Skip to content
Choose language:

Jaunumi

Atklāta atbilde anonīmajam Pietiek lasītājam, Pietiek apmelotājam un Pietiek rakstītājam, kas neglīti nolej dubļiem neatliekamās medicīnas profesionāļus

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

 

Šo vēstuli aizsūtīju Pietiek.com, bet Lato Lapsa to kategoriski atteicās publicēt. Lieta tāda, ka šajā portālā kāds Pietiek lasītājs bija publicējis garu paskvilu par trim ārstiem, kas šī lasītājprāt varētu pretendēt uz NMPD dienesta priekšnieka amatu. Šī paskvila bija tāda rupja ķēzīšanās, un kaut kāda iemesla dēļ biju pieminēts arī es, ka vienu no kolēģēm aizstāvot.

Uz šo amatu ir izsludināts konkurss, un cik zinu, neviens no pieminētajiem kolēģiem dokumentus nav iesniedzis. Tomēr raksts bija nepārprotams pasūtījums– to bija pasūtījis cilvēks, kam ļoti negribējās, lai NMPD sāktu vadīt profesionāls neatliekamās palīdzības ārsts.

Neesmu lasījis nevienu pamatojumu, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadītājam nevajadzētu būt ugunsdzēsējam. Nu piemēram, grāmatvedim, kurš pirms došanās uz izsaukumu stingri iegrāmato, cik ūdeni uz degošās mājas drīkst liet.

Neesmu lasījis nevienu aicinājumu par valsts policijas priekšnieku iecelt cilvēku bez pieredzes policijas darbā, piemēram, personāldaļas vadītāju, kas gudri zīmēs shēmu klucīšus un skaidros, kas kam un kad par ko ziņos.

Neatliekamās palīdzības dienesta vadībā kopš Sarmītes Villeres atbrīvošanas (šā gada augustā viņa iesniedza atlūgumu) nav vairs neviena profesionāļa, kas jebkad būtu naktī traucies uz ugunsgrēku, noziegumu, avāriju jeb pie mirstoša cilvēka. Kopš ministrijā nav medicīnas profesionāļu, tiek pieņemts par pašsaprotamu, ka medicīnas iestāžu vadībā tiek likti cilvēki bez sapratnes vai pat bez nojausmas medicīnā– piemēram, Austrumu slimnīcas valdē likts speciālists pēc pazīmes– Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieces vīrs, bet Stradiņa slimnīcā– ievērojama partijas atbalstītāja sieva. Neatliekamās palīdzības dienesta vadītāja pienākumus šobrīd pilda cilvēks ar jurista izglītību.

Tad, kad beidzot ticis izsludināts konkurss uz Neatliekamās palīdzības dienesta vadītāja vietu, tie, kas ir baudījuši siltu dzīvi dienesta vadībā vai vēl joprojām to bauda, sasparojas, un metas uzliet dubļus tiem neatliekamās medicīnas speciālistiem, kas varētu vadīt dienestu. Vai varbūt es pārspīlēju– apvainojošas paskvilas pasūta viens un konkrēts cilvēks.

Un šis cilvēks organizējis anonīmu rakstu portālā, ko parakstījis Pietiek lasītājs, kas patiesībā ir klons starp Pietiek pasūtītāju un Pietiek rakstītāju. Pietiek rakstītājs ir nemediķis, bet žurnālists, to es varu izsecināt pēc literāra ievada ar iepītu visai sarežģītu diagnozi.  Tas, ka Pietiek rakstītāja ir redzējusi pacienti ar difūzu aksionālu bojājumu, nenozīmē, ka viņa ir izpratusi šīs smadzeņu traumas patoģenēzi. Un man ir netīkami, ka ar šādām lietām jokojas. Diemžēl arī Pietiek pasūtītājs par šādu diagnozi nav informēts, kaut Tiesu medicīnas dokumentācijā tā nereti parādās.

Tātad autors Pietiek lasītājs piesmej dažus iespējamos NMPD vadītāja kandidātus, kas nu pēc Pietiek pasūtītāja domām atklātā konkursā varētu pretendēt uz NMPD vadītāja posteni– Armandu Ploriņu, Robertu Fūrmani un Dzintru Jakubaņecu.

