais tramvajs Rīgā maksā 1,5 miljonus, bet veic to pašu funkciju, ko vecais. 10 gadus šādu aknu un plaušu transplantāciju varētu veikt, ja nebūtu uzcelta VID māja, pēc tam izīrēta, pārpirkta, remontēta, bet VID ēkas celtniecības tēvi nebūt nesēž cietumā.

Un tomēr – Igaunijā, kur valsts apmaksā aknu transplantāciju, kaislības ap to ir tikpat asas kā pie mums. Jo visiem nepietiek ne transplantējamo aknu, ne naudas. Tā arī Igaunijā cilvēki mirst, veltīgi gaidot iespēju transplantēt savus orgānus, bet viņu piederīgi sēro, draugi un paziņas protestē, vaino valdību un ministru Jevgeņiju Osinovski (Latvijā labāk pazīstams ir šī politiķa tēvs saistībā ar notikumiem dzelzceļa jomā). Ja Latvijā budžetā atrastos nauda 5 aknu transplantācijām, pieļauju, ka jaunā sieviete, kuras nāvi šobrīd pārdzīvojam, nebūtu tikusi starp šiem 5, kam valsts būtu atradusi naudu– vienkārši medicīnā izvēli nosaka ne tikai sabiedriskā rezonanse, bet arī iespējamās komplikācijas, saderība, prognoze, blakusslimības, pacienta vispārējais stāvoklis.

Un vēl– aknu transplantācija nav panaceja. Lai pārstādītu cita, miruša cilvēka aknas, cilvēkam tiek pilnībā nobendēta imunitāte, viņš tiek pakļauts visdažādākajām slimībām. Bez tam cilvēka ārstēšana nebeidzas ar aknu transplantāciju, visu savu mūžu viņam būs jālieto ļoti dārgas zāles. Ļoti dārgā unikālā operācija parasti ir medicīnas līmeņa demonstrācija, nevis sistēmiska iedzīvotāju ārstniecība. No šāda viedokļa mums tiešām aknu transplantācijas būtu jāveic Latvijā, nevis jāvāc valsts, pašvaldības un ziedotāju nauda, lai transplantāciju veiktu kaimiņvalstīs (vislētāk aknu transplantāciju veikt Baltkrievijā, pie kam šai kaimiņvalstij ir ļoti labi rezultāti, bet citi aspekti kā attālums, pieejamība, līdzīga likumdošana, vienota valūta mums liek izvēlēties Igauniju)

Runas par to, ka reformas veselības aprūpes iekšienē vai e-veselības ieviešana atrisinās transplantācijas problēmas, ir meli un viltus.

Nekāda slimnīcu slēgšana, Pasaules Bankas ierosinātā, ar cirkuli aprēķinātā reorganizācija nekādus līdzekļus veselības aprūpei nepienesīs. Lūdzu politiķus, arī Valsts prezidentu nemaldināt Latvijas iedzīvotājus, ka reforma sistēmas iekšienē atradīs naudu dārgām operācijām. Aizslēdzot Alūksnes vai Cēsu slimnīcu, ekonomija būs nepilns procents Latvijas veselības aprūpes naudas, bet izdevumi kompensācijās, ēku uzturēšanā, slimnieku transportēšanā utt. noēdīs šo ietaupījumu. Ļoti vienkārši – vai nu Latvijas valdība un parlaments pārskata ieņēmumu tāmi – palielina nodokļus, piedzen nodokļus no nemaksātājiem, ar policijas specvienībām atņem naudu PVN shēmotājiem, – vai mums publiskas veselības aprūpes nav. Ir, protams, otrs solis – godprātīgi pārdalīt pašreizējo budžetu, samazinot finansējumu visiem tiem, kas šobrīd budžetu proporcionāli saņem vairāk – pašvaldībām, ceļu būvei, uzņēmējdarbības veicināšanai, kultūrai un izglītībai. Bet tam nu mūsu valdība nav gatava.

Es sev dažkārt uzdodu muļķīgus jautājumus, un viens no tiem ir tāds: ja man šodien būtu iespēja ietekmēt Latvijas valsts budžeta veidošanas procesu tā, lai veselības aprūpe saņemtu papildus 60 miljonus un es varētu piedalīties šīs naudas sadalē, vai es šajos 60 miljonos meklētu arī naudu aknu transplantācijai? Nē. Es sākumā izvēlētos stiprināt ģimenes ārstu dienestu, neatliekamo palīdzību, uzņemšanas nodaļas (kas to nesaprot, es iesaku saslimt un nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanā), vēža skrīningu un savlaicīgu diagnostiku, atbalstu tām reģionālajām slimnīcām, kam šopavasar nauda tika atņemta, kā arī daudzas citas lietas, kur katrs ieguldītais santīms atstāj lielāku iespaidu uz visu Latvijas iedzīvotāju veselību. Bet es neesmu un nekad nebūšu veselības ministrs, un aknu transplantācija šajā gadījumā ir un paliek politiska izšķiršanās.

Mana prognoze – līdz vēlēšanām 2018. gadā aknu transplantācija Latvijā netiks veikta vai tiks veikta tikai publicitātes nolūkos, kam nav tieša sakara ar veselības aprūpi.

Pēteris Apinis

Katram ārstam prast atteikties no pacienta jeb – kamdēļ jāraksta jauns Ārstniecības likums^⨳

Rīgas Stradiņa universitāte atzīmēja Filozofu nakti un uzaicināja mani piedalīties diskusijā par to – ir vai nav ārstam tiesību atteikties no pacienta. Šķiet, cerētais uzstādījums bija – nav tiesību.

Jautājums ir pasaulē plaši apzelēts. Biežāk šādu diskusiju apspriež žurnālistiskās, politiskās vai demagoģiskās kategorijās:

(i) ir vai nav tiesības ārstam atteikties palīdzēt eitanāzijas vai asistētās nāves procesos valstīs, kur šāda palīdzība aiziešanai no dzīves ir likumiski atļauta;

(ii) ir vai nav tiesības ārstam atteikties veikt mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu, ja šai pārtraukšanai nav medicīnisku indikāciju;

(iii) ir vai nav tiesības ārstam atteikties sniegt palīdzību HIV/AIDS, C hepatīta vai, piemēram, Ebolas vīrusa infekcijas slimniekiem, ja nav pieejama pienācīga paša aizsardzība;

(iv) ir vai nav pienākums sniegt palīdzību teroristam, kura darbības rezultātā konkrētajā laikā un vietā ievainoti un nogalināti daudzi nevainīgi cilvēki;

(v) ir vai nav ārstam, pēc ticības Jehovas lieciniekam, jāpārlej asinis.

Šādā veidā var turpināt – pasaules literatūra un žurnālistika pilna šādiem pārspriedumiem, turklāt politiķu, žurnālistu vai filozofu pasaules uztverē citu pacientu nav kā vien tādi, par kuriem varētu rakstīt sižetu Holivudas grāvējam. Man ir pārliecība, ka ar Ebolas vīrusu un terora aktu Latvijas ārstiem saskarties nesanāks, arī par kolēģiem, pārliecinātiem Jehovas lieciniekiem, man neko nav gadījies dzirdēt, bet par Asinsdonora centra nejēdzīgu plāna pildīšanu un pārmērīgu laistīšanos ar asinīm gan.

Savukārt presē un publiskās diskusijās es pēdējos gados neesmu dzirdējis runājam par nepieciešamību atteikties no ārstēšanas pacientiem, kas rupji pārkāpj ārstniecisko režīmu (turpina smēķēt, piedzeras slimnīcā, konfliktē ar citiem pacientiem un personālu), kas atklāti melo, kas rada ārsta psihosomatiku apdraudošas konfliktsituācijas.

Latvijas likumdošana paredz tikai vienu gadījumu, kad ārsts drīkst atteikties no manipulācijas savas pārliecības vai reliģijas dēļ – no mākslīgas grūtniecības pārtraukšanas, ja tam nav medicīnisku indikāciju. Par šo jautājumu pasaules likumdošana ir pretrunīga – sākot no valstīm, kur aborts ir aizliegts ar likumu, un valstīm, kurās reliģisku motīvu dēļ tas netiek pieļauts pat bez likumiska aizlieguma, līdz valstīm ar ļoti liberālu pasaules uztveri, kur mākslīga grūtniecības pārtraukšana netiek apspriesta pat parlamentā. Manuprāt, Latvijas likumdošana konkrētajā gadījumā ir ļoti piemērota mūsu valsts situācijai ar ļoti pretrunīgu viedokli šajā jautājumā – sākot no kardināla Pujāta un atsevišķiem (iespējami) katoliskas cilmes deputātiem, kas noliedz ne tikai mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu, bet arī kontracepciju un veselības izglītošanu skolās, līdz ļoti liberālai attieksmei pret katras sievietes tiesībām izlemt – dzemdēt vai ne. Es nepazīstu nevienu ginekologu, kas ar prieku veiktu mākslīgas grūtniecības pārtraukšanas ķirurģisku manipulāciju, bet abortu nepieciešamībā vairāk vainojami tieši tie, kas 2003. gadā (sagadīšanās pēc – Kārlis Šadurskis arī tolaik bija Izglītības ministrs) atcēla veselības mācību skolās. Tiesa, abortu skaits gadā Latvijā kopš 1990. gada samazinājies desmitkārt, un drīz rezidentiem nebūs, kur apgūt šo manipulāciju.

Ja mēs vēlamies domāt un strādāt pacientu interesēs, mūsdienīgam valstiskam filozofiskam uzstādījumam būtu jābūt tieši pretējam – pacientam ir tiesības izvēlēties savu ārstu, bet ārstam ir tiesības izvēlēties savu pacientu. Un otrādi – pacientam ir tiesības atteikties no sava ārsta, bet ārstam ir tiesības atteikties no sava pacienta (protams, palīdzot pacientam atrast citu ārstu vai citu palīdzību sniedzošu medicīnas iestādi). Galvenokārt tāpēc, ka saslimstību Latvijā nosaka nevis akūti gadījumi, aborti vai bēgļi no Āfrikas ar Ebolas vīrusu, bet hroniski pacienti, ar kuriem ārstam nāksies strādāt daudzus gadus. Nu nav jēgas strādāt ārstam ar pacientu, ja viņi viens otram neuzticas. Iemesls neuzticībai galvenokārt saistīts ar pilnībā nenojaukto padomju iecirkņa terapeita ārstniecības sistēmu, kad pacientam obligātā kārtā bija jābūt reģistrētam savā poliklīnikā vai savā ambulancē pie ļoti konkrēta iecirkņa terapeita, kurš tad varēja nosūtīt pie ļoti konkrēta poliklīnikas neirologa, ginekologa vai okulista. Padomju iecirkņa terapeita principu visvieglāk salīdzināt ar komunālo dzīvokli, kad katram bija sava istaba, bet kopēja virtuve, koridors un vannas istaba. Attīstītā sociālismā partiju, kaimiņus, ārstus, milici un pat desu neizvēlējās, bet tiem, kas centās izvēlēties, bija jāstrādā centrālkomitejā vai jārēķinās ar nevēlamām sekām.

