Sākšu stāstu gluži kā radio dīdžejs Artis Volfs, katru rītu piesakot „dienas dziesmu” Latvijas Radio: „Šodien savu apaļo dzimšanas dienu svin ārsts un eksmērs Jānis Birks.”
Tā kā man nav iespēju viņam nodziedāt vai nospēlēt kādu lustīgu meldiņu, centīšos savu godājamo kolēģi aprakstīt.
Rīgas Austrumu slimnīcā ir nodaļa, kurā strādājuši Mārtiņš Šics, Gundars Daudze, Jānis Birks, šo rindu autors un daudzas citas vairāk vai mazāk pazīstamas personas medicīnā, daži no viņiem šobrīd vada nozīmīgas firmas, medicīnas tehnoloģiju pārstāvniecības vai vismaz anestezioloģijas nodaļas svešās valstīs. Nodaļu vadīja Vija Cera, bet savs kabinets tajā bija arī profesoram Georgam Andrejevam un profesoram Viesturam Ligutam.
Jānis Birks, ko šodien cildinām, šajā nodaļā bija viens no zinošākajiem un enerģiskākajiem kolēģiem, kas allaž vēlējās kļūt vismaz par nodaļas vadītāju un slimnīcas galveno ārstu, bet dzīve iekārtojās tā, ka nācās šos amatus izlaist un ieņemt daudz nozīmīgākus. Viņš bija tiešām labs reanimatologs, un kā domā kolēģi: reanimācijas nodaļa daudz vairāk zaudēja nekā Rīgas pilsēta ieguva, Jānim Birkam no ārsta kļūstot par politiķi. Jaunībā viņš bija gana sprigans un sportisks, tālumā lēca pāri par 7 metriem, sprintu skrēja zem 12 sekundēm, bet, pabeidzis savas sporta gaitas vieglatlētikā, braši grūstījās zem basketbola groza vai dzenāja dažādas mazākas bumbiņas ar vai bez raketes.
Jānis Birks ļoti patika meitenēm, jo bija slaids, galants, iznesīgs un smaidīgs, zināja gana daudz anekdošu un interesantu nostāstu. Tomēr viņš bija ticis savas cienījamās kundzes, godātas par Anniņu, nagos tik stipri, ka nevarēja veikt nevienu sānsoli un pat sānslīdi, un, iespējams, tieši šis apstāklis ļāva viņam kļūt par mēru.
Manā atmiņā palicis kāds jautrs notikums astoņdesmito gadu beigās. Tajā laikā Rīgā uzradās zāļu meitenes, kas saviem draugiem pie alkoholu mēdza pieliet klofelīna acu pilienus. Klofelīns ir asinsspiedienu pazeminošs līdzeklis, kas kombinācijā ar alkoholu rada ortostatisko kolapsu. Dzīvē tas izskatās tā – cilvēks nevar nostāvēt, jo vertikālā stāvoklī viņam reibst galva, un viņš zaudē samaņu. Savukārt guļus stāvoklī viņš ir pie samaņas, komunicē un vēlas celties kājās. Zāļu meitenes Rīgā tālajos astoņdesmitajos bija kritušas uz ārzemniekiem, kas tolaik parādījās tiklab viesnīcā „Latvija”, kā dažādās vairāk vai mazāk militarizētās augstskolās, piemēram, Civilās aviācijas institūtā. Parasti ārzemnieks Rīgā iepazinās ar kādu zāļu meiteni, uzaicināja viņu uz krogu, tad uz savu numuru viesnīcā vai kopmītnēs, tur viņam pie alkohola pielēja acu pilienus. Parasti ārzemnieki nokrita garšļaukus, tad atjēdzās un guļus vēroja, kā zāļu meitene iztīra viņa maku, somu, paņem džinsus, pulksteni un citas daudzmaz kārotās mantas. Mobilo telefonu nebija, un pasūdzēties nebija kam, līdz kritušos mīlniekus kāds atrada un taisnā ceļā nosūtīja uz iepriekš minēto Rīgas Austrumu slimnīcas toksikoloģijas centru septiskās reanimācijas nodaļā, kur viņi tika izskaloti un nākamajā dienā no slimnīcas izrakstīti. Parasti nodaļā nonāca trīs četri ārvalstnieki nedēļā. Tiesa, zāļu meitenes nesmādēja arī biezākus vietējos rakarus un tūristus no draudzīgajām PSRS republikām. Man vēl šodien acu priekšā skats slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kad kāds šobrīd ļoti labi pazīstams ārsts mēģināja uzlikt desmit šuves uz pieres kādam gruzīnam, kam zāļu meitenes bija palīdzējušas atbrīvoties no maka. Gruzīns ieaurojās, pielēca kājās, paziņoja, ka tūlīt laupītāju noķers, tad pazaudēja samaņu un nokrita. Ārsts izmantoja īso pacienta bezsamaņas mirkli, lai nesteidzīgi bez anestēzijas uzliktu kārtējo šuvi.