Par neatliekamā dienesta vadītāju nevar un nedrīkst strādāt cilvēks, kas nav nepiemērotās telpās, neatbilstošos apstākļos reanimējis līķi. Vēl vairāk, kas nav līķi (nu patīk vai ne– tieši tāda ir cilvēka situācija klīniskās un bioloģiskās nāves stāvoklī) elpinājis mute– mutē. Kas nav pazaudējis pacientu ar paša atjaunotu sirdsdarbību un kam nav izdevies satikt paša atreanimētu pacientu pēc klīniskās nāves, proti, kam nav bijušas neveiksmes un veiksmes šajā jomā. Esmu vienmēr apbrīnojis Dzintru Jakubaņecu par to, ka viņa cīnās par cilvēka dzīvību vienmēr, pat šķietami bezcerīgos gadījumos. Jo tas viņai ļāvis uzkrāt prasmes, kas glābušas neticami daudz pacientu. Dzintra kā specializētas brigādes ārsts strādā ilgāk nekā lielākai daļai šķiet, paskatoties uz šo šarmanto, enerģisko kolēģi. Es pazīstu cilvēkus, kas nebūtu izdzīvojuši, ja viņu pirmais ārsts kritiskā brīdī nebūtu Dzintra Jakubaņeca, un šie cilvēki strādā un pat ieņem nozīmīgus amatus.

Nevar veiksmīgi glābt cilvēku un viņu reanimēt, ja to nedara bieži un daudz. Pat specializētas brigādes ārstam šādi pacienti nav katru dienu un pat katru mēnesi. Tādēļ ir jāmācās un „jārāpo ap lellēm”. Izraēlā ir neiespējami strādāt par ārstu, ja reizi mēnesī neesi praktiski atjaunojis atdzīvināšanas iemaņas. Izraēlā atdzīvināšanas mācībām nāk klāt papildus sarežģījumi, teiksim– tu sāc defibrillēt „lelli”, bet pār Tevi sāk gāzties „lietus”, tu sniedz pirmo palīdzību, bet telpā iebrāžas „teroristi”, tev jāizskaidro arābu sievietei, ka nomiris viņas bērns, un citi tik pat sarežģīti gadījumi tiek sagatavoti šīm mācībām, apmācāmajam nenojaušot– kas viņu sagaida. Izraēlā ārstus pārapmāca par valsts naudu, un tā ir tiešām liela nauda. Latvijas valsts ārstu tālākapmācībai tērē neticami reti vai gandrīz nemaz.

Un tomēr– visas nopietnās katastrofu medicīnas mācības Latvijā no medicīnas puses ir organizējusi Dzintra Jakubaņeca (arī katastrofu medicīnas mācības Daugavpilī, kur atzinības rakstu saņēma Rafaels Ciekurs). Ir arī citas katastrofu imitācijas, bet par tām, kur tiek notrallināta nauda, šobrīd nerunāšu.

Atšķirībā no Pietiek lasītāja, man nav bail no sava viedokļa un es neslēpjos aiz pseidonīmiem. Es lepojos, ka manā valstī strādā tādi ārsti kā Dzintra Jakubaņeca, ka šādi cilvēki traucas palīgā un māca citus palīdzēt pat par tām finansu atliekām, ko apmācībai atmet pašreizējā NMPD vadība. Es lepojos, ka Zemgales NMPD vadītājs, jauns ārsts Roberts Fūrmanis ir pārāks par mani, daudz labāk pārzina neatliekamo palīdzību un tiešām ir cilvēks, kas nekautrējas pats kā iestādes vadītājs lekt mašīnā un traukties palīgā, pat, ja par to maksā nepilnus 4 eiro stundā (augstākās raudzes anesteziologam un reanimatologam).

Šo rindu autoram savā mašīnā allaž ir Ambu maiss, maskas un intubācijas komplekts, un tas ir nevis tādēļ, ka man patīk ar tiem zīmēties, bet tādēļ, ka man nepatīk elpināt no mutes mutē. Un, lai cik tas dīvaini nebūtu, man vairākas reizes šis komplekts ir bijis vajadzīgs un vismaz viena cilvēka dzīvību izglābis. Es gandrīz trīsdesmit gadus vairs nebraucu ar neatliekamās palīdzības brigādi, bet vēl joprojām līdz fiziskām izjūtām atceros tās situācijas, kad ap pacientu apkārt staigāja nāve (un biežāk atnāca kā aizgāja).

