Investēt vēl 10 miljonus eiro šādas E-veselības sistēmas otrajā kārtā ir teju noziedzīgi

Jānis Kollis
Nu jau kā nedēļu e-veselība ir obligāta visiem, tāpēc mēģināšu īsumā izklāstīt, par ko vispār ir runa, kad mēs operējam ar jēdzienu e-veselība, un kāda aina paveras, lūkojoties nākotnē.

Jēga.

Tas, kas šodien tiek pasniegts kā e-veselība (turpmāk tekstā saukšu to vienkārši par sistēmu), patiesībā ir labi vien, ja 30% no tā, kas būtu bijis jāizdara, lai arī es to varētu saukt par pilnvērtīgu e-veselību (sistēmu).

Patlaban ir izstrādāts pats sistēmas karkass un divi vidējas vai pat vidēji zemas sarežģītības moduļi – receptes un darbnespējas lapas.

Bet, lai šo sistēmu vispār varētu sākt saukt par e-veselību, tajā būtu jāuzkrāj visas vai vismaz visas valsts līdzfinansētās manipulācijas. Ideālā variantā, protams, visas manipulācijas, kā arī uzstādītās diagnozes, lai pacientam veidotos pilna slimības vēsture.

Būtībā pilnvērtīgai e-veselības sistēmai būtu jāturas uz trim vaļiem – pacienti, diagnozes, manipulācijas (plus piekļuves tiesību kontrole). Viss pārējais ir papildu moduļi, kurus var pievienot pēc vajadzības.

Dati par pacientu ir pašsaprotama sastāvdaļa. Diagnozes ir jāuzkrāj, jo tā veidojas slimības vēsture, un, balstoties uz diagnozēm, tiek nozīmētas manipulācijas. Manipulācijas ir jāuzkrāj, jo tām piemīt tāda īpašība kā izmaksas. Uzkrājot informāciju par manipulācijām, mēs iegūstam pilnu finanšu plūsmas atsekojamību.

Piekļuve ir e-veselības sarežģītākā daļa, jo pacientu ārstniecības dati ir ļoti sensitīva informācija, un ir ļoti uzmanīgi jābūvē sistēma, lai ar konkrēto ārstniecības epizodi nesaistīts personāls nejauši nevarētu piekļūt sensitīvai informācijai, kas uz to neattiecas.

Grūti būtu apšaubīt tēzi, ka jēga tērēt līdzekļus kaut kā izveidei ir tikai tad, ja ieguvumi no izveidotā produkta atsver tēriņus, tāpēc būtu jāsaprot, kas būtu galvenie ieguvēji no pilnvērtīgas e-veselības sistēmas.

1. Pacienti.

Pacientam un arī ārstam būtu pieejama slimības vēsture, un nebūtu jāstaipa apkārt pacientu kartīte. Pacients varētu vienmēr apskatīties, kas un kur ar viņu ir darīts un cik tas ir izmaksājis. Formalitāšu kārtošana varētu notikt attālināti.

2. Ārsti un farmaceiti.

Kā veselības aprūpes personas ārsti ir ieinteresēti saņemt par pacientu iespējami plašāku informāciju, kas var attiekties uz ārstēšanas lēmumu pieņemšanu. Ja ģimenes ārstu gadījumā šāda problēma nepastāv, jo pacientu papīra kartītes glabājas tieši pie viņiem, tad pacientam, nokļūstot slimnīcā vai pie speciālista, šī informācija būtu ļoti noderīga. Tas ļautu ne vien ietaupīt uz izmeklējumiem, kuri nemaz nebūtu jāveic, bet arī vienkārši ļautu ārstam raitāk un pamatotāk pieņemt lēmumus par ārstēšanas gaitu.

3. Valsts.

Šī ir visbūtiskākā sadaļa, ko ministrijās vai nu nesaprot, vai vienkārši neņem vērā. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka valsts no šādas sistēmas tiešus labumus negūst, taču tā nav. Ja sistēma uzkrāj visas veiktās manipulācijas, var veikt lielisku līdzekļu izlietojuma analīzi. Proti, jebkura ārstēšana būtu izsekojama no sākuma līdz beigām, tāpat arī jebkurai veiktajai manipulācijai vienmēr pretī parādītos pacients. Šādas sistēmas esamība ļoti apgrūtinātu fiktīvu manipulāciju uzrakstīšanu uz papīra, ko patlaban ir ļoti grūti izkontrolēt.

