Pēteris Apinis, žurnālu World Medical Journal un Latvijas Ārsts galvenais redaktors
Otro apskatu par medicīnas žurnāliem sākšu ar nelielu atkārtošanos, bet no cita skatpunkta. Par medicīnas zinātniskiem žurnāliem mēs varam runāt, sākot no 17. gadsimta. Vecākais periodiskais zinātniskais žurnāls, kas ir saglabājies bibliotēkās, ir franču Le journal des Sçavans (zinātnieku žurnāls), kas 1665. gadā sāka iznākt Francijā, bet vecāko periodisko medicīnas zinātnisko žurnālu Nouvelles decouvertes sur toutes les parties de la médecine (jauni atklājumi visās medicīnas jomās) 1684. gadā sāka izdot franču ķirurgs Nikolā Blenji. Šim žurnālam ir vēl kāda būtiska iezīme – tas ļoti ātri kļuva internacionāls, jo tika tulkots vācu valodā un šādā formā izdots Ženēvā un Hamburgā.
Šiem gadskaitļiem un apgalvojumiem uz vārda ticēt nevar, jo zināms periodiskums ir bijis arī grāmatām līdzīgiem izdevumiem jau iepriekš gan Francijā, gan pašreizējās Itālijas teritorijā, turklāt ķīniešu mediķi apgalvo, ka jau krietni iepriekš medicīnas žurnālus viņi izdevuši hieroglifos. Diemžēl es nevaru to pārbaudīt, bet ticamas atsauces Eiropas literatūrā šiem apgalvojumiem atradis neesmu.
Lai vienotos par to, ko mēs saucam par medicīnas žurnālu šī raksta izpratnē, es pieturēšos pie šādām pazīmēm:
(i) periodiskums ne mazāk kā reizi gadā;
(ii) redakcijas kolēģija no medicīnas zinātniekiem un/vai praktiķiem;
(iii) piekrišana vai disputs ar citiem medicīnas zinātnes avotiem, atsauces;
(iv) autori ir reāli un identificējami (nav anonīmas informācijas);
(v) izdevēji ir reāli un identificējami;
(vi) žurnāls ir pieejams ilglaicīgi – tas nonāk atbilstošās bibliotēkās vai interneta resursos.
Bet atgriezīsimies vēsturē. Līdz 17. gadsimtam galvenais informācijas nodošanas paņēmiens medicīnas zinātnē bija zinātniskas tikšanās un disputi, kurus tad klausījās arī studenti un citi kolēģi. Līdz ar medicīnas žurnālu parādīšanos sāka vairoties arī medicīnas specialitātes, un par galveno pazīmi jaunai specialitātei (arī apakšspecialitātei, metodei) kļuva jauns medicīnas žurnāls vai mūsdienās – žurnālam analogs elektronisks informācijas nesējs. Vispārējie medicīnas žurnāli dažādās Eiropas tautu valodās parādījās 18. gadsimta beigās (1781. gadā Anglijā The London Medical And Physical Journal, 1792. gadā Krievijā Санкт-Петербургские врачебные ведомости, 1793. gadā Vācijā Medicinisch-chirurgische Zeitung), tiesа, visi bija vispārēji medicīnas žurnāli.
Medicīnas žurnālu attīstību 19. gadsimtā noteica piederība augstskolai vai ģeogrāfiskam kopumam – valstij, pilsētai, lielai slimnīcai. Tieši 19. gadsimtā radās viedoklis, ka neatņemama augstskolas darbības joma ir gaismas nešana ar rakstītu vārdu. Tamdēļ visas augstskolas, kurās tika apmācīti ārsti, uzskatīja par savu pienākumu izdot savu žurnālu vai žurnāla atavismu – zinātnisku rakstu krājumu.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā žurnālu skaitu pavairoja specialitāšu žurnālu parādīšanās, sākotnēji vācu, angļu un franču valodās, bet vēlāk gandrīz visu lielāko Eiropas tautu valodās. Bet, jau sākot ar 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, parādījās žurnāli apakšspecialitātēs.
Zinātnisko un medicīnisko žurnālu izaugsme bija eksponenciāla līdz 20. gadsimta 80.–90. gadiem, kamēr visu izdošanas jaudu noteica galvenokārt ekonomiskie faktori. Ar pareizu biznesa plānu medicīnas žurnāli bija komerciāli izdevīgi, un kā kvazimonopolistes bagātas un ietekmīgas kļuva atsevišķu medicīnas žurnālu izdevēju kompānijas. Galvenais biznesa modelis līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem pasaulē bija abonementu pārdošana medicīnas iestādēm, kuras tad žurnālus izplatīja ārstiem vai nokrāva bibliotēkās. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu medicīnas žurnālu pasaule kļuva par fundamentālu biznesu zinātnes izplatīšanas jomā. Teikšu uzreiz – šajā gadu tūkstotī galvenais žurnālu biznesa modelis ir jaukts fondu, reklāmas un īpašnieka (augstskolas, slimnīcas) finansējums, mazāk koncentrējoties uz ienākumiem, žurnālu jebkādā veidā pārdodot.
Kāpēc pasaule mainījās tieši šajā laikā? Trīs iemeslu dēļ:
(i) notika zinātnes centralizācija, pārejot uz angļu valodu, līdz ar to samazinot dažādās valodās iznākošo žurnālu un vienlaikus – citu valodu zinātnes izplatīšanas biznesa lomu (izņēmums ir ķīniešu valoda, kas medicīnas žurnālu izdevējdarbībā strauji paplašina savu klātbūtni);
(ii) elektronisko žurnālu izdošana izrādījās neticami vienkārša, un jauna žurnāla izdošanas izmaksas bija daudz mazākas;
(iii) publiskajā telpā arvien grūtāk bija noteikt informācijas ticamību, jo informācijas vienkārši bija par daudz, īpaši elektroniskajā vidē.
Medicīnas žurnāli ir atšķirīgi, jo viņiem visiem ir četras galvenās pastāvēšanas grūtības, kuras ir jāpārvar eksistencei:
(i) vajadzīgs lasītājs;
(ii) vajadzīgs autors;
(iii) vajadzīgs eksperts (redaktors, redakcijas kolēģija, recenzenti);
(iv) vajadzīga nauda izdošanai.
Līdz ar to, sākot no 19. gadsimta vidus, žurnāli allaž centušies būt kas vairāk par zinātņu publicēšanas vāciņiem. Medicīnas žurnāli, kas izturējuši laika pārbaudi, ir ne tikai zinātniski, bet arī ir:
(i) izglītojoši;
(ii) izklaidējoši;
(iii) kampaņojoši;
(iv) noteiktām akadēmiskām aprindām forumu veidojoši. Šo es vēlos paskaidrot – netieši visi medicīnas žurnāli ir noteiktu medicīnas aprindu veidoti vai pakļāvušies zināmām medicīnas aprindām pēc teritoriālā, administratīvā vai akadēmiskā principa. Parasti ļaužu grupa, kurai ir ietekme vai vismaz pretenzijas uz ietekmi visā medicīnā vai vismaz savā nozarē, meklē forumu, kas ļauj savu viedokli paplašināt, un žurnāls vai žurnālam līdzīgs elektronisks informācijas nesējs ir veiksmīgākā šāda foruma forma.
Šeit jāsaka, ka vienmēr šim forumam ir arī atgriezeniska saite. Ļoti bieži tieši žurnāli vada notikumus medicīnas kopienās, organizē konferences, domu apmaiņas, izceļ medicīnas jomas līderus, bet tieši tikpat bieži šie žurnāli vienkārši atspoguļo domas virzību vai vienkārši notikumus kopienās. Īsāk – nav jēga “pārgriezt lentīti” slimnīcā, operāciju blokā vai laboratorijā, ja šī lentītes pārgriešana netiek atspoguļota žurnālā, un otrādi – nav jēga žurnālam, ja tas nav informēts par šīs “lentītes pārgriešanu”.
Mūsdienās daudzi medicīnas žurnāli var atļauties būt par vienīgo vilni, kas ir priekšā citiem viļņiem, kas cenšas šo vilni vadīt. Tātad, ja asociācija, medicīnas interešu grupa vai akadēmisku ļaužu kopums rada žurnālu, tas agri vai vēlu iesaistās šīs asociācijas vai ļaužu kopuma vadības procesos. Tai pašā laikā ilglaicīgi spēj pastāvēt mazāk par 1% šādu ļaužu kopumu izveidotu žurnālu.
Katram medicīnas žurnālam pasaulē (es tam ticu) ir savas vērtības, lai gan vērtības, uz kurām balstās medicīnas žurnāli, drīzāk ir netiešas, nevis skaidras. Analoģiski Paula Stradiņa tēzei, ka medicīna ir zinātne, māksla un amats, medicīnas žurnāls ir medicīna, zinātne un žurnālistika. Zinātnei un žurnālistikai ir divas pamatvērtības – publicēšana un debates.
Tātad mūsdienīgā medicīnas žurnālā saplūst:
(i) medicīnas vērtības;
(ii) zinātnes vērtības;
(ii) žurnālistikas vērtības.
Parasti šīs vērtības ir pretrunīgas. Piemēram, medicīnas vērtības lielā mērā balstās uz nekaitēšanas principu, uz gaidīšanu līdz spēcīgākiem pierādījumiem, kas nekādi nav zinātnes vai žurnālistikas vērtības.
Medicīnas žurnālu kā tādu sabiedrība neuztver kā žurnālu (kurš bez ārstiem zina žurnālu Latvijas Ārsts, kas gandrīz 30 gadus informatīvi ir jomas pilnīgākais izdevums Latvijā?). Medicīnas žurnālu kā savējo neuztver zinātņu pasaule, kas dzīvo savā daudz zinātniskākā un šaurākā telpā, un galu galā medicīnas žurnālu līdz galam neuztver arī ārsti, jo viņi savā būtībā baidās no visām medicīnas nozarēm, kas viņiem ir mazāk zināmas (piemēram, psihiatri nesaprot patologus un otrādi).
No zinātnieku viedokļa tieši medicīnas žurnāli ir daļa no tās nezinātnes, kas veicina ārstēšanu, proti, piešķir diagnostikas, ārstēšanas vai rehabilitācijas metodēm anatomisku, fizioloģisku vai bioķīmisku jēgu, nepieprasot to līdz galam pierādīt vai pienācīgi novērtēt praksē. Ķirurģijā un rehabilitācijā ir labi zināma atziņa, ka atsevišķas metodes vislabākos rezultātus sasniedz autora izpildījumā. Savulaik Padomju Savienībā bija izstrādāti vismaz seši ārējās fiksācijas aparātu, no kuriem Latvijā vislabāk zināmi ir Kalnbērza aparāts un Iļizarova aparāts. Tolaik arī zinātniskās publikācijas sniedza pārliecinošus pierādījumus osteosintēzei ar ārējo fiksāciju, taču žurnālos, ko kontrolēja šo ārējās fiksācijas izstrādātāju zinātniskās iestādes, bija visai pretrunīgs viedoklis – kurš no aparātiem ir labāks slimnieku ārstēšanā. Šo rindu autoram ir bijusi iespēja rediģēt rakstus ar pilnīgi pretējiem pētījumu rezultātiem.
Kopš tā laika, kad British Medical Journal pārgāja uz nejaušinātu kontrolētu pētījumu prioritarizēšanu un šo praksi lēnām pārņēma visi nopietnie medicīnas zinātnes žurnāli, publicēto pētījumu metožu izvērtējuma stingrība ir uzlabojusies.
Tātad – no zinātnieku viedokļa medicīnas žurnālos publicētā zinātne biežāk ir slikta zinātne. Medicīnas biologi, mikrobiologi, virusologi un ķīmiķi nomaldās medicīnas žurnālu lietišķajā zinātnē, īpaši slimības gadījumu aprakstos, kas reti dod pārliecinošus secinājumus kontroles trūkuma dēļ.
Nav grūti pameklēt pārliecinošus medicīnas žurnālu ieteikumus, kas ilgstoši netika apstrīdēti, bet patiesībā izrādījušies nejēdzīgi. Savulaik Džordžs Bernards Šovs savos darbos par ārsta dilemmu izsmēja tā laika izcilu Anglijas ārstu seru Ārbetnotu Leinu (Sir Arbuthnot Lane), kas veica resnās zarnas rezekcijas obstipāciju gadījumā. Savulaik sterilitātes un aseptikas vārdā vīriem tika aizliegts ieiet dzemdību nodaļās, sievas pirms dzemdībām tika razētas un klizmotas. Es nemēģināšu šoreiz atcerēties visas operācijas un manipulācijas, kas veiktas ar pilnu nopietnību, zinātniski aprakstītas un slavētas medicīnas žurnālos, kas tagad aizsūtītas vēstures mēslainē.
Šādā veidā medicīnas zinātnisko žurnālu redaktori domājuši un aizdomājušies jau sen. Viņi allaž meklējuši atslēgu uz gudras, pārbaudītas, nākotnē vērstas, uz pierādījumiem balstītas informācijas publicēšanas iespējām un iespēju izmest no sava redakcijas portfeļa rakstus, kas šodien vai rīt tiks nosaukti par medicīnas vēsturi un izmesti šās vēstures mēslainē. Tādēļ medicīnas žurnālos ar paceltu galvu ienāca peer review, proti, ekspertu vērtējums jeb salīdzinošā pārskatīšana. Tas nozīmē – pirms publikācijas zinātniskos pētījumus balstītus rakstus nodod ekspertiem kritiskai pārlūkošanai, lai nodrošinātu zinātnisko žurnālu kvalitāti.
