Ko tas nozīmē praktiski – vai patiešām ārsti, medmāsas, sanitāri saņems būtisku algas pielikumu? Vai tas uzlabos veselības aprūpes sistēmas rādītājus?

Darba samaksa nav tikai valsts budžeta jautājums – vispirms tas ir sistēmiskas, pareizi organizētas atalgojuma sistēmas izveides jautājums. Šobrīd darba samaksas sistēma tikai prasa līdzekļus. Publiski runā tikai par to trūkumu. Tai pašā laikā veselības budžeta sakarā nav bijis diskusijas par to, cik efektīvi un lietderīgi šie līdzekļi tiek tērēti. Vēl vairāk – cik efektīvi ir veidota sistēma, kura izmanto valsts budžeta līdzekļus?

Vēlos paskaidrot, kas nosaka un kā ir konstruēta veselības aprūpes darbinieku darba samaksa. No Veselības ministrijas publiskās komunikācijas izriet, ka valsts, sākot no 2018. gada 1. janvāra, ārstiem maksās 1125 eiro pašreizējo 859 eiro vietā, medmāsām – 675 eiro pašreizējo 537 eiro vietā utt.

Darba samaksas konstrukcija ir sarežģītāka – valsts nosaka tikai zemāko mēnešalgu – algu, par kādu zemāku nedrīkst maksāt. Savukārt pašas ārstniecības iestādes, precīzāk, valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrības – tie ir uzņēmumi – ir aicinātas veidot savu vienoto atlīdzības sistēmu, kura sastāv no piemaksām, sociālajām garantijām. Tieši pašā darba samaksas sistēmas pamatā ir ielikta arī pamatproblēma – valsts noteic tikai zemāko mēnešalgu, samaksu par darba laiku darbavietā, bet nenosaka jelkādas prasības vai darba apjomu.

Darba samaksas sistēma, katra pacienta un sabiedrības veselības rādītāji ir divas nošķirtas pasaules. Vienīgais kopīgais – uzņēmums (slimnīca, ambulance, ārsta prakse), kas izmaksā šo atlīdzību.

Problēma ir tajā, ka nepastāv efektīva darba samaksas sistēma, kura vērsta, lai sekmētu darba ražību, proti, slimnieku ārstēšanu un izārstēšanu, – tā vietā izveidotā sistēma, proti, MK noteiktās minimālās mēnešalgas un uzņēmumu atalgojuma sistēma ir personāla (ārstu, medmāsu) un visu veselības aprūpes sistēmu degradējoša.

Vēl pirms neilga laika uzņēmumi (slimnīcas) bija aicināti ieviest vienotus atlīdzības sistēmas principus. Ņemsim vienu no valsts kapitālsabiedrībām – Universitātes slimnīcas atlīdzības sistēmu, tās noteikšanas un veidošanas kritērijus.

Mēnešalgas diapazons amata pamatfunkcijai “ārstniecība” ir robežās no 455 līdz 3000 eiro. Būtiski piebilst – tā ir bruto alga, nevis izmaksājamā summa. Taču te jārēķina klāt piemaksas – tādas kopumā ir iespējamas 19 (!), kas šo augšējo robežu paceļ vēl ievērojami augstāk. Rezultātā problēma nav maksimālajā iespējamā atalgojumā – problēma ir apakšējā, zemākajā līmenī.

Populārākā ir piemaksa par darba intensitāti (+10%), piemaksa par papildu darbu (+100%). Savukārt piemaksa par medicīnas zinātņu doktora grādu ir “fantastiskie” 20 eiro – šāda piemaksa noteikti “mudina” iegūt doktora grādu un sekmē zinātnes attīstību! Saskaņā ar Darba likumu populāra ir piemaksa par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās (+100%) vai nakts darbu (+75%) – šis ir iemesls, kādēļ tik populāras, it īpaši jauno ārstu un medmāsu vidū, ir dežūras un naktsdežūras. Taču rezultāts – nereti pilnīga “izdegšana”. Interesanta ir arī piemaksa 20% apmērā no neatliekamās medicīnas centra pacientu iemaksām – arī tas rezultējas vērā ņemamā reālā izmaksātā naudā. Savdabīgi ir tas, ka ir atsevišķas specializācijas, kuras ir panākušas īpašas piemaksas (+30% no dienas stacionāra iemaksas mēnesī). Ar dažādām piemaksām alga pieaug pat par 1000% vienā iestādē, kaut valsts tarifā iestrādāta vienāda (vismaz pēc VM apgalvojuma).

Es pilnīgi piekrītu, ka šo nodaļu vai centru darbinieki, ņemot vērā viņu unikālās zināšanas un kompetences, ir pelnījuši piemaksas. Pat vēl lielākas. Tas būtu taisnīgi. Bet tajā pašā laikā – vai citi tās pašas Universitātes slimnīcas ārsti arī nav pelnījuši šādas piemaksas? Taču šobrīd piemaksu sarakstā atrodamās specialitātes vairāk vedina domāt par izņēmumiem, nevis sistēmisku, pārdomātu atlīdzības sistēmu.

Pašreizējā algas un piemaksu sistēma dzīvē nozīmē to, ka ir izdevīgi dežurēt, strādāt virsstundas un kļūt par invazīvās kardioloģijas, asinsvadu ķirurģijas speciālistu, jo tagadējā sistēma nerisina jautājumu par to, kāpēc valsts maksā par gulēšanu naktsdežūras laikā un izglābtām (pat vairākām) dzīvībām naktsdežūras laikā vienādi. Šī sistēma ir izdevīga tikai pašai Veselības ministrijai, slimnīcām, bet nav izdevīga ārstiem, medmāsām un sanitāriem.

Secinājums par darba samaksas sistēmu Latvijas veselības aprūpē ir skaudrs: Latvijas veselības aprūpes sistēma balstās uz tiem pamatiem un principiem, pēc kādiem tā funkcionēja LPSR laikos – kad Veselības aizsardzības ministriju līdz pat 1989. gadam vadīja Vilhelms Kaņeps. Viņam pieder tik trāpīgie un viedie vārdi: “Tauta pati pabaros.” Tādējādi viņš ir ielicis ģenētisko kodu arī pašreizējai sistēmai: valsts maksā par darbavietu, bet par darba rezultātu un kvalitāti lai piemaksā pacients. Tā kā pēdējās darbības ir krimināli sodāmas, bet Veselības ministrija nejaudā izstrādāt un ieviest mūsdienīgus atalgojuma principus, – tad ir tā, kā ir.

Un vēl – pašreizējā atalgojuma sistēma kopumā ir demotivējoša, ārstus “dedzinoša”. Tā nav uz rezultātu orientēta un motivējoša. Sliktākais ir tas, ka Veselības ministrijai nav pat redzējuma, kur nu vēl plāna, kā veidot atalgojuma sistēmu. Ir nepieciešami ārstniecības iestādēm saistoši noteikumi par darba samaksas sistēmu, kuras pamatos būtu rezultativitātes, vispārējie sabiedrības veselības un dzīvildzes rādītāji.

Diemžēl Veselības ministrija ministres A. Čakšas vadībā neuzskata par vajadzīgu šādu sistēmu izstrādāt, vadoties pēc principa – lai suņu barā katrs par savu kaulu plēšas pats! Netiek pārskatītas veselības pakalpojuma cenas jeb tā saucamie tarifi, kas ir visas veselības aprūpes sistēmas norēķinu pamats, un ar dīvainiem izcenojumiem sistēmas kropļošana un pazemošana tikai turpinās.