Tāpat ietaupījums rastos, izvērtējot nepieciešamo tehnisko nodrošinājumu, piemēram, pirms iegādāties jaunu datortomogrāfu “lauku” slimnīcai, pārliecināties par tā reālo noslodzi un citu tuvāko līdzīgu iekārtu noslodzi.

Šāda pilna manipulāciju uzskaite un attiecīgi pieejamās finanšu analīzes ir neatsverams instruments brīdim, kad kāds tomēr nolems veselības sistēmu reformēt pēc būtības.

Esošā sistēma.

Kā jau sākumā minēju, tas, kas ir izstrādāts patlaban, pat ne tuvu nelīdzinās tam, ko varētu saukt par pilnvērtīgu sistēmu, un, neskatoties uz to, problēmu ir daudz vairāk, nekā tas būtu sagaidāms no jaunas sistēmas. Es lieliski saprotu, ka ir tā saucamās “bērnu slimības”, kuras tad arī pirmā mēneša laikā tiek izķertas, taču šeit rādās, ka problēma ir pašā sistēmas arhitektūrā, kura nespēj nodrošināt pietiekami raitu procesu norisi.

Janvāra pirmā darbadiena sākās ar to, ka sistēma nespēja tikt galā ar noslodzi. Un problēmas bija ne vien portāla lietotājiem, bet pat komerciālo risinājumu (turpmāk saukšu par lokāliem risinājumiem) lietotājiem. Atrunas esmu lasījis vairākas, sākot no tā, ka sistēmu nebija iespējams notestēt personu datu aizsardzības prasību dēļ (kas īsti neiztur kritiku), beidzot ar tādu farsu kā Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāves teikto – “nebijām gaidījuši tik lielu slodzi”.

Jau sistēmas testēšanas laikā ārsti dalījās divās grupās: vieni, kuri lieto kādu lokālu risinājumu, otri, kuri visu darīja caur e-veselības portālu. Lokālo risinājumu lietotāji teica, ka viss ir kārtībā, turpretim portāla lietotāji bija ārkārtīgi sašutuši par sistēmas lēndarbību.

Galvenā lokālo risinājumu atšķirība no portāla lietošanas, ja neskaita to, ka tie ir maksas, ir tāda, ka lokālie risinājumi visu iespējamo informāciju, kuru tie var paņemt pie sevis, arī glabā pie sevis un ar serveri sazinās tik reti, cik vien tas iespējams. Piemēram, brīdī, kad ārsts mēģina izrakstīt recepti un zāļu lodziņā ieklabina pirmos burtus, portāla sistēma vēršas pie servera un tas atlasa visus kritērijam atbilstošos medikamentus.

Lokālā sistēma strādā citādāk. Tā jau iepriekš visus šos medikamentus (tāpat kā citus klasifikatorus, piemēram, diagnozes, manipulācijas, ģimenes ārstam piesaistīto pacientu datu utt.) ir noglabājusi pie sevis un meklēšanu veic uz sava datora. Līdz ar ko lokālā sistēma sazinās ar serveri vien tad, kad sagatavotā recepte ir jānosūta saglabāšanai, vai arī naktīs (tad servera noslodze ir neliela), lai atsvaidzinātu vispārīgo informāciju.

Pēc NVD sniegtajām ziņām pirmajā dienā tika aizpildīti 18 tūkstoši recepšu. Zinot, ka prognoze 2018. gadam ir aptuveni 12 miljoni recepšu, no kurām aptuveni 40% ir īpašās receptes ar kompensējamajiem medikamentiem un 60% parastās receptes, nav grūti aprēķināt, ka, pat ja ievadītu tikai īpašās receptes (tas ir minimums, ko prasa normatīvie akti), gadā būtu jātiek galā ar 4,8 miljoniem, mēnesī ar 400 tūkstošiem un vidēji darba dienā ar aptuveni 20 tūkstošiem recepšu. Taču, ja jāievada ir visas receptes, tad sistēmai dienā vajadzētu spēt izprocesēt 50 tūkstošus recepšu. Bez visa tā sistēmai ir jāatvēl arī resurss darbnespējas lapu ievadei un portāla pacientu apkalpošanai.