Patiesībā ekspertu vērtējums ir lēns, dārgs un nomācošs process. Lielākoties eksperti ir izraudzīti nejaušināti, viņiem netiek par šīm ekspertīzēm maksāts, tādēļ viņi ir iegrimuši savā pamatdarbā un savos zinātniskos pētījumos. Liela daļa zinātnisko rakstu eksperti ir pārņemti ar savām angļu valodas zināšanām, kas allaž ir klaji pretrunā cita eksperta angļu valodas prasmei. Lietuvas žurnāls Medicina, kuras līdzīpašnieki ir arī Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Ārstu biedrība, cenšas visējādi kļūt par augstākās raudzes citējamu žurnālu un cīnās ekspertu slēdzienu dēļ. Kā likums, tie eksperti, kam elektroniskas izlozes dēļ tiek mūsu lietuviešu kolēģu raksti, ir ne tikai aizņemti, bet arī negatīvi noskaņoti pret Lietuvu vai konkrēto medicīnas jomu, ilgstoši nerespondē un parasti sniedz iznīcinošas recenzijas.
Peer review man parasti rada iespaidu par neobjektīvu un ļaunprātīgu loteriju, turklāt nedod gandrīz nekādu garantiju kļūdu un krāpšanas novēršanā. Vēl vairāk – es gandrīz nevaru nosaukt nevienu labu lietu salīdzinošai pārskatīšanai. Salīdzinošā pārskatīšana objektīvi darbojas tikai angļu, spāņu, franču, portugāļu (Brazīlijā) un vācu valodā (ķīnieši un japāņi apgalvo, ka tā ļoti labi strādā arī ķīniešu un japāņu valodā, bet neesmu kompetents par to izteikties). Latviešu valodā princips peer review ir neiespējams, jo ikviens autors un ikviens eksperts ir savstarpēji pazīstams un augstais neitralitātes princips ir praktiski neiespējams. Izmantojot Vinstona Čērčila teicienu, žurnālu salīdzinošā pārskatīšana atbilst principam: “Gudrs cilvēks visas kļūdas nepieļauj pats – viņš dod iespēju arī citiem.”
Un tomēr – vismaz šobrīd nekas labāks par salīdzinošo pārskatīšanu nav izdomāts. Ja kādam ir jāpublicējas medicīnas žurnālā, lai iegūtu citējamu publikāciju, nav mērķtiecīgi izvairīties no pārskatāma žurnāla (peer-reviewed journal). Vismaz šobrīd tieši šī frāze garantē iespējami augstāko sasniedzamo publikācijas kvalitāti.
Kā vienmēr – tur, kur ir aitas, ir arī cirpēji. Interneta vidē šobrīd var atrast desmitiem kvalitatīvu firmu, kas:
(i) par nelielu samaksu rediģē rakstus citējamiem žurnāliem;
(ii) par nelielu samaksu rakstus citējamiem žurnāliem ievieto žurnālos un nodrošina peer review;
(iii) par nelielu samaksu uzraksta rakstu jūsu vietā angļu valodā, ja vien jūs iesniedzat pietiekami labu izejmateriālu.
Medicīnas žurnāli atšķiras no citiem zinātniskiem žurnāliem ar to, ka tos galvenokārt izlasa nevis zinātnieki, bet praktizējoši ārsti. Būtiski apzināties, ka ārsts klasiskā izpratnē nav zinātnieks, kaut arī Paula Stradiņa tēze par medicīnu mums ir iesakņojusies zemapziņā. Kaut ārsts ir studiju gadījumos iekalis anatomiju, analītisko ķīmiju, bioķīmiju, fizioloģiju, molekulāro bioloģiju un ģenētiku, šī mācīšanās nudien nav zinātne, bet ārsts nav zinātnieks. Lai arī studiju gados ir nācies noklausīties dažas lekcijas par medicīnas informāciju, lielākā daļa ārstu nevar novērtēt zinātnisku rakstu, kur nu vēl darīt to kritiski. Tātad – tad, kad žurnāls jau ir nodrukāts vai nonācis datora ekrānā virtuālā formā, lielākai daļai kolēģu nav atšķirams, vai šajā rakstā publicētajam materiālam var uzticēties vai kādā mērā var uzticēties. Latvijā nav pētījumu, cik laika ārsts vidēji pavada, lasot medicīnas žurnālus vai medicīnas saturu internetā, bet Rietumeiropā praktizējošs ārsts tam patērē vidēji aptuveni stundu nedēļā. Tātad no milzīgā pieejamā literatūras klāsta izlasīt var gauži mazu daļu. Vidējais ārsts nevar izlasīt visu, kas tam tiek piedāvāts latviešu valodā, kur nu vēl iedziļināties svešvalodā rakstītā materiālā. Informācijas pasaulē valda pieņēmums – ja dzimtajā valodā izlasītā informācija tiek uzskatīta par 100% rezultātu, tad pirmajā svešvalodā šis informācijas apjoms ir 80%, bet otrajā – 40%. Tie gan, protams, ir vidējie rādītāji, jo cilvēki ir ļoti dažādi, un mūsdienās medicīnisku literatūru liela daļa kolēģu lasa tikai angļu valodā, galvenokārt šī paša laika trūkuma dēļ – jāizlasa tikai pats būtiskākais. Vēl kāda būtiska informācijas uztveres atziņa ir faktā, ka pat dzimtajā valodā ne viss ir vienlīdz labi uztverams. Ne visus rakstus latviešu valodā žurnālā Latvijas Ārsts jūs varat izlasīt un uztvert gludi, neatgriežoties pie iepriekšējām rindkopām? Un vai dažreiz arī ar visām valodas un medicīnas zināšanām jūs varat saprast visu kolēģa rakstīto?
Tātad – ārsti, kas pasūta žurnālus specialitātē vai vispārējos jautājumos angļu valodā vai jebkādā citā svešvalodā, tiešām ir ar zinātnieka iemaņām vai mīl izgreznot savu galdu.
Ārstam vajadzētu izlasīt jaunāko mācību literatūru, materiālu, kurā par tēmu veikti kopsavilkumi labā valodā un rakstības stilā. Šī iemesla dēļ liela daļa no žurnālu publicētajiem materiāliem ir pārskata raksti, kur nozares līderis apkopo konferencēs uzklausīto, literatūrā atrodamo un pārtulko to saprotamā veidā.
Te nu parādās nākamā žurnālu attīstības dilemma – kurp doties, kā attīstīties? Šie ceļi izskatās visai pretēji. Viena daļa medicīnas žurnālu virzās tikai medicīniski zinātnisku publikāciju virzienā. Citi arvien vairāk publicē atsauksmes, jaunāko notikumu aprakstus, konferenču atreferējumus, aktualizē jaunākos notikumus globālajā medicīnas jomā, ievieto grāmatu anotācijas, apbalvojumus un nekrologus. Šajā jomā arī ir vismaz divi veidi, kurp attīstās šī medicīnas informācija. Globālajā patērētāju filozofijā arvien vairāk arī medicīna kļūst par preci, tāpēc medicīnas informācija parādās slēptas vai atklātas reklāmas veidā. Pārskatot virkni globālu žurnālu, varētu kā kopsakarību vērtēt, ka 21. gadsimtā medicīnas žurnālu raksti kļūst īsāki, kopsavilkumi īsāki, grafiku – vairāk, taču grafiku apraksti – garāki. Ir sajūta, ka medicīnas žurnālu izdevēji meklē iespēju piesaistīt lasītāju un kļūt savam lasītājam – ārstam par noderīgu instrumentu viņa dzīvē un darbā.
Jāteic, ka ne tikai Latvijas Ārstam, bet arī lielākai daļai citu nacionālo žurnālu nav vienkārši atbildēt uz visiem jautājumiem, sasniegt visus lasītājus, būt par līdzekli ārstam, kā uzlabot vai mainīt savu praksi. Kā zināms, rakstīts vārds medicīnā ļoti reti sasniedz politikas veidotāju acis, bet vēl retāk – sapratni. Medicīnas žurnālus medicīnas politikas veidotāji nelasa nemaz vai daudz mazāk par ārstiem, kas lasa maz. Ja pieņem, ka medicīnas zinātne pamet žurnālus un virzās uz interneta vietnēm un daudzi žurnāli šodien pamet zinātni un mēģina sarunāties ar savu lasītāju, tad kāda ir informatīvās telpas stratēģiskā attīstība?
Medicīnas informācijas sistēmas digitalizācija, kas šobrīd cenšas daļēji pārņemt medicīnas žurnālu funkcijas, ir sarežģīta laikmeta izpausmes forma, kas dažādās valstīs ieviesta ar dažādām problēmām un radījusi virkni pozitīvu un negatīvu aspektu veselības aprūpē un medicīnā. Par medicīnas datorizāciju parasti rūpējas politiķi, kas nespēj saprast medicīnu, nespēj novērtēt ārsta darbu, ārsta zināšanas un pieredzi, kā arī programmētāji, kas ne tikai visu to nesaprot, bet arī nevēlas saprast, jo digitālajā vidē cilvēciskā faktora ir ievērojami mazāk. Politiķi savu mazvērtības kompleksu pret medicīnu maskē, ieviešot digitālu izmeklēšanas vai datu apstrādes aparatūru, nevis atalgojot ārstu darbu. Attiecībā pret žurnāliem un medicīnas informāciju apkopojošām datu bāzēm politiķiem ir viedoklis, ka šajā jomā naudu maksā tikai dzelži un programmatūra. Gluži tāpat kā Latvijas politiķiem šķiet, ka par ārsta tālākizglītību nekas nav jāmaksā, bet viņi paši sagrābstīs visu nepieciešamo informāciju, zināšanas un prasmes.
Medicīnas informācijas sistēma pasaulē tiek veidota nevis ar mērķi uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti, ārstam ātrāk iepazīties ar jaunāko literatūru iespējami vienkāršā un racionālā veidā, bet gan unificēt informāciju, iespiežot to vadlīnijām līdzīgos kanonos. Pateicoties medicīnas zinātnes un veselības aprūpes sistēmu internacionalizētai krāšanas sistēmai, medicīnas zinātne interneta vidū kļuvusi par lielāko medicīnas datu kapsētu. Šai datu kapsētai ir tieša korelācija ar medicīnas pētījumiem un medicīnas ētiku.
Medicīnas ētikas komitejas pasaulē veidojās galvenokārt pēc 2. pasaules kara, un nevis tādēļ, ka tika veikta virkne neētisku pētījumu (Misisipi štatā Taskigī 399 afroamerikāņi tika inficēti ar sifilisu; iesakot talidomidu grūtniecēm kā nomierinošu līdzekli, piedzima 12 000 bērnu ar iedzimtām anomālijām; 1963. gadā Bruklinas ebreju hronisku slimību slimnīcā padzīvojušiem psihiskiem slimniekiem tika ievadītas vēža šūnas; Ņujorkas Vilovbrukas slimnīcā psihiski vāji attīstīti bērni tika inficēti ar hepatītu utt.), bet tādēļ, ka šie neētiskie pētījumi tika aprakstīti un publicēti žurnālos. Ētikas komitejas tika vērstas pret žurnāliem, lai apturētu šādas informācijas publicēšanu. Šobrīd šādas ētikas komitejas ar dažādiem panākumiem darbojas visā pasaulē, taču biežāk žurnāli atklāj trūkumus ētikas komiteju darbībā, nevis otrādi. Tiesa, pasaulē ir žurnāli, kam ir pašiem savs ombuds jeb cilvēktiesību birojs, pirmais žurnāls, kas to atļāvās, bija The Lancet. Rezultāts šim eksperimentam bija atziņa, ka ētikas jautājumu pārspīlēšana žurnālu rakstu izvērtējumos dod vairāk ļaunuma nekā labuma, daudzi sabiedrības veselībai vajadzīgi pētījumi tiek bremzēti vai nepieļauti. Tai pašā laikā nekur pasaulē žurnāli nespēj pilnībā nodrošināties, ka pētījumi ir ētiski, saņēmuši korektu ētikas komitejas akceptu. Tāpēc medicīnas žurnāli visā pasaulē ir slikto ziņu pastnieki, un, kā zināms, vara mēdz “nošaut pastnieku”. Turcijā 9. februārī tika apcietināts Turcijas Ārstu savienības zinātniskā žurnāla galvenais redaktors profesors Onurs Hamzaoglu par “nepatiesu ziņu paušanu”. Šīs nepatiesās ziņas bija iebildes pret Turcijas iesaistīšanos Sīrijas karā un atziņa, ka karš ir vissliktākais sabiedrības veselības rādītājs. British Medical Journal galvenā redaktore Fiona Gudlī (Fiona Godlee) šajā sakarā esot izteikusies, ka medicīnas žurnālu redaktori būtu jāapcietina jau tajā mirklī, kad viņi par tādiem grasās kļūt.
Turpinājums sekos.

