JAUNUMI

2016. gada 8. septembrī

Par murgaino Latvijas Bankas veselības apdrošināšanas modeli un ilūzijām medicīnā

Izlasīju Latvijas Bankas koncepciju par obligāto veselības apdrošināšanu. Šis dokuments, smalki nodrukāts un glauni iesiets, nonācis uz dažādu amatpersonu galda. Es aicinu šo dokumentu izlasīt arī citus cilvēkus: https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/citaspublikacijas/OVA-koncepcija.pdf, bet nevis tādēļ, lai gūtu intelektuālu baudu, ieraudzītu gaismu valsts mazspējas tuneļa galā, bet gan– lai ikviens saprastu: Latvijas iedzīvotāji ar savu nodokļu maksātāju naudu uztur Latvijas bankas ierēdņus, kas savā bezdarbībā nododas intelektuālām spēlēm. Vēl vairāk– Latvijas Banka kļuvusi par reālu slogu tautsaimniecībai, jo tā sen vairs neveic valsts monetārās politikas funkcijas, bet ir labi atalgots, vājš analītiskais departaments.

Latvijas Bankas piedāvātais modelis ar obligātu veselības apdrošināšanas maksājumu faktiski paredz lineāru iedzīvotāju ienākuma nodokļa pieaugumu, ievērojami mazinot jau tā niecīgo progresivitāti Latvijas IIN sistēmā, un ir klaji pretrunā ar Pasaules Bankas ieteikumiem.

Pasaules Banka 2016. gadā, veicot Latvijas nodokļu sistēmas izvērtējumu, kā vienu no prioritātēm ir ieteikusi ieviest darbaspēka nodokļu progresivitāti, lai paaugstinātu taisnīgumu nodokļu sistēmā un samazinātu augsto darbaspēka nodokļu slogu strādājošiem ar maziem ieņēmumiem.

Savukārt, Latvijas Banka, kurai būtu jācīnās par Pasaules Bankas ieteikumu ieviešanu un Latvijas iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, pat negrasās ieviest progresīvu iedzīvotāju ienākuma nodokli (kā tas ir izdarīts gandrīz visās ES valstīs izņemot Latviju, Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju, Rumāniju un Ungāriju), bet nāk klajā ar pilnīgi pretēju piedāvājumu– robu veselības budžetā lāpīt kardināli palielinot mazturīgo iedzīvotāju nodokļu slogu, tādējādi vēl vairāk palielinot ienākumu plaisu starp trūcīgajiem un turīgajiem iedzīvotājiem. Medicīnas māsa, kura gadā saņem 4800 eiro, šobrīd iedzīvotāju ienākuma nodokli valstij samaksā 300 eiro apmērā. Pēc jaunā apdrošināšanas maksājuma ieviešanas, kas būtībā ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, maksājums būs jau 600 eiro. Tātad faktiski zemo algu saņēmējiem iedzīvotāju ienākumu nodoklis pieaugs par 100%. Savukārt, piemēram, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēvica (kura 2015. gada ienākumi, galvenokārt no mūsu samaksātiem nodokļiem, bija 174 764.79 eiro) iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājums pieaugs par nieka 0.85%.

Dokumenta aprakstošā daļa ir pat ļoti laba– tiek secināts, ka veselības aprūpei naudas ir par maz, ka veselības aprūpes finansējums pēdējos gados nav būtiski pieaudzis, ka Latvija samērā lēti uztur plašu veselības aprūpes infrastruktūru, ka Latvijā valda liela neskaidrība par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, radot milzu nenoteiktību, kas attur iedzīvotājus no ārsta apmeklējuma un būtiski apgrūtina nozares finansējuma efektivitātes un lietderīguma kontroli, ka pašreizējais veselības aprūpes budžeta veidošanas princips ir nepārskatāms un neļauj gūt priekšstatu par veselības aprūpes pakalpojumu patiesajām izmaksām.

Tomēr šajā mirklī Latvijas Bankas speciālisti izdara secinājumus– lai atrisinātu šīs problēmas, katram darbspējīgam Latvijas iedzīvotājam (18–63 gadus vecam, bet ir arī citi varianti) būtu jāpērk apdrošināšanas polise par 300 eiro gadā. Šis maksājums būtu solidārs, nonāktu privāto apdrošinātāju rokās un tie tad izšķirtu– pie kā ārstēties, pie kā ne (galvenokārt pēc principa– kas piedāvā lētāku manipulāciju, diagnostiku un ārstēšanu). Tātad– 300 eiro gadā maksātu gan Latvijas valsts bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics no saviem 174 tūkstošiem gada ienākumu, gan medicīnas māsa lauku slimnīcā, kura gadā saņem 4800 eiro, gan palīgstrādniece lauku fermā, kas saņem minimālo algu. Redziet, cik mūsu baņķieri gatavi solidāri padalīties izdevumos ar vienkāršajiem iedzīvotājiem! Jo, baņķieruprāt, 25 eiro mēnesī strādājošiem tāds nieks vien ir– tādas nelielas pusdienas.

Patīk vai nepatīk, bet šī apdrošināšanas iemaksa tiks uztverta kā darbaspēka nodoklis, un darbvietu skaits Latvijā ievērojami samazināsies. Ir pilnīgi skaidrs, ka vairums Latvijas iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem šādu veselības aprūpes finansēšanas modeli vienkārši nevar atļauties. Šāda tipa veselības aprūpes finansēšanas modeļus var atļauties augstas labklājības valstis ar augstu iedzīvotāju ienākumu vienlīdzību, kur ir ieviesta IIN progresivitāte, bet Latvijas ekonomiski sociālajā situācijā piedāvātais risinājums ir nepieņemams un klaji pretrunā ar Pasaules Bankas ieteikumiem.

Patiesībā Latvijas Bankas piedāvājums nozīmē Latvijas ekonomijas graušanu– Rimšēvica apdrošināšana jebkurā gadījumā palielinās  darbaspēka nodokļu masu, līdz ar to ievērojami samazināsies darba vietu skaits vidējos un mazos uzņēmumos.

Apdrošināšana valsts un pašvaldību institūcijās par iedzīvotāju nodokļu naudu– nevienlīdzības palielināšana.

Gan Latvijas Banka saviem darbiniekiem, gan lielākās pašvaldības, gan Saeima, gan ministrijas saviem politiskajiem darboņiem un darbiniekiem iegādājas veselības polises par nodokļu maksātāju naudu. Tātad– tantei Bauskā jāmaksā visas pacientu iemaksas un līdzmaksājumi, bet Saeimas deputātiem, viņu palīgiem, komisiju konsultantiem šos izdevumus sedz polise. Veselības apdrošināšana Valsts bankas ierēdņu, Saeimas deputātu un ministriju lielierēdņu izpratnē ir tāds stāvoklis, kad par nodokļu maksātāju naudu ir nopirkta reālija– daži ir līdzvērtīgāki par citiem. Lielajiem čiekuriem par budžeta līdzekļiem ir nopirkta polise, kurā viss ir iekļauts (all included). Ne valsts prezidents, ne ministriju līderi pat nenojauš, ka mēdz būt arī citādas polises, kurās iekļauts ir ļoti maz veselības pakalpojumu apjoma (a little bit included un/vai almost nothing is included). Šīs ir veselības apdrošināšanas polises mazajiem ierēdņiem, valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, jo iepirkumu likums taču nosaka, ka jāiepērk vai nu lētākais vai saimnieciski izdevīgākais. Lētāk ir darbā ņemt tikai jaunos un veselos, kas neslimo, bet saimnieciski izdevīgāk savukārt ir dikti slimos nemaz neārstēt.

Un tomēr– visiem deputātiem, ministriem, pašvaldību vadītājiem, lielierēdņiem veselības apdrošināšanas polises uz līdzcilvēku iemaksāto nodokļu rēķina ir, bet 90% Latvijas iedzīvotāju– nav. Tie, kuriem nav polises, jārēķinās ar rindām– bērniem tie ir kādi pieci mēneši, bet pieaugušajiem – desmit. Rindas var apiet vai nu ar naudu, vai ar pazīšanos. Slimības gadījumā izdevīgi būt lielajam čiekuram no iepriekšējā veselības ministra partijas, ja šī ministra paziņas bez zināšanām (un pat bez nojausmas) medicīnā iecelti slimnīcu valdēs, un tie tad nu dibina pazīšanos ar ārstiem.

Latvijas Bankas piedāvātais modelis– darbības ilūzija brīdī, kad valsts atkal samazina veselības aprūpes finansējumu.