Kā redzams, 18 tūkstoši no 20 tūkstošiem nav nemaz tik tālu, un gan jau ar laiku izmocīs arī 50 tūkstošus, bet tas faktiski nozīmēs, ka sistēma strādās tuvu pie savas veiktspējas maksimuma un ka nekam citam tur īsti resursa neatliks. Tieši tāpēc es uzskatu, ka šī sistēma pēc būtības ir jāaizmirst un jāsāk būvēt jauna, ja patiešām ir vēlme reiz redzēt pilnvērtīgu e-veselību.

No NVD datiem arī zināms, ka aptuveni 2/3 ārstu lieto lokālos risinājumus, bet 1/3 – portālu, un manas tīri intuitīvās aplēses rāda, ka tieši šī 1/3 ārstu, kuri lieto portālu, arī noslogo sistēmu par saviem 80%. Tas izskaidrojams ar to, ka, lai caur portālu izrakstītu recepti, datoram daudzkārt jāsazinās ar serveri, pieprasot no tā dažādu informāciju, savukārt lokālas sistēmas ar serveri sazinās vien datu noglabāšanai un likumsakarīgi arī mazāk noslogo serveri. Brīdī, kad arī šī 1/3 ārstu sapratīs, ka ar portālu nav “aršana”, tad arī tiks atslogots servera resurss, un sistēma pati kļūs ātrdarbīgāka. Tā ka par laimi vai drīzāk pat par nelaimi šī sistēma kļūs lietojamāka un tai neiestāsies “dabīga nāve”.

Savukārt, ja mēs runājam par nākotni, tad tajā brīdī, kad sistēmai būs jāsāk uzkrāt visas veiktās manipulācijas, tā vienkārši netiks galā, jo katra redzes pārbaude vai asins nodošana laboratorijā arī ir manipulācija, teju viss, ko dara ārsts, ir manipulācija, un tās būtu jāuzskaita, lai varētu izsekot finansējuma izlietojumam. Un tad jau runa būs vairs nevis tikai par ģimenes ārstiem, bet gan par visu Latvijas medicīnas personālu veiktajām aktivitātēm.

Protams, tehniski pastāv arī daudzi citi risinājumi, tostarp tāds, ka manipulācijas tiks glabātas citā bāzē un faktiski tiks izveidota vēl viena sistēma, kurai būs kopīga lietotāja saskarne, taču apakšā reāli darbosies divas paralēlas sistēmas, no kurām viena atbildēs par receptēm, bet otra nodarbosies ar ārstēšanas procesa uzskaiti, taču šāds risinājums ir ļoti nevēlams, vēl jo vairāk tāpēc, ka datu apjomi nav tik milzīgi, lai tos nevarētu uzglabāt vienuviet.

Ļoti iespējams es rupji kļūdos, bet tad es gribētu dzirdēt argumentētu un no tehniskā viedokļa detalizētu skaidrojumu, kāpēc sistēma strādāja tik ārkārtīgi lēni, pat testa periodā, kad pieslēgušies bija nesalīdzināmi mazāk ārstu.

Finanses.

Deviņu gadu laikā projektā ir ieguldīti 14,5 miljoni eiro, un 11,3 miljoni no tiem ir Eiropas līdzfinansējums. Un skumjākais šajā stāstā nav pat finansējuma apjoms, bet gan fakts, ka tieši draudu, ka valstij būs jāatmaksā Eiropas līdzfinansējums, ja projekts netiks atzīts par sekmīgu, iespaidā tiek darīts viss, lai esošo sistēmu (recepšu un darbnespējas moduļus) nosauktu par gatavu e-veselību un, neskatoties uz būtiskām nepilnībām, piespiestu to lietot visus.

Piekrītu, ka šādi ir saglābti 11,3 miljoni, un daudzi var uzelpot, jo atkritīs sadaļa, premjera Kučinska vārdiem sakot, “ja valstij būs jāatmaksā Eiropas Savienības fondu finansējums 11,3 miljonu eiro apmērā, valdība viennozīmīgi meklēs vainīgos”. Taču investēt vēl 10 miljonus šādas sistēmas otrajā kārtā ir teju noziedzīgi, jo pilnīgi nekas neliecina, ka ar tiem pašiem pasūtītājiem un izstrādātājiem varētu sanākt kaut kas jēdzīgāks, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau esošie divi moduļi, kuri nebūt nav tie sarežģītākie, spēj pilnībā izsmelt servera resursus.