9. februārī kultūras pilī „Ziemeļblāzma” norisinājās nozīmīgākais gada notikums medicīnas nozarē – „Gada balvas medicīnā 2017” pasniegšanas ceremonija. Šī balva ir paldies medicīnas speciālistiem par ieguldīto darbu, un to ik gadu februārī pasniedz Latvijas Ārstu biedrība.

Gada balvas uzvarētājus nosaka Latvijas iedzīvotāji elektroniskā balsojumā. Laika posmā no pagājušā gada 1. decembra līdz šī gada 14. janvārim ikviens varēja nobalsot par savu labākā mediķa kandidātu nominācijās „Gada ārsts”, „Gada zobārsts”, „Gada farmaceits”, „Gada funkcionālais speciālists”, „Gada ārsta palīgs”, „Gada māsa” un „Gada vecmāte”. Šogad balsotāju aktivitāte bija īpaši augsta, kopumā tika saņemtas 12 225 balsis. Čaklākie balsotāji kā allaž ir latgalieši, kas par saviem ārstiem un māsiņām balsojuši ar lielu entuziasmu. Tāpat neatpaliek rīdzinieki, jelgavnieki un jūrmalnieki. „Gada balva medicīnā” tiek pasniegta 13 nominācijās, no kurām septiņās apbalvojamos izvirza Latvijas iedzīvotāji. Nominācijā „Gada ārsta” balsots par 1053 ārstiem, bet kopumā sabiedrības balsojumā paldies teikts gandrīz 2417 dažādie medicīnas speciālistiem.

Šis pasākums gadu gaitā kļuvis platformu, kurā satiekas gan mediķi, gan pacienti, apliecinot to, ka vienotībā var ne tikai ārstēt slimības, bet arī palīdzēt risināt sasāpējušus medicīnas nozares jautājumus. Latvijas Ārstu biedrībai ir svarīgi novērtēt un pateikt paldies tiem medicīnas nozares cilvēkiem, kas joprojām nepadodas un stāv cilvēka veselības sardzē. Viņi glābj un ārstē, palīdz nākt pasaulē dzīvībai un to saglabāt.

„Gada balvas medicīnā 2016”saņēma:
nominācijā „Gada ārsts”
Silvija Paraščiņaka, ģimenes ārste, Silvijas Paraščiņakas ģimenes ārsta prakse, Malta

Gada zobārsts:
Nataļja Bišlere, zobārste, SIA „DentaNata”, Valka

Gada farmaceits:
Inta Olte, farmaceite, „Benu aptieka”, Ērgļi

Gada funkcionālais speciālists:
Ilona Dorofejeva, fizioterapeite un kraniosakrālā terapeite, „Veselības centrs 4”, Rīga

Gada ārsta palīgs:
Gunta Romka, ārsta palīdze, Modrītes Silaunieces ģimenes ārsta prakse, Balvi

Gada māsa:
Valda Caune, māsa, Paula Stradiņa KUS Onkoloģijas klīnika, Rīga

Gada vecmāte:
Rasma Kaminska, vecmāte, Dobeles un apkārtnes slimnīca

Šogad balva tika pasniegta jau astoto reizi, un katras nominācijas uzvarētājs saņēma galveno balvu – mākslinieka Armanda Jēkabsona veidotu statueti Dzīvības asnu, kas ir kā atgādinājums par dzīvības un veselības vienotību.
„Gada balva medicīnā” tika pasniegta arī nominācijā „Gada docētājs medicīnā”, kurā par saviem pasniedzējiem balso medicīnas studenti. Visvairāk balsu šogad ieguva RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas katedras asociētā profesore Dzintra Kažoka.

Nominācijā „Gada cilvēks medicīnā” balva tika piešķirta Valsts Asinsdonoru centra direktorei, bijušajai RAKUS valdes priekšsēdētājai Egitai Polei, bet par „Gada slimnīcas” titula saņēmēju kļuva Jelgavas pilsētas slimnīca.

Par „Gada notikumu medicīnā” pagājušajā gadā tika atzīts ģimenes ārstu streiks. 2017.gada pavasarī Latvijas ģimenes ārstu asociācija iesniedza Veselības ministrijā prasību palielināt ģimenes ārstu ,ārstu palīgu un māsu darba atalgojumu, prasīja nesagraut, bet attīstīt Latvijā izveidoto ģimenes ārstu darbības modeli, nodrošināt efektīvu e-veselības sistēmas darbību. Taču Veselības ministrija ārstu priekšlikumus noraidīja. Turklāt ministrija bija iecerējusi samazināt ģimenes ārsta darbam paredzēto finansējumu, bet palielināt darba apjomu un izdevumus, paaugstinot prasības. Streiks kā kolektīvs interešu aizstāvēšanas līdzeklis, sākās 3.jūlijā un dalību tajā reģistrēja vairāk kā 650 ģimenes ārstu visā Latvijā. Otrajā nedēļā iesaistījās 580 ārstu, bet aptuveni 500 ģimenes ārstu turpināja lēno streiku. Lai arī streika prasību izpilde tika panākta daļēji, streiks parādīja tā iespējas un deva ieguvumus ģimenes ārstiem un pacientiem.

