Draudzīga atbilde man nezināmajam PIETIEK lasītājam, kurš čakli apraksta profesoru Dzintaru Mozgi un mani

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
15.08.2016.

Kopš mans draugs Guntis Belēvičs atstājis veselības ministra posteni, veselības nozares publiskajā telpā valdīja zināma garlaicība. No rīta nevajadzēja satrauktam skatīt „Rīta panorāmu” – ko nu noņems, kam nu sados, kam naudu klāt, kam nost. Nav neviena, kas atņem valsts apmaksātu pakalpojumu ikvienam, kas jebkad bijis pie privātārsta, nav neviena, kas pārsadala kvotas tā, lai slimniekiem vajadzētu no 6.00 rītā pie slimnīcas drūzmēties. Ar Gunta Belēviča aiziešanu pelnītā atpūtā esmu pazaudējis savu literāro varoni.

Toties pēdējās nedēļās man nācies daudz lasīt par profesoru Dzintaru Mozgi. Interneta rakstu darbiem ir viens rokraksts, mērķis – nomelnošana. Autors nav pārlieku drosmīgs, ar savu vārdu neparakstās, lieto pseidonīmu – „Pietiek” lasītājs. Bet savos daiļdarbos piemin mani.

Šoreiz man nezināmais autors lietojis šādu frāzi: „ Mozgis bija kā “nodeva” Apinim, bet kas tad tagad tiks piedāvāts? Apinis solījis atrast “piemērotus” kandidātus valdēm, bet dīvaini – kāpēc pats savulaik atteicies no legālas iespējas piedalīties konkursa komisijā, bet tagad aktīvi pilda personāla atlases funkcijas.”

Šajā frāzē cienījamais autors ir ielaidis trīs neprecizitātes vai melus, bet tas lai paliek uz rakstītāja sirdsapziņas. Problēma nav šis autors, problēma ir Stradiņa slimnīca. Nav ko slēpt – veselības ministre Anda Čakša mani aicināja piedalīties konkursā uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietu, bet man pirms tam bija izdevība iepazīties ar slimnīcas dokumentāciju.

Man radās iespaids, ka pēc trīsvienības – Belēviča, Štāles un Štāla slimnīca ir tiktāl sagrauta, ka kādam agri vai vēlu kādam būs jāsēž, domājams, cietumā vai vismaz uz tiesas soliem. Iespējams, vēl dažus gadus atpakaļ šādu izaicinājumu būtu pieņēmis, bet šoreiz laipni atteicu. Viens no atteikuma iemesliem, protams, bija arī fakts, ka nekādas draudzīgās attiecības man ar ministri nav.

Cik man zināms, līdzīgi man no goda strādāt šīs slimnīcas vadībā atteicās arī profesors Andrejs Ērglis, profesors Pēteris Stradiņš un citi godājami kolēģi, tiesa, šie kolēģi savu atteikumu pauda pieklājīgākā formā.

Savu viedokli par slimnīcas menedžmentu, uzņemšanu, slimnieku loģistiku, intrahospitālo infekciju un citām problēmām es neslēpu arī savam kolēģim, Ārstu biedrības valdes loceklim, profesoram Dzintaram Mozgim, kurš arī negrasījās savus dokumentus konkursam iesniegt, bet pēdējā vakarā tika pārliecināts. Iespējams, ministre profesoru pārliecināja ar skaidrojumu, ka slimnīca nebūtu jāvada cilvēkiem pilnīgi bez zināšanām un spējām kā Belēviča laikos.

Iesniedzot dokumentus uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu, profesoram Mozgim bija ko zaudēt – viņš šobrīd ir Slimību kontroles un profilakses centra direktora vietnieks, profesors RSU, pie kam lasa lekcijas un nodarbības vada ne tikai latviešu, bet arī ārvalstu studentiem, maģistrantiem un doktorantiem. Viņš brīvi pārvalda trīs svešvalodas (tas nozīmē – sagatavo ES dokumentus). Viņš pārstāv Latviju Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra administratīvās valdes alternātā (ECDC), Eiropas Tālākizglītības maģistratūras programmā lietišķajā epidemioloģijā (EPIET), Eiropas narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra administratīvajā valdē, Eiropas alkoholisma apkarošanas padomē.

Turklāt viņš ir nacionālais koordinators traumatisma un vardarbības profilaksē, redaktoru padomes loceklis Eiropas infekcijas slimību žurnālā un citās Eiropas struktūrās. Jāteic – gandrīz visās šajās Eiropas struktūrās viņš ievēlēts vadošos amatos kā speciālists, labs valodu pratējs un cilvēks ar teicamu reputāciju. Patiesībā Latvijai šobrīd nav neviena šāda līmeņa sabiedrības veselības speciālista, kas spēj ieņemt vadošas pozīcijas Eiropas koordinācijas centros, nevis piedalīties un atzīmēties.

