Jaunumi

In Memoriam – pateicībā par Pirmo Vispasaules latviešu ārstu kongresu

Indulis Visvaldis Ozols (1933.30.06. Rīgā – 2025.20.02. Rīgā)

91 gada vecumā miris bijušais Augstākās padomes deputāts Indulis Visvaldis Ozols. Tieši viņš bija tas deputāts, kurš kā Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs nolasīja rezultātus un katra deputāta individuālo balsojumu 1990. gada 4. maijā, kad deputāti balsoja par Neatkarības deklarāciju. Viņa balsi pārtrauca Latvijas iedzīvotāju ovācijas, uzzinot, ka Latvijas PSR Augstākā padome ir nobalsojusi par šo deklarāciju.

Otrs iemesls, kāpēc vēlos atcerēties Induli Ozolu, bija fakts, ka tālajā 1988. gadā viņš Latvijas Ārstu biedrībai izdalīja divas telpas savā Darba Zinātniskās organizācijas centrā Paula Stradiņa slimnīcas teritoorijā pie Ventspils ielas ieejas, un šajās telpās Latvijas Ārstu biedrība mita līdz 1991. gadam.

Trešais iemesls, kāpēc mums ar cieņu un godu ir jāpiemin aizgājējs, ir atziņa, ka bez Induļa Ozola nebūtu noticis Pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress. Indulis bija šā kongresa finansists, grāmatvedis, uzskaitvedis un praktisko darbu organizators. Par to šajā, viņam veltītajā piemiņas stāstā nedaudz vēlāk.

Indulis Visvaldis Ozols dzimis 1933. gada 30. jūnijā Rīgā. Pabeidzis 17. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu, Rī­gas Politehniskā institūta Inženierekonomikas fakultāti mašīnbūves ekonomikas, ražošanas organizācijas un pārvaldes spe­cialitātē. Interesanti, ka viņam bija labākais kursa darbs – “Sociālistiskā budžeta finansēšanas priekšrocības salīdzinājumā ar kapitālismu”. Vēlāk visu dzīvi viņš čakli pierādīja pretējo. Darba gaitas Indulis Visvaldis Ozols uzsācis rūpnīcā VEF, bet kopš 1969. gada strādāja LPSR Veselības aizsardzības ministrijas sistēmā, visai ātri kļuva par Darba zinātniskās organizācijas cen­tra direktoru un ministrijas galveno speciālistu darba zinātniskās organizācijas un pārvaldes jautājumos, kļuva par Latvijas PSR Nopelniem bagāto veselības aizsardzības darbinieku, jo vadīja Gaiļezera slimnīcas projektēšanu un lielā mērā pieskatīja celtniecību. Par šo darbu saņēma arī PSRS Ministru Padomes prēmiju. To visu paveica nekad nebūdams Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedrs, taču ieguva milzīgu Veselības aizsardzības ministra Vilhelma Kaņepa uzticēšanos un atbalstu.

1988. gadā aktīvi iesaistījās Latvijas tautas frontes organizēšanā, tika ievēlēts par Rī­gas pilsētas Zemgales priekšpilsētas LTF Arkādijas nodaļas priekšsēdētāju un LTF domes locekli, bija visu LTF kongresu delegāts. 1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu Rīgas 6. vēlēšanu apgabalā. Darbojās Apvie­notajā budžeta komisijā kā priekšsēdētāja vietnieks un Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā. No 1992. līdz 1995. gadam bija Latvijas Basketbola savienības prezidents.

Vēlos Indulim Visvaldim Ozolam pateikties par ieguldījumu Pirmā Vispasaules latviešu ārstu kongresa organizēšanā. 2018. gadā, sagaidot pirmā Ārstu kongresa trīsdesmito gadskārtu man bija iespēja ierakstīt Induļa Ozola atmiņas, un daļu no tām vēlos publicēt: “Es pie kongresa rīkošanas pieslēdzos tikai 1989. gadā. 

Ievēroju, ka kongresa organizācijā ir nerisinātas problēmas. Par medicīnisko aspektu kongresa gaitai organizatori kompetenti un profesionāli sprieda. Bet organizācijas daļu, man šķita, vajadzēja kaut cik savādāk organizēt. Vajadzēja dispečeru vietu, kur var zvanīt un apmainīties ar informāciju. Interneta nebija, bija tikai telefonsarunas un vēstuļu apmaiņas. Bet man DZO centrā bija darbinieki, kas pārzināja tehnoloģiskās iespējas par informācijas mārketingu, un tajā laikā mēs bijām bijušās savienības mēroga līderi. 