Savukārt „Gada balva par mūža ieguldījumu medicīnā” pasniegta osteorefleksoterapeitam profesoram Georgam Jankovskim un ķirurgam docentam Ojāram Uldim Aleksim. Izcilais ķirurgs, torakālās ķirurģijas aizsācējs Latvijā Ojārs Uldis ārsta profesiju zvēlējās studēt kara laikā, diemžēl pēc diviem gadiem tika mobilizēts latviešu leģionā un Volhovas purvos pildīja feldšera pienākumus. Šis fakts jaunā cilvēka biogrāfijā ne reizi vien lika šķēršļus turpmākajā ārsta karjerā. Lielu lomu jaunā ārsta dzīvē toreiz un arī vēlāk nospēlēja profesors Pauls Stradiņš, kurš pamanīja Ojāra Ulda Alekša talantu un neatlaidību. Ojārs Aleksis mācījies arī pie profesora Nikolaja Amosova Kijevā, kur apguva torakālās ķirurģijas pamatzināšanas. Vēlā, atgriežoties Rīgā, viņš strādāja Rīgas 1. slimnīcā kur bija ķirurģijas nodaļas vadītājs līdz pat deviņdesmito gadu sākumam. Kad izveidojās Zemessardze, sāka darboties tās Medicīnas daļā, bez tam, daudzus gadus dziedāja korī Tēvzeme pie izcilā diriģenta Haralda Medņa. Arī tagad, savā cienījamā vecumā seko līdzi visam, kas notiek medicīnā. Savukārt otrs „Mūža ieguldījuma” balvas saņēmējs ir profesors Georgs Jankovskis, kurš ir habilitēts medicīnas zinātņu doktors, beidzis LU Medicīnas fakultāti, kā arī Latvijas valsts konservatorijas izpildītāju fakultāti pie profesora Paula Saksa. Viņš ir 5 monogrāfiju, 26 izgudrojumu, 3 populārzinātnisku grāmatu un vairāk kā 500 zinātnisku rakstu autors. Aizstāvējis 3 disertācijas – divas par kaulu smadzeņu refleksiem un trešo –osteorecepcijā, kuras pamatā izveidots jauns ārstēšanas veids – osteorefleksoterapija. G. Jankovskis joprojām pieņem pacientus un dzīvo aktīvu dzīvi, nedēļas nogalēs spēlējot tenisu.

Nominācijās „Gada cilvēks medicīnā”, „Gada slimnīca”, „Gada notikums medicīnā” un „Gada balva par mūža ieguldījumu medicīnā” uzvarētājus nosaka Latvijas Ārstu biedrības ekspertu vērtējums.

„Gada balvas medicīnā 2017” svinīgais pasākums notika kultūras pilī „Ziemeļblāzma” un to vadīja infektoloģe, LĀB valdes locekle profesore Angelika Krūmiņa, nefrologs, LĀB viceprezidents Māris Pļaviņš un ārsts rezidents Jānis Vētra. Vakaru muzikāli kuplināja solisti Ginta Krievkalna, Elza Rozentāle, Juris Jope, Goran Gora, ārsts Dins Sumerags, komponists Jānis Lūsēns, profesors Dzintars Mozgis, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas koris u.c. Ceremoniju skatīt var https://tvplay.skaties.lv/parraides/gada-balva-medicina/916958

„Gada balvas medicīnā 2017” pasniegšanas pasākumu organizē Latvijas Ārstu biedrība, to atbalsta AS „Olainfarm”, AS „Grindeks”, aptieku uzņēmums „Mēness aptieka”, AS „Veselības centru apvienība, SIA „Centrālā laboratorija”, SIA „Arbor Medical”, SIA „Veselības centrs 4”, Starptautiskais Viroterapijas centrs, SIA „Tradintek”, SIA „Tamro”, SIA „Ilsanta”, SIA „Mylan”, SIA „Euroaptieka”, SIA „Biotronik”, SIA „Orkla Confectionery & Snacks Latvija”, zīmols „Laima”, Rīgas dome, Kultūras pils „Ziemeļblāzma”.
Foto šeit: https://failiem.lv/u/wdyrjdqd

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/peteris-apinis-kamer-bus-berni-ar-mentalam-kaitem-allaz-bus-cilveki-kas-apkaros-bernu-psihiatriju.d?id=49708877

Renārs Putniņš, neiroķirurgs, LĀB valdes loceklis

Produktīvi izmantojot E-veselības pakalpojumus, kā arī nedaudz mainot mediķu un pacientu ieradumus, par zālēm varētu ietaupīt pat vairāk nekā 50 miljonus eiro.

Aplēsts, ka pacienti Latvijā par zālēm gadā pārmaksā ap 50 miljoniem eiro vai pat lielāku summu. No kurienes šādi skaitļi? Kopējais pārdoto zāļu apjoms naudas izteiksmē 2016. gadā sasniedza aptuveni 370 miljonus eiro, savukārt 2017. gadā, tas noteikti ir audzis vēl, pietuvojoties vai pat sasniedzot, 400 miljonu eiro atzīmi.

Zāļu valsts aģentūras (ZVA) dati par 2017. gada pirmo pusgadu parāda, ka 25% no Latvijā pārdoto zāļu iepakojumiem bija oriģinālās zāles.(2) Naudas izteiksmē to daļa ir vēl lielāka, jo vidēji tās ir vismaz divreiz dārgākas.(3) Sanāk, ka oriģinālo zāļu, kuras lielā daļā gadījumu varēja aizvietot ar analogiem, tirgus vien veidoja vairāk nekā 100 miljonus eiro, un cilvēki par tām maksāja divreiz vairāk, nekā būtu izdevuši par ģenēriskajiem medikamentiem. Jāuzsver, ka ievērojami atšķiras arī dažādu ražotāju ģenērisko medikamentu cenas. Arī tur iespējams ietaupīt.

Kā to izdarīt?

Pašlaik E-veselības sistēma klibo, bremzējas un vairāk traucē, nekā palīdz, tomēr tai ir arī kāds būtisks pluss. Izrakstot receptes, ārsts redzot visus Latvijas aptiekās pieejamos konkrētā medikamenta analogus un var izvēlēties lētāko. Vēl viens variants ir norādīt receptē vien aktīvo vielu un zāļu izvēli atstāt pacienta ziņā. Galvenais būtu atmest aizspriedumus un rūpīgāk piedomāt pie zāļu izrakstīšanas un iegādes ekonomiskā aspekta.

Jāsāk būtu ar vienkāršāko. Plašāku daudz lētāko ģenērisko jeb, citiem vārdiem sakot, identisko preparātu lietošanu. Neraugoties uz epizodiskām kampaņām, kurās gan mediķi, gan pacienti tiek aicināti no iedarbības ziņā līdzvērtīgiem medikamentiem izvēlēties budžetam atbilstošākos, gan vieniem, gan otriem saglabājas aizspriedumi, inerce un nezināšana.

Ja medikamentu ārstnieciskās sastāvdaļas ķīmiskā uzbūve ir identiska, turklāt pētījumos ir apstiprināta līdzvērtīga to iedarbība uz cilvēka organismu (bioekvivalence), un atšķiras vien tādi elementi kā tabletes izgatavošanā izmantotās saistvielas, krāsvielas, iepakojums un nosaukums, tad neredzu iemeslu kāpēc gan neizvēlēties lētāku produktu. Cilvēki par zālēm pārmaksā un vainojama pie tā ir gan mediķu, gan tirgotāju, gan arī daļēji pašu pacientu neinformētība.

Kāpēc tā? Mediķi nereti, izrakstot recepti, ieraksta sev ierastāko medikamentu nosaukumu, pacients nepainteresējas vai nav pieejami lētāki šī paša medikamenta analogi, savukārt farmaceits aptiekā izsniedz to, ko no viņa prasa. Netrūkst situāciju, kad pacientam paraksta vienas plaši ražotas zāles situācijā, kad ir pieejami lētāki analogi.

Nosaukšu tikai vienu piemēru. Ibuprofen, Ibumetin, Ibugesic, Ibustar… Sarakstu būtu iespējams turpināt vēl ilgi. Visas šīs Latvijas aptiekās nopērkamās populārās bezrecepšu zāles ir viena pirmo reizi pagājušajā gadsimta 60. gados sintezēta medikamenta (Brufens)(4) ģenēriskie analogi, kuru ārstnieciskā sastāvdaļa ir ibuprofēns. Respektīvi, šo zāļu terapeitiskā iedarbība būtībā ir identiska. Atšķiras vien ražotājs un cena, turklāt nereti visai būtiski – pat vairākas reizes.

Iedzīvotāji, pērkot dārgāko no medikamentiem, nereti pat neaizdomājas, ka turpat blakus stāv identiskas, taču daudz lētākas zāles ar citu nosaukumu. Situāciju ir iespējams mainīt, un līdzēt varētu arī daudz kritizētā E-veselība.

Ivars Prūsis, vadības zinību speciālists, procesu konsultants

2017.gada beigās un 2018.gada sākumā Latvijā uzvirmoja kaislības ap pietiekami sen muļļātās e-veselības sistēmas piespiedu ieviešanu. Galvenie sistēmas lietotāji – ārsti bija pret, farmaceiti – skeptiski, sabiedrība dēļ svētlaimīgās neziņas vienaldzīga, bet Latvijas politiķi labākajās “kā var nesolīt” tradīcijās, piesedzot ciniskos un pārgudros e-veselības ieviesējus, ar nopietnām sejām pieņēma politisku lēmumu, kurš robežojas ar noziegumu, ieviest e-veselību par katru cenu. Tas, kas notiek ar 2018.gada 1.janvāri, pēc būtības ir negatavas un lietotāju vajadzībām mazatbilstošas IT sistēmas piespiedu testēšana produkcijas vidē, kas ne tikai gandē ārstu, farmaceitu un pacientu “nervus” un veselību, bet kas atsevišķiem pacientiem var maksāt (un visdrīzāk agri vai vēlu arī maksās) dzīvību.

To, kāda bija e-veselības sistēma uz 2017.gada novembra beigām, labi savā rakstā “E-veselības sistēma – tās IR pilnīgas šausmas“ aprakstīja Ilmārs Poikāns (plaši zināms arī kā robingudiskais “hakeris” ar segvārdu “Neo”). Ar Poikāna rakstu var iepazīties te: https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/poikans-par-e-veselibas-darbibu-tas-ir-pilnigas-sausmas-14186015 . Savukārt šajā rakstā tiks apskatīta e-veselības ieviešana vairāk no organizatoriskā, politiskā un sabiedriskā skatu punkta.

1. Kas ir e-veselības sistēma?

E-veselības sistēma ir “darba plūsmu” tipa IT sistēma, kuras uzdevums ir nodrošināt noteiktu procesu darbību (medikamentu izsniegšanas, ārstniecības pakalpojumu sniegšanas utt.) un veikt šo procesu uzskaiti. Procesa nodrošināšana, nozīmē, ka sistēmai ir jānodrošina savlaicīga visas nepieciešamās informācijas nodošana (vai pieejamība) dažādiem procesā iesaistītajiem dalībniekiem nepieciešamajā secībā un apjomā atkarībā no dažādiem procesa tipu un apstākļu nosacījumiem. Savukārt procesa uzskaite nozīmē, ka pēc iespējas visas procesa darbības tiek uzskaitītas.