Te nu man jāpaskaidro tas, kas apzināti tiek samelots un pārspīlēts nomelnojošajos rakstos par profesoru Dzintaru Mozgi. Viņu tiešām sodījis KNAB par to, ka viņš par sanitāru operāciju zālē uz minimālo algu savulaik bija pieņēmis savu dēlu – 5. kursa medicīnas studentu, kurš šajā operāciju zālē centās ne tikai mazgāt grīdu, bet arī atrast iespēju asistēt pieredzējušajiem ķirurgiem. Un sods bija piespriests par to, ka rīkojums par dēla algu nebija izdalīts no citiem algu saņēmējiem, bet kopējais slimnīcas darbinieku algu saraksts bija no paša Mozga parakstīts.

Tas bija laikā, kad Mozgis vadīja Bērnu slimnīcu – un šajā bērnu slimnīcā tika uzbūvēts multifunkcionālais korpuss un ārstu māja un slimnīcas budžets bija pozitīvs. Es necentīšos atbildēt uz visu to, kas sarakstīts par profesora Mozga privāto dzīvi – sauksim to „manipulācijas ar puspatiesībām”.

Man nezināmais „Pietiek” lasītājs savu ir panācis – profesors Dzintars Mozgis savu kandidatūru ir atsaucis. Jādomā, ka vēstuļu rakstītājs ir saistīts ar medicīnas biznesu vai celtniecību – viņš visiem spēkiem cenšas nepieļaut profesora Mozga nonākšanu amatā, jo profesionāls un principiāls slimnīcas vadītājs varētu kādu blēdību atklāt un nogriezt.

Šķiet, ka „Pietiek” lasītājs apzināti maldina sabiedrību, uzdodoties par kolēģa, neiroķirurga Renāra Putniņa aizstāvi. (No nepārbaudītas informācijas man ir tapis zināms, ka nākamais kandidāts pēc profesora Dzintara Mozga ir tieši Renārs Putniņš, kurš ir arī „pirmais aiz svītras” Saeimas deputātu kandidāts no „Vienotības” saraksta. Visai grūti noticēt, ka ZZS šobrīd amatos cels savas draudzīgās koalīcijas partijas pārstāvi).

Skaidrs, ka Stradiņa slimnīcai jauna valde vajadzīga vairāk nekā jebkad. Galvenā problēma – jaunuzceltais Stradiņa slimnīcas korpuss ir daudzstāvu garāža un viesnīca (tieši tā speciālā Saeimas komisijas sēdē šo jaunbūvi dēvēja Romualds Ražuks un citi deputāti, kam ir bijusi iespēja jaunceltnē pabūt), bet šajā jaunceļamajā korpusā nav paredzēta uzņemšanas nodaļa, reanimācija, kardioloģija, operāciju zāles.

Šo slimnīcas celtniecību ir akceptējuši un virzījuši valdes locekļi (izpildot politiķu spiedienu), kas nav bijuši veselības organizācijas speciālisti. Iespējami ātri slimnīcas vadība jānodod pieredzējušam speciālistam, lai iespēju robežās vēl varētu visu vērst par labu. Iespējams, ka iespējams vismaz daļu pārprojektēt un jaunajā korpusā uzņemšanas nodaļu tomēr izvietot.

Šobrīd Stradiņa slimnīcas vadība nodarbojas ar celtniecību, nevis slimnieku ārstēšanas un aprūpes organizēšanu. Vienīgā iespēja slimnīcas celtniecību turpināt, neietekmējot ārstniecības procesu un kvalitāti slimnīcā, ir slimnīcas celtniecības un ārstniecības procesa strikta nodalīšana, proti – visu būvniecību uzticot VAS Valsts nekustamie īpašumi.

Realizējot un vadot liela mēroga attīstības un būvniecības projektus, valsts iestādes un kapitālsabiedrības (t.sk. Stradiņa KUS) veic sev neraksturīgas funkcijas. Nepietiekamās būvniecības procesu pieredzes dēļ tiek pieļautas būtiskas projektu plānošanas un īstenošanas kļūdas. VAS Valsts nekustamie īpašumi ir ir speciāli veidota kapitālsabiedrība nekustamo īpašumu pārvaldīšanai – šai struktūrai nekustamo īpašumu attīstīšana, būvniecība un apsaimniekošana ir pamatdarbība.

Slimnīcas uzdevums ir ārstēt pacientus. Mīlēt un cienīt pacientus. Iekārtot uzņemšanu (neatliekamās palīdzības nodaļu) tā, lai tā neapdraud pacientu veselību un ir cieņpilna. Es šeit nerakstīšu par multirezistento Baumaņa baktērijas celmu, kas ir pati nopietnākā Stradiņa slimnīcas problēma, daudz lielāka par nesaimniecisku fiskālo vadību un pārmērīgu administratīvo aparātu.