Mans centrs bija tīrs latviešu kolektīvs, tikai latvieši un divi latviski runājošie krievu filologi, kas tulkoja. Man centrā nebija ne arodbiedrības, ne komjaunatnes organizācijas, ne partijas organizācijas. Un mūsu kolektīvs bija ļoti interesants. Centrā bija tikai trīs ārsti. Pārējie bija datortehniķi, dizaineri, mākslinieki, tehniskie darbinieki. Tā nu visa reģistrācija un kongresa darbības apkalpošana tika manam centram. 15 vai 16 cilvēki DZO cilvēki piedalījās dažādās kongresa aktivitātēs. Viņi paši visu darīja”.

Kā veidojās kongresa finansu struktūra visplašāk zināja stāstīt Induļa Ozola “labā roka” Zita Altenburga (1957–2020): “Mans šefs Indulis Ozols izdomāja, ka Atmodas gaisotnē ir jāņem vara. Mums kā Veselības ministrijas Darba zinātniskās organizācijas centram vajadzētu kongresa organizēšanā aktīvi iesaistīties. Ozolam bija tāda ļoti laba īpašība – ja viņš iedegās par kaut ko, tad viņš iedegās.

Mums tika nodota funkcija reģistrēt dalībniekus un vākt dalības maksu. Mūsu grāmatvedība naudu noguldīja bankā, bet pēc tam veica izmaksas orgkomitejai un visiem, kam vajadzēja – māksliniekiem, telpu noformētājiem, avīzei “Latvijas Ārsts”.
Bija jau maijs, kad mēs atvērām reģistrāciju mūsu mājā pie pašiem Ventspils ielas vārtiem. Izveidojās rinda, pilsoņi stāvēja no Ventspils ielas līdz otrajam stāvam, kur mēs veicām reģistrāciju. Stāvēja un visi pacietīgi gaidīja.
Milzīgas naudas kaudzes vakarā skaitījām. Caur mūsu rokām izgāja piecu tūkstošu dalībnieku naudiņas. Dalībniekusmēs reģistrējām vēl kongresa laikā Sporta pilī pie personāla ieejas. Strādājam, katru dienu līdz 10 vakarā. Taisījām sarakstus, reģistrāciju pa burtiem. Gatavojām materiālus katram dalībniekam. Sporta pilī dalībniekus reģistrēja 6 mūsu darbinieki. Un vēl – mēs Sporta pilī likām papildus krēslus, jo viss bija pārpildīts.

Izplatījām arī biļetes, jo gan pirmoreiz reģistrējoties, gan vēlāk varēja dabūt biļetes uz Jāņiem pie Zvārtas ieža, uz “Čikāgas piecīšu” koncertu, uz brīvdabas izrādi Druvienā “Skrodernienas Silmačos”.
Vēlme bija piedalīties visiem un visur. Bija arī sporta pasākumi, un visi pieteicās arī skriet un spēlēt tenisu. Reģistrācijas pamatdarbību beidzām tikai 22. vai 23. jūnijā.

Vēl rīkojām izlozi dalībniekiem – kas tiks uz noslēguma pasākumu Operā.

Kongresa dalības maksa bija 25 rubļi. Studentiem lētāk.

Naudu veda paši un veda iestādēm un organizācijām kopā. Rajona medicīnas iestādes grāmatvedis atbrauc ar NMPD mašīnu un saka – “mēs naudu atvedām!” Skaitam naudu, pārbaudām neskaidri piereģistrētos uzvārdus, bet rindā esošie jau kliedz – “mēs ļoti ilgi jau stāvam”. Kļūdas uzvārdos bija daudz, bija iestādes, kas uzvārdus bija pierakstījušas krievu valodā, taču ar vārdu un tēvavārdu. Vēlāk kļūdas uz kartēm daži uztvēra slimīgi. Nācās kartes pārtaisīt.

Vēl mēs radījām uzlīmes mašīnu logiem, šīs uzlīmes dalībniekiem bija baltas, bet organizatoriem melnas”.