NMPD jāatrodas profesionāļa rokās nevis tādēļ, ka Latvijas vidējais direktors vai pusvadītājs nevarētu sakārtot Neatliekamās palīdzības autoparku, iepirkt defibrilatorus vai uzrakstīt dežūru grafiku. NMPD ir vienīgais mūsu glābiņš vai ierocis katastrofas, nelaimes gadījuma vai pat terorisma gadījumā. Šādos gadījumos lēmumi ir pilnīgi pretēji ikdienai, palīdzības sniegšanas kārtība ir nevis pēc smaguma vai vaidiem, bet pēc palīdzības nepieciešamības ātruma vai iespējamās prognostiskās veiksmes.

Lielākā kļūda Latvijā bija Gunta Belēviča lēmums pārvērst NMPD par ierēdniecības struktūru. Latvijas pieredze liecina – katastrofas vai ārkārtas situācijā nekas nav tik neefektīvs kā ierēdniecība. Ierēdniecība ir radīta tādēļ, lai izpildītu politiskās varas uzstādījumus. Neatliekamās palīdzības dienestam jāstrādā autonomi, bet dienesta vadītājam jāspēj pieņemt lēmumi. Īpaši situācijā, kad vismaz divās no universitātes slimnīcām (P. Stradiņa KUS un Austrumu KUS) valdēs nav pastāvīgu cilvēku, kas spēj pieņemt medicīniskus lēmumus, bet Stradiņa slimnīcas neatliekamās palīdzības (uzņemšanas) nodaļas dezorganizācija veikta tādā apmērā, ka trīs smagi cietušu pacientu vienlaicīga ievešana būtu uzskatāma par galēju katastrofu.

NMPD jābūt līdzīgi veidotam kā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam un Valsts policijai, kas veic profesionālu darbu un netiek saistīti ar ierēdniecības funkcijām, sakām un iemauktiem. Un šādas iestādes jāvada profesionālim, pie kam tādam, kas ir profesionālis neatliekamajā medicīnā un anestezioloģijā, nevis profesionālis arodbiedrības darbā vai intrigu vīšanā, organizējot anonīmus apmelojumus.

Un tomēr tieši šeit ir sliktākā vēsts– arī medicīnā un veselības aprūpes vadībā ir ienākusi anonīmas apmelošanas metode. Ienākusi jauna tradīcija– vienkārši nomelnot cilvēkus, pirms viņi, iespējams, uzdrošinātos pat tikai pretendēt uz amatu. Sistēma, ka tiek darīts viss, lai iestādes un struktūras vadītu nekad neredzēti, nedzirdēti, parasti jomas nespeciālisti bez prasmēm un viedokļa. Un sāpīgi, ka šāds anonīms Pietiek pasūtītājs nāk no medicīnas. Izjūta– ļauns cilvēks pats vēlas vadīt dienestu vai vismaz nepieļaut nekādas profesionālas izmaiņas. Jācer, ka raksta pasūtījums nav noticis ar naudas starpniecību.

 

 

Kā iznīcināt ģimenes ārstu dienestu?

Saeimā pilnā nopietnībā tiek izskatīts šāds piedāvājums (iesniegusi Vienotības frakcija, nediskutēsim, cik vienota savā pasaules skatījumā tā ir) vēl neesošajam veselības aprūpes finansēšanas likumam:

„Veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai paredzētie valsts budžeta līdzekļi tiek prioritāri novirzīti valsts un pašvaldību īpašumā un kontrolē (>50% kapitāla daļu) esošajām ārstniecības iestādēm. Ja valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes pamatoti nevar nodrošināt Ministru kabineta noteiktos veselības aprūpes pakalpojumus pilnā apjomā vai nesniedz atsevišķus to veidus, uz iztrūkstošo pakalpojumu apjomu, bet gadījumā, ja pakalpojums nav nodrošināms, uz iztrūkstošo pakalpojumu veidu tiek piesaistītas privātās un ārvalstu ārstniecības iestādes. Pakalpojumu sniedzējs tiek piesaistīts tikai uz to laiku, kamēr valsts un pašvaldību īpašumā un kontrolē esošās ārstniecības iestādes nevar nodrošināt iztrūkstošo pakalpojumu daudzumu un veidu, bet ne ilgāk kā uz vienu kalendāro gadu.”