Pateicoties iepriekšējā Veselības ministra Gunta Belēviča manevriem veselības kopējā finansējuma samazināšanā (Guntis Belēvičs samazināja pacientu iemaksas, palielināja atsevišķu kompensējamo medikamentu apmaksas procentu), veselības aprūpes pamatbudžetā tika radīts robs 35 miljonu apmērā. Šī gada veselības reālais kopbudžets tātad ir ievērojami mazāks nekā 2015. gadā. Valdība nākamā gada budžetā paredz pievienot šos 35 miljonus ar slengu – „reformai” un vēl 10 miljonus klāt. Tātad nākamajā gadā Veselības ministrija 35 miljonus ieguldīs 2016. gada parādos, bet nākamo gadu atkal rosīsimies pa finanšu bedri. Katru dienu Latvijā mirst ap 100 iedzīvotāju, bet 17 no tiem mirst pāragri– būtu dzīvojuši ilgāk, ja vien saņemtu solidāri apmaksātu ārstēšanu.

Šādos apstākļos tiek radīta darbības imitācija ap apdrošināšanas modeli, ko virza Latvijas Banka tikai ar mērķi– lai kādam neienāk prātā virzīt Latvijas valsti uz nodokļu progresivitāti. Latvijas Bankas ieteiktais veselības apdrošināšanas modelis katram mēnesī atņemtu 25 eiro no algas. Šāda sistēma dažu ierēdņu komentāros tiek skaļi slavēta. Savukārt medicīna bez finansējuma, bez politiska atbalsta slīgst negācijā. Kā piespiest sabiedrību, politiķus un žurnālistus kaut nedaudz saprast hroniska slimnieka ārstēšanas problēmas?

Diskusija par apdrošināšanu atkal atrāvusi slūžas klaigāšanai par pacientu sniegtajām pateicībām, pacientu iemaksām, medicīnas darba kvalitāti, zāļu firmu atbalstu medicīnas izglītībai utt. No baņķieriem un medicīnas kritiķiem esmu saklausījis ilūzijas medicīnas mērķos, ilūzijas slimniekos, ilūzijas izārstēties vai tikt izārstētam no visām kaitēm– ar nosacījumu: ja atnāks izcilais ārsts (kurš pie tam nekad neņem pateicības) un izgriezīs šo slimību.  Ne baņķieri, ne viņus atbalstošie publiskie runasvīri ne reizi nav mēģinājuši saklausīt vai izrunāt vārdus, veltītus hroniskiem pacientiem, vai vēl trakāk– vārdus par to, ka visi cilvēki agri vai vēlu no slimības mirst.

Latvijas Bankas stulbā apdrošināšanas modeļa pamatā ir baņķieru ilūzija par to, ka slimība, kā likums, ir akūta un slimnieks akūts, kopumā izārstējams restitutio as integrum– pilnībā.

Mūsdienu medicīna atrodas ne tikai pie ātri izārstējama angīnas slimnieka gultas, bet arī piedalās neizārstējamo, hroniski slimo pacientu ārstēšanā un pienāk pie mirstoša slimnieka gultas. Lielākā daļa no tiem, kas kādreiz tika uzskatīti par nāvei nolemtiem, šodien tiek pieskaitīti pie izdzīvojušajiem, pārtopot par hroniski slimajiem, tas ir, cilvēkiem, kuriem atlikušo mūža daļu nāksies sadzīvot ar savu slimību, no kuras nevar atbrīvoties ar terapeitiskām vai ķirurģiskām metodēm. Attiecīgi pilnīgi izmainījies arī dažādu tipu slimību biežums: šodien hroniski slimie ir kā likums, bet akūtie– izņēmums. 70– 80% no visiem slimniekiem, kas ir mūsu ārstu uzskaitē vai ikdienas praksē, ir hroniskām slimībām sirgstoši. Pilnībā izmainījusies mirstības struktūra pasaulē XX gadsimtā– ja pagājušā gadsimta no akūtām slimībām mira 40%, bet no hroniskām arī 40%, tad XXI gadsimta sākumā no akūtajām slimībām mirst 1%, bet no hroniskajām 80%.

Protams, politiķiem, ministriem, baņķieriem, žurnālistiem un arī ārstiem patīk ātrie, iespaidīgie ārstēšanas rezultāti akūto slimību ārstēšanā, nevis nepateicīgie un nogurdinošie hronisko slimnieku ārstēšanas procesi (vēl vairāk: visiem patīk ārstēt vēnas, krunkas un nolaistus acu plakstus, kā arī par medicīnu uzskatīt friziera, pedikīra un tetovētāja pakalpojumus, kas visi dārgāki par valsts apmaksātu ārsta konsultāciju). Jo vairāk medicīna atļaujas būt atkarīga no ekonomikas un pārvērst pacientus par klientiem, jo par piemērotāku klientu kļūs tas, kura investīcijas visātrāk sevi attaisnos, pie kura varēs sasniegt vislabākos rezultātus ar vismazāko piepūli.

Katra pirmējā tikšanās starp ārstu un slimnieku vispirms izvirza ārstam mērķi: restitutio as integrum, kas nozīmē ierastajam dzīves veidam raksturīgā stāvokļa atjaunošanu– tādu, kādu pacients baudījis, būdams vesels. Tādi, teorētiski neiespējami gadījumi, par laimi, mēdz notikt. Politiķi un baņķieri, parasti gados relatīvi jauni cilvēki ar labiem ienākumiem, sociālo labklājību un arī personisko veselību visu medicīnu rauga caur savu skatu prizmu: apendicīts, zoba ekstrakcija, rokas lūzums ar veiksmīgu operāciju, antibiotikas seksuāli transmisīva slimības ārstēšanai vai veiksmīga dezintoksikācija pēc ilgstošas alkohola lietošanas.

Savukārt tad, kad runa ir par iespējami nāvējošu vai obligāti hronisku slimību, kur pārdzīvojumos ir sava vieta bailēm, laikam, vēsturei un attiecībām, atgriešanās iepriekšējā normālajā stāvoklī ir izslēgta. Patiesībā jau, tiekoties ar jebkuru smagu pacientu, ticamība, ka pacients gan fiziski, gan garīgi atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī ir visai maza. Pat visveiksmīgākā operācija, visveiksmīgākie reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija neatgriež cilvēku pie tā veselības un labsajūtas apjoma, ko viņš baudījis pirms slimības, nu kaut vai viņa izturības un spēka rezerves pēc slimības būs ievērojami mazinājušās.

Valsts politika un ekonomika pieprasa slimniekam panākt restitutio as integrum, – proti, slimnieku atgriezt veselībā un pilnīgā saglabātībā, kāds viņš bijis pirms slimošanas. It kā gudri cilvēki raksta koncepcijas, iesien glītos vākos un paģērē: no katra 25 eiro mēnesī, bet ārstiem– visus iespējami ātri izārstēt. Pilnībā.

Nabagie, vecie, slimie, kas šobrīd mokās mūsu veselības aprūpes mazspējā– nespēj ietekmēt sabiedrības un valdības viedokli. Iespējams– viņi nav gana kompetenti diskutēt ar demagoģijā izcili sagatavotiem baņķieriem. Ilūziju par to, ka visu var izārstēt, ja pareizi menedžē procesus, bet medicīnai naudu jāmeklē iekšējos resursos, uztur relatīvi jauni un pašpārliecināti muļķi.

Sabiedriski aktīvi cilvēki (politiķi, baņķieri, uzņēmēji, žurnālisti), kam ir iespējas savu viedokli paust plašsaziņas līdzekļos, parasti nav sasnieguši to vecumu, kad ārsta apmeklējums ir obligāts un dzīvībai svarīgs. Jebkurā attīstītā pasaules valstī no līdzekļiem, ko sabiedrība tērē veselības aizsardzībai un ko mēs katrs maksājam no saviem nodokļiem, 30% patērē bērnu medicīna, 50% – cilvēki savā mūža norietā, bet tikai 20%. patērē tie, kam Latvijas Banka pieprasa 300 eiro gadā papildus citiem nodokļiem. Tiem, kas publiski ziņo, ka viņi iemaksājuši nodokļos tik un tik, bet neko no medicīnas nesaņem, kaut kā vajadzētu ieskaidrot, ka trešdaļu visu līdzekļu jau viņi saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne centu nodokļos, bet pusi saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko.

Visi šī brīža veselības sistēmas kritiķi un reformatori daudz labāk pārvalda nevis reālo attiecību modeli starp ārstu un pacientu, kad tajā iekļaujas dzīvības un nāves, slimības, invaliditātes, nespēka, sāpju, locekļu neesamības, nekustības un citi jautājumi, bet to, ko viņi labi saprot– naudas jautājumu. Tādēļ arī visas diskusijas ap un par medicīnu ir izkropļotas un grozās tikai sīkajā segmentā– kurš kam, cik un kāpēc maksā.