Un beigu beigās – pateicība no manis. Indulis Visvaldis Ozols bija tas, kas katru rītu man izsniedza banknotes avīzes “Latvijas Ārsts” papīram, drukai, redakcijas darbam, fotogrāfiem, bet vakarā saņēma sīknaudu, kas bija ietirgota par avīzēm. Saorganizēja divas volgas ar šoferiem redakcijas darbam. Indulis Ozols man izsniedza naudu, ko nācās iebāzt nopietnu ļaužu kabatās partijas centrālkomitejas namā – lai “Čikāgas piecīšiem” ļautu spēlēt Mežaparka estrādē. Indulis Ozols rīkojās ar skaidru un bezskaidru naudu (vēlāk gan viņš par to nemēdza runāt), bet ar viņa viltību un finanšu pratību Pirmajam Vispasaules latviešu ārstu kongresam atvērās visi vārti un durvis. Ļoti strikts, prasīgs, taču korekts pret saviem kolēģiem un darba biedriem, neiecietīgs pret slinkumu un birokrātisku neko nedarīšanu. Izcila personība Latvijas medicīnas vēsturē.

Lai Tev vieglas Dzimtenes smiltis Cērkstes kapos!

Pēteris Apinis

Latvijas Jūras medicīnas centram 80 gadu jubileja

Jūrniecības vēsturnieks Artūrs Eižens Zalsters konstatējis, ka Latvijā jūras medicīnas un karantīnas paņēmieni rakstveidā reglamentēti jau 16. gs., kam pierādījumi atrodami arhīva dokumentos. Šai laikā uz Rīgas ostā ienākušiem svešzemju flagmaņkuģiem jau dienējuši pirmie jūras medicīnas pārstāvji- kuģa bārddziņi [ feldšeri- mūsdienu izpratnē}. Savukārt Rīgā pirmais zināmais ar jūras medicīnu saistītais ārsts [ precīzāk- universitāti nepabeidzis medicīnas students] ir Simons Kalbi, kas šeit ieradies 1581. gadā, prakses atļauju saņēmis 1590. gadā un šajā nozarē darbojies 54 gadus. No S. Kalbi satādītā pārskata noprotams, ka viņš uzraudzījis ostā ienākušos kuģus.

Tas ir citāts no profesora Arņa Vīksnas pētījuma par jūras medicīnas pimssākumiem Latvijā. Turpmākā attīstība jau ir saistīta ar pirmo jūrskolu dibināšanu [Ainažos 1864. gadā], jo audzēkņiem bija nedaudz jāapgūst arī medicīna. Ārsta vai feldšera pienākumus uz kuģa parasti pildīja kapteinis. Ir aprakstīts pat gadījums, kad kuģa kapteinis pēc nelaimes gadījuma jūrniekam ar sadragātu kāju to amputējis, pie tam veiksmīgi. Arī mūsdienās kuģu kapteiņiem un kapteiņu palīgiem jāapgūst medicīnas zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā. Uz visiem kuģiem ir jābūt aptiekai ar  specifisko medikamentu krājumiem  un personālam jāpārzina tā izmantošanu. Visas šīs zināšanas jūrnieki apgūst speciālos kursos.

 1900. gadā tika uzcelts Liepājas jūras kara hospitālis ar 400 gultas vietām un augstu medicīniskā darba līmeni. 1901. gadā dibināta Liepājas Jūras ārstu biedrība. Sakarā ar bruņojuma modernizāciju un zemūdenes iekļaušanu flotes sastāvā tieši Liepājā tika veikti Krievijā un pasaulē pirmie pētījumi par darba fizioloģiju un higiēnu zemūdens apstākļos.

Latvijā pirmās slimokases izveidoja 1920. gadā, kas nodarbojās ar obligāto veselības apdrošināšanu algotam darbaspēkam. Tālbraucējiem jūrniekiem sava slimokase tapa 1930. gadā. Vismazākā starp aroda slimokasēm, bet visturīgākā.

AS Latvijas Jūras medicīnas centra pirmssākumi sākās ar 1944. gadu, kad tika izveidota Latvijas Ūdensceļu veselības aizsardzības nodaļa. Darbu sāka pirmais ārstu kabinets, sanitāri-epidemioloģiskā stacija [SES ], slimnīca ar 40 gultas vietām. Poliklīnikas izveidoja arī Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī. Interesanti, ka medpunkts atradās pat tik attālā vietā kā Krāslava, jo tur upju transportlīdzekļus būvēja 150 strādnieki. Tika attīstīts slimnīcu tīkls ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā un Ventspilī. 