Ja pašreiz, piemēram, ierobežotas piekļuves medikamentu izsniegšanas process tiek nodrošināts, izmantojot vēsturisko papīra recepšu sistēmu (informācijas apmaiņa starp ārstu un farmaceitu notiek papīra receptes veidā), tad līdz ar e-veselības ieviešanu ir plānots pāriet uz centralizētu pilnībā elektronisku informācijas apmaiņu. Šādai pieejai ir savi plusi un savi mīnusi.

2. Kāda ir e-veselības tipa sistēmu ieviešanas specifika?

Pirmkārt, parasti lietotāju vairums ir pret šāda tipa sistēmu (turpmāk tekstā – Sistēmu) ieviešanu, jo tas ir kaut kas pilnībā principiāli jauns (biedējošais nezināmais), izjauc esošo, ļoti pierasto kārtību un pakļauj papildus kontrolei. Bez tam Sistēmu ieviešana prasa daudz lieku, no pamatnodarbošanās viedokļa pilnīgi nevajadzīgu pūliņu.

Otrkārt, Sistēmā ir jāievieš, jāimplementē, “jāiešuj” attiecīgie procesi, kas no vienas puses ir puslīdz vienkārši izdarāms (ja ir kaut kāds process, to tehniski salīdzinoši vienkārši ir “iešūt” Sistēmā), bet no otras puses ir ļoti apgrūtinoši vai pat reizēm gandrīz neiespējami implementēt Sistēmā labi iestrādājušos procesus tā, lai tie jaunajā veidolā atbilst sākotnējai situācijai, lai tie atbilst visu iesaistīto pušu vajadzībām un lai tie reāli darbojas.

Procesu īpatnība, jo sevišķi lielās organizācijās vai organizāciju apvienībās, ir tāda, ka īstos, faktiskos procesus neviens nemaz pilnībā nezin. Cita šo procesu īpatnība ir apstāklī, ka nosacītie “de jure” procesi atšķiras (bieži vien pat ievērojami) no nosacītajiem “de facto” procesiem. Tas ir papīros ir rakstīts viens (un labi, ja ir vismaz papīri, kur kaut kas ir rakstīts, bieži nav), bet reālā dzīvē notiek savādāk.

Tāpat procesi mēdz būt neviendabīgi. Tas ir, kopējas reglamentācijas vai kontroles trūkuma gadījumā vienā vietā rīkojas pa vienam, citā vietā savādāk, vienos gadījumos ir viena prakse, citos cita utt.. Tālāk jāņem vērā arī informētības par procesiem pakāpe, procesu uztvere un sapratne, kas dažādiem procesa dalībniekiem var būt pat ievērojami atšķirīga.

Visbeidzot katram procesa dalībniekam gan konkrēto procesu ietvaros, gan kopējā organizatoriskajā sistēmā, kā daļa ir Sistēma, ir savas objektīvās un subjektīvās intereses, kuru iespaidā Sistēmas ieviešanas laikā notiek gan apzināta, gan neapzināta katra dalībnieka “deķīša vilkšana uz savu pusi”.

Ar visām šīm problēmām saskaras Sistēmu projektētāji, radītāji, ieviesēji un ekspluatētāji un tā rezultātā parasti Sistēmu pirmās versijas nespēj nodrošināt apmierinošu procesu darbību, nevienam parasti jaunās Sistēmas nepatīk un sākotnēji Sistēmas ir lielākā vai mazākā mērā lietošanai nederīgas.

Treškārt, tā kā Sistēmā kā lietotāji tiek apvienotas dažādas kopējos procesos dalību ņemošas struktūrvienības un/vai organizācijas, tad nepieciešams ņemt vērā to visu prasības un nepieciešams tās koordinēt Sistēmas projektēšanas, ieviešanas un ekspluatācijas laikā. Pie tam, kā jau tika minēts, katrai struktūrvienībai, katrai lietotāju grupai, katrai organizācijai ir savas objektīvās un subjektīvās intereses, kuras ir gan savstarpēji pretrunīgas, gan arī var nonāk pretrunā ar paša procesa mērķiem un būtību. Šīs pretrunas kādam ir jāizprot un adekvāti jāslāpē, nepārtraukti sijājot “graudus no pelavām”, kur katra kļūda šajā šķirošanas procesā var izrādīties kā ļoti nozīmīga Sistēmas nepilnība.

Ceturtkārt, vadības segments Sistēmas procesos ir kā viens no dalībniekiem un tam ir tendence parazītiski apmierināt savas vajadzības par katru cenu uz citu procesa dalībnieku rēķina (e-veselības gadījumā uz ārstu, farmaceitu un pacientu rēķina).

Piektkārt, Sistēmu ieviešanā liela nozīme ir lietotāju prasību dokumentācijai, ko izstrādā Sistēmas projektētāji, aptaujājot potenciālo Sistēmas lietotāju pārstāvjus. Par cik, kā jau tika minēts, neviens līdz galam nezin, kā reāli darbojas Sistēmā ieviešamie procesi, lietotāju pārstāvji objektīvi nav spējīgi pilnīgi precīzi nodefinēt prasības. Vēl jāņem vērā, ka katrs definējamo procesu dalībnieks redz to no sava skatu punkta, pārzin savu mazo lauciņu un “kopējo” bildi var “neredzēt”, nesaprast vai var būt neinformēts par to. Šīs prasību nodefinēšanas problēmas tiek pastiprinātas, ja kā darba grupas pārstāvis tiek norīkots mazkompetents, maz saprotošs, uz sadarbību neorientēts, uz formālu pieeju ieciklējies un/vai “pa mākoņiem dzīvojošs” cilvēks (parasti kāds vai kādi no lietotāju pārstāvjiem ir ar kādām no šīm pazīmēm).

Savukārt no Sistēmas projektētāju un Sistēmas pasūtītāju puses šī specifika prasa izcilu cilvēku dabas, organizatoriskās konjunktūras un pašu procesu specifikas izpratni. Ja šādas izcilības nav, tad neizbēgami Sistēma būs neveiksmīga un viduvējības, kuras bija atbildīgas par Sistēmas projektēšanu, tajā obligāti pirmkārt vainos lietotāju pārstāvjus, kuri piedalījās lietotāju prasību izstrādē. Šāda vainošana visbiežāk ir pamatota, bet tā novērš uzmanību no fakta, ka Sistēmas projektētāju un pasūtītāju pārstāvju pienākums bija paredzēt un preventīvi novērst vairumu nepilnību (viņiem ir jāzin (analīzes rezultātā precīzi jāizsecina), kas nepieciešams lietotājiem, daudz labāk par pašiem lietotājiem, tai pat laikā neuzspiežot viņiem kļūdainus un nevajadzīgus risinājumus, kas diemžēl mēdz notikt, ja projektēšanas process tiek uzticēts negodprātīgiem un/vai nepietiekami spējīgiem speciālistiem).

Sestkārt, projektējot, ieviešot un vēlāk ekspluatējot Sistēmu liela nozīme ir iesaistīto struktūrvienību un organizāciju, to pārstāvju un visu lietotāju koordinācijai un informēšanai. Visi iesaistītie regulāri saprotamā formā ir jāinformē par projekta gaitu un jāinteresējas par viņu viedokli katrā no projekta un Sistēmas gatavības stadijām, obligāti izskatot un ņemot vērā iebildumus un aizrādījumus. Šis process kādam ir jāvada, kas ir grūts, darbietilpīgs un ļoti nepateicīgs darbs. Pie koordinācijas ir pieskaitāma arī Sistēmas lietotāju dokumentācijas un lietotājiem paredzēto instrukciju, kuras ņem vērā arī normatīvo regulējumu, komunikācija, kā arī lietotāju apmācības. Sistēmu ieviesējiem ir tendence grēkot uz instrukciju un apmācību rēķina, jo tas ir ļoti darbietilpīgs darbs, ko ar vienkāršotu haltūru var salīdzinoši viegli nesodīti “efektivizēt”, kam sekas ir faktiska lietotāju neprasme strādāt ar jauno Sistēmu, kas dabiski tiek kompensēta darba gaitā (strādājot, lietotāji Sistēmu ir spiesti apgūt paši).

Septītkārt, projektējot Sistēmas parasti notiek koncentrēšanās uz tās funkcionalitāti, kas augstāk aprakstīto iemeslu dēļ ir sarežģīts pasākums, un tā rezultātā ir tendence “aizmirst” vai nepievērst pietiekamu vērību IT infrastruktūras un tās kapacitātes jautājumiem (datori un programmatūra, uz kā korekti jādarbojas Sistēmai, lietotāju daļas datu pieslēgums, Sistēmas serveri un centrālie datu pieslēgumi). Ja par šiem jautājumiem nav pienācīgi padomāts, tad Sistēma ir lēndarbīga, Sistēma nedarbojas vai nepilnīgi darbojas uz atsevišķām darbastacijām, Sistēma nedarbojas vai nepietiekami darbojas lietotājiem ar neapmierinošu interneta pieslēgumu, kā arī atsevišķiem lietotājiem Sistēma var vispār nebūt pieejama.

Astotkārt, droša un nekļūdīga Sistēmas veiksmīgas ieviešanas recepte ir kvalitatīva un pilnīga Sistēmas testēšana, kas prasa daudz laika un resursu. Diemžēl vispārējas “efektivizācijas” tendenču iespaidā testēšanas procesam tiek pievērsta nepiedodami maz uzmanības kā rezultātā parasti Sistēmas tiek notestētas “ķep – ļep” uz ātru roku, “reportējot” uz “augšu” par vēl negatavas Sistēmas gatavību, kam seko Sistēmas ieviešana, kas pēc būtības ir īstā Sistēmas testēšana. Tā tas notiek arī e-veselības gadījumā.

Ir tāds uzskats, ka neesot iespējams pilnībā notestēt Sistēmu un tam ir savs pamats, tomēr, pieliekot attiecīgus pūliņus, ir iespējams notestēt Sistēmu tik lielā mērā, ka tai vispār nav būtisku kļūdu un pats kļūdu daudzums ir līdzvērtīgs iestrādātu Sistēmu kļūdu daudzumam. Šāda pieeja nav populāra dēļ savas ilglaicības (var nākties ne reizi vien pārlikt projekta termiņu) un liela resursu patēriņa, tomēr tai vajadzētu būt obligātai tādu Sistēmu ieviešanā, kuru darbība ietekmē simtiem tūkstošus cilvēku (un vēl jo vairāk, ja tas ietekmē visu valsts iedzīvotāju veselību un var apdraudēt to dzīvību).