Bet es atgriezīšos pie hroniski slimā pacienta, vecā, nevarīgā. Sakarā ar to, ka ārsti savā ikdienas praksē aizvien biežāk sastopas ar hroniski slimajiem, varētu uzskatīt, ka tas kaut kā atainosies pētījumos un apmācībā. Nē– hronisko slimību slimnieki kā bija, tā arī paliek pabērna lomā ne tikai naudas izteiksmē, bet arī pētījumos un zinātnē.

Iespējams, lielā mērā to var saistīt ar faktu, ka pasaules medicīnu virza farmācija, t.sk., nosaka naudas tēriņus visās valstīs, bet parasti arī vadošajos veselības organizācijas amatos ieceļ savējos.

Lielā farmācija pasauli skata naudas kategorijās. Izdevīgāk ir ārstēt slimniekus, kuriem ir iespēja pēc ārstēšanas panākt restitutio as integrum. Tas nozīmē ārstēt pacientus maksātspējīgajā pasaules iedzīvotāju segmentā, jo gan slimokases, gan valsts budžets tieši vai netieši ir pagriezts ar seju uz akūto, pilnībā izārstējamo pacientu. Ieguldot miljonus zāļu pētniecībā, zāļu firmas arī virzās to zāļu virzienā, pa kurām tiks dāsni maksāts.

Tā nu globalizācijas, lokālo finansiālo un politisko uzstādījumu, kā arī zāļu firmu biznesa ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Veselības ministrija (īpaši iepriekšējā ministra vadībā) nonāk ilūziju pasaulē, ka par sabiedrības veselību rūpēsies cilvēki, kam nav nekas zināms par slimību, tādēļ ārsti no ministrijas ir pilnībā izstumti, bet sabiedrības veselības nauda dāsni sadalīta pašvaldībām bez pašvaldību slimnīcu un mediķu piesaistes. Veselības ministrija visus resursus cenšas ieguldīt medicīnas jomās, kas kaut ilūzijās spēj panākt restitutio as integrum, proti, procentuāli maksimāli daudz līdzekļu  novirzīt jaunai tehnoloģijai vai kompensējamo zāļu apmaksai. Veselības ministriju pārvalda ilūzija, ka var pārstādīt aknas un vienu cilvēku atgriezt pie pilnas veselības. Maksimāli līdzekļi tiek ieguldīti diagnostikā, jo ir ilūzijas sajūta, ka tieši ar kodolmagnētisko rezonansi, nevis ārsta smadzenēm ārstē pacientu.

Ilūzija par to, ka medicīnā visu var aprēķināt naudā.

Politizējot un atnaudojot medicīnu, Latvijas vadība un valdība radījusi medicīnas ēnas pusi– tirgus iedalījumu labajos un sliktajos klientos (pacientos). Esmu daudzkārt klausījies pseidozinātniskus ekonomiskus prātojumus par to – cik un kā maksā kurš pakalpojums, vai– ka slimnieka izārstēšana dod valstij šādu vai citādu finansiālu ieguvumu. Patiesībā ārstiem, medicīnas personālam, slimnīcai, poliklīnikai, doktorātam, Veselības ministrijai un pat valdībai ir tikai divi uzdevumi: 1) pagarināt cilvēka dzīves ilgumu (atsevišķa cilvēka, populācijas, Latvijas iedzīvotāju kopuma); 2) uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti. Civilizētās Eiropas valstīs mēdz stādīt arī 3) uzdevumu: nodrošināt indivīda finansiālu aizsardzību pret nonākšanu nabadzībā veselības zaudējuma, katastrofas, neparedzētu nelaimju gadījumā un atbilstību iedzīvotāju tiesiskajai paļāvībai.

Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, nauda), kas tiek ieguldīts Veselības aizsardzībā, profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā lielākā vairumā gadījumu pagarina cilvēka dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti. Te rodas medicīnas pamatparadokss– jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aizsardzībā, jo cilvēki dzīvos ilgāk (kā jau iepriekš rakstīts, sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aizsardzībai. Un civilizētās valstīs neviens nebrīnās par to, ka pieaug izdevumi veselības aizsardzībai gan absolūtos skaitļos, gan relatīvi pret nacionālo kopproduktu.

Kopš 1990. gada Latvijas iedzīvotāji vidēji dzīvo vismaz 8.5 gadus ilgāk, un šis dzīves ilgums pagarinās tieši tajā– vecu ļaužu segmentā, kas nemaksā nodokļus, bet tērē medicīnas naudu. Ilgāk dzīvot grib katrs cilvēks, neatkarīgi vai viņš ir strādnieks, ārsts, žurnālists, baņķieris vai politiķis. Tikai tie divi pēdējie grib to panākt uz citu rēķina– lai katrs maksā no savas kabatas, bet– ja nu solidāri, tad lai strādniekam, māsiņai, lauksaimniekam, uzņēmējam un baņķierim katram vienādi– 25 eiro mēnesī vai 300 eiro gadā. Un nekādā gadījumā neaplikt ar lielākiem nodokļiem alkoholu, tabaku, neveselīgu ēdmaņu, vides veselību graujošos pesticīdus, herbicīdus, mašīnas ar lieliem dzinējiem utt.

Globalizācija nāk ar patērētāja filosofiju, bet Latvijas Banka ir globalizācijas un patērēšanas filozofijas spogulis. Patērētāju filosofija kā normu nosaka trīs aksiomas– „vairāk medicīnas– tātad labāk veselībai”, „dārga medicīna– tas ir labāk nekā lēta medicīna”, „medicīnu var pielīdzināt iepirkumam, izvēloties lētāko piedāvājumu”. Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karaliski klienti nevis kā slimi ļaudis, bet maksātnespējīgie 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt nekādu veselības pakalpojumu.

Patērētāju filosofija noved pie situācijas, kad vienlīdzības zīmi liek starp slimu cilvēku un salauztu auto, bet solidāru veselības aprūpes finansējumu cer iegūt līdzīgi obligātai OCTA apdrošināšanai. Baņķieris uzskata, ja mašīnai sasists bamperis, tas par apdrošināšanas naudu jānomaina, un jābrauc tālāk tik pat ātri un agresīvi. Diemžēl ar veselību tas tā nav– bet baņķieris to uzzinās tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad kompleksā sastapsies ar diabētu, hipertoniju, elpošanas mazspēju un vēzi.

Patiesībā  Latvijas Bankas koncepcija neparāda, kur un kā tiks lietota tā viņu paģērētā nauda– 300 no katra pacienta. Šī koncepcija saka– mēs atnesām klāt 40% finansējuma pie esošās veselības aprūpes sistēmas, tagad tie, kam ir ietekme, pazīšanās un labākā polise var pretendēt uz visu. Latvijas Bankas koncepcija netieši saka– sametiet visi Latvijas iedzīvotāji pa 25 eiro mēnesī, lai es (baņķieris) varētu būt drošs, ka man pārstādīs aknas, ja es daudz darba procesā tās būšu sabeidzis.

Trešā ilūzija– hroniskā, vecā, mirstošā pacienta ilūzija par to, ka valdības vadītājs, ministre, ārsti un zāles viņam panāks restitutio as integrum.

Vecais, slimais pacients ir pilnībā uzvelts ārsta un medicīnas māsas pleciem, pie tam tā ārsta, kurš nekad nav saņēmis ne plika graša no saviem pacientiem kā pateicību, bet kuru publiski nobar prese, ministrija, politiķi kā to ārstu, kam pacienti nomirst.

Tas liek zināmai ārstu daļai nest milzīgu slodzi, sniedzot palīdzību visvājākajam, bezpalīdzīgākajam, apdalītākajam, pēdējam no pacientiem, veltot viņam savas uzmanības maksimumu, lai nodrošinātu viņa izredžu taisnīgumu salīdzinājumā ar pacientiem, kuri ir labākā stāvoklī.