Nesapratāt? Visiem tiem, kas nav profesionāli krustvārdu mīklu minētāji, šis teksts sagādātu problēmas. Mēģināšu iztulkot. Saeimas deputātiem ir radusies pārliecība, ka visiem medicīnas pakalpojumu sniedzējiem (slimnīcām, veselības centriem un ģimenes ārstu praksēm) jābūt valsts vai pašvaldību īpašumā. Uz vienu gadu viņiem vēl varētu ļaut vēl kādu līgumiņu noslēgt, bet pēc gada – nē un nemaz. Nerunāšu par labu likumdošanas praksi, kas neparedz visu medicīnas iestāžu nacionalizāciju gada laikā, nerunāšu par priekšlikuma izteiksmes formu un latviešu valodas konstrukcijām, ko nevar saprast neviens, kas nav pārlasījis šo jaunradīto 5. panta 5. daļu daudzkārt. Mēģināšu analizēt – kam un kāpēc šķiet vajadzīga šāda veselības aprūpes zemestrīce ar neparedzamām sekām.

Šajā pašā Saeimā, šīs struktūras galvenajā – Sociālo un darba lietu – komisijā (man tiešām šķiet, ka tieši šī ir Saeimas galvenā komisija, jo tur rūpi par iedzīvotāju labklājību) ik dienu notiek vētrainas diskusijas par to, vai nodokļu nemaksātājiem pienākas primārā veselības aprūpe. Vairākums deputātu ieņem pozīciju – nodokļu nemaksātājiem pie ģimenes ārsta nav ko darīt, lai mirst mājās, bet, ja nevar tāpat nomirt, lai sauc neatliekamo palīdzību. Paši komisijas deputāti lēš, ka šādi cilvēki, kam jaunais likums liegs veselības pakalpojumus pat primārajā līmenī, Latvijā ir 200 vai 300 tūkstoši, tātad – katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs.

Ģimenes ārstu dienests ir izmaksu efektīvākais, kas ļauj ekonomēt valsts līdzekļus, kuri daudz lielākā mērā pēc tam tiktu tērēti slimnīcā. Viena aknu transplantācija izmaksā tikpat, cik 15 ģimenes ārstu prakses visu mēnesi ar 40 pacientiem dienā, ar ārsta palīgu un medicīnas māsu. Pasaulē nav izdomāts nekas labāks par ģimenes medicīnu pieejamības jautājumā. Bet ar tiem ģimenes ārstiem ir viena problēma, kas kā kauls kaklā strēgst ministrei un deputātiem, – ģimenes ārsti streiko. Ministrija kaut ko sola (tiesa, mutiski), bet viņi streiko. Ministrija ievieš nejēdzīgu un nestrādājošu e-veselību par 14 miljoniem, bet viņi streiko. Un visa mūsu valsts vadība raugās uz ģimenes ārstiem ar nīgru skatienu, ja ne ar naidu. Visos līmeņos valsts vara demonstrē – ja mums nebūtu to slikto ģimenes ārstu, mums medicīnā viss būtu kārtībā.

Tie, kas klausās ministres Andas Čakšas televīzijas un radio runas (vai pat vienkārši sēž ministrijā sanāksmē, ko vada ministre), itin viegli pamana padomju skolas neirolingvistiskās programmēšanas paņēmienus. Ministre neticami viegli liek uzsvarus uz visiem saprotamām, sīkām nebūtībām, bet tekstā ieliek savas veiksmes kodu. Un pret šādu – specifiskām zināšanām apveltītu vai apmācītu – ministri ir sacēlušies ģimenes ārsti – darbā nogurušas vecāka gadagājuma meitenes, kuras labāk par Ministru kabineta 1529. noteikumiem pārzina medikamentus, izmeklējumus un savu pacientu medicīniski sociālās problēmas. Ministrija viņas, protams, neklausās, bet viņas streiko.