 Ar 1956. gadu Latvijas Ūdensceļi tika pakļauti Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijai.

1958. gadā tika uzcelta ostas slimnīca- tagadējā Vecmīlgrāvja slimnīca.  1961. gadā Ventspilī uzcēla ostas slimnīcu ar 100 gultas vietām. 

 1964. gadā uzcelta ostas poliklīnika, kuru šodien mēs pazīstam kā Vecmīlgrāvja poliklīniku.

1968. gadā uzcēla Baseina poliklīniku, kuras šodienas nosaukums ir- VIA UNA.

 1970. gadā ekspluatācijā nodeva Baseina slimnīcas jauno korpusu, kuru šodien mēs saucam pat Latvijas Jūras medicīnas centru.

1968. gadā, pilnveidojot dienesta vadības struktūru, Latvijas Ūdensceļu veselības aizsardzības nodaļa tika likvidēta un tās funkcijas nodotas Baseina centrālās slimnīcas galvenajam ārstam. Baseina medicīnas sistēma bija īsta resoriska impērija ar savām slimnīcām, poliklīnikām, bērnu silītēm, sanatorijām Rīgā, Ventspilī un Liepājā. Bet veselības aprūpi uz kuģiem nodrošināja 152 ārsti un 136 vidējie medicīnas darbinieki.

1992. gadā sākās jauns posms mūsu vēsturē, kad uz šīs bāzes tika izveidots Latvijas Jūras medicīnas centrs un sākta plaša dienesta reorganizācija. Tolaik līdz ar veselības aprūpes reformu tika konstatēts, ka Latvijā ir par daudz slimnīcu un slimnīcu gultu. Rīgā tika likvidēta 4., 5., un 6. slimnīca un pastāvēja risks, ka tas var skart arī mūs. Apspriežoties ar kolektīvu nolēmām, ka cīnīsimies par savu pastāvēšanu. Lai neiekļūtu likvidējamo ārstniecības iestāžu sarakstā, pieņēmām lēmumu iet privatizācijas ceļu. 

1994. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu no Labklājības ministrijas tikām nodoti Satiksmes ministrijas pārziņā, jo tur bija daudz lielāka izpratne un atbalsts privatizācijas procesam.

1996. gada 10.jūlijā valdība pieņēma lēmumu izveidot valsts uzņēmumu Latvijas Jūras medicīnas centrs un 11. novembrī tas jau tika nodots privatizācijai.

Mūsu mērķis bija, lai privatizācijā piedalītos ikviens darbinieks, tādējādi ieguldot artavu savas darba vietas saglabāšanā un attīstībā. 1997. gada 4. decembrī privatizācijas rezultātā tika izveidota publiskā akciju sabiedrība Latvijas Jūras medicīnas centrs un 70 % tās akciju nonāca darbinieku īpašumā. Kopš 1998. gada maija mūsu akcijas tiek kotētas NASDAQ Riga Fondu biržā. Mēs joprojām esam vienīgā ārstniecības iestāde Latvijā, kuras akcijas var brīvi pirkt un pārdot biržā.

 Liels izaicinājums un pastāvēšanas draudi izveidojās 2009. gadā, kad līdz ar globālo finanšu krīzi un tautsaimniecības sabrukumu Latvijā, mūsu apgrozījums samazinājās par aptuveni  45%, jo tika pārtraukti līgumi par stacionāro veselības aprūpi. Tas radīja mums jautājumus par turpmāko nākotni un attīstības stratēģiju, jo liela daļa mūsu infastruktūras bija pakārtota tieši stacionāro pakalpojumu sniegšanai. Vajadzēja pārbūvēt ēkas, nodaļas, kabinetus ambulatoro pakalpojumu sniegšanas vajadzībām. Taisnība ir teicienam, ka krīzes ir iespēju laiks. Un mēs to izmantojām.

Sarkandaugavā 2012. gadā pabeidzām vecās, 1880. gadā celtās ēkas renovāciju, kuru agrāk izmantojām slimnīcas funkciju nodrošināšanai. Durvis vēra jaunais  Sarkandaugavas ambulatorais veselības aprūpes centrs ar ģimenes ārstu prakses vietām, savu akreditētu laboratoriju, okulista, neirologa, fizioterapeita, kardiologa, pulmonologa, traumatologa, ķirurga kabinetiem.

