Trīs cilvēku dzīvības izdzisa pamatā pašu vecāku vainas dēļ, ja nespēj iztikt bez narkotikām. Tomēr Latvijas šausmu stāsts ir 2000 reižu lielāks, jo mūsu valstī ik gadu mirst, lasi – tiek nonāvēti – vairāk par 6000 pilsoņu, kuriem vajadzētu būt mūsu vidū, nevis atdusēties kapu kalniņā.

Šis drausmīgi šausminošais skaitlis (6200 dalot ar 54 ir 125) man nedod mieru ne dienā, ne naktī jau ilgāku laiku, esmu centies uzrunāt vadošos masu medijus, lai izteiktu savu redzējumu, kāpēc ik dienas atvadāmies no 17 dzīvot spējīgiem cilvēkiem un gadā to ir 6205 un, kas darāms, lai tā neturpinātos. Mana 40 gadus ilgā ārsta prakse ir piedzīvojusi normālu līdzcilvēku ārstēšanas laiku un, diemžēl, biju notikumu centrā, kad loģiski organizētā medicīnas aprūpe sabruka kā kāršu namiņš.

2008. gadā strādāju gan Rīgas 1., gan Austrumu slimnīcā. Ja 1.slimnīcā mēs trīs ķirurgi apkalpojām 40 līdz 50 vājniekus, veicot četras, piecas un pat vairāk operācijas dežūras laikā, tad Austrumu slimnīcā četri ķirurgi dežūras laikā – 15 līdz 20 slimos, no kuriem tikai dažus operējām. Austrumu slimnīcas 60 vietīgas nodaļas bija noslogotas tikai pa pusei.

Bet, neskatoties uz perfektu 1.slimnīcas darbu un izciliem speciālistiem, klīnika tika likvidēta (kur pacients no uzņemšanas nodaļas līdz operācijas zālei vai palātai nokļuva apmēram stundas laikā).

Un, kā ir šodien, kad slimnīcas netika likvidētas Rīgā? Mūsu vadošajās klīnikās vājinieki uzņemšanā pavada 10 reižu ilgāku laiku un, kur ne vienam vien “izdodas” sagaidīt pat savu pēdējo stundiņu šai zemē, jo gadās arī, ka par atvesto vispār tiek aizmirsts (kā piemēram notika ar kādas populāras mākslinieces mammu,lai gan nelaiķe pati bija ārsts).

Arī es būtu tāda paša iemesla dēļ zaudējis sev tuvu cilvēku, ja man nebūtu kursa biedrs, ar kura palīdzību viss beidzās bez letāla iznākuma. Šīs garās stundas un lielā birokrātija ar milzīgiem papīru kalniem ir viens no nevajadzīgas mirstības iemesliem.

Tomēr lielākais ļaunums ir noziedzīgi nepārdomātā reformā novirzīt pacientus uz divām lielajām slimnīcām un, likvidējot daudzas labi funkcionējošas lokālās slimnīcas, līdzi noņemot no trases daudzus izcilus, universālus kadrus.

Kad vadīju ķirurģisko nodaļu Siguldā, tiem pašiem izmeklējumiem, ko dara 9 stundas citās slimnīcās, mūsu personālam pietika ar pusstundu un ne vairāk.

Un kur nu vēl garie, simtiem kilometrus neekonomiskie un ne reizi vien nevajadzīgie ātrās palīdzības pārvadājumi, kad ceļā uz tālo stacionāru mirst dzemdētājas kopā ar vēl nedzimušo bērniņu. Un nedrīkst ignorēt faktu, ka lielo slimnīcu dežūrārstu pārslodze var likt pieņemt vēlamo par esošo, kā rezultātā rodas gan nelielas, gan nereti pat fatālas diagnožu kļūdas. Lai arī savu ārsta praksi esmu beidzis pirms pieciem gadiem, reta ir diena, kad sabiedriskā kārtā kāds nebūtu jāuzklausa un jādzird daudz bēdīgu stāstu un jācenšas savu iespēju robežās palīdzēt.

Ko darīt?