Reiz zāļu meitenes nagos bija ticis Āfrikas valsts prezidenta dēls. Lai neradītu diplomātisku konfliktu, saukšu šo valsti par Sarkanā raga salām. Valsts prezidents, ko politiski atbalstīja Padomju Savienība, bija ievēlēts uz mūžu, tādēļ no saviem nelieliem ietaupījumiem gatavojās iegādāties savai valstij pirmo iznīcinātāju MIG, bet savam dēlam bija iedevis ģenerāļa pakāpi un nosūtījis mācīties uz Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu. Dēls bija labākais šī institūta tumšādainais audzēknis un mācījās ļoti čakli. Viņš bija tiktāl iemantojis savu kursabiedru uzticību, ka savā kopmītnes istabiņā glabāja ne tikai savu, bet arī citu savu Āfrikas izcelsmes kursabiedru naudu, tiesa, iespējams, ka šī nauda bija kāds „obščaga” paveids.
Kā šim topošajam aviācijas inženierim bija sanācis iepazīties ar zāļu meiteni, lāgā nezinu. Bet fakts paliek fakts, meitene viņa kopmītnes istabiņā bija nonākusi abiem no laba prāta, bez spaidiem un viltus. Šķiet, ka Sarkanā raga salās islāms nav valdošā reliģija, jo alkoholiskos dzērienus lietojis prezidenta dēls tajā vakarā bija čakli – tā teikt, uz dažām promillēm.
Zāļu meitene par savu pakalpojumu bija paņēmusi ne tikai mūsu varoņa ietaupījumus, bet arī viņa kursabiedru naudiņu, kā arī sava klienta drēbes – tolaik džinsi un citas importa lietas bija gana dārgas arī tad, ja bija nedaudz valkātas. Tā nu mūsu students melns un pliks gulēja savā istabiņā, līdz viņu atrada kursabiedri un tādu arī atveda uz slimnīcu.
Es pieļauju, ka nākamo sadaļu katrs no mums atceras nedaudz citādi. Iespējams, laikam ritot, šis tas no atmiņas ir pabalojis, bet kas cits kļuvis spilgtāks. Vārdu sakot, iespējams, ka tas gluži tā nebija.
Atbildīgais toksikologs septiskās reanimācijas nodaļā, kā atceros, bija topošais Rīgas mērs Jānis Birks. Man ir patiesas aizdomas, ka tolaik viņš pat nenojauta savu vēlāko atbildību valsts un tautas priekšā un neizpildīja visus priekšrakstus ārvalstu pilsoņu ārstēšanā. Lieta tāda, ka visvienkāršākā un lētākā metode, kā izvadīt no organisma alkoholu un klofelīnu, ir kuņģa skalošana. Šim nolūkam parasti izmanto resno zondi (apmēram 1 cm diametrā) un vienā paņēmienā 2–3 litrus ūdens. Astoņdesmito gadu beigās slimnīcas zāļu budžets bija daudz knapāks par pašreizējo, tādēļ taupīts tika it visur, un skalot ar ūdeni kuņģi ir resursus taupoša metode.
Jāteic, ka kuņģa skalošana nav nekāda patīkamā izklaide ne skalotājam, ne skalojamajam, jo tas otrais parasti cenšas novemt to pirmo. Parasti jau otrajā vai trešajā skalošanas reizē pacients ir tiktāl atžirdzis, ka sāk ārstēšanai pretoties. Tādēļ, vismaz tajos tālajos padomju laikos, lai pacientam pietiekami ātri un efektīvi palīdzētu un lai izvairītos no nevēlamas spēka pielikšanas, pacientu jau laikus mēdza piesiet ar halātu jostām, bet starp zobiem ielikt mutes pletēju, tā teikt– lai nonokož zondi un daļu nenorij.
Man grūti izteikties, vai šādu mūsdienās neakceptējamu metodi sava pacienta glābšanai toreiz izmantoja Jānis Birks – dežurēju citā reanimācijas sadaļā otrpus gaitenim. Tomēr skaidrs, ka vienīgā informācija par pacientu bija neglaimojoša – pārdzēries un tieši no ielasmeitas klēpja, bet ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka tur nebija nekā rasiska.
Pacients, kas sākumā bija visai rāms, pēc otrās vai trešās ūdens devas kuņģī kļuva skaidrs kā bāreņa asara. Viņam nepatika ne skalošana, ne tas, ka ir piesiets, bet visvairāk viņu satrauca mutes pletējs un resnā zonde. Viņš mēģināja protestēt, bet viņa protesti ar plaši atplestu muti un svešvalodā lāgā netika saprasti. Tad pacients pieteica karu, bet nākamais Rīgas mērs nesaprata briesmas valstij un ielēja pacienta kuņģī vēl divus litrus silta ūdens. Šajā mirklī cienījamais Sarkanā raga salu oficiālais pārstāvis, lidotājs, ģenerālis un viņa augstība vienlaikus, parādīja neticamu veiklību, atsaitējās no valgiem, izrāva zondi un mutes pletēju un metās bēgt.