Devītkārt, Sistēmu ieviešanu parasti vada projektu vadītāji pēc projektu vadības principiem. Pats galvenais projektu vadības princips ir projekta termiņa svētums un nemainīgums. Nekas un nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt projekta termiņu, tā ir projekta “svētā govs”. Tas, kurš to dara, no projekta vadītāja skatu punkta ir projekta ienaidnieks (protams, arī pašus projektu vadītājus stipri “sit” par termiņu neievērošanu). Tā rezultātā, tad, kad rodas izvēle “kvalitāte vai termiņš” (un tāda izvēle rodas vienmēr), projektu vadītājs gandrīz vienmēr pēc iespējas centīsies panākt termiņa ievērošanu uz kvalitātes rēķina. Projektu vadītājam un projekta komandai galvenais ir ātrāk attiecīgajā laikā “nogrūst” savu projektu “ekspluatācijai”, bet, kas notiek pēc tam, jau nav viņu bēda (projekts beidzies, bonusi saņemti, sākas jauni izaicinoši projekti). Diemžēl vadība (pasūtītāji) šai ziņā bieži atbalsta projektu vadītājus, jo “savādāk var čakarēties mūžīgi”.

Desmitkārt, augstākminēto apstākļu, kā arī citu iemeslu dēļ IT izstrādātāju un konsultantu nozarē valda visai liela neiecietība pret Sistēmu lietotājiem, kuru visprecīzāk var raksturot ar tēzi: “Lietotāji ir stulbi!”. Šī iemesla dēļ IT izstrādātāji un konsultanti parasti ir pietiekami lieli ciniķi, kuri tādēļ ir tendēti uz cinisku attieksmi pret lietotājiem un viņu vajadzībām. Šī iemesla dēļ, ja vien būs tāda iespēja, daudzi IT izstrādātāji un konsultanti bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem radīs lietotājiem mazpiemērotu Sistēmu un ignorēs to vajadzības (galvenais lai pašus personiski šādu darbību/bezdarbību sekas neskar).

Vienpadsmitkārt, visu augstāk minēto iemeslu dēļ IT izstrādātāju un konsultantu vidē ir nostiprinājusies pārliecība, ka “jebkura jaunas sistēmas ieviešana sākumā rada problēmas”, bet vēlāk Sistēma “iestrādājas”, lietotāji “pierod” un viss ir kārtībā. Tā rezultātā šajās aprindās ir nostiprinājusies metodoloģiska prakse nepievērst pienācīgu uzmanību Sistēmas testēšanai, bet noteiktā etapā “nogrūst” to produkcijā, iemetot visus lietotājus kā mazus kaķēnus ūdenī, lai tie reālajā dzīvē testē Sistēmu un pielāgojas tai.

Šāda pieeja principiāli nav noliedzama, jo daudzos gadījumos tas tik tiešām ir optimāls risinājums, bet tā kategoriski nav pieļaujama tādām sistēmām kā e-veselība, kas skar visus valsts iedzīvotājus un no kā ir atkarīga cilvēku veselība un dzīvība. Tāpēc par šādas pieejas izmantošanu e-veselības gadījumā atbildīgās personas ir publiski jānosoda, jāatlaiž no darba un/vai pat jāizvērtē to tiesiskās atbildības pakāpe. Kā minimums e-veselības piespiedu ieviešanas sakarā ģenerālprokuratūrai vajadzētu ierosināt krimināllietu pēc KL 197.panta.

(“197.pants. Nolaidība. Par darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu, ko izdarījis uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas pilnvarota tāda pati persona, ja ar to radīts būtisks kaitējums uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), organizācijai vai ar likumu aizsargātām citas personas tiesībām un interesēm, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.”)

3. E-veselības ieviešanas virspusēja analīze

Virspusēji iepazīstoties ar e-veselību un publisko informāciju par to, top skaidrs sekojošais.

Pirmkārt, e-veselības sistēma ir negatavs produkts, kura obligāta ieviešana ir nekas cits kā šī pusfabrikāta testēšana uz visiem Latvijas ārstiem, farmaceitiem un pacientiem.

Otrkārt, galvenie e-veselības lietotāji (ārsti) ir pret šīs sistēmas ieviešanu. Šo apstākli daļēji var izskaidrot ar visiem potenciālo Sistēmu lietotājiem raksturīgo skepticismu, daļēji tas ir saistīts ar pašu ārstu īpatnībām (ārsti ir specifiska publika), bet pilnīgi noteikti tas liecina arī par e-veselības ieviesēju (projektētāju, vadības pārstāvju, ieinteresēto politiķu) neprofesionalitāti un/vai nolūku negodprātīgumu. E-sistēmas ieviesēju pienākums bija iegūt savas galvenās “klientgrupas” uzticību un atbalstu, ko tie acīmredzami nav ieguvuši, un nav vairs būtiski vai tas ir dēļ tā, ka ieviesēji ir nemākulīgi sistēmanalītiķi, neizprot veselības aizsardzības nozares procesus, negrib strādāt, bet grib saņemt “haļavno piķi” vai arī e-veselība ir kādu citu, tālejošu kaitniecisku plānu produkts. Ja ārsti negrib e-veselības ieviešanu, tad tā nav jāievieš, un sistēma ir jāpilnveido tikmēr un līdz tādai pakāpei, kad vairums ārstu būs apmierināti.

Treškārt, e-veselības sistēma ir veselības aizsardzības sistēmas vadības funkcijas nodrošinošo organizāciju egoisma produkts. Ir acīmredzami, ka vadības struktūras domā tikai pa sevi, minimāli ņemot vērā citu ieinteresēto lietotāju grupu redzējumu un vajadzības. Vadības struktūrām reizēm nākas būt stingrām un lietot piespiešanas līdzekļus, bet tie ir attaisnojami tikai tai gadījumā, ja vadības struktūras “redz” un saprot visu sistēmu kopumā un piespiešanas metodes lieto, izejot no kopējā sistēmas labuma pozīcijām. E-veselības gadījumā acīmredzami tā nav, pretējā gadījumā šāda situācija vispār nebūtu izveidojusies (atbildīgie vadības struktūru ierēdņi un politiķi ir galvenie esošās situācijas vaininieki).

Ceturtkārt, e-veselības sistēmā acīmredzami vispār nav ņemtas vērā visnozīmīgākās lietotāju grupas vajadzības – pacientu vajadzības. Kā jau iepriekš tika minēts, Sistēmām mēdz būt dažādas lietotāju grupas, kurām katrai ir savas, citiem pretrunīgas intereses. Sistēmas ieviešana visa cita starpā ir visu šo interešu līdzsvarošana – zināma veida kompromisa panākšana. Bet kompromisu parasti panāk uz kāda cita rēķina, visbiežāk – argumentēt nespējīgākā un to pušu, kuras vispār nepiedalās izstrādes procesā. Tad nu jautājums: kurš e-veselības sistēmas ieviešanas projekta komandā pārstāvēja pacientu intereses un kurš definēja pacientu lietotāju prasības?! Jautājums visdrīzāk retorisks, jo e-veselības izstrādājums apliecina, ka pacientu intereses faktiski netika pārstāvētas, kādēļ e-veselība ir pacientiem nedraudzīgs produkts, kura patieso būtību precīzāk raksturotu nosaukums “e-neveselība”.

Piektkārt, pēc visa ieviešanas procesa, gala rezultāta un sistēmas nepilnībām spriežot, e-veselībai bija un joprojām ir problēmas ar daudzo iesaistīto pušu koordināciju. Ja šāda līmeņa projektam ir nepietiekama koordinācija, tad ir apšaubāma darbotiesspējīgas sistēmas izveidošanas spēja, bet pienācīga līmeņa testēšanu tad vispār nav iespējams nodrošināt. Šis visdrīzāk ir starp galvenajiem iemesliem, kādēļ e-veselība netika pienācīgi notestēta un šī iemesla dēļ iespējams rodas daudzas problēmas, kuras ir saistītas ar lietotāju grupu administrēšanu un lietotāju tiesību vadību. Citiem vārdiem sakot, e-veselības ieviešanas projekta komandas nepietiekamās visu dalībnieku koordinācijas spēju nopietnās sekas un trūkumus mēģina kompensēt uz visu ārstu, farmaceitu un pacientu rēķina, veicot valsts mēroga sociālo eksperimentu un testējot negatavu sistēmu produkcijā uz visiem lietotājiem. Šai ziņā vēl jānorāda, ka koordinācijas faktors ir nozīmīgs arī turpmākai e-veselības darbībai, tāpēc, ja dēļ nepietiekamās koordinācijas neizdevās izstrādāt un ieviest kvalitatīvu sistēmu, tad arī e-veselības lietošana šī iemesla dēļ būs apgrūtinoša (citiem vārdiem sakot, e-veselības ieviešana nav īslaicīgas “šausmas”, bet gan tikai citas kvalitātes permanentu “šausmu” sākums).

Sestkārt, e-veselības darbības sākums uzrādīja, ka daudzi lietotāji reāli neprot strādāt ar e-veselību. Šo faktu netieši atzina paši ieviesēji, vienā no saviem preses paziņojumiem norādot, ka liels skaits kļūdu ir saistīts ar lietotāju neprasmi darbā ar e-veselības sistēmu. Lai gan internetā ir atrodami e-veselības apmācību materiāli un ir zināms, ka ir notikušas apmācības, pēc fakta ir redzams, ka nozīmīgs lietotāju daudzums tā arī apmierinošā līmenī neprot strādāt ar e-veselību, kam par iemeslu ir ne tikai ar pašiem lietotājiem saistīti iemesli, bet arī apmācības materiālu un apmācību procesa kvalitāte. Sistēmas ieviesēju pienākums bija izkontrolēt, lai pirms sistēmas darbības uzsākšanas visi potenciālie lietotāji iziet apmācības (daudzi lietotāji tā arī netika apmācīti) un apgūst sistēmas lietošanu vismaz noteikta minimuma līmenī. Šāda kontrole acīmredzami nav bijusi, kas ir vēl viena nopietna e-veselības ieviesēju neizdarība (nolaidība).

Septītkārt, e-veselības ieviesēji nepietiekamu uzmanību pievērsa rezerves variantiem un apvedceļiem, kā rezultātā visa cita starpā ne farmaceiti, ne ārsti un, pats galvenais, ne pacienti nemaz nezin kā rīkoties noteiktu problēmu gadījumā. Piemēram, kas ir jādara pacientam, ja aptiekā viņam izrakstīto e-recepti neatrod, un kas šai gadījumā jādara farmaceitam? Šo rīcības modeli vajadzēja izdomāt un visiem pirms ieviešanas komunicēt, jo no tā var būt atkarīga pat cilvēku dzīvības, bet e-veselības ieviesēji to nevīžoja un joprojām nevīžo izdarīt.

Astotkārt, e-veselības darbība (precīzāk sakot, nedarbība) ievērojami noslogo ārstus un farmaceitus, kas tiem liedz pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus (ne tikai nestrādā sistēma, bet tiek atņemts laiks, radīta liela un lieka nervu sistēmas noslodze, kurai jau tā ir pietiekami liela slodze), kā rezultātā cieš pacienti un kas pie noteiktu apstākļu sakritības var izraisīt arī smagas sekas.