Ienākot demokrātiskā pasaulē ar brīvu darbspēka tirgu, bet nemainot zemstes medicīnas feodālo pieraksta kārtību, radās virkne pretrunu, kas visvairāk izpaudās publiskajā vidē. Radās tendence radīt mākslīgas klišejas un iezīmēt vispārējās prakses ārsta negatīvu lomu kā korumpēta, amorāla un dažreiz analfabēta speciālista lomu. Nozīmīgāko ieguldījumu šādas negatīvas attieksmes veidošanā pret veselības aprūpes darbiniekiem veica žurnālisti, parasti pat nenojaušot, kādas sekas rada šādu klišeju publicēšana. Situācijas sekas ir tādas, ka pacienti, kam nav zināšanu medicīnas jomā, diezgan kategoriski un bieži vien itin naidīgi rezonē par valsts un ārsta pienākumu rūpēties par viņu veselību. Rezultāti nereti ir konfliktsituācijas starp ārstu un pacientu, kam ir tieša ietekme uz aprūpes kvalitāti – vēl vairāk: šo attiecību radītais stress bojā veselību kā ārstam, tā pacientam.

Iespējams, savu lomu nospēlēja veselības aizsardzības funkcionāri, 1999. gadā radot sistēmu, kurā ģimenes ārstiem piešķīra naudu arī par izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām. Ne visur, bet dažviet šī sistēma atgrieza pie feodālisma, pie ģimenes ārsta kā vienīgā speciālista, jo naudas, ko dalīt izmeklējumiem, bija maz, bet visām citām prakses uzturēšanas lietām – nemaz, nācās no tā analīžu mazumiņa tērēt sterilizācijai, datoram, elektrībai, pieejamībai un māsas algai.

Bet atgriezīsimies pie ārsta un pacienta attiecībām. Publiskajā vidē – televīzijā, seriālā vai teātrī – ārsts parasti ir ķirurgs ar otolaringologa spoguli un terapeita fonendoskopu, vīrietis vidējos gados ar iesirmiem deniņiem un sportista augumu piegulošā halātā, kurš fantastiski veic reanimāciju ar elpināšanu no mutes mutē un defibrilāciju, atdzīvina pacientu līdz līmenim, kad pacients atver acis un saka “paldies, dakter”. Realitātē Latvijas vidējais ārsts ir kolēģe nedaudz virs 50, ģimenes ārste vai terapeite, kas strādā 1,65 slodzes attiecībā pret laiku un/vai pacientu skaitu. Viņas vidējais pacients ir hronisks slimnieks (-ce) ar paaugstinātu svaru, kardiovaskulāru mazspēju, artrītu, cukura diabētu, iniciālu HOPS, pielītu, kuram (-ai) jau ir onkoloģiska slimība anamnēzē. Kaut gan šis vidējais pacients liekas gauži vārgs un slims, viņš dzīvos vismaz nākamos 10 vai 20 gadus, komunicēs ar savu ārstu gan praksē, gan mājās. Un iedomājieties, ka pacientam un ārstam ir jāsadarbojas daudzus gadus, turklāt, paldies lokālajam žurnālistam, ģimenes ārstei ir publiski piešūts gadījums, kad kāds pacients ir nomiris (žurnālisti, Veselības inspekcijas speciālisti, Saeimas deputāti un prokurori parasti neko nav dzirdējuši par to, ka cilvēki agri vai vēlu mirst).

Latvijas sievietes jau sen ir pieradušas pie atziņas, ka nav jāiet pie frizieres, kuras frizētava atrodas tavā mikrorajonā, bet pie savas frizieres. Savukārt mikrorajona frizētavā arī ir rindas un friziere nekar zobus vadzī, ir sievietes, kas apmeklē tieši šo mikrorajona frizieri kā savējo. Neviens nebrīnās, ka friziere pati izvēlas sev klientus, kurus tad pieraksta pēcpusdienā pēc darba vai sestdienas rītā.

Nedaudz saprotamāk ārstam šī ideja jau tagad realizējas zobārstniecības praksē, jo zobārstniecība Latvijā jau vairāk nekā 20 gadus ir privāta, valsts budžets maksā tikai par zobārstniecību bērniem un dažos citos, ļoti retos gadījumos. Zobārstam ar lielāko varbūtību jābūt sava pacienta ārstam ilgu gadu garumā, bieži vien – visu mūžu. Pieredzējušas zobārstes man stāstījušas, ka viņām ir pacienti, kas pie viņām regulāri nāk trīsdesmit vai četrdesmit gadu. Nu nevar trīsdesmit vai četrdesmit gadus labot zobus pie zobārstes, kam tu netici vai no kuras urbšanas tu paniski baidies. Nu nevar ārstēt zobus pacientam, kas tevi ienīst un regulāri raksta sūdzības Veselības inspekcijai par it kā šķību kroni.

Līdz šim Latvijā ir pacientu tiesību likums, bet nav pacientu pienākumu. Vairāki politiķi, kuru vidū izcēlās Guntis Belēvičs, gatavi ārstus vainot par katru neveiksmi, katru kļūdu, katru komplikāciju vai katru nāvi. Nezināmu iemeslu dēļ ārstu tiesības nekur likumos un normatīvajos aktos nav paredzētas. Pasaules Ārstu savienība jau sen deklarējusi principu, kas garantē ārsta un pacienta labas sadarbības principu, – ārsta profesionālo brīvību.

Tas ir viens no aspektiem, kāpēc mums ir vajadzīgs jauns Ārstniecības likums – biomedicīnas ētikas, pacientu drošības un medicīnas tiesību vārdā. Latvijas Ārstu biedrība ir uzņēmusies grūto nastu – izstrādāt jaunu Ārstniecības likumu. Likuma pamatā liksim 1974. gadā Toma Bīčema (Tom L. Beauchamp) un Džeimsa Čaildresa (James Childress) definētos Medicīnas tiesību principus, kas balstās uz ārsta profesionālo brīvību.

Ārsta profesionālā brīvība ir ģenerālklauzula (plašs jēdziens, ko piemērojot piepilda ar konkrētu sociāli ētisku saturu). No sociāli ētiskā satura ģenerālklauzulai “Ārsta profesionālā brīvība” ir trīs dimensijas:

(i) ārsta pienākums izglītoties;

(ii) ārsta pienākums ievērot ētikas noteikumus;

(iii) ārsta pienākums ievērot pacienta sociālo realitāti, piemēram, novērtēt, vai pacientam būs līdzekļi izrakstīto zāļu iegādei u.tml. Šajā pienākumā ir arī pienākums citām personām (nemediķiem) atturēties no norādījumu došanas ārstniecības procesā.

Ģenerālklauzula “Ārsta profesionālā brīvība” līdzinās citām ģenerālklauzulām, piemēram Civillikuma 1. pantam – tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.

Toma Bīčema un Džeimsa Čaildresa ārsta profesionālā brīvība ietver:

(i) autonomijas principu (Voluntas aegroti suprema lex);

(ii) laba darīšanas principu (Salus aegroti suprema lex);

(iii) taisnīguma principu (Justice);

(iv) nekaitēšanas principu (Primum non nocere).

Šie principi ļauj mums garantēt vislabāko mūsu pacientiem. Es saprotu, ka šis raksts un tajā paustās atziņas nav saprotamas politiķiem, inspektoriem, ierēdņiem un žurnālistiem, tādēļ šis raksts tiek publicēts tikai žurnālā Latvijas Ārsts. Tomēr es šos četrus pamatprincipus cenšos tulkot un skaidrot.

Autonomijas princips nosaka ārsta tiesības uz pašnoteikšanos:

(i) spēju pieņemt informētu, nepiespiestu lēmumu;

(ii) pretreakciju paternalitātei medicīnā;

(iii) tiesības pacientam izvēlēties ārstniecību vai atteikties no tās;

(iv) informētu piekrišanu.

Laba darīšanas princips nosaka ārsta tiesības un iespējas rīkoties godprātīgi:

(i) jārīkojas pacienta interesēs;

(ii) jāveic darbības, kas veicina pacienta veselību un labklājību.

Taisnīguma princips darbojas ierobežoto veselības aprūpes resursu sadalē. Šis taisnīguma princips nosaka lēmumu pieņemšanas kārtību – kam, kādos apstākļos pienākas konkrētie veselības aprūpes pakalpojumi. Pamatnosacījumi taisnīguma principam ir:

(i) vienādos apstākļos jānodrošina vienāda veselības aprūpe;

(ii) nosakot ārstēšanas pasākumus vienai pacientu grupai, jāņem vērā arī šo lēmumu ietekme uz citām grupām;

(iii) pienākums sadalīt ierobežotos resursus taisnīgi un godīgi.

Nekaitēšanas princips dod iespēju nepārvērtēt savas, medicīnas zinātnes, farmācijas vai diagnostikas iespējas konkrētam pacientam:

(i) prioritāri – nedarīt ļaunu un nekaitēt;

(ii) noteikt, ka svarīgāk ir nenodarīt ļaunu nekā darīt labu, proti, izvērtēt potenciālos ieguvumus attiecībā pret zaudējumiem.

Ārsta uzdevums ir palīdzēt savam pacientam. Īstenībā tas nozīmē nepārvērtēt savas zināšanas, aicināt palīgā kolēģus, meklēt otro viedokli (second opinion), nekautrēties no savas nezināšanas konkrētā jomā. Palīdzēt savam pacientam nereti nozīmē atteikties no viņa ārstēšanas, bet palīdzēt viņam atrast viņa ārstu. Nekautrēties no fakta, ka Latvijā (un visā pasaulē) ārstiem un pacientiem vieglāk komunicēt pēc nacionālā un kultūrvēsturiskā principa – krievam vieglāk ārstēties pie krievu valodā labi runājoša ārsta, bet latvietim – pie latvieša. Un iespējams – ārstniecības rezultāts būs labāks. Vecāka gadagājuma pacientam varbūt tiešām labāk iet uz poliklīniku, kur ir gan reģistratūra, gan ierastais iecirkņa ārsta princips, gan konsultants otrā gaiteņa galā. Bet tiem, kas izauguši eiropeiskajā Latvijā, ir pienākums atrast savu ģimenes ārstu vai ārstam atrast savu pacientu.