Dzirdu tikai to, ka trūkst nauda un bez daudz lielāka finansējuma nekas nesanāks. Tās ir atrunas. Medicīna ir arī māksla, taču – kur liela nauda, tur māksla beidzas. Jau šodien nauda ir tikpat, cik pirms krīzes 2008. gadā un tad 17 dzīvot spējīgi slimnieki dienā nemira.

Pirmā un lielākā bēda ir neizdevusies reforma. Šodien populārs vārds ir restarts un ar tā palīdzību jāatgriežas pie 2008. gada veselības aprūpes modeļa, tas nozīmē pilnā apjomā atjaunot 1.slimnīcas darbību, tāpat jāļauj strādāt visām lokālajām slimnīcām. Neatliekamajam dienestam nebija nekādas vainas, tikai no mūsdienām jāsaglabā kopējā sakaru un vadības sistēma. Par aparatūras un kadru trūkumu nav pamata žēloties, jo jau tagad par naudu izrādās, ka viss, viss ir pieejams.

Otra problēma – jāuzlabo ārsta un pacienta attiecības, kuras uzlabosies realizējot minēto restartu, jo pacientu plūsma tiks pareizi koordinēta. Ārsts varētu ilgāku laiku veltīt kontaktam ar cilvēku – izmeklējot katru pacientu no galvas līdz papēžiem, (ad capite ad calcem, kas šodien jauno tehnoloģiju dēļ ir piemirsts paņēmiens).

Viens no daudzajiem piemēriem, kurš pierāda, ka mūsdienu tehnoloģijas nav visu varošas – mans paziņa smagā stāvoklī nokļūst vienā no mūsu klīnikām, pēc 9 stundu ilgas un rūpīgas izmeklēšanas jādodas mājup (jo nav brīvu gultu), bet bez diagnozes, lai ārstējas pie ģimenes ārsta un tas nosakot vainu. Bet, atbraucis mājā, paziņa pats konstatē sev rozi. Jāpiekrīt vienam izcilam mūsu ķirurgam – viens pieredzējis ķirurgs ir vērtīgāks par pieciem kompjūteriem. Esmu strādājis gan klīnikās, gan lokālajās slimnīcās un jāsecina, ka sniedzot neatliekamo palīdzību, klīnikas ārsts veic vairāk reižu lielāku darba apjomu par perifērijas kolēģi, no tādas nepareizas darba slodžu sadales cieš ne vien ārsti, bet arī slimnieki.

Tāpēc slimnieku plūsma no metropoles ir jāpagriež atpakaļgaitā uz perifēriju. Mana pieredze Siguldā un Jūrmalā novedusi pie secinājuma, ka racionāli un pareizi organizējot darbu, ar nelielu personāla sastāvu, var padarīt lielus darbus, piemēram, ķirurgam operējot asistē ginekologs un otrādi utt.

Latvijas medicīnā ir mežonīgi daudz neizmantotu iespēju, lai ar esošām finansēm un mūsu kuplo mediķu saimi ik gadu nenonāvētu 6200 Latvijas iedzīvotājus. Kāpēc mēs to pieļaujam. Dr. I.Vārpa saka, ja cilvēks saprot, ka situācija nav pieņemama, bet neko nedara, viņš uzvedas kā trīsgadīgs bērns… vai jāpiekrīt Pēterim Kļavam, ka lielākā daļa no mums ir nedomājošas amēbas, kam būtiska vien fiziska eksistence un savu iegribu piepildīšana.

Man pat liekas, ka mēs jau velkam uz kanibālu pusi, jo mēs pieļaujam tik drausmīgu – 6200 cilvēku nonāvēšanu. Šī situācija ir nekavējoši jāglābj, iesaistoties ikvienam sabiedrības loceklim no sētnieka līdz valsts prezidentam un par galvenajiem karognesējiem šai neatliekamajā akcijā vajadzētu būt mūsu lielajai žurnālistu armijai.

p.s. arī Talsu traģēdija pirms 19 gadiem notika tikai tāpēc, ka laukumā stāvošais amēbveidigais pūlis nesaprata, kas notiek.