4. Dažas konkrētas e-veselības nepilnības

Zemāk īsumā par dažām nopietnākajām Autoram zināmajām e-veselības nepilnībām. Tās ir tikai farmaceitu līmenī redzamās problēmas un visdrīzāk ne tuvu nav visas.

4.1. Dokumenta (receptes) neizsniegšana pacientam

Šī ir viena no nopietnākajām kļūdām, kuras dēļ e-veselības darbība ir nekavējoties apturama un kura visdrīzāk ir radusies projektēšanas stadijā. Pilnīgi noteikti var apgalvot, ka sistēmanalītiķi, kuri neparedzēja šādu funkcionalitāti vai arī kuri pieļāva, ka šī kritiski svarīgā funkcionalitāte nav iekļauta ieviešamajā sistēmā, ir mazkompetenti vai nekompetenti (par šo kļūdu droši atbildīgos valsts iestādē strādājošos var atlaist, bet no apakšuzņēmējiem prasīt kompensāciju par nekvalitatīvu darbu).

Kā bija līdz šim? Ārsts pacientam izraksta recepti (izsniedz dokumentu), ar kuru tas vai viņa neformāli pilnvarota persona iet uz aptieku un realizē savas tiesības iegūt attiecīgo medikamentu. Dokumenta – receptes esamība pacientam uz rokas ir droša garantija, ka pacients spēs realizēt šīs savas tiesības. Tas, ka receptes tiek elektronizētas nav slikti, ir loģiski un tas var dot labumu, bet tur ir jābūt patiešām līksmadzeņainam sistēmanalītiķim, lai nespētu saprast tik elementāru lietu, ka e-receptes gadījumā pacientam arī obligāti ir jāizsniedz “uz rokas” recepte, ko var izdarīt vai nu elektroniski, nosūtot pdf vai cita populāra formāta dokumentu uz e-pastu vai arī, kas ārstam ir jāizdrukā un jāiedod rokās. Tā ir obligāta funkcionalitāte pacienta tiesību nodrošināšanai, kas viņam garantē tiesības iegādāties medikamentus pat gadījumos, kad e-veselības sistēma nestrādā.

Ja šo sistēmanalītisko 2×2 e-veselības “gaišās galvas” būtu realizējušas, tad daļa būtisku problēmu atkristu pašas no sevis, jo pacienti tik lielā mērā neciestu dēļ sistēmas kļūdām, gļukiem un nepilnībām. Savukārt tagad pat tad, kad e-recepte ir izrakstīta, pacients nevar būt drošs, ka saņems pienākošās zāles (šī problēma visdrīzāk būs aktuāla visu e-veselības darbības laiku, jo, spriežot pēc sistēmas loģikas, to pilnībā nemaz nebūs iespējams novērst). Tas ne tikai potenciāli var radīt nopietnas neērtības katram Latvijas iedzīvotājam, bet tieši apdraudēs daudzu Latvijas iedzīvotāju, kam steidzami būs nepieciešami medikamenti, dzīvību. Ja tas vēl nav noticis, pie šādas sistēmas agri vai vēlu būs pirmie upuri, kuru nāvē būs vainojama e-veselība un tās bezatbildīgie ieviesēji. Nez vai e-veselības ieviesēji un uzspiedēji ir aizdomājušies, ka viņi paši vai viņu radinieki arī var kļūt par e-veselības upuriem.

Šādas funkcionalitātes un tāda tipa pieejas obligātumu arī pierāda nesenais gadījums ar datorvīrusu “WannaCry”, kurš visa cita starpā paralizēja Lielbritānijas e-veselības sistēmu, kā rezultātā bija arī cilvēku upuri dēļ nesniegtas medicīniskās palīdzības. Ja britu izstrādātāji būtu vadījušies no šādas pieejas, tad viņiem šī dīkstāve nebūtu tik sāpīga vai arī nebūtu sāpīga vispār.

4.2. Recepšu medikamenti “neaiziet” no izrakstītāja līdz aptiekai

Ārsts izraksta pacientam e-recepti. Pacients iet uz aptieku, uzrāda personapliecinošu dokumentu un saka, ka ir izrakstīta recepte, farmaceits e-veselības sistēmā meklē e-recepti, kura būtu jāatrod un … neatrod. Viss, pacients zāles nesaņem. Ne pacients, ne farmaceits nezin, ko darīt.

Autors nepaslinkoja un veica trīs sev pieejamāko aptieku (katra no savas “ķēdes”) darbinieku anonīmu aptauju. Pēc tās datiem šādu problēmgadījumu skaits ir attiecīgi vairāk kā viens dienā, viens dienā un viens divās dienās. Pieņemot, ka līdzīga situācija ir katrā aptiekā un zinot, ka Latvijā ir apmēram 800 aptiekas, var puslīdz droši pieņemt, ka šāda problēma varētu būt apmēram 400 – 1000 pacientiem dienā. Ja e-veselība darbojas jau 10 dienas, tad var pieņemt, ka šāda tipa problēma šajā laikā ir bijusi apmēram 2000 – 10000 tūkstošiem cilvēku. Tālāk noteikti var izrēķināt cik no šiem cilvēkiem medikamenti bija nepieciešami steidzami. Tālāk – cik no šiem cilvēkiem nav citu variantu un neizdodas problēmu atrisināt. Tālāk – cik no šiem cilvēkiem rodas nopietnas veselības problēmas un cik gadījumos tam ir letāls iznākums. Tālāk var pamēģināt prognozēt cik daudzos letālos gadījumos ārsti (vai pat policija) konstatēs, ka nāves iemesls ir saistīts ar nestrādājošo e-veselības sistēmu. Iespējams pagaidām letāla iznākuma (vai to sasaistīšanas ar e-veselību) slieksnis vēl nav sasniegs, bet, ja sistēma turpinās strādāt (nestrādāt) kā līdz šim, tad šāds iznākums agri vai vēlu ir neizbēgams. E-veselība reāli var nogalināt vai jau nogalina cilvēkus!!!

4.3. Visu nepieciešamo vērtību trūkums izvēlnes laukos

Lai noformētu e-recepti ir jāaizpilda receptes forma e-veselības sistēmā. Formā ir vairāki lauki, daļa no kuriem ir izvēlnes lauki, kad laukā var ievadīt tikai tās vērtības, kuras jau ir ierakstītas sistēmā. Izvēlnes laukā lietotājam dod izvēlēties no sistēmā jau esošo vērtību saraksta, kurš var būt pat ļoti liels. Problēma tāda, ka sistēmā esošo izvēlnes lauku vērtības ir nepilnīgas (trūkst reāli nepieciešamo vērtību). Ja attiecīgais lauks sistēmā ir obligāti aizpildāms, tad ārsts vienkārši nevar izrakstīt recepti, pirms attiecīgo vērtību sistēmas administrators nav ievadījis izvēlņu sarakstā. Līdzīgas problēmas var būt arī citos e-veselības moduļos, kur tiek ievadīta jauna informācija. Šī ir klasiska Sistēmu problēma, kura var radīt nopietnas un ilgstošas galvassāpes, ko ievērojami pastiprina profāniska pieeja sistēmas izstrādē un administrēšanā (e-veselības gadījumā izskatās, ka tā ir).

4.4. Neiespējama vai apgrūtināta e-receptes izrakstīšana

No publiski pieejamās informācijas ir zināms, ka ārsti dažādu iemeslu dēļ nespēj izrakstīt e-receptes. Tam var būt vairāki iemesli. Kā pirmo var minēt neprasmi strādāt ar e-veselību (nav tikuši pienācīgi apmācīti). Tālāk – e-veselības sistēmas biežā nepieejamība, lēndarbība un “gļukainums”. Jau minētā vērtību trūkuma izvēlnēs problēma. Iespējama ir arī sistēmas nesaderība ar lokālajiem datoriem un interneta pieslēgumiem, kā arī iespējams atsevišķiem ārstiem un aptiekām vispār nav interneta pieslēguma. Jebkurā gadījumā sekas ir e-receptes neizrakstīšana vai arī ļoti ilgs ārsta un pacienta laika un enerģijas patēriņš šai procesā.

4.5. Valsts apmaksājamo recepšu medikamenti “neaiziet” tālāk no aptiekas

Aptiekām būtiska problēma ir valsts apmaksāto medikamentu tālāka “neaiziešana” kā rezultātā aptiekas var nesaņemt tām pienākošos valsts apmaksājuma daļu. Šī problēma nomoka aptieku vadītājus, kuri var būt spiesti iztrūkumu kompensēt no saviem personiskajiem līdzekļiem (jo medikamenti jau ir pārdoti, pieņemot, ka valsts apmaksājamā daļa būs).

4.6. Problēmas ar jau apstrādāto zāļu meklēšanu

Farmaceiti bieži vien pēc saglabātās informācijas nevar e-veselībā atrast jau apstrādātās receptes (tas ir nepieciešams operatīvai problēmgadījumu risināšanai). Uz citu problēmu fona tas ir nosacīts sīkums, bet tāpat šāda funkcionalitāte ir svarīga normālam sistēmas darbam un visdrīzāk līdzīgas problēmas ir arī sastopamas citos e-veselības moduļos.

4.7. Problēmas atrast recepti pēc speciāla ID numura (gadījumos, kad zāles izņem cita persona)

E- receptei tiek uzģenerēts speciāls ID numurs, kurš ir jāizmanto gadījumos, kad zāles izņem cita persona. Tad, lūk, pēc šī numura ir problēmas atrast e-recepti.

4.8. Problēmas sazvanīt e-veselības Lietotāju atbalsta dienestu

Visas savas neizdarības e-veselības ieviesēji mēģina novelt tai skaitā arī uz e-veselības Lietotāja atbalsta dienestu, kā mantru atkārtojot: “Zvaniet Lietotāju atbalsta dienestam!” (novelt visas problēmas un neizdarības uz “helpdesku” ir cita plaši izplatīta jaunu projektu ieviesēju pieeja). Tad, lūk, šo dienestu reāli nav iespējams sazvanīt. Tie, kuri mēģina, var būt spiesti tikai gaidīt savienojumu ar operatoru līdz pat 10 minūtēm.

Bet daudzi e-veselības lietotāji nemaz nemēģina zvanīt. Ir tādi, kuri nemaz nezin, ka ir jāzvana un kad ir jāzvana, bet daudzi, uzskatot, ka nevar sazvanīt, nemaz netērē savu laiku, kura dēļ e-veselības nemaz vairs nav. Visbeidzot zvanīšanas sakarā jāņem vērā, ka ir gadījumi un situācijas, kad zvanīt kādam, nezinot vai varēs sazvanīt un cik laika tas prasīs, ir gandrīz neiespējami (piemēram, gadījumā, ja aptiekā ir izveidojusies pacientu rinda).