Atgriezīšos pie deputātu priekšlikuma. Šis priekšlikums dod iespēju neslēgt līgumus ar tiem ģimenes ārstiem, kas streiko, – proti, tiem, kam pašiem ir prakses, jo formāli šie ārsti ir privāti uzņēmēji. Īsumā Rīgas ģimenes ārstiem tiek norādīts – ejiet strādāt par ģimenes ārstiem Rīgas 1. slimnīcā, tur jau šādu ārstu ir gana daudz, bet tad jūs atradīsities Veselības ministrijas saitē. Arī lauciniekiem – ministrija ar saviem jaunajiem Ministru kabineta 1529. noteikumiem paredz, ka mazajās lauku slimnīcās (Siguldā, Limbažos, Saldū, Preiļos u.c.) nevarēs vairs veikt operācijas dienas stacionārā; lūdzu, ģimenes ārsti, ieejiet šajās telpās un kļūstiet par šo slimnīcu darbiniekiem. Bet ar tiem streikotājiem ministrija likumiskā kārtā varēs līgumus neslēgt.

Ja nebūs ģimenes ārstu, visiem pacientiem nāksies iet uz maksas veselības centriem uzreiz pie speciālistiem. Es lāgā neticu, ka minētais priekšlikums pārtrauks VCA, VC4, Jūras medicīnas centra un ARS darbību, kaut arī to šis projekts netieši paredz. Ja valsts finansējums šiem centriem arī būs nogriezts, būs sasniegts mērķis – pilnībā maksas medicīna, bet tiem, kas nespēj tik daudz maksāt, – Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļa.

Pasaulē nav izdomāts nekas labāks par ģimenes medicīnu pieejamības jautājumā, taču ir izdomātas daudzas metodes, kā ģimenes medicīnu birokratizēt, pārvērst par darba nespējas lapu, veidlapu, recepšu, nosūtījumu izrakstīšanas dienestu, un Latvijas Veselības ministrija šajā jomā noteikti var pretendēt kļūt par pasaules līderi. Ārstu biedrības un SKDS aptauja liecina, ka vidējais Latvijas ārsts nedēļā papīru aizpildīšanai spiests tērēt vairāk laika – vidējais ārsts dokumentu, atskaišu aizpildīšanai un administratīvajam darbam velta 15,49 stundas nedēļā (2013. gadā veltīja tikai 13,31 stundas nedēļā). Gadā vidēji ārsts papīriem tērē 807,69 stundas jeb par 113,67 stundām vairāk nekā 2013. gadā. Un to panākusi Veselības ministrija Gunta Belēviča un Andas Čakšas vadībā. Bet ģimenes ārsts ir ārsts, kam ministrija ir piespiedusi dokumentu aizpildīšanai tērēt vairāk laika, nekā vispār paredzēts pacienta pieņemšanai.

Nevis ģimenes ārsti ir vainīgi, ka sistēma nav efektīva, bet Veselības ministrija, kas visu medicīnu ir pārvērtusi papirokrātijā. Saeimas deputāti iet šīs birokrātijas pavadā.

 

  1. gada 14. novembris

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa vēstule valsts amatpersonām par pārmērīgu mežu izciršanu Rail Baltic trasē

Valsts prezidentam, dabas aizsardzības speciālistam Raimondam Vējonim

Ministru prezidentam Mārim Kučinskim,

Satiksmes ministram Uldim Augulim,

Vides un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam

 

Latvijas Ārstu biedrība lūdz Jūs noskaidrot un izskaidrot, kāpēc Rail Baltica projektā paredzēta pārmērīga meža izciršana un lauksaimniecībā izmantojamu zemju pārmērīga iznicināšana. Mēs lūdzam Jūs nosaukt to amatpersonu vārdus, kas ir saskaņojuši šīs pārmērības un nesaudzīgo dabas iznīcināšanu.