Vecmīlgrāvī atteicāmies no Vecmīlgrāvja slimnīcas jaunā korpusa celtniecības turpināšanas. Kapitāli izremontējām un pielāgojām telpas jaunajām funkcijām. Pirmajā  stāvā izvietojām radioloģijas un funkcionālās diagnostikas nodaļu-Ziemeļu diagnostikas centru  ar jaunām  tehnoloģijām un ērti pieejamu pacientiem.  Otrajā stāvā uzsākām rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu dienas stacionārā un ambulatori. Trešajā stāvā pēc VM un NVD  ierosinājuma izveidojām iekšķīgo slimību  nodaļu ar  hronisko pacientu aprūpes programmu. Aprūpes nodaļa piedalījās arī Covid-19 pacientu ārstēšanā.

2017. gadā atklājām diagnostiskās radioloģijas ēku. Simboliski šī 21. gadsimta ēka savieno 19. gs. ar 20.gs. un tajā pacienti tiek izmeklēti ar MR, CT, PET/CT, RTG, USG un mamogrāfijas iekārtām. Ārstniecības iestādēm nepārtraukti jābūt gatavām ieviest jaunās tehnoloģijas, jaunas un inovatīvas ārstēšanas metodes. Jāspēj pielāgot telpas jauno funkciju nodrošināšanai. Pastāvēs tas kas mainīsies. Pie tam jāmainās uz augšu! 

Kopš 2012. gada investīcijās esam ieguldījuši 5,8 miljonus EUR.

Viss šajos gados paveiktais ir konkrētu cilvēku darbs. Nekas mums nav nācis viegli vai negaidīti iekritis rokās. Ir vērtas daudzu un dažādu ministru kabinetu durvis, pierādīta sava taisnība, aizstāvēta tā un beigās realizēta. Pieļautas kļūdas, labotas tās un meklēti jauni risinājumi. Visproduktīvākie  esam bijuši tieši krīzes gados. Laikam jau šie eksistenciālie draudi stimulē visspēcīgāk. Mūsu nākotnes plānus un attīstību, kopš 2011. gada, esam realizējuši  gandrīz  par 100%. Paveiktais ir visa, mūsu, LJMC kolektīva, kopējais darbs un katrs tā darbinieks ir neatsverams posms kopējā attīstībā.                                        

Latvijas valstiskuma atjaunošana pavēra mums ceļu pārveidot LJMC mūsdienīgā veselības aprūpes ārstniecības iestādē. Mūsu radošajām iecerēm neviens neuzlika rāmjus un mēs patiesi bijām gatavi gāzt kalnus.  Deviņdesmitajos gados jau daudzi bija nogaidoši, nezinot kā tad ar to nākotnes perspektīvu būs!                                                                             

Mēs, LJMC, esam bijuši flagmaņi daudzās jomās Latvijā!

Pirmie izveidojām multiplās sklerozes centru. Veicinājām  multiplās sklerozes pacientu biedrības izveidi.

Pirmie uzsākām kapsulas endoskopijas izmeklējumus.

Pirmie iesākām pozitronu emisijas tomogrāfa izmeklējumus Latvijā- PET/CT.

Pirmie Latvijā noslēdzām līgumu ar  DataMed informācijas sistēmu, lai arhivētu CT un radioloģiskos izmeklējumus.

Varu teikt vienu -vienmēr esam bijuši inovatīvi un arī turpmāk tādi būsim!

Jūras medicīnas pirmsākumi Latvijā

Jūras medicīnas attīstība 19. un 20.gadsimtā un  svarīgākie notikumi

1900. gads – Uzcelts Liepājas jūras kara hospitālis ar 400 gultas vietām un augstu medicīniskā darba līmeni.

1901. gads – Dibināta Liepājas Jūras ārstu biedrība.

1920. gads – Izveidotas pirmās slimokases, kas nodarbojās ar obligāto veselības apdrošināšanu algotam darbaspēkam.

1930. gads – Tālbraucējiem jūrniekiem izveidota sava slimokase – mazākā, bet visturīgākā starp aroda slimokasēm.

Latvijas Jūras medicīnas centra izveide un attīstība

1944. gads – Izveidota Latvijas Ūdensceļu Veselības aizsardzības nodaļa, kas ietvēra pirmo ārstu kabinetu, sanitāri-epidemioloģisko staciju un slimnīcu ar 40 gultas vietām. Poliklīnikas izveidotas arī Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī.