Patīk kādam vai ne– visvairāk tiek uzkrauts primārās palīdzības jeb ģimenes ārsta pleciem. Ārsts kļūst par uzticamu hroniski slimnieka pavadoni viņa ilūzijās. Katram cilvēkam ir nepieciešama radošās iztēles spēle, simboliskas fantāzijas, iedomu vēlmes, ilūzijas, bet izmisuma situācijās jo īpaši. Hroniski slimo, neizārstējamo ilūzijas līdz tam laikam, kamēr mēs viņas vērtējam no izārstējamo slimnieku viedokļa, mūsu ikdienas dzīvei ir apgrūtinošas un liekas, mēs paejam tām garām vai arī atgaiņājamies no tām. Kāds mūs nomoka ar lūgumiem par īpašu attieksmi pret viņu, viņa radinieku un kaut kādām īpašām vēlmēm, apvainojas par sīkumiem. Tiek vākti labdarības līdzekļi. Citi uzzina par brīnumlīdzekļiem, superdziedniekiem vai meklē kādu dabas līdzekli. Pārāk daudzi lasa blēņas par to, ko ārsti nestāstot, paļaujas uz pareģiem vai ekstrasensiem. Katram ir savs ilūziju stils, vislabāk mēs to zinām pēc pieredzes ar vēža, AIDS un Alcheimera slimības (sākuma stadijā) slimniekiem.

Medicīna ir bioloģiska disciplīna un tāpēc vienlaikus  ir gan dabas zinātne, gan mācība par garīgumu. Hroniska slimnieka situācijā, kura dzīves kvalitātes un ilguma prognoze ir nelabvēlīga, ārsts ir vienīgais, kas spēj savienot kopā cilvēka fizisko problēmu ar gara radītām ilūzijām par cik necik gaišu nākotni.

Latvijas Banka gatavo konferenci pēc konferences (nākamā būs 28. septembrī Nacionālajā bibliotēkā) lai par mūsu nodokļu maksātāju naudu cildinātu savus pseidoanalītiskos spriedelējumus.

Latvijā pienācis laiks runāt skaļāk par slimību, slimnieku, ārsta un smaga pacienta attiecībām, nāvi. Iespējams, pienācis laiks mainīt priekšstatu par ārstu un viņa darbu. Ilgos gados ārsts iedzīvotāju standarta izpratnē ir laipns padzīvojis kungs, kā likums, ķirurgs, kurš pienāk pie mirstoša pacienta, pēkšņi sāk tam masēt sirdi un elpināt, izdara sirds elektrostimulāciju ar riskantu elektrības lādiņu, norāda uz ievadāmām zālēm. Šī reanimācija gan televīzijas filmās, gan pacientu apziņā un ilūzijās rezultējas ar to, ka pacients atver acis un pateicas ārstam. Reālajā dzīvē šis ārsts lielākoties ir pārgurusi un psiholoģiski izsīkusi primārā dienesta, ambulatoriskā dienesta vai stacionāra ārste, kas tiek publiski nomelnota, kurai tiek uzgrūsta  atbildība par valsts fiskālo mazspēju ar Banku Baltija, Parex banku, Liepājas metalurgu. Šī ārste nesaņem nekādu atbalstu, bet viņas alga un iztikas līmenis neļauj paļauties uz pensiju pēc dažiem gadiem. Līdzās viņai ir vēl vairāk izsīkusi, vēl mazāk finansiāli pelnoša, taču neticami garas stundas strādājoša medicīnas māsa.

Šīs divas sievietes tad nu galvenokārt palīdz vecam, nogurušam, hroniskam pacientam. To, ka ārstniecībai patiesībā nav „happy end“, to, ka pēc ārstēšanas nav paredzams restitutio as integrum, par to nezin ne mūsu ilūzijās dzīvojošais pacients, ne valdība, bet pilnīgi nemaz nenojauš Latvijas Bankas prezidents. Lielākā daļa no tiem, kas kaut kādā mērā ar Saeimas lēmumiem, Ministru kabineta dokumentiem ietekmē veselības aprūpi, saucas veselības organizatori, nav redzējuši pacientus aprūpes slimnīcās.

Kopsavilkums: tie, kas šobrīd zīmē apdrošināšanas medicīnas shēmas, dzīvo paralēlajā– baņķieru pasaulē. Grūti saprast, ko viņi vēlas iznīcināt– valsts ekonomiku (palielinot darbaspēka nodokļus) vai medicīnu. Skaidrs, ka viņi lobē privāto apdrošināšanu, kas šajā lobismā nav pārlieku ieinteresēta.

Ar to cilvēku rokām, kas virza veselības politiku vai vismaz silda savas rokas ap to, Latvijas medicīnā ienācis tirgus sacensības gars, komercializācija, privatizācija un konkurence, bet tam nav nekādas korelācijas ar sabiedrības veselību. Naudīgi cilvēki redz iespēju no veselības naudas nopelnīt. Vienkāršākais– atdot medicīnas finansēšanu privātajai apdrošināšanai, bet privātā apdrošināšanas kompānija prēmijās no šīs summas tērēs tikai 50–70%. Pārējo šī kompānija atstās menedžmentam, peļņai, reklāmai un sīkiem tēriņiem. Bez tam Latvijas tirgus ir par mazu pat vienai privātai apdrošināšanas kompānijai, kur nu vēl kompāniju konkurencei kā iztēlojas Latvijas Banka.

Valstij patiesībā ir tikai divi uzdevumi– lai iedzīvotāji dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk. Latvija šobrīd ir izvēlējusies ceļu– lai tie cilvēki ātrāk mirst nost, līdzekļus tērējot relatīvi apšaubāmām kvalitātēm– jaunam VID namam, jauniem elektriskajiem vilcieniem, „Parex” bankas glābšanai, vecām bruņumašīnām, riska kapitāla atbalstīšanai utt. Līdz ar to ir apdraudētas tādas vispārnacionālas vērtības kā veselības politika (nevienam nav laika noņemties ar prevenciju un profilaksi), solidaritāte un vienādas iespējas saņemt kvalitatīvu medicīnisku palīdzību. Ārstiem atkal un atkal nāksies visai bezcerīgā toņkārtā definēt, ko īsti mēs gaidām no veselības aizsardzības sistēmas, no Veselības ministrijas, no valsts. Bet tie divi uzdevumi– visiem ilgāk dzīvot un kvalitatīvāk dzīvot ir tik vienkārši un saprotami kā veselīga pilnvērtīga pārtika, tīrs ūdens, sanitārās sistēmas, labi dzīves apstākļi, stabili ienākumi, stabila sociālā nodrošināšana, kara, krīžu un terora aktu neesamība, attieksme pret ārstu un medicīnas māsu kā katra cilvēka mūža ilūziju vienīgo realitāti.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

2016.gada 7.septembris

Ārstu kļūdas. Ārstēšanas kvalitāte ir ikviena sabiedrības locekļa atbildība

Es nerunāšu par ārstiem, kuriem par tādiem nevajadzēja kļūt (piemēram, izspiedējiem). Diemžēl arī tādi gadās. Maz, bet gadās. Es runāšu par Ārstiem (vienlaikus arī par Māsām, un Ārstu Palīgiem un Pārējiem). Par kolēģiem un kolēģēm ar Lielo burtu, kuri ikdienā nesavtīgi cīnās par Jūsu veselību un dzīvību.

Ārsti esot smagi kļūdījušies. Cietušie vai to piederīgie pieprasa kriminālizmeklēšanu. Šajos notikumos ir patiesas sāpes, ciešanas, traģēdijas, neziņa, apjukums, bet vienlaikus arī sensācijas smarža, augstāki mēdiju reitingi, utt.. Viens no mēdiju darbības pamatprincipiem ir sniegt abu pušu viedokli. Latvijas likumdošana aizliedz ārstiem un slimnīcām aizstāvēties, tas ir, sniegt argumentētu viedokli, ja pacients vai viņa piederīgie mēdijiem sniedz savu konkrēta pacienta ārstniecības procesa interpretāciju. Diemžēl nereti tie ir pieņēmumi apgalvojumu formā, pat klaja nepatiesība, kuru mēdiji veikli Copy-Paste tiražē.  Šie sižeti mēdijos atgādina speršanu ar zābaku pa seju gulošajam, kuram ir sasietas rokas un kājas. Pēdējā lielā traģēdija (visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem!) ar divgadīgo bērnu nav īpašs izņēmums.

Tiesības saņemt informāciju. O.K. Bet kādā veidā? Demokrātiskā valstī mēdijiem ir liela vara un neapdomīga tās lietošana var nodarīt arī lielu postu, īpaši tik sensitīvā sfērā kā veselības aprūpe.  Tā robežšķirtne ir ļoti trausla un grūti pamanāma. Nesabalansēta, vienpusēja, nereti diemžēl pat tendencioza informācija nodara kaitējumu visai sabiedrībai. Mazinās uzticība ārstiem un veselības aprūpei kopumā, rezultātā cilvēki kavējas ar došanos pie ārsta, neuzklausa ārsta ieteikumus, nelieto zāles, … Rezultātā slimības kļūst hroniskas, pacienti cieš sāpes, smok, pāragri mirst. Un tas var skart arī mēdiju darbinieku paziņas, draugus, tuviniekus. Lūdzu, pārdomājiet savu pieredzi – cik svarīga Jums savulaik diagnostikas, ārstēšanās vai izveseļošanās procesā ir bijusi Ticība Savam Ārstam?