 

Vēstulei esam pievienojuši attēlu ar jaunbūvējamo dzelzceļu. Tā nav kompilācija. Šo bildi akciju sabiedrība “RB Rail” izmanto kā savu reklāmu. Bet šī akciju sabiedrība “RB Rail” ir starpvalstu kopuzņēmums, ko dibinājusi Latvija, Lietuva un Igaunija ar mērķi īstenot Rail Baltica – Eiropas platuma dzelzceļa sliežu ceļa būvi cauri Baltijas valstīm. “RB Rail” ir Rail Baltica projekta centrālais koordinators. “RB Rail” lepojas ar to, ka Latvijā izcirtīs tūkstošiem un tūkstošiem hektāru mežu, patiesībā samazinās Latvijas mežu īpatsvaru par dažiem procentiem un likvidēs mūsu nacionālo filozofiju- Latviju kā mežu valsti un Latviju kā zaļu valsti. Nerunājot par skābekli, kas jau šobrīd sāk pietrūkt visai zemeslodei. Ieskatieties šajā attēlā. Tur ir skaidri un gaiši parādīts, ka Rail Baltica nav paredzēta tikai kā sliežu ceļu izbūve- nē- uz katru pusi no dzelzceļa paredzēts izcirst vismaz piecdesmit metrus meža, kopējais stigas platums vairāk nekā 100 metri. Katri 100 metri dzelzceļa- viens hektārs nocirsta meža.

 

Ārstu biedrības viceprezidente Ilze Aizsilniece nesen publikācijā un uzrunā valsts augstākajām amatpersonām norādīja- katrs taču ir braucis pa lielceļu Tīnūži- Koknese, kas ir visai labs ceļš. Taču mēs visi zinām to, ka Latvijas iedzīvotāju un autobraucēju skaits tuvākajos 50 gados nepieaugs tā, lai šajā posmā vajadzētu paralēli būvēt vēl vienu šoseju un pārvērst ceļu par četrjoslu ceļu. Bet nocirta visu mežu tā, it kā jau šodien sāktu būvēt paralēlo trīsjoslu ceļu. Vienkārši pie viena nozaga mežu un skābekli. Un šobrīd neviens politiķis, neviens bijušais Vides un reģionālās attīstības ministrs, neviens bijušais satiksmes ministrs, neviens bijušais zemkopības ministrs (kas tomēr pārrauga mežus) neatzīstas- kurš deva pavēli vai atļauju uzreiz nocirst divreiz vairāk meža, lai būvētu šo šauro un nenozīmīgo (no Eiropas viedokļa) ceļu.

 

Šķiet, ka Rail Baltica organizatori nolēmuši ne tikai uzvārīties ar Eiropas un Latvijas nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, bet arī nozagt mums mežu un skābekli. Iedomājieties kādu mauriņa pļāvēju komandu viņi paredzējuši, lai nopļautu šo zaļo lauku abpus dzelzceļam gandrīz 300 kilometros Latvijā (ieskaitot loku uz Rīgas lidostu). Mums Latvijā taču nepietiek naudas mūsu lauku šoseju un lauku ceļu sakopšanai. Rail Baltica projektētāji paredzējuši veselus trīs asfaltētus ceļus blakus dzelzceļam. Tas viss vēlāk tikai transformēsies Latvijas valsts budžeta izdevumu sadaļā, bet mežs, kas varētu nest ienākumus, jau būs nozagts.

 

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Kāpēc nāves gadījumos bieži vaino ārstus?

Maija Kārkliņa, ārste psihoterapeite Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā

Ar zināmu regularitāti plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļoti gadījumi, kad kāds cilvēks ir gājis bojā un tuvinieki viņa nāvē vaino ārstus. Ikreiz publiskajā telpā pār vienu vai vairākiem mediķiem gāžas apvainojumu un negāciju gūzma. Nez kāpēc šādos gadījumos visi ārstu pēlēji, šķiet, piemirsuši, ka, saskaroties ar smagiem pārdzīvojumiem, tostarp tuva cilvēka nāvi, atrast kādu vainīgo ir mūžsens psihiskās aizsardzības mehānisms. Visbiežāk publiski nomelnotie ārsti ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lai pacientu glābtu, un tāpat pārdzīvo viņa zaudējumu.