Pamats problēmjautājumam – atteikties no pacienta vai atteikties no pacienta ārstēšanas – nereti ir naudas trūkums. Šis naudas trūkums ikdienā iejaucas ētikas jautājumu klāstā. Mūsdienu medicīnā ir ļoti daudz sarežģītu un daudzšķautņainu ētiska rakstura dilemmu, un ne vienmēr ārsti ir pietiekami kompetenti, lai tās risinātu. Nav labā un ļaunā liste, bet gan mēģinājums padarīt ārsta prātu iejūtīgāku, kas ir galvenais ētisku lēmumu pieņemšanas kritērijs. Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti. Vienlaikus šeit parādās medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk (sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi papildus būs vajadzīgi veselības aprūpei. Vienmēr kādam ārstniecība būs jāatsaka – vismaz tuvākajos desmit gados pie pārstādītas aknas tiks tikai katrs simtais, kam aknu transplantācija būtu vajadzīga. Nebūs valsts budžetā pietiekami daudz līdzekļu inovatīviem medikamentiem, īpaši onkoloģijā. Turklāt allaž farmācija būs radījusi arvien jaunākus, arvien efektīvākus, arvien dārgākus medikamentus. Bet kas būtiski – cilvēki arī turpmāk mirs, kaut medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Un ārstiem arī šajā gadsimtā nāksies atteikties no ārstēšanas ne tikai ētisku, personisku, reliģisku ieganstu, zināšanu vai prakses trūkuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka līdzekļu nepietiek konkrētas slimības ārstēšanai konkrētam pacientam.

Ja mēs vēlamies sakārtot savas valsts veselības aprūpi un šādā veidā iedzīvināt autonomijas, laba darīšanas, taisnīguma un nekaitēšanas principus, mums nāksies rakstīt jaunu Ārstniecības likumu ar ārsta profesionālo brīvību kā ģenerālklauzulu.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Autors pateicas advokātei Ilzei Vilkai par nozīmīgām konsultācijām.

30. novembrī atklāts sabiedrības balsojums par 2016. gada labākajiem mediķiem. Ikviens Latvijas iedzīvotājs laika posmā no š. g. 1. decembra līdz nākamā gada 15. janvārim ir aicināts nobalsot par savu labākā mediķa kandidātu nominācijās „Gada ārsts”, „Gada zobārsts”, „Gada ārsta palīgs”, „Gada māsa”, Gada vecmāte”, „Gada farmaceits” un „Gada funkcionālais speciālists”.

Šogad jau septīto reizi Latvijā norisināsies par skaistu tradīciju kļuvusī „Gada balva medicīnā”, ar kuru tiks godināti mediķi par apzinīgu un pašaizliedzīgu darbu pacientu veselības labā, ko raksturo pasākumam izvēlētais moto „Dodot gaismu, sadegu”.

Iepriekšējā „Gada balvas medicīnā” balsojumā piedalījās vairāk kā seši tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Arī šogad ikviens cilvēks var nobalsot par, viņaprāt, labāko veselības aprūpes speciālistu, atbildot uz pāris jautājumiem, kā arī minot pamatojumu, kāpēc tieši šis speciālists būtu pelnījis saņemt apbalvojumu. Balsot var Latvijas Ārstu biedrības interneta mājas lapā www.arstubiedriba.lv un portālā www.arsts.lv līdz 2017. g. 15. janvārim. Lūgums ņemt vērā, ka no vienas IP adreses par katru nomināciju var nobalsot vienu reizi dienā.

„Gada balvā medicīnā 2015” tiks godināti Latvijas mediķi 11 dažādās nominācijās. Sabiedrības balsojumam izvirzītas nominācijas, kurās nosaka Gada ārsts”, „Gada zobārsts”, „Gada ārsta palīgs”, „Gada māsa”, Gada vecmāte”, „Gada farmaceits” un „Gada funkcionālais speciālists”. Tradicionāli „Gada balva medicīnā” tiks pasniegta arī nominācijās „Gada cilvēks medicīnā”, „Gada notikums medicīnā”, „Gada slimnīca”, „Gada balva par mūža ieguldījumu medicīnā”. Šajās nominācijās uzvarētājus nosaka Latvijas Ārstu biedrības ekspertu vērtējums. Ikviens nomināciju ieguvējs svinīgā ceremonijā saņems balvu – mākslinieka Armanda Jēkabsona kā dzīvības asnu veidotu statueti.

Nobalsot var šeit.

Pasaules Banka prezentējusi dokumentu, ko sauc par Pasaules Bankas atlīdzināmiem konsultāciju pakalpojumiem: „Atbalsts veselības sistēmas stratēģijas izstrādei attiecībā uz prioritārajām saslimšanām Latvijā”. Savu pētījumu par Latvijas veselības aprūpes sistēmu un savus ieteikumus. Viss pētījums ir pilns banālām faktoloģiskām kļūdām. Šo kļūdu ir tik daudz, ka praktiski nevar akceptēt pilnīgi neko no šī darba. Bet šis „pētījums” Latvijas valstij izmaksā 1,3 miljonus eiro.

Viss Pasaules Bankas pētījums balstās uz nepareizu metodoloģiju un kļūdainiem datiem. Pētījumā pilnībā nav ņemts vērā privātais sektors, kas Latvijā veic lielāko daļu ambulatorisko pakalpojumu. Izliekoties, ka Latvijā nav puses no reāli strādājošās medicīnas, Pasaules Bankas „eksperti” iesaka jaunas aparatūras iegādi tur, kur tā ir. Pētījumā ir tādas unikālas atziņas, ka Tukuma slimnieki būtu vedami uz Ogri, limbažnieki – uz Madonu. Pilnībā nav ņemts vērā valsts ģeopolitiskais stāvoklis, valsts drošības apsvērumi, militārās medicīnas vajadzības, iedzīvotāju iespējas laikus saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi. Tāds apstāklis, ka Latvijā nav un nebūs militāro hospitāļu, apzināti ignorēts. Nemaz nerunājot par tādu ūnikumu, ka Rīgas jūras līci pētnieki nosaukuši par Botnijas līci (tas ir lielākais Baltijas jūras līcis starp Zviedriju un Somiju).

Dīvaini, ka Pasaules Bankas ekspertiem neliekas nekas īpašs kļūda 30% apjomā, kas radusies, dažā Latvijas reģionā privātās klīnikas uzskatot par valsts klīnikām, bet citos – ne.

Reti gadījies redzēt tik vīzdegunīgus ekspertus, kas pat netaisās labot savas kļūdas. Piemēram, ieteikumos veselības ministrei parādās atziņa, ka Latvijā ir par daudz ortopēdu un viņu skaits būtu samazināms līdz aptuveni 170. Nezināmu iemeslu dēļ bankas ekspertiem nav ienācis prātā paskatīties Latvijas ārstu sertifikācijas reģistrā, kur traumatologu šobrīd ir 165, bet no nezināma pirksta ir izzīsts, ka Latvijā ir 205 traumatologi ortopēdi.

Tāpat pētījumā kategoriski nav pieminētas (ignorētas) operācijas un manipulācijas, kas nav valsts apmaksātas.

Interesanti, ka Pasaules Bankas eksperti pilnībā nav „pamanījuši” ārstu palīgus, kas īsteno lielāko daļu NMPD izsaukumu. Nesaprotamu iemeslu dēļ šie eksperti ir saskaitījuši 220 ārstus, kas veic intravazālu lielo asinsvadu katetrizāciju (to veic tikai aptuveni 20 ārsti Paula Stradiņa KUS, Rīgas Austrumu KUS, Liepājā, Daugavpilī un Valmierā).

Tajā mirklī, kad tu ieraugi ziņojumā simtiem būtisku faktoloģisku kļūdu, kas visas balstās uz pieņēmumiem (un, protams, Veselības ministrijas pakļautības iestāžu bezcerīgo statistiku), nevar noticēt nekam.

Šobrīd publiskajā telpā tiek pasniegts, ka tieši profesionāļi pretojas Pasaules Bankas gudrajiem ieteikumiem, kā sakārtot veselības aprūpi Latvijā. Patiesībā ir tieši otrādi – gan Latvijas Ārstu biedrība, gan Latvijas Slimnīcu biedrība, gan Latvijas Veselības darba devēju asociācija ilgus gadus ir bijušas kā saucēja balss tuksnesī, aicinot – jāveic slimnīcu tīkla optimizācija. Jānodrošina pieejamība, stabilizējot un finansiāli stiprinot primārās aprūpes ārstu tīklu. Veselības ministrijai ir iesniegti desmitiem pētījumu un projektu, ko korektiem skaitļiem izstrādājuši Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes profesori un docētāji. Bet uzklausīt savus speciālistus ne Ingrīdai Circenei, ne Guntim Belēvičam nebija laika, un bija arī vīzdegunīgais uzstādījums – ko tad tie te zina.

Pasaules Bankas eksperti ar milzīgu entuziasmu bija atklājuši, ka ģimenes ārstu Tukumā ir par daudz, bet Engures novadā, kas apliecas Tukumam – par maz. Fantastisks atklājums, ja zinām, ka Engures novads ar centru Smārdē sākas tieši pie Tukuma pilsētas robežas un liela daļa Tukuma apkārtnes iedzīvotāju uz pilsētu nedodas. Taču to, ka daudziem ģimenes ārstiem ir par lielu prakses, ka nav iespējams Rīgā iznomāt nevienu prakses vietu, kuras īre nepārsniegtu visus ienākumus, kādus ģimenes ārstam maksā NVD, ka primārās aprūpes finansējums ir nepamatoti mazs, bet profesionālais prestižs – noniecināts, to nu eksperti pamanījuši nebija.

Mēs jau sen bijām aicinājuši izstrādāt Latvijas medicīnas kartējumu. Un atbrauca Pasaules Bankas eksperti, veica kartējumu ar cirkuli. Sākumā sanāca, ka Ventspilī slimnīcu nevajag, bet attiecībā uz šo jūras pilsētu viņu viedoklis strauji mainījās – atliek tikai minēt, no kādiem argumentiem. Toties attiecībā par Alūksni, Cēsīm, Dobeli, Kuldīgu un citām pilsētām nemainījās – kaut sadalījums 5 kategorijās ir visai adekvāts – neviens cits aspekts kā cirkuļa aplis vērā netika ņemts. Var jau Latvijā palūgt metodiku profesoram Ģirtam Briģim vai profesoram Dzintaram Mozgim – jāņem vērā virkne faktoru, piemēram, iedzīvotāju skaits, blīvums un novecošana, attālumi, ceļu stāvoklis un tīkls, aizsardzības un drošības apsvērumi, kā arī reālās iespējas. Atkārtošos ar piemēru, ko jau esmu minējis: vēsturiski izveidojies, ka Madonas slimnīcā ir izcila traumatoloģijas un ķirurģijas, kā arī intensīvās terapijas nodaļa. Tieši Madonā šobrīd veic 228 gūžu endoprotezēšanu gadā, bet Rēzeknē – tikai 8. Diez vai būtu mērķtiecīgi ar direktīvām metodēm tagad atvērt traumatoloģijas nodaļu Balvos, kur traumatoloģijas vairs nav vispār, bet aizvērt Madonā un Alūksnē, kur šīs nodaļas strādā ļoti labi.