1956. gads – Latvijas ūdensceļi tika pakļauti Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijai.

1958. gads – Uzcelta ostas slimnīca (tagadējā Vecmīlgrāvja slimnīca).

1961. gads – Uzcelta Ventspils ostas slimnīca ar 100 gultas vietām.

1964. gads – Uzcelta ostas poliklīnika (tagadējā Vecmīlgrāvja poliklīnika).

1968. gads – Uzcelta Baseina poliklīnika (tagad “VIA UNA”).

1970. gads – Ekspluatācijā nodots Baseina slimnīcas jaunais korpuss (tagad Latvijas Jūras medicīnas centrs).

1992. gads – Uz Baseina Centrālās slimnīcas bāzes izveidots Latvijas Jūras medicīnas centrs.

1996. gads – Valdība pieņēma lēmumu izveidot valsts uzņēmumu Latvijas Jūras medicīnas centrs.

1997. gads – Privatizācijas rezultātā izveidota publiskā akciju sabiedrība, kuras 70% akciju nonāca darbinieku īpašumā.

Pārmaiņu gadi un modernizācija

2009. gads – Globālā finanšu krīze samazināja apgrozījumu par 45%. Lai pielāgotos situācijai, tika pārbūvētas telpas un attīstīti jauni ambulatorie pakalpojumi.

2012. gads – Pabeigta Sarkandaugavas ambulatorā veselības aprūpes centra renovācija.

2017. gads – Atklāta diagnostiskās radioloģijas ēka, kas piedāvā MR, CT, PET/CT, RTG, USG un mamogrāfijas izmeklējumus.

Inovatīvas metodes un panākumi

LJMC pirmie Latvijā izveidoja multiplās sklerozes centru un veicināja pacientu biedrības izveidi.

Pirmie uzsāka kapsulas endoskopijas pielietojumu.

Pirmie Latvijā uzsāka PET/CT izmeklējumus.

Pirmie Latvijā sāka izmantot DataMed informācijas sistēmu radioloģisko izmeklējumu arhivēšanai.

Nākotne pieder tiem, kas mainās!

Latvijas Jūras medicīnas centrs turpinās attīstīties, ieviest jaunas tehnoloģijas un piedāvāt augstas kvalitātes medicīniskos pakalpojumus. Kopš 2012. gada LJMC investīcijās ieguldījis 5,8 miljonus eiro, apliecinot savu mērķtiecīgo virzību uz inovācijām un pacientu veselības aprūpes pilnveidi.

Jānis Birks, ārsts,

A/S Latvijas Jūras medicīnas centra valdes priekšsēdētājs

Iznācis “LĀZA Apkārtraksts” Nr. 173 – vēstījums par Latviešu ārstu un zobārstu apvienības dzīvē svarīgo 2024. gadā.

Šis ir pārvērtību laikmets, tā to raksturojis LĀZA prezidents Juris Lazovskis (Kanāda) savā ievadrakstā. Svaru kausi šūpojas, un mainās vietām svarīgais ar mazsvarīgo. Bet vēstures stundas un mācības der saprast un ar tām rēķināties. Karš Ukrainā iegūlis arī Apkārtrakstā, stāstā par Latvijas un ASV ārstu un brīvprātīgo misiju Ukrainā 2024. gada decembrī. Un Juris Lazovkis mudina neaprobežoties ar “līdzi sekošanu”, bet “iet un darīt” vai atbalstīt tos, kas dara visu, lai Ukraina saglabātu savu brīvību. Kas zināms par paaudzēs pārmantoto traumu un kā to attiecināt uz Latvijas apstākļiem? – atbildi meklē onkologs hematologs Atis Bārzdiņš (ASV). Četri izcili dzīvesstāsti – par saviem iespaidiem, kas gūti no grāmatām, stāsta LĀZA vicepriekšsēde Daina Dreimane. 2024. gadā skaistas jubilejas atzīmēja 1. Vispasaules latviešu ārstu kongresa viens no organizatoriem prof. Haralds Jansons (Latvija) un LĀZA valdes locekle pediatre Zaiga Alksne-Phillips (ASV). Šoreiz viņi abi starmešu gaismā LĀZA Apkārtrakstā. Žurnālistes Māras Libekas saruna ar vienu no pasaules ievērojamākajiem latviešu ķirurgiem Gundaru Katlapu rosina pārdomas par to, ko varam saviem spēkiem un ar lielu neatlaidību paveikt. Bet intervija ar Dainu Dreimani ļauj ieraudzīt Latvijas veselības aprūpes problēmas gan Latvijā, gan citviet pasaulē un iezīmē LĀZA vietu šajā pārmaiņu laikmetā. Ginekoloģe Alda Urtāne (Norvēģija) aizved nemītās takās Ekvadoras džungļu pasaulē, bet vēsturnieks Mārtiņš Vesperis ieved vēstures un vēsturisku personību ieskautā pasaulē, ļaujot iepazīt psihiatrijas pamatlicēju Hermani Budulu un Latviju, kādu neviens no mums nav redzējis. Siltus piemiņas vārdus, kas pārtapuši plašā atmiņu stāstā varam lasīt par plastikas ķirurgu prof. Arni Freibergu un ginekoloģi prof. Anitu Andrejevu. Dzejnieka Jāņa Petera vārdi, kas tapuši 1979. gadā, ir kā vieds padoms mums, kas vēl uz zemes – “Uzturiet debesis spēkā”. Izlasiet! Ceru, piekritīsiet!