Zaudējot savā dzīvē nozīmīgu un mīļu cilvēku, tuvinieki bieži sastopas ar vainas izjūtu. Par to, ka nav laikus pamanījuši cilvēka veselības pasliktināšanos. Par to, ka nav pietiekami bieži apciemojuši. Par to, ka nav gana uzstājīgi mudinājuši savlaicīgi vērsties pie ārsta un pārbaudīt veselību. Par to, ka nav meklējuši citas iespējas, kā slimajam tuviniekam palīdzēt atveseļoties. Par to, ka nav paguvuši atvadīties un, cilvēkam vēl dzīvam esot, nav pateikuši, cik daudz viņš viņiem nozīmē. Vienmēr ir kaut kas, ko varēja izdarīt labāk vai citādi. Tas, vai cilvēkam konkrētajā situācijā tiešām vajadzētu justies vainīgam, ir jau cits stāsts, bet vainas izjūta bieži ir ļoti smaga un grūti izturama.

Vieglāk ir vainot kādu citu. Jo, ja tu vaino kādu citu, tu pats vairs nejūties vainīgs un kļūst vieglāk. Psihoterapijā šādu savas vainas pārnešanu uz kādu citu sauc par projekciju. Tas ir neapzināts aizsardzības mehānisms, kas cilvēkam palīdz tikt galā ar grūtām emocijām. Patiesībā mēs projicējam nemitīgi, citiem piedēvējot pašiem piemītošas nevēlamas īpašības, izjūtas, vajadzības, uzvedību un daudz ko citu, ko sevī grūti pieņemt.

Latvijas iedzīvotājiem vainas izjūta ir ļoti raksturīga. Latvietis jūtas vainīgs par visu. Gandrīz vai par karu Āfrikā arī. Tam ir ļoti senas saknes. Latvieši gadsimtiem ilgi ir bijuši dažādu svešzemju kungu pakļautībā, būtībā kalpu statusā. Un, ja kaut kas slikts atgadās, vainīgs vienmēr ir kalps. Kungs nekad nav vainīgs. Tāpēc esam pieraduši savu vainu saskatīt it visā. Kad vainas izjūta ir pārāk smaga, cilvēks neapzināti liek lietā aizsargmehānismu – noveļ vainu uz kādu citu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, piedzīvojot tuva cilvēka zaudējumu, ārsti tik bieži tiek padarīti par grēkāžiem.

Vainas novelšanu tieši uz ārstiem bieži izprovocē dažādi pārpratumi, kuru cēlonis nereti ir komunikācijas trūkums. Ārsti ir ļoti noslogoti, vienlaikus gādājot par visu savu pacientu ārstēšanu, tāpēc viņiem bieži vien nepietiek laika, lai ar katra pacienta tuviniekiem sīki un smalki izrunātos par viņa veselības stāvokli. Ja vēl tuvinieki ir pārāk kautrīgi vai aizņemti, lai paši uzmeklētu ārstu un painteresētos par slimnīcā nonākušā cilvēka stāvokli, mēdz gadīties, ka viņi saņem pārāk maz informācijas. Un informācijas trūkums bieži ir iemesls dažādiem nepareiziem secinājumiem.

Diendienā komunicēju ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem un viņu tuviniekiem. Šajā slimnīcas nodaļā uzturas nedziedināmi slimi pacienti, lielākoties vēža slimnieki, kuriem tiek nodrošināta sāpes un citus nepatīkamus simptomus mazinoša terapija, ļaujot pēc iespējas komfortablāk un pilnvērtīgāk nodzīvot pēdējo dzīves posmu. Pacienti un viņu tuvinieki sarunās ar mani bieži norāda uz ārstu vainu. Par to, ka nepaspēja, nepamanīja, nepateica, neaizsūtīja uz izmeklējumiem. Par to, ka rinda bija pārāk gara… Vienlaikus cilvēki negrib redzēt, ka paši nav gluži bez vainas, piemēram, nav veikuši regulāras veselības pārbaudes, pamanot aizdomīgus simptomus, ilgi vilcinājušies doties pie ārsta, nav izmantojuši iespēju veikt valsts apmaksātās profilaktiskās pārbaudes…

Sarunās ar Paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem un viņu tuviniekiem gandrīz vienmēr tiek skartas eksistenciālas tēmas, tostarp nāve. Cilvēki bieži pauž sašutumu par to, ka slimības izārstēšana nav iespējama. “Kā – neārstēsiet? Kā – tikai simptomātiska terapija? Bet jūs taču esat ārsti, un izārstēt ir jūsu pienākums,” mēdz teikt tuvinieki. Nereti tiek piesaukts arī Hipokrāta zvērests.