Sabiedrībai un mēdijiem pašas sabiedrības interesēs ir nepieciešams kaut kāds konsenss par to, ko mēs atstājam kontrolējošajām un tiesībsargājošajām institūcijām un par ko un kā mēs runājam publiskajā telpā.

Vienlaikus visiem ir jāapzinās, ka ārsti un māsas ir tikai cilvēki. Un kļūdīties ir cilvēcīgi. Nule kā Delfi vēstīja, ka deviņas vislabāk apmaksātās profesijas ASV ir ārsti. Kāpēc ASV (un jebkurā citā “normālā” valstī) ārstiem maksā tik daudz? Un kāpēc par ārstu mācās vismaz 10 gadus un pēc tam nepārtraukti tālāk izglītojas? Galvenokārt tāpēc, ka medicīna ir tik sarežģīta un ārsta profesija tik atbildīga. Indivīds, sabiedrība un valsts ir ieinteresēti, lai par ārstiem kļūtu gudrākie un talantīgākie, lai pacienti saņemtu pēc iespējas labāku ārstēšanu. Bet kļūdās visi. Arī viszinošākie un vispieredzējušākie. Arī Jūs, lasītāj. Padomājiet, lūdzu, cik kļūdas darbā un sadzīvē (piemēram, rakstot dokumentu, dzenot naglu) šonedēļ pieļāvāt Jūs. Kļūdās arī ārsti. Pirms mēneša British Medical Journal publicēju zinātnisku pētījumu par mirstības cēloņiem tajās pašās ASV. Pirmajā vietā – sirds un asinsvadu slimības, otrajā – onkoloģija, ceturtajā – hroniska obstruktīva plaušu slimība, bet trešajā? ĀRSTU KĻŪDAS! Protams, arī māsu. Tas nav nekas jauns. Par šo tēmu ir runājuši ASV prezidenti un viceprezidenti. Savulaik pirms gadiem piecpadsmit ļoti daudz ārstu kļūdu novēršanā centās izdarīt Bils Klintons. Rekomendēju “iegūglēt” To Err is Human, Bill Clinton. Daudzās valstīs, piemēram, Dānijā ar likumdošanu cenšas veicināt, lai paši ārsti ziņotu par savām kļūdām (vienlaikus nosakot šo ārstu aizsardzību no tiesvedības un administratīvām sankcijām). Kļūdas tiek sistematizētas, analizētas, lai nākotnē tās novērstu. Kādas ir šīs kļūdas? Visdažādākās. Profesionālās, cilvēciskās. Attīstītajās valstīs ārstu kļūdas (iespējamās?!) netiek “kriminalizētas” – netiek meklēta ārstu ļaunprātīga rīcība. Atbildība par kļūdām ir civiltiesiska – finansiāla, un tā ir ierēķināta ārstniecības izmaksās. Katrā valstī ir sava tiesību prakse šajā jomā.

Kļūdu novēršana ir problēma jebkurā jomā. Efektīva, visaptveroša drošības sistēma ir ļoti, ļoti dārga.  Reāli tāda darbojas praktiski tikai civilās aviācijas jomā (arī militārās, īpaši uz lidmašīnu bāzes kuģiem). Dubulti kontroles mehānismi, regulāras paveiktā analīzes, mācības, strikts darba un atpūtas režīms. Arī augstākas algas.

Esošais medicīnas finansējums Latvijā rada papildus draudus pacientu drošībai. Daudzi jaunie, talantīgie, gudrie aizbrauc. Ārsts ir noguris, jo strādā divās vai trīs darbavietās. Tiek veiktas sarežģītas operācijas un tiek pieņemti atbildīgi lēmumi pēc diennakts dežūras un negulētas nakts. Daudzviet sertificētu speciālistu vietā strādā rezidenti, īpaši neatliekamajā palīdzībā. Nodaļas māsa sadalot rītdienai domātās zāles nedomā par pacientiem, bet kur sameklēt naudu, lai iegādātos visu nepieciešamo savu bērnu pirmajai skolas dienai.  Daudzviet vērojams katastrofāls personāla trūkums, trūkst nepieciešamais medicīniskais aprīkojums.

Ir taču vieglāk un interesantāk lasīt, klausīties, skatīties un anonīmi komentēt, kad ir kārtējais sižets par ārstiem, pret kuriem ir ierosināta kriminālatbildība. Nevis domāt par to, ka Latvijā tūkstoši mokās sāpēs, smok, pāragri nomirst, jo valsts budžetā ir citas prioritātes. Nevis padomāt par savu kā vēlētāja, sabiedrības locekļa atbildību. Par to, kāpēc tepat blakus kaimiņvalstīs ir labāk. Un ja nu pēkšņi slimība skar pašu vai tuviniekus – vieglāk taču ir vainot zāļu, aparatūras un tehnoloģiju trūkumā vai sistēmas nesakārtotībā nevis valsti, politisko eliti, sabiedrību un sevi, bet gan cilvēkus, kuri nesavtīgi mēģina Jums palīdzēt – ārstus, māsas, māsu palīgus, utt.

Turpmāk Jūs nevarēsiet teikt, ka to visu nezinājāt.

Alvils Krams,

Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis

Māris Rēvalds: Veselības sistēmas reforma – ar asins pārliešanu nebūs līdzēts

Prestižāko Latvijas medicīnas balvu – profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā – šogad saņems kardiologs

Gustavs Latkovskis

            Ik gadu 1. septembrī Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) paziņo Latvijas prestižākās medicīnas balvas ieguvēju. Šogad Ārstu biedrība profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā pasniegs Latvijas Universitātes profesoram Gustavam Latkovskim, vispusīgam speciālistam kardioloģijas apakšnozarēs un zinātniekam, kas globālā līmenī pēta medicīnas ģenētikas un preventīvās kardioloģijas jautājumus. Balvas ieguvēju šogad  balsojumā izvēlēja  vairāk kā 1000 ārstu.

Dr. med. Gustavs Latkovskis ir Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes Internās medicīnas katedras profesors, fakultātes prodekāns un zinātņu padomes loceklis, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis un Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Invazīvās un neatliekamās kardioloģijas nodaļas ārsts un slimnīcas Zinātniskā institūta Zinātnes padomes loceklis, Latvijas Kardiologu biedrības īstenais loceklis, Baltijas Aterosklerozes biedrības prezidents, Eiropas Aterosklerozes biedrības biedrs, LU Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta vadošais pētnieks.

 Vislabāk mēs profesoru Gustavu Latkovski pazīstam kā klīnisko kardiologu sarežģītu gadījumu diferenciāldiagnostikā un neatliekamas palīdzības sniegšanā. Viņš ir aizrautīgs un studentu vidū mīlēts un atzīts docētājs, kas mācīšanas procesā ar labiem rezultātiem integrē „pīrāga un pātagas” principu. Profesora Gustava Latkovska zinātnisko darbību raksturo daudzās publikācijas augsta līmeņa citējamos medicīnas žurnālos un pievēršanās jaunam pētniecības virzienam – ģimenes hiperholesterinēmijai, tās izpētē profesors izmanto t.s. populācijas „kaskādes skrīningu” – pilnīgi jaunu pētniecības veidu.

Darbojoties Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas komisijas vadībā, Gustavs Latkovskis devis nozīmīgu ieguldījumu ārstu sertifikācijas procesa sakārtošanā.

Profesora Ilmāra Lazovska balva dibināta 2011. gadā, godinot izcilā iekšķīgo slimību ārsta, nefrologa, sabiedrības veselības speciālista un medicīnas filozofa piemiņu. Balvas laureāts tiek paziņots 1. septembrī – profesora Lazovska vārdadienā un Zinību dienā. Balvas nolikums nosaka, ka Latvijas Ārstu biedrības valde kopā ar ekspertiem balvas saņemšanai izvirza piecus sabiedrībā un ārstu vidē pazīstamus kolēģus „par fundamentālu ieguldījumu medicīnā un ārstu izglītībā”. Pēc tam Latvijas ārsti no šiem kolēģiem plašākajās konferencēs ievēl Ilmāra Lazovska balvas laureātu.

Līdz šim balvu saņēmuši: 2011. gadā kardiologs profesors Andrejs Kalvelis, 2012. gadā gastroenterologs profesors Anatolijs Danilāns, 2013. gadā torakālais ķirurgs Jāzeps Baško, 2014. gadā internists profesors Jānis Raibarts, 2015. gadā oftalmoloģe profesore Guna Laganovska.