Problēma ir apstāklī, ka kādas slimnīcas aizvēršana nozīmē to aizvērt uz visiem laikiem. Mēs to varam vērot Rīgā, kur Baiba Rozentāle slēdza Rīgas 1. slimnīcu un pārvērta to par dienas stacionāru. Rezultāts – pārpildītas un neefektīgi strādājošas uzņemšanas kapacitātes Stradiņa KUS un Austrumu KUS. Pēc tam visi ministri mēģinājuši atjaunot neatliekamo uzņemšanu Rīgas 1. slimnīcā, bet tas vairs nav iespējams, jo nav paša galvenā – profesionāla personāla (mazāk te jautājums par ārstiem, cik par māsām, ārstu palīgiem, radioloģijas asistentiem utt.).

Ja pārvērtīs Alūksnes slimnīcu par dienas stacionāru, tad nekādas neatliekamās palīdzības Malēnijā nebūs, nu vismaz tuvākā traumatoloģija, pēc Pasaules Bankas priecīgā ziņojuma, būs Rēzeknē.

Latvijā slimnīcu izkārtojums un darbības apjoms nav tikai medicīnas, bet arī drošības jautājums. Latvijā nav un nebūs militāro hospitāļu, tātad visa palīdzība NATO karakalpiem (arī Latvijas karavīri ir NATO karavīri) būs Latvijas civilo slimnīcu problēma. NATO zelta standarts – 1 stunda – to arī nozīmē – anesteziologs (labākā gadījumā arī ķirurgs) stundas attālumā. Tas attiecas uz militārām medicīnas rezervēm, kurām būtu jāatrodas pie universitātes slimnīcām Rīgā, kā arī Daugavpils, Rēzeknes, Valmieras, Ventspils un Liepājas slimnīcām. Un, otrkārt, valsts drošības interesēs, bažās par terora aktiem, katastrofām, militāriem draudiem, mums nāksies dažās slimnīcās atstāt diennakts ārstu dežūras kā neatliekamās palīdzības centrus. Patīk kādam tas vai ne – neatliekamās palīdzības slimnīcas statuss attieksies arī uz Madonu un Alūksni. Vēlos norādīt, ka NATO līdz ar 2% budžeta aizsardzībā prasa arī savu cilvēku drošību.

Secinājumi, ko veikuši Pasaules Bankas eksperti, ir sabiedrības veselības mācību grāmatu līmenī. Piemēri – copy paste no citiem līdzīgiem papīru šmurgājieniem kā šis Pasaules Bankas „pētījums”. Atziņas, kas tika pasniegtas kā augstākā gudrība vai apbrīnas vērti atklājumi, atrodami sensenos Pasaules Veselības organizācijas dokumentos, kas tiek uzskatīti par preambulu sabiedrības veselībai, tātad tos no galvas zina katrs, kas šo priekšmetu mācījies augstskolā vai studējis maģistrantūrā.

Mani mazliet pārsteidz Andas Čakšas sajūsma par sentencēm, ko viņai vajadzēja jau apgūt pirms divdesmit gadiem. Aicinu valdību parādīt mugurkaulu, uzrakstīt korektu atzinumu par šo pētījumu un nemaksāt par brāķi.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Novembra numurs “Latvijas Ārsts”

INTERVIJA LAIKRAKSTĀ DIENA

Lai gan veselības nozare publiskajā telpā izskan kā viena no politikas prioritātēm, neskaidrības par tālāko saglabājas. Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis sarunā ar Māri Zanderu sniedz savu redzējumu.

Vienkāršojot situācijas aprakstu, aina veidojas šāda. Skaidrs, ka “visu” nepieciešamo naudu nozarei iedot nevar, reformas vēl būs, “pagaidām” iedeva papildus “kaut ko”. Kas, protams, izraisa jautājumu, kāpēc šis “kaut kas” iedots tieši tam vai citam mērķim, t.i., rodas jautājums par prioritātēm.

Medicīna un veselības aprūpe nav sprinta distance, bet garo distanču stafete. Tātad jebkurš vērtējums par veselības aprūpes problēmām būtu skatāms ilgtermiņā. Pateicoties iepriekšējā veselības ministra manevriem veselības kopējā finansējuma samazināšanā (Guntis Belēvičs samazināja pacientu iemaksas, palielināja atevišķu kompensējamo medikamentu apmaksas procentu), veselības aprūpes pamatbudžetā tika radīts robs apmēram 35 miljonu apmērā. Realitātē 2016. gada veselības kopbudžets ir ievērojami mazāks nekā 2015. gadā. Valdība nākamā gada budžetā paredz patdot atpakaļ šos 35 miljonus ar slengu – “reformai” un piemest vēl 10 miljonus klāt. Tātad nākamajā gadā Veselības ministrija 35 miljonus ieguldīs 2016. gada parādos, bet nākamo gadu atkal rosīsimies pa finanšu bedri. Katru dienu Latvijā mirst ap 100 iedzīvotāju, bet 17 no tiem mirst pāragri – būtu dzīvojuši ilgāk, ja vien saņemtu solidāri apmaksātu ārstēšanu.

Latvijas valsts prioritātes mēs varam redzēt 18. novembrī, kad Latvijā kopumā gaisā salūtos tiek uzšauti 4 miljoni eiro. Līdzīgu summu pilsētas uzšauj gaisā savos pilsētu svētkos. Tas notiek laikā, kad veselības joma nevis vienkārši knapinās, bet reāli mirst badu. Veselības budžeta trūkums realitātē ir kapu tramvajs, kura sliedēm dažus desmitus miljonu atmetīs Eiropas struktūrfondi, bet par mūsu nodokļu maksātāju līdzekļiem varēs iegādāties pussimt jaunu tramvaju par pusotriem miljoniem gabalā. Veselības budžeta trūkums ir jaunā VID un jaunā Iekšlietu ministrijas ēka, valsts palīdzība Parex un Liepājas metalurga glābšanai, mistisks Ekonomijas ministrijas atbalsts uzņēmējdarbībai utt.

Publiskajā telpā nepārtraukti skan vaimanas, ka visiem trūkst naudas – ceļu būvei, jaunai koncertzālei, skolotāju algām, bet nu pavisam trūkst veciem angļu bruņutransportieriem un citās valstīs norakstītiem kara kuģiem. Ja mēs paskatāmies, kā Eiropas valstis tērē savus budžetus, un salīdzinām ar to, kā tērējam mēs, redzam, ka Latvija pārliecinoši zaudē tieši veselības aprūpē. Gan vērtējot no budžeta tēriņu, gan procentos pret iekšzemes kopproduktu viedokļa. Riskēšu būt nepopulārs, bet – vienlaicīgi ceļu būvei, kultūrai un pat izglītībai mēs vidēji tērējam vairāk nekā citur Eiropā. Un es gribu arī atgādināt, ka Latvija ir lielāka par Nīdelandi, bet ar daudz mazāku iedzīvotāju skaitu – ar to gribu teikt, mēs vienkārši nevaram uzturēt tādu ceļu tīklu.

Tomēr vislielākā valsts valstī tomēr ir pašvaldības. Mēs varam paskatīties kaut vai no viedokļa – kam ir lielāka alga- premjerministram vai mazpilsētas mēram (Latvijā tikai Rīga nav mazpilsēta). Mēs varam pavērot pilsētu domju autoparku. Ja mēs paraugamies uz šā gada budžeta izaugsmi, tad veselības budžets dabūja grašus, bet pašvaldības zelta graudus. Pašvaldību budžets nav viņu lieliskā darba rezultāts, bet pārsadale no kopbudžeta.

Pašvaldībām likumā paredzēts nodrošināt sabiedrības veselību un medicīnas pakalpojumu pieejamību. Realitātē pašvaldības tiešām piesviež naudu savām slimnīcām, galvenokārt diagnostikas dzelžu iegādei, ēku remontam vai datorizācijai. Tā kā pašvaldības ir dažādas, dažāda ir to rocība, dažādi cilvēki atbild par veselību. Mērs dižojas, ka pašvaldība ieguldījusi miljonu medicīnā, bet patiesībā spožais datortomogrāfs netiek noslogots, bet rada reālus izdevumus.

“Paldies” Guntim Belēvičam, viņš pamanījās izkļeckāt arī Eiropas struktūrfondu naudu (54 miljonus), kas bija paredzēta sabiedrības veselības izglītošanai, sadalot to pašvaldībām pēc viņam vien zināmiem principiem. Tiem, kas spētu Latvijas iedzīvotājus apmācīt sabiedrības veselībā, netiks ne santīma šim darbam, bet pašvaldībās neviens lāga nesaprot, ko ar šo naudu darīt. Protams, katrs mērs un novada deputāts zina visu, attiecīgi viens cīnīsies par veselīgākām bulciņām skolu virtuvēs, cits par tieši sava mīļotā sporta veida attīstību.

Ir deklarēts, ka lielie risinājumi nozares finansējuma papildināšanā būs nākamā gada februārī – martā, kad tikšot skatītas iespējamās izmaiņas nodokļu sistēmā kopumā. Risinājums būšot valsts kontrolēta apdrošināšana. Visticamāk, runa ir par sociālo iemaksu iezīmētu pārdali, nevis jaunām, papildus iemaksām. Vienlaicīgi var prognozēt, ka Labklājības ministrija nebūs sajūsmināta par šādu risinājumu. Kādas ir refleksijas par šo vai citiem finansējuma avotiem?

Neatkarīgi no tā, kāds būs noskaņojums februārī, spekulācijas notiks tikai un vienīgi ap finanšu avotiem, kas nekad netiks ieviesti. Protams, atgriezīsimies pie Ilmāra Rimševica apdrošināšanas. Latvijas bankas piedāvājums atrisināt veselības aprūpes problēmas ir: a)katram darbspējīgam Latvijas iedzīvotājam (18-63 gadus vecam, bet ir arī citi varianti) būtu jāpērk apdrošināšanas polise par 300 eiro gadā; b)nodot solidāro veselības naudu privātā apdrošinātāja rokās, un tie tad izšķirtu – pie kā ārstēties, pie kā ne (galvenokārt pēc principa – kas piedāvā lētāku manipulāciju, diagnostiku un ārstēšanu).

Tātad – 300 eiro gadā maksātu gan Latvijas valsts bankas prezidents Ilmārs Rimševics (viņa gada alga ir gandrīz 175 tūkstoši eiro), gan medicīnas māsa lauku slimnīcā (viņa gadā saņem 4800 eiro). Te viegli saprast, cik mūsu baņķieri gatavi solidāri padalīties izdevumos ar vienkāršajiem iedzīvotājiem!

Attiecībā pret Labklājības ministrijas pārziņā esošo sociālo iemaksu pārdali esmu vēl skeptiskāks. Februāris – aprīlis būs pēdējais Vienotības uznāciens, kad Jānis Reirs, Solvita Āboltiņa un Kārlis Šadurskis dosies talkā saviem partijas biedriem pašvaldību vēlēšanās. Vienotība pavasarī centīsies palielināt pensijas un skolotāju algas nevis kaut ko atdalīt nost. Tiesa, pēc pašvaldību vēlēšanām Vienotība pajuks kā kāršu namiņš, katrs metīsies bēgt no grimstoša kuģa. Un, ja nu Reirs paskatīsies spogulī, sapratīs, ka ir zaļš, piesliesies ZZS, nākamruden mums izdosies veselībai pārdalīt kaut ko no sociālā budžeta, nu kaut vai kvotām pensionāru ārstēšanai.