Labi saprotot, ka neviens un nekad neatzīs, ka esošā sistēma ir “brāķis”, daudz prātīgāk būtu nevis izstrādāt otro kārtu kā otro kārtu, bet otrās kārtas aizsegā uzbūvēt jaunu sistēmu.

Un visbeidzot arī par kvantitāti. Nezinu, cik no tiem 14,3 miljoniem ir aizgājis tieši sistēmas programmēšanai, bet pat ar visa karkasa izstrādi šo divu moduļu izstrādei nekādi nevajadzētu pārsniegt 2 miljonus eiro, nu, labi, maksimums 3 miljonus, un tas jau ir gana dāsni. Un tas ir izdarāms gada, maksimums, pusotra laikā.

Noteikti atradīsies arī gana daudzi, kuri iebildīs, sakot, ka arī šī summa ir par lielu, taču ir jāsaprot, ka e-veselības sistēmā ir arī gana sarežģītas lietas, piemēram, lietotāju tiesību kontrole, jo ne visiem ārstiem viss ir jāredz un ne visās atskaitēs visam ir jābūt iekļautam. Un, lai nodrošinātu vienlaicīgi ātru un gana fleksiblu piekļuves tiesību kontroli, tam nepieciešama ļoti pārdomāta sistēmas arhitektūra, un speciālistus, kas ar šāda līmeņa uzdevumu spēj adekvāti tikt galā par 2000 eiro „uz rokas”, atrast ir nereāli.

Arī pašam ir gadījies pieļaut rupjas projektēšanas kļūdas, kas ir izmaksājušas ļoti daudz lieku darba stundu. Tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka pie arhitektūras izstrādes ir jābūt pietiekami pieredzējušam speciālistam, īpaši, ja runa ir par tik apjomīgu projektu.

Rezumējot.

Visā šajā sāgā iezīmējās vairākas problēmas.

1. Kompetences trūkums pasūtītāja pusē. Pasūtītāja nespēja gana precīzi formulēt ne tikai veicamo darbu, bet arī kvalitātes kritērijus, kaut vai sākot no noslodzes un ātruma kritērijiem.

2. Nepareizi vai neveiksmīgi veidotie konkursi, kuri sava rezultāta un iztērēto līdzekļu dēļ ne tikai rada vietu aizdomām par “savējo” iesaisti, bet arī rezultējas vairāku uzņēmumu iesaistē, kur katrs no tiem saka, ka viņa programmētā sadaļa strādā lieliski, bet kopējais rezultāts ir nepieņemams.

3. Nevēlme atzīt, ka rezultāts pēc būtības ir “brāķis”, jo tādā veidā var tikt pazaudēts Eiropas līdzfinansējums. Taču tiek piemirsts, ka katrs gads, kurā valstij būs pieejama detalizēta finansējuma izlietojuma analīze, var ietaupīt daudz lielāku summu, un ietaupīt nevis vienreiz, bet katru gadu.

Te gan uzreiz vietā ir atruna – es pats personīgi uzskatu, ka sistēmu vajadzēja mēģināt palaist, nevis marinēt vēl un vēl un tad saskarties ar tieši tām pašām problēmām, kas ir tagad.

4. Pret pilnvērtīgu e-veselību ir arī spiediens no pašas medicīnas sistēmas puses. Ja es runāju par nelietderīgi iztērētiem miljoniem, kurus pēc pilnvērtīgas sistēmas ieviešanas varētu ietaupīt, ir jāsaprot, ka ir arī otra puse – šie miljoni patlaban jau arī netiek dedzināti krāsnī, kāds šo finansējumu saņem un pēc tam nesaņems.

Ļoti jau nu gribētos cerēt, ka e-veselības otrās kārtas aizsegā tiks radīta jauna sistēma, taču mana reālistiskā daba liek teikt: “Cerība ir, ticības nav.”

Pārpublicēts no Facebook.