Ilmāra Lazovska balva ir statuete, kas simbolizē virzību augšup, to veidojis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis tēlnieks Jānis Strupulis, bet diploma autors ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors grafiķis Guntars Sietiņš. LĀB balvas radīšanai nepieciešamo finansējumu lielā mērā nodrošināja latviešu ārstes Lidijas E. Kazainis (ASV) atstātais mantojums.

Profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu kardioloģijas attīstībā LU profesoram Gustavam Latkovskim svinīgi pasniegs Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā starpdisciplinārajā konferencē „Sirds” š. g. 23. septembrī Ķīpsalas Starptautiskajā izstāžu kompleksā, kur profesors uzstāsies ar akadēmisku lekciju „Aterosklerozes profilakses sasniegumi un izaicinājumi”.

“Latvijas Ārsts” saturs

Nekādas reformas veselības aprūpē nebūs. Nebūs vienkārši tāpēc, ka to nevēlas valdošā koalīcija. Es neesmu ne šīs koalīcijas aizstāvis, ne pretinieks, vienkārši pašreiz tai nav politiskās gribas kaut ko mainīt. Citu problēmu ir gana, pašiem pie ārsta tikt nav grūti – šim nolūkam ir par nodokļu maksātāju naudu iegādāta apdrošināšanas polise. Bet par citiem – nu tā: lai tie cilvēki stāv rindās pie Onkoloģijas slimnīcas, lai mirst tās mātes un bērni, lai ātrāk nomirst pensionāri, tad bankām labāk uzkrāsies pensiju fondi.

Latvijā pieņemts diskutēt par jautājumiem, kuros paši neorientējas nemaz. Izceļas Latvijas Banka, kas runā par medicīnu, un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, kura runā par naudu un makroekonomiku. Lai kuplinātu šo principu, es runāšu par šahu. Šeit jāpiebilst, ka valdošajā koalīcijā šahu spēlē visi, bet tikai viens (Dana Reizniece-Ozola) to māk. Šaha spēle nav tik vienveidīga, kā mums labpatīk definēt. Šahu var spēlēt klasiski, ātrspēlē, korespondencē, bet ir arī simultānspēle. Patiesībā tie ir pilnīgi atšķirīgi sporta veidi, gluži tāpat kā maratonskrējiens, sprints un dubļu skrējiens galīgi nav viens un tas pats. Ir gauži reti šahisti (protams, piemērs ir tā pati Dana Reizniece-Ozola), kas labi spēlē simultānspēles – pie trīsdesmit vai vēl vairāk galdiņiem ar dažādiem pretiniekiem vienlaikus. Būtība ir tāda, ka pie katra konkrētā galdiņa ar konkrēto situāciju tu atgriezies tikai pēc tam, kad esi novērtējis situāciju un veicis gājienu pie 29 citiem galdiņiem.

Bērnībā man iznāca vairākkārt piedalīties simultānspēlē pret Mihailu Tālu. Zēni jau iepriekš vienojās, ka katrs spēlēs pilnīgi citu atklātni, lai kaut cik sarežģītu ievērojamā lielmeistara uzdevumu, turklāt Mišonkolim (tulkojums no toreiz itin latviskā дядя Миша) nācās spēlēt pie viena galdiņa ar baltajām, pie nākamā – ar melnajām figūrām. Reiz kāds zeperis, kas bija jau zaudējis kvalitāti (tornis pret laidni), pamanījās pasaules čempionam nozagt no lauciņa zirgu – spēle vienkārši izlīdzinājās, un pasaules čempions šo zudumu nepamanīja.

Kāpēc es to visu stāstu? Gluži vienkārši – politiķi un ierēdņi visus ģimenes ārstus ir pārvērtuši par simultānšahistiem, neatkarīgi no tā, vai viņiem patiktu par pacientu domāt lēni un individuāli. Ģimenes ārstam katram pacienta tiek atvēlētas dažas minūtes, lai nākamreiz pie šī pacienta atgrieztos pēc 29 gājieniem pie citiem galdiņiem. Bet šajās minūtēs jāpaspēj aizpildīt piecas veidlapas un talonus, kā arī aptuveni tikpat žurnālu.

Es pazīstu šahistus, kas nevar nospēlēt klasisko šaha partiju, taču izcili veiksmīgi darbojas ātrspēlē. Savukārt mans kolēģis Valsts valodas centra direktors profesors Māris Baltiņš ir izcils korespondencšaha meistars. Tieši tāpat ir ar ārstiem – par erudītākajiem un spējīgākajiem parasti uzskata ārstus, kas var savam pacientam rast gan laiku, gan empātisku pieeju, gan zināšanas. Tipiskā formā tāds bija Ilmārs Lazovskis, izcils diagnosts un klīnicists, kurš nekad nevarēja iekļauties “ātrspēles formātā”. Un pretējais gadījums – vadošā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ārste Dzintra Jakubaņeca parasti veikusi defibrilāciju pacientam ar klīnisko nāvi jau tad, kamēr citi vēl tikai meklētu vēnu. Es tiešām nespēju Dzintru iedomāties pētām pataloganatomijas preparātu stikliņus.

Atgriezīsimies pie medicīnas organizācijas Latvijā. Es katru dienu dzirdu argumentus, kāpēc nekavējoties jāpalielina finansējums valsts apmaksātiem medikamentiem, jaunām iekārtām, slimnīcu remontiem, transplantācijai, sarežģītām manipulācijām, speciālistu konsultācijām. Ministres Andas Čakšas kabinetā nepārtrauktā plūsmā nāk speciālisti un ekonomisti, vadītāji un pusvadītāji, kas precīzi argumentē vienas vai otras vajadzības prioritāti. Un tomēr – valsts medicīnu var nostādīt uz kājām tikai tad, ja piramīdas pakājē noliek primāro aprūpi (ģimenes ārstus) un neatliekamo palīdzību (neatliekamās palīdzības dienestu un neatliekamās palīdzības jeb uzņemšanas nodaļas). Ja šīs divas lietas netiks sakārtotas, tostarp finansiāli, mūsu veselības aprūpes sistēma turpinās brukt.

Man gauži nepatīk ģimenes ārstu dienests, bet primārajai aprūpei nekas labāks uz zemeslodes nav izdomāts. Nekad nepietiks kardioķirurgu (un donoru), lai pārstādītu sirdis visiem tiem, kam tās vairs lāgā nepukst. Bet katras valsts pienākums ir nodrošināt katram iedzīvotājam pieeju zinošam vispārējās prakses jeb ģimenes ārstam, kam pietiek laika, ir nepieciešamās zināšanas un pietiekami plašs diagnostikas un ārstniecības metožu spektrs.

Es nudien nestādos priekšā, kā ģimenes ārsts var nodarboties ar simultānspēli, ja viņam praksē ir 3000 pacientu. Ja pacientu ģimenes ārstam ir pārāk daudz, jebkurā gadījumā sanāk tāda Ostapa Bendera simultānspēle. Optimāli būtu 1000–1600 pacientu vienam ģimenes ārstam. Tomēr Latvijā ar šādu pacientu skaitu uzturēt praksi ir neiespējami. Tiesa, Latvijas laukos ir ārstu prakses, kuros vienkārši pacientu vairs nav, līdz ar to ārstam nav otras māsas, ir ļoti knapi aprīkots kabinets, bet tad, kad nomaksāti visi izdevumi, pašam pāri paliek labi ja 350 eiro.

Eiropas Savienībā valda uzskats, ka ģimenes ārstam jābūt sasniedzamam 30 minūšu laikā kājām (pilsētā) vai ar transportu (laukos). Gluži kā Latvijas likumdošanā paredzēts, ka pieejamību nodrošina pašvaldība, līdzīgs uzstādījums ir visā Eiropā. Liela daļa pašvaldību atbalsta ģimenes ārstus ar īres maksas mazināšanu, palīdz izbūvēt speciālas pieejas, liftus, pacēlājus, tualetes, ko nu visu ierēdņi savos Rīgas kabinetos ir sarakstījuši kā obligātus priekšnoteikumus ģimenes ārsta praksei no pārlieku mazā finansējuma.