Manuprāt, nākamajā gadā nāksies celt nodokļus. Prognozēju, ka Rimševicam neizdosies nosargāt savu pozīciju, Latvija palielinās PVN par vienu procentu, un to ieguldīs veselībā. Tiesa, tas varētu notikt gadījumā, ja ZZS saglabās atbildību par veselības jomu. Proti, pastāv iespēja, ka ZZS ziedos Andu Čakšu un “iedos” veselības ministra amatu “mazajiem brāļiem – nacionāļiem”. Jo ar kaut ko “zemniekiem” būs kopā jāstrādā arī pēc nākamajām Saeima vēlēšanām, un viens ministra amats būtu kā labs draudzības apliecinājums.

Vēl ir deklarēts, ka tikšot pārskatīts ārstniecības iestāžu tīkls, ko publikas lielākā daļa nolasa kā “samazinājumu” – kaut ko slēgs, kaut kādus pakalpojumus koncentrēs utt. Pirmkārt, grūti iedomāties šādus soļus pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā. Otrkārt, ja tomēr ticam deklarētajam, kādas šādu pārmaiņu vadlīnijas, pamatprincipi būtu rekomendējami, no LĀB viedokļa raugoties.

Ir fantastisks dokuments, ko radījusi Pasaules banka, tas saucas Atbalsts veselības sistēmas stratēģijas izstrādei attiecībā uz prioritārajām saslimšanām Latvijā. Ja man līdz šim šķitis, ka latvieši paši spēj radīt visstulbākos dokumentus, tad tagad jāteic – mūsu birokrāti no Pasaules bankas funkcionāriem bezcerībā atpaliek par kārtu. Viss pētījums ir pilns banālām faktoloģiskām kļūdām. Šo kļūdu ir tik daudz, ka nevar akceptēt pilnīgi neko no šī darba. Vienkārši tā – ja skaitļi ir pagrābti no gaisa, ja pilnībā ignorēta puse Latvijas medicīnas (privātais sektors), ja ignorēti valsts drošības apsvērumi, ja aprēķini balstās uz maldiem, tad nav vērts skatīt secinājumus.

Kādēļ tas tā noticis, kādēļ radušās kļūdas? Lieta tāda, ka pētījuma galvenais apjoms tika veikts Gunta Belēviča ministrēšanas laikā. Guntim Belēvičam bija tikai viena taisnība – viņējā. Tātad veselības aprūpē viņš zināja visu, bet pārējie viedokļi bija nepareizie. Laika gaitā Guntis Belēvičs pamanījās samaitāt attiecības ar visiem ārstiem, kas kaut reizi izteica savu viedokli. Protams, cilvēki, kas kaut reizi bija izteikuši nepareizo viedokli, vairs netika pielaisti valstiskiem jautājumiem. Pasaules bankas pētniekiem tika atļauts komunicēt tikai ar tādiem Latvijas ekspertiem, kas bija gatavi vārds vārdā atkārtot Gunta Belēviča tēzes. Bet, lai arī kāds skaistulis un gudrinieks bija Belēvičs, jautājumos par veselības aprūpi viņam ir lielas iespējas savas zināšanas uzlabot.

Piemēram, ģeogrāfijas zināšanas neapgrūtināja ne Gunti Belēviču, ne viņa padomniekus, ne Pasaules bankas pētniekus. Tā Rīgas Jūras līcis pārtapa par Botnijas līci, parādījās ieteikumi Limbažu pacientus vest uz Madonu, bet tukumniekus uz Ogri. Pilnībā netika ņemti vērā citi apstākļi, piemēram, katastrofas vai terorisma gadījums, gatavība valsts aizsardzībai, NATO standarti par palīdzības sniegšanas attālumiem un ātrumu. Šajos standartos pēc būtības bija akcentējamas Universitātes klīniskās slimnīcas Rīgā un TOS, kā arī Liepājas, Ventspils, Daugavpils, Rēzeknes un Valmieras slimnīcas (un viss). Pilnībā tika ignorēta Latvijas ekonomikas attīstība kā arī iedzīvotāju novecošanās, kas rada uzsvaru uz hronisku slimnieku ārstēšanu.

Jebkurā gadījumā Latvijā slimnīcu tīkla optimizācija būtu jāveic. Nav grūti tepat Latvijā palūgt metodiku profesoram Ģirtam Briģim vai profesoram Dzintaram Mozgim – jāņem vērā virkni faktoru, piemēram, iedzīvotāju skaits, blīvums un novecošana, attālumi, ceļu stāvoklis un tīkls, aizsardzības un drošības apsvērumi, kā arī reālās iespējas. Minēšu piemēru – vēsturiski izveidojies, ka Madonas slimnīcā ir izcila traumatoloģijas un ķirurģijas, kā arī intensīvās terapijas nodaļa. Tieši Madonā šobrīd veic 228 gūžu endoprotezēšanu gadā, bet Rēzeknē – tikai 8. Diez vai būtu mērķtiecīgi ar direktīvām metodēm šobrīd atvērt traumatoloģijas nodaļu Balvos, kur traumatoloģijas vairs nav vispār, bet aizvērt Madonā un Alūksnē, kur šīs nodaļas strādā ļoti labi. Piebildīšu, ka nezināmu apsvērumu dēļ kolēģi no Balvu – Gulbenes slimnīcu apvienības ir pārvākušies tieši uz Madonu. Par šiem nezināmajiem apsvērumiem gan mēļo, ka tie esot saistīti ar vadības attieksmi pret padotajiem.

Problēma ir apstāklī, ka kādas slimnīcas aizvēršana nozīmē to aizvērt uz visiem laikiem. Mēs to varam vērot Rīgā, kur Baiba Rozentāle slēdza Rīgas 1. slimnīcu un pārvērta to par dienas stacionāru. Rezultāts – pārpildītas un neefektīgi strādājošas uzņemšanas kapacitātes Stradiņa KUS un Austrumu KUS. Pēc tam visi ministri mēģinājuši atjaunot neatliekamo uzņemšanu Rīgas 1. slimnīcā, bet tas vairs nav iespējams, jo nav paša galvenā – profesionāla personāla (mazāk te jautājums par ārstiem, cik par māsām, ārstu palīgiem, radioloģijas asistentiem utt.) Ja pārvērtīs Alūksnes slimnīcu par dienas stacionāru, tad nekādas neatliekamās palīdzības Malēnijā nebūs. Pat tad, ja veselības ministres padomniece, Gulbenes slimnīcas īpašniece Alīda Vāne mēģinās tādu radīt Gulbenes slimnīcā, jo viņai tas neizdosies.

Latvijā slimnīcu izkārtojums un darbības apjoms nav tikai medicīnas, bet arī drošības jautājums. Latvijā nav un nebūs militāro hospitāļu, tātad visa palīdzība NATO karakalpiem (arī Latvijas karavīri ir NATO karavīri) būs Latvijas civilo slimnīcu problēma. NATO zelta standarts “1 stunda” to arī nozīmē – anesteziologs (labākā gadījumā arī ķirurgs) stundas attālumā. Tas attiecas uz militārām medicīnas rezervēm, kurām būtu jāatrodas pie Universitātes slimnīcām Rīgā, kā arī Daugavpils, Rēzeknes, Valmieras, Ventspils un Liepājas slimnīcām. Un otrkārt, valsts drošības interesēs, bažās par terora aktiem, katastrofām, militāriem draudiem, mums nāksies dažās slimnīcās atstāt diennakts ārstu dežuras kā neatliekamās palīdzības centrus. Patīk kādam tas vai ne – neatliekamās palīdzības slimnīcas statuss attieksies uz Madonu, Jēkabpili, Cēsīm, Alūksni, Kuldīgu, Jelgavu. Var būt kāda klāt, bet ne nost.

Kamēr turpinās runas par refromām, publikai, kā saka, vieglāk nepaliek, jo šīs “augstās matērijas” nesienas kopā ar ziņām par rindām, izsmeltām kvotām, ko vispār valsts apmaksā, ko neapmaksā. Citiem vārdiem sakot, varu iedomāties, ka t.s. ierindas cilvēkam patiesībā ir diezgan vienalga par “reformu” kā tādu, viņš vienkārši grib skaidrību un prognozējamību. Šajā kontekstā arī jautājums par to, vai ir saprotama virzība attiecībā uz diagnozēm, ko apmaksā. Jo šobrīd sajūta ir par nebeidzamu, diezgan jau skumju situāciju, kad uzvar tā grupa, kas spēj mobilizēt mediju uzmanību, aizkustināt sabiedrības locekļus, kas, atvainojos, nav nopietni.

Kvotas nedaudz palielināsies, taču rindas pieaugs. Īpatnība ir tāda, ka Čakšas rīcība ir visai prognozējama, mierīga un saprotama. Un neatkarīgi no tā, vai viņa mēģinās tādas vai šādas reformas, Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums atkal augs par 1 gadu trīs gadu laikā. Prognozēju, ka pat bez Čakšas iejaukšanās samazināsies mātes un bērna mirstība. Atļaušos arī atgādināt, ka Belēviča kā ministra darbības gadā Latvijā nomira 12 grūtnieces un dzemdētājas, savukārt Ingrīdas Circenes kā ministres laikā (mēs runājam par 2012.-2014.gadu) šī traģiskā statistika svārstījās 3 līdz 5 gadījumi gadā.

Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti. Vienlaikus šeit parādās medicības pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek iegudīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk, jo lielāki resursi papildus būs vajadzīgi veselības aprūpei. Vienmēr kādam ārstniecība būs jāatsaka – vismaz tuvākajos desmit gados pie pārstādītas aknas tiks tikai katrs simtais, kam aknu transplantācija būtu vajadzīga. Nebūs valsts budžetā pietiekami daudz līdzekļu inovatīviem medikamentiem, īpaši onkoloģijā. Pie kam allaž farmācija būs radījusi arvien jaunākus, arvien efektīvākus, arvien dārgākus medikamentus. Tas, ko es gribu pateikt, ir – cilvēki arī turpmāk mirs, kaut medicīna, ja vien tai ir pietiekoši daudz līdzekļu atvēlēts, var pagarināt indivīda dzīvi ievērojami. “Ja vien”. Diemžēl ārstiem šajā gadsimtā nāksies atteikties no ārstēšanas ne tikai ētisku, personisku, reliģisku ieganstu dēļ, ne tikai zināšanu vai prakses trūkuma rezultātā, bet vienkārši tāpēc, ka līdzekļu nepietiek konkrētas slimības ārstēšanai konkrētam pacientam. Skan ļoti skarbi, bet.