Žurnālā varēs iepazīt Latvijas jaunos un centīgos studentus un ārstus kā Prof. Ilmāra Lazovska Medicīnas fonda stipendiātus, Ojāra Veides Fonda stipendiātus un Latvijas Medicīnas Fonda stipendiātus. Uzzināt tās vērtīgās atziņas, ko viņi guvuši pieredzes ceļā citu valstu klīnikās. Vēlreiz pārdzīvosim un izdzīvosim 2024. gada skaistos brīžus LĀZA Toronto konferencē un arī Svinīgo sarīkojumu Latvijas Ārstu biedrībā 21. jūnijā. “55 minūtes ar LĀZA” ik mēnesi ļauj ZOOM sarunā padomāt par to, kas mums visiem svarīgs. Šo sarunu ciklu turpinām un nākamā saruna jau 26. februārī par civilo aizsardzību – gan lieliem , gan maziem jābūt zināšanām, lai spētu sev un citiem palīdzēt.

365 dienas 80 lapaspusēs. Tomēr dienu skaits ir krietni lielāks, jo raksti aizsniedzas 100 gadus senā vēsturē, līdz 1925. gadam, kad Rīgā notika Pirmais Latvijas ārstu un zobārstu kongress. 2025. gada jūnijā būs 10. Latvijas Ārstu kongress. Laika skaitīšanu atsākām 1989. gadā, kad zem Latvijas sarkanbaltsarkanajiem karogiem Rīgas ielās gāja latviešu ārsti un māsas no visas brīvās pasaules. Brīvības cenu mēs vēl nezinām.

LĀZA Apkārtrakstā Nr. 173 vēl daudz lielāku un mazāku ziņu, kuras vērts izlasīt. Un viena no tām – 2025. gada jūnijā tiksimies 10. Latvijas ārstu kongresā Rīgā.  Paldies visiem, kas palīdzēja tapt “Apkārtrakstam”!

Visi LĀZA biedri jau tuvākajā laikā saņems “Apkārtrakstu” savās pastkastēs, bet elektroniski to varēs lasīt LĀZA mājaslapā. Tomēr, kā atzinuši daudzi gudri prāti, īsta lasīšana ir ne tikai acu, bet arī roku un sirds klātbūtne. Lai pietiek laika lasīšanai!

Ja vēlaties iegādāties LĀZA Apkārtrakstu, lūdzu, rakstiet laza@lazariga.lv

Tiem, kas vēlas pievienoties LĀZA vai kas vēlas atjaunot savu darbību LĀZA, gribu atgādināt, ka LĀZA ir atvērta, lai vai kur dzīves ceļi ir aizveduši. Vajag vien atvērt LĀZA mājaslapu vai sazināties.

Foto: LĀZA Apkārtraksts Nr.173. Vāka foto: 1. Vispasaules latviešu ārstu kongresa gājiena dalībnieku liktie ziedi pie Brīvības pieminekļa, 1989. gada 18. jūnijs. Foto no prof. Bertrama Zariņa arhīva.

Kamena Kaidaka, LĀZA biroja vadītāja

laza@lazariga.lv
www.lazariga.lv