Citādi ir Rīgā – gandrīz neviens ģimenes ārsts nevar noīrēt prakses vietu (kur nu vēl tai piebūvēt iepriekšminētās fīčas). Rīgā visus ģimenes ārstus vardarbīgi iedzen bijušajās poliklīnikās vai Rīgas 1. slimnīcā. Rīgā ir veseli rajoni, kur ģimenes ārstu nav. Patiesībā katrā novadā likumā paredzēto “veselības aprūpes pieejamību” saprot citādi. Dažu novadu pašvaldības iepērk datortomogrāfus un magnētiskās rezonanses aparātus, citos nokrāso slimnīcas fasādi vai nopērk slimnīcas grāmatvedībai datorus, dažviet slimnīcas vadību čakli attur no dzemdību nodaļu slēgšanas. Pašvaldības veselības aprūpei tērē itin lielas summas, taču lielākoties tam nav ne mazākā sakara ar veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem.

Kur te reforma, kur te nauda? Pašlaik valdība nākamā gada budžetā paredz 35 miljonus reformai un 10 miljonus rindu mazināšanai. Patiesībā Guntis Belēvičs savos pusotra gados samazināja veselības jomas vispārējiem mērķiem paredzētos līdzekļus tieši par 35 miljoniem, bez pamatojuma samazinot pacientu iemaksas un dažādā veidā novirzot lielas naudas summas zāļu kompensācijai un farmācijas biznesam (iedzīvotāju veselība un farmācijas biznesa ienākumi nenozīmē vienu un to pašu). Tas radīja fantastiskas sekas, ko nevar izskaidrot neviens pasaules pētnieks un sabiedrības veselības speciālists – mātes un bērna mirstības rādītājos Latvija no vietas starp Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju un Rumāniju pārvietojās uz vietu starp Tadžikistānu un Kirgizstānu, par trešdaļu pieauga izdevumi darba nespējas lapām un invaliditātes pabalstiem, kvotas kļuva bezgalīgi tālas un nepieejamas. 14% Latvijas iedzīvotājiem (nabagākajiem, vecākajiem, attālināti dzīvojošajiem) medicīnas palīdzība nav pieejama nemaz. Katru dienu priekšlaicīgi jeb pāragri nomirst 17 Latvijas iedzīvotāju, es runāju par tiem, kas, saņemot normālu veselības aprūpi būtu varējuši dzīvot tālāk.

Realitātē Gunta Belēviča reformu rezultātā 2016. gadā kopējā medicīnas pakalpojumiem paredzētā nauda ir par 35 miljoniem mazāka nekā 2014. gadā. Un par šo rezultātu līdzvainīga ir arī pašreizējā valdība (patiesībā iepriekšējā valdībā nebija tikai Māris Kučinskis, Arvils Ašerādens un Kārlis Šadurskis, bet viņi bija ietekmīgi politiķi arī tajā laikā).

Andai Čakšai pirmajā darbības pusgadā veselības aprūpei neviens klāt nevienu eirocentu nedod, sola nākamajam gadam. Tātad – viņa apsolītajiem 35 miljoniem centīsies aizlīdzināt 2016. gada bedri, bet nākamā gada bedre vispār netiek rēķināta. Visus papildus līdzekļus novirzīs “ugunsgrēka dzēšanai”, nekādas reformas nebūs. Ģimenes ārstiem, kas ir vissliktāk finansētais Latvijas veselības aprūpes dienests, joprojām būs jāaizpilda iepriekšējo ministru viedā vadībā radīti birokrātijas dokumentu simti un tūkstoši – veidlapas, žurnāli, atskaites, finanšu aprēķini, kas uz katru pacientu ir vismaz pusotras reizes vairāk, nekā atvēlēts laiks. Neceriet uz e-veselību – ja arī formāli e-veselība tiks palaista, tā būs fikcija.

Tad nu arī nākamgad ģimenes ārsti spēlēs simultānspēli, kur katram gājienam laika nav nemaz. Visi tie, kam nav Danas Reiznieces spējas mainīt situācijas dažu sekunžu laikā, vairos iedzīvotāju neapmierinātību un savu izdegšanu. Bet padomdevēji no lielās politikas un medicīnas politikas mēģinās nepieļaut ministres Andas Čakšas mēģinājumu sistēmu sakārtot – arī viņu ar dažādiem uzstādījumiem iedzīs simultānspēles ritmā, turklāt pretinieki laiku pa laikam viņai no galdiņa nozags torni vai zirgu.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Matīss Ribkinskis

Sveiki, esmu Matīss, es pats esmu nesmēķētājs, un šis ir stāsts par manu iniciatīvu manabalss.lv portālā.

Kad smēķēšana skāra tikai mani personiski, es to uztvēru kā savu problēmu un nebiju gatavs to aktualizēt plašākā sabiedrībā, cīnoties pret to, jo likās, ka nevaru iestāties pret draugiem, paziņām, kas smēķē, ka tas nav pareizi. 23 gadu vecumā pasaulē nāca dēls Markuss, un tajā brīdī mana dzīve mainījās par 180 grādiem. Smēķētāju dūmi, kas traucēja man, vairs neskāra tikai manu veselību, tā vairs nebija tikai mana problēma, jo man bija dēls, dēls, kas nevar aizstāvēt sevi, un pavisam noteikti es nevēlējos, lai viņam būtu jāelpo indīgie cigarešu dūmi.

Bērnam paaugoties, sākām biežāk apmeklēt publiskas vietas (parki, jūra, Vecrīga, kafejnīcas, veikali u.c.). Lai kurp mēs dotos, nebija iespējams izvairīties no cigarešu dūmiem. Pa ielu katrs desmitais cilvēks iet ar cigareti rokās, kas tev gribot negribot liek mainīt virzienu, lai tikai cigarešu dūmi netiktu klāt tavam bērnam.

Veikalu ieejas, pie kurām speciāli smēķētājs tiek provocēts smēķēt tieši tur, jo tur atrodas urna ar cepurīti, kurā ir vieta cigaretes izsmēķim. Lai tiktu veikalā, man ar dēlu nākas iet cauri cigarešu dūmu mutuļiem.

Vasarā, kad vēlies pavadīt laiku pie jūras, ar ģimeni paēst restorānā vai kafejnīcā vai sēdēt āra terasē, svaigā gaisā (jo maziņš bērns ir ļoti jutīgs pret bezgaisu un karstām telpām), realitāte ir šokējoša – smēķēšanai paredzētie galdiņi nav atdalīti pilnīgi ne ar ko, un, kur beidzas galdiņi nesmēķētājiem, jau nākamais blakusgaldiņš ir smēķētājiem, un cigarešu dūmi bez problēmām nonāk pie nesmēķētāju galdiņa, kur vēlamies ieturēt maltīti. Mēs neesam vienīgie, arī uz ielas esošie cilvēki ir spiesti elpot cigarešu dūmus no terases. Tāpēc man kā nesmēķētājam, lai paēstu ar ģimeni āra terasē un neelpotu cigarešu dūmus, jāmeklē nevis vieta, kur vēlamies paēst, bet gan vieta, kur VARAM paēst! Un sabiedrība to ir pieņēmusi par normu!

Slimību profilakses un kontroles centra dati:

“2015. gada rudenī tika konstatēts, ka pēdējo gadu laikā smēķētāju skaits, par spīti drastiskajiem ierobežojumiem, sācis pieaugt. 2014. gadā smēķēja par 2% vairāk iedzīvotāju vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem nekā 2013. un 2012. gadā. Kopumā 2014. gadā smēķēja 52% vīriešu un 23% sieviešu.”

LTV1 raidījums Aizliegtais paņēmiens:

“Galvenie sodītāji par dažādu veidu smēķēšanas ierobežojumu pārkāpšanu ir pilsētu pašvaldības policija. Privātpersonām noteiktais soda apmērs var sasniegt 15 eiro!”

“Rīgā 2015. gadā par smēķēšanu neatļautās vietās noformēti 260 pārkāpumu protokoli. Tikmēr par neatļautu auto novietošanu 42 417 protokoli.”

Statistika ir graujoša, smēķētāju skaits nevis samazinās, bet, tieši otrādi, pieaug.

Nepilnas 164 reizes vairāk izrakstīti sodi par neatļautā vietā novietotu auto, salīdzinot ar smēķēšanu neatļautā vietā. Policijas pamatuzdevums ir kontrolēt, jautājums ir par tās prioritātēm. Es ar savu iniciatīvu iestājos, lai turpmāk šī prioritāte būtu smēķētāji publiskās vietās. Šī situācija ir jāmaina, katram policistam, policijas ekipāžai dodoties apgaitā pa pilsētas ielām, pasākumos, cilvēku pulcēšanās vietās, ir jāsoda katrs fiksētais smēķētājs. Naudas sods diemžēl ir pats efektīvākais audzinoša rakstura līdzeklis, un tas ir jāizmanto. 15 eiro sods būtu jādubulto 30 eiro apmērā, un regulāriem pārkāpējiem, kas sodīti vairākkārt, jāpalielina naudas soda apmērs par katru nākamo pārkāpuma reizi!

Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums paredz, ka nesmēķētāja tiesības uz tīru gaisu, kas nav piesārņots ar tabakas un augu smēķēšanas produktu dūmiem, elektronisko smēķēšanas ierīču tvaikiem, ir galvenās un prioritāras.

Dzīvē viss ir ačgārni: smēķētājs smēķē, kur grib, nesmēķētājam ir jāpielāgojas, nevis otrādi, kā tam būtu jābūt! Tāds ir rezultāts likumsargu bezdarbībai. Uz papīra likums ir, bet realitātē kontroles mehānisms nestrādā! Jo pat ja smēķētāji smēķē likumā noteiktās vietās, cigarešu dūmi tik un tā sasniedz nesmēķētājus.

“10. pants. Smēķēšanas ierobežojumi

(1) Darba devēja pienākums ir nodrošināt nodarbinātajam darba vietu, kas nav piesārņota ar tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu dūmiem un elektronisko smēķēšanas ierīču tvaiku. Nodarbinātajam ir tiesības atteikties strādāt tādā darba vietā, kur citi nodarbinātie smēķē, un šādu atteikumu nedrīkst uzskatīt par darba disciplīnas vai civildienesta noteikumu pārkāpumu.

(2) Aizliegts smēķēt:

1) bērna un grūtnieces klātbūtnē;

2) izglītības iestāžu, izglītības iestāžu dienesta viesnīcu un audzināšanas iestāžu telpās un šo iestāžu lietošanā esošajās teritorijās;

3) ārstniecības iestāžu, sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūciju, ieslodzījuma vietu telpās un vietās, kurās tiek ievietotas un uzturas aizturētās personas, kā arī šo iestāžu teritorijās, izņemot vietas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai. Ieslodzījuma vietu telpās un vietās, kurās tiek ievietotas un uzturas aizturētās personas, gadījumos, kad nav iespējams nodrošināt iespēju apcietinātajam smēķēt vietā, kas speciāli ierādīta smēķēšanai, ir atļauts smēķēt telpā, kas speciāli ierādīta smēķēšanai;

4) tuvāk par 10 metriem no ieejām ēkās vai būvēs (arī uz ārējām kāpnēm un lieveņiem), kur izvietotas valsts pārvaldes iestādes un kapitālsabiedrības, kurās vairāk nekā 50 procenti kapitāla daļu (akciju) pieder publiskai personai. Šajās vietās izliek informatīvus uzrakstus vai simbolus par smēķēšanas aizliegumu;

5) sabiedriskā transporta pieturvietu nojumēs un uz peroniem;

6) daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kāpņu telpās, gaiteņos un citās koplietošanas telpās;

7) uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju balkoniem un lodžijām, ja kāds no mājas iedzīvotājiem pret to pamatoti iebilst;

8) darbavietās darba un koplietošanas telpās, izņemot telpu, kas speciāli ierādīta smēķēšanai;

9) publiskās ēkās, būvēs un publiskās telpās. Šis aizliegums neattiecas uz publiskās ēkās esošajiem dzīvokļiem;

10) sabiedrisko transportlīdzekļu, taksometru un tādu kuģu, kuri kā pakalpojumu īsteno pasažieru pārvadājumus, salonos, kabīnēs un kajītēs. Tālsatiksmes vilcienos un kuģos, kuri kā pakalpojumu īsteno pasažieru pārvadājumus, var būt atsevišķi vagoni vai kajītes, kas paredzēti smēķētājiem;

11) valsts vai pašvaldību iestāžu īpašumā vai turējumā esošos transportlīdzekļos;

12) sporta un citu publisku pasākumu laikā stadionos un citās norobežotās teritorijās, izņemot vietas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai;

13) bērnu atpūtas un rotaļu laukumos;

14) parkos, skvēros un peldvietās, izņemot vietas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai;

15) kafejnīcās, restorānos un citās sabiedriskās ēdināšanas vietās, izņemot vasaras (āra) kafejnīcas, kurās atļauts smēķēt tikai vietās, kas speciāli ierādītas smēķēšanai;

16) jebkurā citā šajā pantā neminētā publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja šī persona pret to iebilst.”

Bieži vien likumā noteiktajos konkrētajos objektos un vietās, kurās un kuru tuvumā nedrīkst smēķēt, nav iespējams noteikt, kurā brīdi viņš atrodas objekta tuvumā un kurā cigarešu dūmi vairs neskar cita cilvēku, piemēram, sporta laukuma apmeklētājus, veikala apmeklētājus, pieturvietas u.c. tāpēc ir jāveic izmaiņas, lai neveidotos strīdīgas situācijas soda piemērošanas gadījumā! Policists nevar sodīt smēķētāju, kamēr pēc likuma 10. panta 2. punkta 16. apakšpunktā noteiktā es neesmu izteicis iebildumu, ka mani tas traucē, kas būtībā nozīmē ne tikai to, ka nevis policija veic tās pienākumus un kontrolē likuma ievērošanu (praktiski pazūd iespēja smēķētāju sodīt), bet man pašam jādodas pie smēķētājiem un jālūdz nodzēst cigareti, kas praksē ne tikai nestrādā, bet veido konfliktsituācijas, un smēķētāju agresīvas darbības apdraud manas ģimenes drošību. Runājot ar smēķētāju, nepamet sajūta, ka cilvēks nebaidās tikt sodīts, jo, visticamāk, nekad tas nav noticis un smēķētāji ir pārliecināti par savu nesodāmību.

Nonācu pie secinājuma, ka šī problēma ir visas Latvijas mērogā un ar portāla manabalss.lv palīdzību mēs, tie, kas jau ir parakstījušies, un tie, kuri parakstīsies, varam parādīt lēmējvarai, ka vismaz 10 000 Latvijas pilsoņu šābrīža situācija neliekas normāla un tā ir jārisina. Jārisina, pilnīgi aizliedzot smēķēt publiskās vietās. Šā brīža situācija jau parāda, ka ar esošajiem aizliegumiem un vājo kontroli situācija ir bēdīga un diemžēl jāatzīst, ka vairākums smēķētāju nav gatavi mest malā savu egoistisko vēlmi apmierināt vajadzību pēc nikotīna, nedomājot par līdzcilvēku veselību. Ja mums liekas tik pašsaprotams aizliegums pārsniegt ātrumu, braucot ar transportlīdzekli, aizliegums lietot alkoholu publiskās vietās, aizliegts stāvēt neatļautās vietās, tad kāpēc ar smēķēšanu publiskās vietās ir citādi? Cigaretes dūmu kaitīgums taču ir acīmredzams un pierādīts!

Vēlos aicināt visus aizdomāties, vai tas, ko tu dari, nekaitē tikai tev, bet arī daudziem cilvēkiem tev apkārt. Aicinu pārkāpt savam egoismam un veltīt 5 minūtes sava laika, dodoties uz manabalss.lv portālu un nobalsojot par iniciatīvu Smēķēšanas aizliegums publiskās vietās! Nesmēķējoša sabiedrība – mērķis, uz kuru mums jātiecas!

Veselības ministre Anda Čakša, Foto: Edijs Pālens / LETA

BNS
www.tvnet.lv

Pat atvēlot visus fiskālajā telpā pieejamos līdzekļus veselībai, nebūs iespējams segt visas nozares akūtās problēmas, norādīja veselības ministre Anda Čakša.

«Pat, ja veselības nozarei tiktu novirzīti pilnīgi visi nākamā gada budžeta fiskālajā telpā pieejamie līdzekļi, ar to nevarētu segt pat ne pusi akūto veselības aprūpes problēmu un sasniegt tos rādītājus, kas kā prioritāri noteikti pamatnostādnēs un vadlīnijās, kas skar veselības aprūpi un tautsaimniecību,» pauda ministre.

Viņa norādīja, ka šobrīd Veselības ministrija (VM) ir iesniegusi pieprasījumu par papildu nepieciešamo finansējumu no fiskālās telpas – 41,3 miljoni eiro, ar ko varētu segt tikai pašus akūtākos pieprasījumus. Lai sasniegtu to veselības aprūpei atvēlēto budžeta līmeni, ko kā minimālo slieksni efektīvas veselības sistēmas uzturēšanai rekomendē starptautiskās organizācijas, proti, 12% no valsts budžeta, papildus esošajam finansējumam nepieciešami 220 miljoni eiro.

Anda Čakša: jābeidz melot, ka veselība Latvijā ir bijusi prioritāte
www.tvnet.lv