Kā zināms, jebko var sačakarēt ar nejēdzīgu regulējumu. Un te arī mierīgajiem iedzīvotājiem veidojas putra galvā. Tiek deklarēts, ka e-veselība būs tas rīks, kas sistēmu padarīs elastīgāku, slaidāku, operatīvāku utt. Cik pamatotas ir šīs cerības? Varbūt citi regulējuma aspekti ir ne mazāk būtiski?

E-veselība ir mīts, kam agri vai vēlu nāksies izgaist. Ir iztērēti 11.4 miljoni eiro, radīts produkts, kura reālā vērtība ir aptuveni 100 tūkstoši eiro. Šis produkts nav iedarbināms un nekad nestrādās. Labot to ir neiespējami, vieglāk uztaisīt jaunu.

Ja šobrīd kāds ieviesīs e-veselību ar varu, spēku, draudiem vai viltu, pacienti ar ārstu pārstās komunicēt uz visiem laikiem. Ārsts tik daudz laika tērēs nejēdzīgi konfigurētas darba nespējas lapas, recepšu, reģistru vai elektronisko žurnālu aizpildīšanai, ka sarunai ar pacientu laika nebūs nemaz.

Pats “jautrākais” ir fakts, ka katram ārstam un medicīnas māsai būs jātērē simtiem stundu, lai apgūtu šo murgaino un kroplo sistēmu. Veselības ministrijai šķiet, ka ārstam 50 stundas gadā jāmācās datorprasmes, lai varētu strādāt e-veselībā, 150 stundas gadā jāmācās kvalitātes kontroli, ko izgudrojuši atsevišķi ierēdņi, bet apmācību par bargu naudu veic viņi paši vai līdzīgi tūtiņdreijeri. Tāpat ik gadu ārstam, ministrijasprāt, jāmācās radiācijas drošība, sanitārija, dokumentu aizpilde, NVD izdotie normatīvie akti, finansēšanas sistēma un milzums citu birokrātisku lietu. Ja ārsts izpildītu visu, ko paģēr ierēdņi, viņam ne tikai nekādām citām mācībām neatliktu laika, bet arī pacienta pieņemšanai ne.

Es gribu uzsvērt šo mācīšanas elementu, jo tas galu galā ir tieši pacientu interesēs. Manuprāt, ārstam ik gadu būtu vismaz 50 stundas jāmācās medicīnu, un Eiropas pieredze saka – apmēram 60% savā specialitātē, 40 procentus – citās medicīnas specialitātēs (jo speciālista būtu jāzina,protams, maksimāli daudz par savu jomu, bet daudzmaz, ja tā var teikt, par visu medicīnu).

Saruna ar Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centra vadītāju profesoru Andreju Ērgli par to, cik efektīva ir Latvijas veselības aprūpes sistēma; par to, kāpēc nevar sasaistīt veselības aprūpi ar nodokļu maksāšanu; par hronisku un apzinātu naudas došanu medicīnai tik maz, lai visiem nepietiktu; par to, ka nevajag taisīt reformas reformu pēc un labāk no šī vārda «reformas» atturēties, jo tas jau ir pārāk devalvēts; kā arī par jaunākajām medicīnas zinātnes atziņām par zāļu lietošanu un dzīves stilu.

– Jūs nupat esat atgriezies no ASV, kur darba darīšanās bieži viesojaties. ASV ir valsts, kurā medicīnai tiek tērēti vislielākie resursi. Vai Latvija ar savu rocību varētu kaut ko pārņemt no šīs valsts piemēra vai tieši otrādi – izvairīties no kādām viņu pieļautajām kļūdām?

– Mums būtu jāizvairās vispār kaut ko pārņemt. Mēs esam jau pietiekami auguši kā valsts. Kas attiecas uz ASV piemēru, mans mīļākais slaids ir šis Financial Times publicētais grafiks, kurā redzami ASV milzīgie tēriņi veselībai – 18% no IKP, bet, ja paskatamies uz dzīves ilgumu, tas ir tikpat garš kā Latvijā. Tā ir tā lielākā ASV traģēdija. Absolūti nepareizs un nelietderīgs resursu izmantojums. Te gan jāuzmanās, jo šīs ir lietas, kuras nedrīkst zīmēt baltas vai melnas. Mēs varam dažādi runāt par Latvijas Banku, bet Latvijas Banka iniciēja diskusiju par to, kādi varētu būt Latvijas veselības aprūpes modeļi. Mums viedokļi varbūt nesaskan, bet šie jautājumi ir ārkārtīgi rūpīgi jāizrunā un jāizanalizē. Turklāt jāizanalizē nevis emocionāli, bet balstoties uz skaitļiem. Viens no iemesliem, kāpēc ASV ieviesa Obamacare (Obamas iniciēto obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu), bija atklāsme, ka, turpinot vecajā garā, viņi neglābjami atpaliek. Ja ASV salīdzina ar tādām valstīm kā Itālija, Japāna, Vācija, Francija, Zviedrija, kur veselības aprūpē pārsvarā ir publiskais finansējums, tad redzam, ka tur dzīves ilgums ir būtiski lielāks, lai gan kopējie izdevumi veselībai ir mazāki. Apvienotā Karaliste nav labs piemērs, jo mēs savulaik pārņēmām viņu modeli, bet tagad viņi aiziet pa pavisams citu ceļu. Galvenais mūsu uzdevums ir nokoncentrēt publisko finansējumu. Tāpēc mēs esam par vienas pieturas aģentūru, lai šie resursi nokoncentrētos vienas valsts apdrošināšanas kompānijas rokās.

– Mēs runājam par proporciju starp publisko un privāto finansējumu?

– Publiskajam finansējumam jābūt no 75% līdz pat 85% no visiem izdevumiem. 100% nevajag, jo tas cilvēkus izlaiž. Ap 20% var būt luksusa medicīna, ko finansē privāti. Ja mēs uzskatām, ka mums nepieciešami 1,4-1,6 miljardi eiro, lai nosegtu visas vēlmes Latvijas medicīnā, tad 400-500 miljonus varētu aprūpēt privātās kompānijas, bet pārējam vajadzētu būt valsts koncentrētam finansējumam.

– Šobrīd tiek piedāvāti vairāki modeļi. Ir Latvijas Bankas piedāvātais, ir veselības ministres Andas Čakšas piedāvājums.

– Man tagad daudz ko pārmet, bet mēs sākām šo modelēšanu ar [bijušo veselības ministri] Ingrīdu Circeni. Viņa bija diezgan tālu aizgājusi, un, atklāti sakot, stāsts bija ārkārtīgi vienkāršs. Toreiz man arī viss šķita vienkārši – mēs varam redzēt, cik katrs iemaksā nodokļus, tajā skaitā sociālos nodokļus, un tad ar mazu plastikāta kartīti it kā varētu noteikt – ja tu maksā nodokļus, tad vari saņemt noteiktu veselības aprūpes grozu. Vēlāk mani uzskati evolucionēja un sapratu, ka mūsdienās pie tik sociālas sistēmas kā Latvijā ir neiespējami nodefinēt divu līmeņu medicīnu. Šos atšķirīgos līmeņus nodefinēt un administrēt būtu grūtāk nekā dot visiem apdrošināšanu. Tas būtu tas pats, kas teikt, ja kāds ir nelojāls Latvijas pilsonis vai pārāk daudz dzer vai smēķē, tad viņu valsts policija nesargās, jo viņš nav pietiekami labs. Ja viņš nemaksā kādu nodokli, tad policija viņu nesargās… Lai veido savu privāto policiju… Šitos mēs sargāsim, bet šitos ne. Veselībā ir tieši tas pats. ASV ieviesa šo Obamacare, jo beigu beigās tas, izrādās, ir lētāk.

– Politiķiem, runājot par naudas piešķiršanu medicīnai, ir atruna – vispirms sakārtojiet sistēmu un tad runāsim par naudu. Nav jēgas bērt naudu caurā maisā. Kur ir šis klupšanas akmens – ir pārāk maz naudas vai nauda tiek nepareizi, nelietderīgi izlietota?

– Tas ir drausmīgs mīts par to, ka ir nepareizi iztērēta nauda. Ja skatāmies uz mirstību, saslimstību un daudzām citām lietām, par kurām te vaimanājam, es domāju, ka mums ir visefektīvākā veselības aprūpe pasaulē attiecībā pret vienu izlietoto naudas vienību. Ar tik mazu naudas daudzumu… Patiesībā jau neviena cita valsts neoperē ar tik mazām naudas summām. Iespējams, ka atradīsim kādas valstis, bet ne jau tām gribam līdzināties. Tāpēc visvairāk jāuzmanās no tā, lai netaisītu reformas reformu dēļ. Ieplūdinot sistēmā līdzekļus, kaut vai sākumā tuvu Igaunijas līdzekļu apjomam, mēs redzēsim, ka sistēma darbojas vēl labāk. Tagad runā par slimnīcu likvidāciju. Ar šādiem vārdiem ir pamatīgi jāuzmanās, jo nav runa par slimnīcu vai kādu ārstniecības iestāžu likvidāciju, bet gan par funkciju dažādošanu. Mēs jau esam izdarījuši, un tagad tas darbojas, piemēram, esam sakoncentrējuši infarktu ārstēšanu četrās vietās – Daugavpilī, Liepājā, Austrumu slimnīcā un Stradiņos. Infarktus citur nedrīkst ārstēt. Līdzīgs stāsts ir ar insultiem. Ar mikroinsultiem ne, bet, sasniedzot noteiktus kritērijus, pacientiem būs jānonāk tikai četrās vietās. Visa tā runāšana par ceļiem un 200 km nav īsti nopietna. Mums nogādāt slimnieku slimnīcā ir vienkāršāk nekā, teiksim, Austrijā, kur, ja kalna galā kaut kas notiek un tu redzi pilsētu lejā, tad ne vienmēr viņu var atgādāt uz slimnīcu ātrāk nekā pie mums. It īpaši, ja ir migla un ar helikopteru arī viņu nevar novest lejā. Par šo tēmu var gari runāt. Ir jānokoncentrē resursi. Līdzīgi ir ar onkoloģiju. Nav smagas onkoloģijas jāoperē tur, kur šādas operācijas ir vienu reizi gadā. Jābūt skaidram virzienam un jāmaksā par epizodi. Profilakse, diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija, sekundārā profilakse. Nevar būt tā, ka samaksājam tikai par vienu no ķēdes izrautu operāciju un cilvēks pirms tam un pēc tam nezina, ko viņš darīs tālāk. Tā ir izrēķināma nauda.

– Tas būtu lielos vilcienos, bet cilvēkus uztrauc garās rindas pie speciālistiem un kvotu izbeigšanās gada beigās.

– Tas ir vecs stāsts, un nevajag sev melot. Ir skaidri zināms konstants hospitalizācijas epizožu skaits. Tas var gadu no gada drusku mainīties, bet ļoti minimāli. Nedrīkst iebudžetēt jau a priori 75-80% mazāk nekā jūs zināt, cik vajag. Operāciju skaits jau nemainās.