Tajos tālajos astoņdesmitajos gados visi pacienti reanimācijas nodaļā gulēja pliki kā no mātes miesām nākuši, neatkarīgi no tā– vai viņi šādi pliki bija atvesti vai viņiem drēbes atņēma līdz nākamajai darbdienai. Mūsu stāsta Āfrikas varonis bija pliks atvests un pliks reanimācijas gultā guldīts, tāds pliks arī pieleca kājās un skrēja basām kājām kā Abebe Bikila.
Kā jau iepriekš minēju, Jānis Birks jaunībā bija tiešām labs sportists. Viņš metās bēglim pakaļ. Savukārt lidotājs un ģenerālis nāca no valsts, kurā gandrīz katrs skrien kā Huseins Bolts, turklāt bija jaunāks par ārstu. Tā viņi veica neticamu sprintu līdz koridora galam, bet bēglis aiz liftiem atrada trepes, uzskrēja otrajā stāvā un veica visu koridora garumu pretējā virzienā. Tur atkal bija trepes, mūsu mīlnieks, lidotājs un ģenerālis vienā personā metās atpakaļ lejā uz pirmo stāvu, un viņi vēlreiz veica visu koridora garumu no operācijas bloka līdz terapijas trepēm.
Pacienti un medicīnas personāls, kas šajā laikā atradās gaitenī, skatījās neticamā izrādē – pa priekšu skrien pliks garš afrikānis, bet aiz viņa labi noaudzis ārsts baltā virsvalkā. Viņi atkal uzskrēja otrajā stāvā, un tumsnējais skrējējs, izkliegdams visbriesmīgākos lāstus, turpināja, viņaprāt, cīņu par savu kailo dzīvību. Trešajā aplī visi pārējie reanimācijas ārsti centās uzspēlēt Kaļim-bam-bā. Tā ir tāda mana bērnības spēle, kad bērni sadodas izstieptās rokās, bet pretinieku komandas pārstāvis ieskrienas un mēģina kādā vietā šo ķēdi pārraut. Ja viņam tas izdodas, viņš uz savu komandu ved kādu no šīs virknes, ja neizdodas– viņš pats stājas šajā virknē.
Āfrikas viesis nolēma ārstu ķēdi veikt kā šķērsli 3000 metru kavēkļu skrējienā– ar augstu lēcienu, ārsti pašķīrās, un gan bēglis, gan cienījamais ārsts devās nākamajā aplī, bet viņam līdzi aiztrauca daži jaunākie kolēģi.
Vēsture vienmēr ir patiesības interpretācija. Daži mani kolēģi atceras, ka nākošajā aplī esot uzmetuši bēglim virsū segu. Mana atmiņa liecina, ka kādā mēs šo segu nostiepām šķērsām, un bēglis tajā ieskrēja, nogāzdams no kājām visus ķērājus.
Bēglis pieprasīja tikšanos ar savas valsts sūtni, kas, protams, rezidēja Maskavā. Pēc tam viņš rakstveidā kā savas valsts augstākā militārpersona pieteica karu un lika lietā savas šamaņa zināšanas, uzsūtot Rīgai slimības, badu un postu. Vēlākais Rīgas mērs rīkojās nesaudzīgi kā ar kara noziedznieku, piesienot karotāju pie dzelzs gultas ar halātu jostām un lietojot nomierinošu medikamentu injekcijas. Neatceros– vai viņš palīgā izsauca vēlākās ministres Inas Druvietes dzīvesdraugu Jāni, kurš parasti šādos gadījumos ieradās konsultēt pacientus kā Ātrās palīdzības psihiatrs.
Projām pacientu no slimnīcas laist nebija iespējams, jo bija sestdienas vakars, pacients bija pliks, bet neviens draugs no institūta nebija atrodams. Viņš palika slimnīcā līdz pirmdienai, tiesa, jau svētdien kļuva pielaidīgs savā militārajā nostājā, piedāvāja pamieru. Bet pirmdienas rītā, kad zāles un alkohols pilnībā bija atstājis muskuļotā karavīra augumu, viņš izrādījās komunikabls, inteliģents un adekvāts, uzvilka cita sava kolēģa sagādātās drēbes, kas bija gan par īsu, gan par šauru, un devās tālāk apgūt savai valstij tik svarīgās militārās zināšanas.
Kaut manos pierakstos ilgi bija saglabājies šī sportiskā ģenerāļa vārds, to atrast vairs nespēju. Sarkanā raga salās notikuši apvērsumi, revolūcijas un vēlēšanas, par mūsu varoņa tālākajām gaitām man nav nekādas informācijas. Toties joprojām ministrijas sapulcēs, klīniku atvēršanu lentīšu griešanās, konferencēs un citos lustīgos pasākumos regulāri ar prieku satieku savu tālaika reanimācijas nodaļas kolēģi.
Daudz laimes dzimšanas dienā, Jāni Birk!
Sēlijā, Viesītē, 1896. gada 17. janvārī dzimis ievērojamais ārsts profesors Pauls Stradiņš, un šogad mēs atzīmējam viņa simt divdesmito dzimšanas dienu.