5. Vai vispār ir vajadzīga e-veselība? Jeb e-veselības sistēma – potenciāls totalitārisma un represiju instruments.

Visa augstākminētā sakarā būtisks ir jautājums: “Vai vispār un kāpēc ir vajadzīga e-veselība?” Ja, ir vajadzīga, tad var teikt: “Jā, e-veselībā ir ļoti nopietnas problēmas, jā, tā ir ļoti nepilnīga, bet tā ir vajadzīga un tās ieviesēji, lai gan ļoti nekvalitatīvi un ciniski, tomēr mēģināja izdarīt kaut ko lietderīgu”. Ilmārs Poikāns savā rakstā apgalvo, ka e-veselība esot vajadzīga. Tas ir stipri apšaubāms apgalvojums. E-veselība nav nekāda panaceja, nav nekāds brīnumlīdzeklis, tas ir tikai un vienīgi instruments, kurš var kalpot sabiedrībai tikai tad, ja ir noteiktas kvalitātes un ar noteiktām īpašībām, bet, citu risinājumu gadījumā e-veselība var kaitēt sabiedrībai un kļūt par potenciālu totalitārisma un represiju rīku.

Tātad vai ir vajadzīga e-veselība? Viss atkarīgs no tā, ko ar to ir vēlme panākt un kam.

Kā varētu izmantot e-veselību? E-veselību noteikti varētu izmantot veselības nozares sakārtošanai, veselības nozares efektivizēšanai šī vārda labākā nozīmē un pacientu saņemamo pakalpojumu faktiskās kvalitātes uzlabošanai. Bet, lai to izdarītu, pirmkārt pašai e-veselības sistēmai ir jābūt kvalitatīvai (pašreizējā e-veselība ir diletantisks brāķis) un otrkārt tiem augstākā līmeņa ierēdņiem un politiķiem, kuri šādi vēlētos izmantos e-veselību, ir jābūt kompetentiem labas gribas cilvēkiem (pašreizējie e-veselības ieviesēji neizskatās nedz kompetenti, nedz labas gribas cilvēki, pretējā gadījumā tik noziedzīgi neeksperimentētu ar visu sabiedrību). Rezumējot, var secināt, ka pašreizējā e-veselības sistēma vispār nav nepieciešama un labāk, lai ir “vecais bardaks”, nekā šāda e-veselība ar šādiem tās izmantotājiem.

Kā diletantiska e-veselības sistēma var kaitēt sabiedrībai tā kā vajadzētu būtu skaidram – ārstu un farmaceitu darbs būs apgrūtināts, kādēļ cietīs arī pacienti, bet daudzi no pacientiem regulāri nesaņems veselības aprūpes pakalpojumus un medikamentus. Īsāk sakot – permanents haoss ar cilvēku upuriem. Tā ir pietiekami drausmīga perspektīva, bet ir iespējami vēl šausmīgāki varianti.

E-veselības sistēmu kā centralizētu sistēmu, bez kuras nebūs iespējams saņemt ārstniecības pakalpojumus un medikamentus, var negodprtīgi izmantot maskētās represijās pret nevēlamām personām, kā arī atklāti atņemot medicīnas pakalpojumus nevēlamām iedzīvotāju grupām. Tas ir, ja tagad lēmumu sniegt ārstniecības pakalpojumus pieņem ārsts, pirmkārt vadoties no Hipokrāta zvēresta (tā vismaz vajadzētu būt un ārsts vispār nedrīkst nesniegt palīdzību pacientam), tad līdz ar e-veselības ieviešanu radīsies salīdzinoši vienkārša iespēja radīt tādus apstākļus, kad ārsti un/vai farmaceiti pat gribēdami nebūs spējīgi pildīt savus pienākumus pret atsevišķām personām vai iedzīvotāju grupām. Šis ir ļoti nopietns Latvijas sabiedrību un tās demokrātisko iekārtu potenciāli apdraudošs apstāklis.

Citiem vārdiem sakot, pastāv risks, ka e-veselību nepieciešams ieviest nevis veselības aizsardzības sistēmas uzlabošanai, bet gan, lai ar garantiju atņemtu iespēju saņemt medicīnas pakalpojumus atsevišķām personām un noteiktām iedzīvotāju grupām. (Par vienu no šādām grupām politiķi runā atklāti – veselības aprūpes pakalpojumus vajagot liegt nodokļu nemaksātājiem.) Vēl citiem vārdiem sakot, e-veselības sistēma pie noteiktiem nosacījumiem var kļūt par genocīda pret atsevišķām iedzīvotāju grupām instrumentu. To, ka šāda veida bažām ir nopietns pamats, apliecina tā cilvēkus necienošā attieksme, ar kādu tiek ieviesta e-veselība.

6. Ko darīt neapmierinātajiem ārstiem un pārējiem no e-veselības cietušajiem?

Nesamierināties un neklusēt! Ir atklāti un skaļi jārunā par sistēmas nepilnībām.

Ir jākoncentrējas uz visu faktu fiksēšanu, kad dēļ e-veselības pacientiem netiek pienācīgi sniegti veselības aprūpes pakalpojumi, nav pieejami medikamenti un tam ir smagas sekas. Katrs šāds gadījums ir jāpublisko.

Nedrīkst “nogulēt” un vēl jo vairāk nedrīkst noklusēt e-veselības upurus. Ļoti vēlams apturēt e-veselības darbību līdz pirmajiem mirušajiem, bet, ja tas neizdodas, tad vismaz jācenšas fiksēt pirmos upurus, lai publiskotu šo informāciju un, izmantojot pierādāmas smagās sekas, apturētu e-veselības darbību. Šādu seku iestāšanās gadījumā būtu arī jāvēršas ar iesniegumu ģenerālprokuratūrā, lai par e-veselības piespiedu ieviešanas faktu tiktu ierosināta krimināllieta. (Normāli, protams, būtu, ja ģenerālprokurors izpildītu savu pienākumu un šādu krimināllietu ierosinātu pats.)

Visbeidzot ārstiem vienkārši vajag ignorēt negodprātīgo ierēdņu rīkojumus un pārstāt izmantot e-veselību, jo galu galā ārsts ir ārsts, nevis klerks, kuru var dancināt savas neizdarības slēpjoši diletantiski birokrātiņi un viņus piesedzoši politikāņi. Ja ārsti laicīgi to nesāks darīt, tad vienā brīdī izrādīsies, ka tieši paši ārsti ir pie visa vainīgi un krimināllietās par mirušajiem pacientiem par vainīgiem var tikt atzīti nevis bezatbildīgie e-veselības ieviesēji, bet paši ārsti, kuri laicīgi nepārtrauca lietot acīmredzami nestrādājošu sistēmu (tas pats attiecas arī uz farmaceitiem).

Savukārt pacientiem ieteicams pieprasīt saviem ārstiem izrakstīt receptes papīra formā (ārsti joprojām ir tiesīgi to darīt), bet cietušajiem pacientiem ir skaļi jāstāsta par savu pieredzi un jāraksta sūdzības un iesniegumi uz visām iespējamajām instancēm. Un, ja, nedod dievs, dēļ e-veselības problēmām, kuru rezultātā nav iespējams saņemt medikamentus vai veselības aprūpes pakalpojumus, kādam rodas veselības problēmas, par to ir jāinformē masu saziņas līdzekļi, Veselības ministrija un/vai tiesībsargājošās iestādes.

E-veselības ieviešanas sekas jeb kā e-veselība apdraud Latvijas sabiedrisko drošību

Pašreizējās e-veselības ieviešana ir jāaptur. Ja to neizdara, tad tas rada ilglaicīgi negatīvas sekas, kuras visa cita starpā apdraud Latvijas sabiedrības drošību un tādēļ šai jomai vajadzētu kļūt arī atbildošo operatīvās darbības subjektu interešu objektam (vispār arī šo iestāžu darbinieki un viņu radinieki var kļūt par pacientiem, kuriem uz savas ādas var nākties izbaudīt e-veselību).

Pirmais un acīmredzamais e-veselības apdraudējums ir pati e-veselība un tās kroplā darbība. Ja pašreizējo brāķi ar viltu, draudiem un piespiešanu izdosies iesmērēt ārstiem, farmaceitiem un visai sabiedrībai, tad tas atstās ilglaicīgu negatīvu ietekmi uz veselības aizsardzības sistēmu, kā sekas būs tās haotizācija, no kuras vislielākie cietēji būs pacienti. Attiecīgi e-veselība izraisīs plašu sabiedrisko neapmierinātību un dos lieku iemeslu pamatotai Latvijas Republikas noniecināšanai. Laba dāvana simtgadē!

Otrs iemesls ir mazāk pamanāms, bet ar lielāku negatīvo ietekmi. E-veselības ieviešanā piedalījās pietiekami liels skaits ierēdņu un IT speciālistu. Katrs no viņiem visdrīzāk sevi uzskata par labu speciālistu un nebūt neuzskata, ka ir vainojams e-veselības nebūšanās (pie visa, protams, galvenokārt ir vainīgi “stulbie lietotāji”). Tad, lūk, ja e-veselība tiks ieviesta un šis projekts formāli tiks pasludināts par veiksmīgu, tad visa šī varza ne tikai to ar lepnumu rakstīs savos CV un visiem stāstīs kādus kalnus viņi tur ir gāzuši, bet arī vēl ar jo lielāku sparu realizēs šāda tipa pieeju nākotnes projektos. Citiem vārdiem sakot, ja e-veselību publiski nenolīdzina līdz ar zemi un neliek visiem tajā iesaistītajiem kaunēties, ka ir piedalījušies tik diletantiska produkta radīšanā, tad šāda neprofesionāla pieeja strauji sāks izplatīties citos projektos (ja varēja e-veselībā, kas ir veiksmīga, tad šādu pieeju var un pat vajag atkārtot vēlreiz, iespējams pat ar uzviju) un līdzīgi tiks traumētas un paralizētas arī citas sabiedriskās darbības sfēras.

Šai publikai ir laicīgi bez mazākās žēlastības jāiedod pa pirkstiem, lai turpmāk netiktu pārkāptas noteiktas IT produktu kvalitātes sarkanās līnijas. Ja šo procesu laicīgi neaptur, tas var radīt katastrofālas sekas gan Latvijas valstij, gan visai sabiedrībai.

Pašreizējam e-veselības projektam sabiedrisko interešu vārdā ir jākļūst par plaši zināmu neveiksmes stāstu un kvalitātes trūkuma etalonu, kura atkārtošana nav pieļaujama.

2018.gada 10. – 14. janvāris