– Kur rodas problēma?

– Tur, ka, skaidri zinot, cik vajag, tiek iebudžetēts mazāk. Visi taču to zina. Mēs vienkārši melojam cits citam. Tas ir naudas trūkums. Jūs paskatieties, cik maksā viena hospitalizācija un cik pēdējos piecos gados to ir bijušas. Cik vajadzīgas ehokardiogrāfijas utt. Tas viss ir skaidri redzams, bet nauda tiek iedota, zinot, ka nepietiks. Lūk, mūsu nodaļai piešķirtās speciālistu konsultāciju kvotas. 2013. gadā kardiologu konsultāciju kvotas mūsu slimnīcā bija gandrīz desmit tūkstoši, bet 2015. gadā astoņi ar pusi tūkstoši. Nekur jau tie slimnieki nav pazuduši. Tieši otrādi, viņu ir vēl vairāk, jo viņi kļūst vecāki. Tas nozīmē, ka naudu nepiešķir, lai gan visi zina, cik šo konsultāciju būtu bijis vajadzīgs. Tie, kas ir superkapitālisti, stāsta – kā mēs dabūsim no cilvēkiem naudu, ja viņi nodokļus nemaksā? Dosim mazāk kvotu, lai viņi paši samaksā to trūkstošo daļu. Tie, kas var samaksāt. Varētu jau tā dzīvot, bet lielākā problēma ir tā, ka jūs viņus iedzenat neatliekamajā medicīnā, kur beigās ir daudz dārgāk. Tas ir tas, kāpēc ASV ievieš Obamacare.

– Ir divas teorijas par to, kādam jābūt veselības ministram, kurš varētu sistēmu sakārtot. Pēc vienas teorijas, tam jābūt augstas klases profesionālim, kurš pazīst drēbi, bet, pēc otras, Latvijā mediķi cits citu pārāk labi pazīst un ir izveidojušies dažādi klani, tāpēc ministram jābūt no malas ar spēcīgām menedžera dotībām un stipru politisko atbalstu.

– Visus līdzšinējos ministrus labi zinu. Man ir absolūta, visdziļākā pārliecība, ka veselības ministram svarīga ir rakstura stingrība, bet galvenais, lai viņš būtu labs cilvēks. Viņam jābūt ar tādām žēlsirdības iezīmēm, kas izprot tās lietas. Ir jārunā un jāskaidro ar ārstiem, ar slimīcām, mazajām slimnīcām, jo mēs nedrīkstam no sistēmas pazaudēt nevienu cilvēku. Ne tikai tāpēc, lai viņi nezaudētu darbu, bet lai viņi piedalītos ārstniecības procesā, kas īstenībā ir daudz garāks nekā tikai ārstēšana slimnīcā. Tur ir arī sociāls komponents, kuru nedrīkst aizmirst, jo beigās tas pacients atnāk uz medicīnu. Pašreizējai ministrei vienīgais, ko varu pārmest, ir tas, ka nevienu nevar nodalīt par pacientu ministru, māsu palīgu ministru, zāļu, ārstu vai profesoru ministru. Tā ir sistēma, kurā visi spēlētāji ir ārkārtīgi svarīgi. Ārstam, kurš reāli pārzina sistēmu, ir vieglāk saprast vienu vai otru lietu. Nupat biju arī Maskavā, daudz strādāju Krievijā un varu teikt, ka mums jāuzmanās no sistēmām, kurās viena cilvēka klātbūtne vai klātneesamība sistēmu var sagraut. Sistēmai ir jābūt spējīgai strādāt pašai.

– Tātad uz kādu veselības apdrošināšanas modeli mēs ejam?

– To pareizāk būtu saukt par veselības finansēšanas modeli. Ja mēs to tā nosauktu, tad izbeigtu spekulācijas par tām apdrošināšanām un citām lietām. Tur viss visiem īstenībā ir skaidrs. Nav runa par klaniem. Ārsti patiesībā ir tik vienoti, ka nav vērts pat vairs diskutēt. Dažkārt dzird stāstus, ka, vienu eiro apgrozot, var dabūt augstāko efektivitāti. Mans jautājums ir, kas dabū šo augstāko efektivitāti? Vai ārsts dabū augstāko efektivitāti, vai iestāde dabū augstāko efektivitāti, vai tautas veselība dabū šo augstāko efektivitāti? Tās ir trīs dažādas lietas.

– Vai ārstiem ir viendabīgs skatījums uz šo jautājumu?

– Ārsts savā būtībā ir ļoti brīva profesija, un viņš var runāt, kā viņš grib. No otras puses, ir vadlīnijas, un tās ir ārkārtīgi stingras. Dažkārt tās ir jāpārkāpj, lai izārstētu, un ārsts ar pieredzi to redz, bet ne katrs ārsts ir veselības organizators.

– Vai ticat, ka situāciju, kurā Latvijā ir mazākais medicīnai piešķirtais finansējums ES, izdosies likvidēt?

– Esmu optimists. Visi smejas par mūsu dalību OECD, bet, ja esat OECD, tur ir dažas lietas, kuras jūs nedrīkstat nepildīt. Viena no tām ir medicīnas pieejamība. Ja mums ir jāpalielina publiskais finansējums, lai pildītu šos nosacījumus, tad domāju, ka tas tiks izdarīts. Nākamgad finansējums pieaugs par 65 miljoniem eiro. Tā ir nepietiekama summa, bet 2018. gadā plānotais kopējais finansējums jau būs 967 miljoni, kas nozīmēs, ka situācija ir ievērojami uzlabojusies. Protams, vienlaikus ar naudu ir jāveic reformas.

– Kādas reformas? Jūs jau teicāt, ka sistēma darbojas.

– Tā reforma ir funkciju pārdale. Sakoncentrējam ārstēšanu un sadalām pa līmeņiem. Piekrītu, ka vārdu «reformas» vajag lietot mazāk, jo to jau vairs nevar izturēt. Nekas daudz nav jādara. Ir jānolīmeņo slimnīcas un beidzot jāpiešķir naudas tik, cik vajag.

– Ko nozīmē šī līmeņošana?

– Katrai ārstniecības iestādei, pat nemainot nosaukumu, jānosaka funkcijas, kādas tai pienākas. Tas nenozīmē, ka Alūksnē ir jāslēdz slimnīca. Tas nozīmē, ka Alūksnē nav jāoperē galvas un jātaisa neiroķirurģija.

– Mūsdienu medicīnā liels uzsvars tiek likts uz zālēm un valda uzskats, ka zāļu blaknes ir mazāk kaitīgas nekā zāļu nelietošanas dēļ nenovērstie riska faktori. Latvijā iedzīvotāji dažkārt pret zālēm izturas piesardzīgi un, ja nav «tik traki», cenšas zāles dzert pēc iespējas mazāk. Kāda ir pareizā attieksme?

– Mans draugs profesors Uldis Kalniņš, kardioloģijas centra vadītājs, neskatoties uz to, ka bija liels jaunu zāļu propagandētājs, savā iekšienē izdomāja, ka zāles var nedzert un pietiek, ka tu sporto un pareizi ēd. Nav tā. Ir arī laba ziņa. Pašreiz jau vairākas ķīmiskās vielas – trīs, pat četras tiek sintezētas viena tabletē, un ar to pietiek. Tuvāko trīs līdz piecu gadu laikā parādīsies zāles, kuras vajadzēs iešpricēt reizi piecos gados. Piemēram, pret paaugstinātu holesterīna līmeni un, iespējams, pret citām vainām ar augstiem riska faktoriem. 27 gadu laikā, kopš esmu diplomēts ārsts, ir ļoti mainījušās zāļu grupas, zāļu efektivitāte. Problēma ir tā, ka cilvēki grib iedzert tableti un dabūt indulgenci. Tas nestrādā. Ir jārunā par dzīves stilu. Tāpēc jāsporto, jākāpj kalnos, aktīvi jākustas. Kalnos kāpšana jau nav tikai fiziskā aktivitāte. Tā ir garīga uzlādēšanās un kognitīvo funkciju trenēšana. Tas nosaka šo dzīves ilgumu un, galvenais, dzīves kvalitāti. Liela nozīme ir sporta programmām, izglītošanas programmām, lai mazinātu aptaukošanos. Latvijā veselības izglītības līmenis ir samērā augsts. Tas viss jāskata kopā. Mēs daudzas lietas cenšamies skatīt atrauti citu no citas. Piemēram, kardioloģijā mēs salīdzinājām invazīvo kardioloģiju ar kardioķirurģiju, ar medikamentu ārstēšanu un beigās sapratām, ka tam visam nav jēgas, jo tās ir viena otru papildinošas metodes. Tagad lēnām pārejam no tā sauktās uz pierādījumiem balstītās medicīnas uz pierādījumos balstītās personalizētās medicīnas. Personalizētajā medicīnā ietilpst tieši dzīves stils. Ja par šo jautājumu runājam zinātniskā valodā, tad jautājums ir, kādā veidā nomācam vienu vai otru dominanti. Vai to izdarām veselīgā veidā vai ķīmiskā veidā. Te nav runa par ārstēšanu. Ja jums ir iedzimta hiperholesterolēmija, tad jums vienā vecumā noteikti jāsāk lietot medikamentus, jo citādi jūs to nevarat izārstēt. Ja jums ir paaugstināts asinsspiediens vai mirdzaritmija, jūs nevarat to izārstēt ar skriešanu. Jums jālieto medikamenti, kuri kļūst arvien efektīvāki un efektīvāki. Zāles ir jādzer tad, kad tās ir jādzer, un tik, cik tās ir jādzer. Mums nevajag pārspīlēt ne uz vienu, ne otru pusi.

Farmācijai ir milzu nozīme pasaulesmedicīnā. Lielākā daļā medicīnas zinātnes pētījumu notiek par farmācijas naudu, un, iespējams tādēļ medicīna straujāk attīstas to slimību virzienos, kur farmācijas kompānijas redz savu pētījumu rezultātu pārdotās zālēs (un izārstētos cilvēkos). Farmācija ir gauži plaša joma– Latvijā parasti pamana pašmāju un ārvalstu zāļu firmu pārstāvniecības, bet mazāk pamana vairumtirgotājus un aptieku tīklus, kam pieder poliklīnikas, veselības centri, klīnikas un ārstu prakses. Arī žurnalistiskie pētījumi un skaļi radioraidījumi par medicīnas atkarību no farmācijas apkaro aisberga redzamo daļu, proti farmaceitisko ražotāju pārstāvniecības, kuru uzdevums ir informēt par saviem produktiem.

Žurnāls „Latvijas Ārsts” ir Latvijas Ārstu biedrības izdevums, kas iznāk kopš atmodas laikiem– 1989.gada. Iznāk katru mēnesi 80 lapaspuses biezs, visai sīkā drukā, askētiski noformēts, pilns ar medicīniskiem rakstiem 3000 eksemplāru tirāžā, bet tauta to pat nav pamanījusi. Šis žurnāls nonāk tikai pie ārstiem, to saņem ārstu biedrības biedri par brīvu, bet pasūtīt var tikai tie, kas ir sertificēto ārstu reģistrā. Šajā žurnālā ir zāļu reklāmas, gluži tāpat kā žurnālā „Klubs” reklamē vīnu un automobiļus, bet žurnālā „Santa”– smaržas un apakšveļu. Vai tas ir labi vai slikti, ka žurnālos ir reklāmas? Latvijas apstākļos bez reklāmām var iznākt tikai pašvaldību avīzes, bet par tām samaksā no mūsu nodokļu maksātāju naudas. Neviens cits žurnāls, tai skaitā „Latvijas Ārsts” bez reklāmām neiznāktu. Recepšu medikamentus vienkāršam cilvēkam nemaz reklamēt nedrīkst– informācija par šiem medikamentiem pie ārsta nonāk caur žurnālu, konferenču stendos, speciālos informatīvos pasākumos.

Uztura bagātinātāji ir tie medikamentiem ārēji līdzīgie izstrādājumi, kuru reklāmas bez pārtraukuma rullīšos grozās televīzijā, internetā, tiek skandēti radio. Nemēdzu pacientiem ordinēt uztura bagātinātājus, negrasos to darīt arī turpmāk, kaut nevaru izslēgt, ka zivju eļļa un atsevišķi vitamīni atsevišķos dzīves posmos ir lietojami. Bet tā reklāmveidīgā informācijas gūzma ar medicīnai līdzīgiem nosaukumiem, nudien nav medicīna, tā ir naudas izvilināšana no reklāmatkarīgu cilvēku maciņiem.
Tātad žurnāls „Latvijas Ārsts” iznāk, bet daudzas medicīnas konferences notiek lielā mērā tāpēc, ka žurnāla izdevējs pārdod zāļu firmām reklāmas laukumu, bet konferences rīkotājs– stendu vietas foajē. Latvijas Ārstu biedrības konferencēs zāļu firmām uz saturu nav nekādas ietekmes, bet ir konferenču rīkotāji, kuri pēc konferences vai starplaikos ļauj kompānijām arī stāstīt par saviem medikamentiem. Par šo konferences laiku ārsti tālākapmācības kredītpunktus nesaņem.

Īpatnība ir faktā, ka ārstam visu mūžu jāmācās.Manā ārsta mūžā medicīna jau tiktāl mainījusies, ka lielākā daļa studiju laikā uzņemtās zināšanas būtu kvalificējamas vismaz kā vecmodīgas. Jautājums– kā ārstam mācīties? Ja paprasītu Veselības ministrijai, tā atbildētu, ka ārstam 50 stundas gadā jāmācās datorprasmes, lai varētu strādāt e–veselībā, 150 stundas gadā jāmācās kvalitātes kontroli, ko izgudrojuši atsevišķi ierēdņi, bet apmācību par bargu naudu veic viņi paši vai līdzīgi tūtiņdreijeri. Tāpat ik gadu ārstam, ministrijasprāt, jāmācās radiācijas drošība, sanitārija, dokumentu aizpilde, NVD izdotie normatīvie akti, finansēšanas sistēma un milzums citu birokrātisku lietu. Ja ārsts izpildītu visu, ko paģēr ierēdņi, viņam ne tikai nekādām citām mācībām neatliktu laika, bet arī pacienta pieņemšanai – ne.

Manuprāt, ārstam ik gadu vismaz 50 stundas būtu jāmācās medicīnu, un Eiropas pieredze saka– 60% sava specialitāte, bet 40%– citas medicīnas specialitātes. Jo speciālistam būtu jāzin daudzmaz par visu medicīnu, bet maksimāli daudz– par savējo.Kur var apgūt jaunākās zināšanas?Kongresos, konferencēs, semināros, žurnālos, grāmatās.

Vai visiem ir jābrauc uz pasaules nopietnākajiem kongresiem un konferencēm? Varbūt nebūtu slikti, bet tas nav reāli, pie kam ne visiem angļu valodas zināšanas ļauj pilnvērtīgi uztvert starptautiskajā kongresā runāto. Patiesībā Latvijā ir cilvēki, kas aizbrauc uz šiem starptautiskajiem kongresiem, lasa starptautiskos žurnālus, piedalās starptautiskajās diskusijās, seko pasaules zinātnes jaunumiem, bet pēc tam lasa lekcijas Latvijas kolēģiem, raksta rakstus žurnālā „Latvijas Ārsts” un raksta medicīnas grāmatas latviešu valodā. Un šie cilvēki lielākoties ir profesori un docētāji, mūsu medicīnas zinātniskās domas virzītāji. Ja šie kolēģi nebrauks uz pasaules kongresiem, ja viņi nesaņems jaunākos pasaules medicīnas informācijas izdevumus, šī informācija netiks pārējiem kolēģiem. Te nu es minēšu piemēru– Aivara Lejnieka vadībā iznāca trīs sējumu grāmata „Klīniskā medicīna”. Trīs ļoti biezi sējumi formātā, kas lielāks par A4. Un tieši profesors Aivars Lejnieks vienīgais varēja apkopot šādu informācijas apjomu, jo pirms tam to visu bija rūpīgi vācis. Galvenokārt viņš to vāc starptautiskos kongresos, un šie kongresi parasti nenotiek Rīgā, pat ne Stokholmā.

Latvijas valsts nemaksā ne santīmu par ārstu tālākizglītību.Mēģinājumi pilnībā aizliegt jebkuru iespēju ārstiem mācīties medicīnu ir inducēti no tās pašas filozofijas, kas aizliedza Latvijā ražot cukuru, pārvadāt Krievijas tranzītpreces vai tirgot Latvijā ražotu pārtiku uz Austrumu pusi.Aizliegt ārstu tālākizglītību nozīmē radīt apstākļus, ka arī pacienti būtu ārstējami ārzemēs. Bet kampaņai ap atsevišķu kolēģu braucieniem uz pasaules medicīnas mekām, ir tieši šāds mērķis.

Pēteris Apinis

Atklāta vēstule Latvijas Republikas12. Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei

Rīgā2016. g. 21. novembrī

Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Atvainojiet, ka traucēju, neraugoties uz Jūsu lielo aizņemtību. Tomēr atļaujiet atgādināt, ka aizņemtība neattaisno solījumu nepildīšanu.

Šī gada 2. Maijā Jūs tikāties ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvjiem (tajā skaitā – ar mani), lai apspriestu 1. Maijā Doma laukumā notikušās Tautas sapulces prasības Saeimai. Sapulcē piedalījās vairāk nekā 3000 cilvēku, un viņu prasība Nr. 1 bija: “Steidzami un būtiski palielināt finansējumu veselības aprūpei atbilstoši PasaulesVeselības organizācijas ieteikumiem.” Tikšanās laikā Jūs solījāt iedziļināties situācijā un sniegt atbildi. Atbildes joprojām nav.

Atgādināšu arī par mūsu telefonisko sarunu š. g. 28. septembrī – dienu pirms Zaļās Nāves uznāciena uz politiskās skatuves. Informējot presi, Jūs toreiz uzsvērāt arodbiedrības atteikumu ierasties uz sarunām pāris stundas pirms plānotās protesta akcijas sākuma. Vienlaikus Jūs solījāt tikšanos jau tuvākajā laikā, savlaicīgi informējot par apspriežamajiem veselības aprūpes budžeta papildināšanas variantiem. Konstruktīvu priekšlikumu trūkums no Saeimas puses bija galvenais iemesls, kāpēc sarunas nevarēja notikt toreiz. Diemžēl nedz priekšlikumus, nedz aicinājumu uz sarunu Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) no Jums nav saņēmusi joprojām.

Taču laiks negaida: valsts budžetu 2017. Gadam ir plānots apstiprināt jau tuvākajās dienās, un koalīcijas partiju mašinērija samaļ miltos jebkurus argumentus, kas varētu grozīt budžeta projektu par labu Tautas Dzīvībai. Katastrofa nekļūst mazāka, ja to izliekas neredzam. Veselības aprūpes bēdīgo stāvokli patlaban nesaredz tikai Saeimas koalīcija. Jaunākie “Baltic International Bank barometra” rādītāji ir daiļrunīgāki par jebkuru retoriku: visos Latvijas novado scilvēki kā prioritāti nākamā gada valsts budžetā vēlas redzēt veselības aprūpi: Latgalē – 69%, Kurzemē – 73%, Vidzemē – 75%, Rīgā – 76% unZemgalē – 85%!

Turpretī koalīcijas partijas ir citās domās.Latvijas vispārējās valdības izdevumi nākamgad pārsniegs 10 miljardus eiro. Pasaules Veselības organizācija iesaka Latvijai virzīt veselības aprūpei vismaz 12% no vispārējās valdības izdevumiem, bet valdība plāno piešķirt tikai 7,65%. Tas būs vēl mazāk, nekā šogad iedalītie 8,12%… Pie varas esošās koalīcijas valdība 2014. g. rakstiski solīja veselības aprūpei 2017. g. papildus 368 miljonus eiro (3,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP)), bet tā vietā tagad koalīcija gatavojas piešķirt tikai 67 miljonus. Par kādu prioritāti ir runa?!

Koalīcijas partijas ignorē ES institūciju brīdinošo informāciju par to, ka Latvija ik dienu zaudē 17 cilvēkus (gadā – aptuveni 6500), ko normālos, Eiropas līmeņa veselības aprūpei piedienīgos apstākļos mediķi būtu varējuši glābt.  Palielinās invalīdu skaits.Ir palielinājušās summas, ko valsts un darba devēji spiesti maksāt par slimības lapām. Vai Jūs cerat, ka šis posts saruks, ja samazināsiet apmaksāto slimības atvaļinājumu garumu vai nepiešķirsiet invaliditāti cilvēkiem, kuri kļuvuši nevarīgi? Tā nenotiks! Cilvēkuveselība un darbaspēka kvalitāte grūs vēl straujāk, un valsts budžets tāpēc zaudēs arvien vairāk. Zaļās Nāves triumfs ir viss, ko var panākt, turpinot līdzšinējo tautas izmērdēšanas politiku. Vai tiešām Jūs to vēlaties?

Dzirdiet: vēl nav par vēlu,lai palīdzētu Tautas Dzīvībai!Eiropas Komisija 2016. g. ieteikumos Latvijai ir skaidri norādījusi uz konkrētu mērķi: līdz 2020. g. palielināt valsts finansējumu veselības aprūpei,sasniedzot 4% no IKP, salīdzinot ar 3% no IKP 2015. gadā. Lai ticami sāktu uz to virzīties, nākamgad jāsasniedz vismaz 3,25% no IKP, līdz kuriem budžeta projektā pietrūkst vēl 23 milj. eiro. Tautas Dzīvības vārdā šie līdzekļi ir jāatrod!

Ar cieņu,

LVSADA priekšsēdētājs Valdis Keris