Kā nesen savā rakstā par kādas pacientes nāves gadījumu Austrumu slimnīcā precīzi norādīja Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis, mūsdienās cilvēki, šķiet, aizmirsuši, ka nāve ir neizbēgama un ikviens no mums agrāk vai vēlāk nomirs. Senos laikos katram latvietim bēniņos stāvēja zārks, jo bija pašsaprotami, ka kādudien dzīvei pienāks gals un tas būs nepieciešams. Tolaik nāvei gatavojās, uztvēra to par normālu dzīves daļu.

Mūsdienās par to, ka dzīve reiz beidzas, nav pieņemts runāt. Sabiedrībā valda mūžīgās jaunības kults. Žurnālos un interneta portālos atrodams bagātīgs klāsts padomu, kā mūžīgi izskatīties jaunam un mūžīgi būt veselam. Ražotāji sola, ka tieši viņu piedāvātais produkts – uztura bagātinātājs vai kas cits – būs tas, kas palīdzēs mūžam saglabāt jaunību un labu veselību. Tas, protams, ir mārketinga triks, lai varētu pēc iespējas vairāk pārdot, taču šī informācija paliek cilvēku zemapziņā.

Mūžīgās jaunības kulta iespaidā no ārstiem bieži tiek gaidīti zili brīnumi. Neraugoties uz to, cik smags ir cilvēka veselības stāvoklis un kāds gadskaitlis ierakstīts viņa pasē, tuvinieki, nododot sasirgušo mediķu rokās, automātiski sagaida, ka viņš tiks glābts un pilnībā izārstēts. Taču ārsti nav dievi, un diemžēl ir gadījumi, kad pacienta dzīvību glābt nav iespējams, vien atvieglot viņa ciešanas, pirms cilvēks aiziet no šīs pasaules.

Bieži uz slimnīcu tiek atvesti sirmgalvji ar kuplu hronisku slimību buķeti, kuri paši vairs nespēj par sevi parūpēties un ir diendienā aprūpējami. Ģimenes locekļiem savārgušais radinieks, protams, nav vienīgā rūpe – ir jāstrādā, jāaudzina bērni un jātiek galā ar citiem ikdienas pienākumiem. Vēl sarežģītāk, ja cienījamā vecuma radinieks dzīvo atsevišķi. Nereti šādi sirmgalvji tiek atrasti smagā stāvoklī bezspēcīgi guļam uz grīdas pēc tam, kad vairākas dienas nav atbildējuši uz tuvinieku telefona zvaniem. Netrūkst arī gadījumu, kad glābēji ierodas par vēlu. Tuvinieki atbildību par veco un slimo vectētiņu vai vecmāmiņu bieži pārveļ uz ārstu pleciem. Sak, ņemiet un ārstējiet, mēs taču atvedām uz slimnīcu, mēs savu esam izdarījuši!

Taču šādu vecu cilvēku veselības stāvokli lielākoties nav iespējams ievērojami uzlabot, jo, gluži tāpat kā jebkurš mehānisms, arī cilvēka organisms ar gadiem nolietojas, hroniskās kaites progresē. Jā, var mazināt sāpes un citus traucējošus simptomus, varbūt nedaudz paildzināt dzīvi, taču – ne jau mūžīgi. Taču, kad vecais cilvēks slimnīcā nomirst, tuvinieki nereti ar pārmetumiem metas virsū ārstiem, atsakoties pieņemt faktu, ka pacienta nāve bijusi likumsakarīga. Tāda diemžēl ļoti bieži ir “pateicība” par to, ka mediķi darījuši visu, kas konkrētajā situācijā bijis viņu spēkos.

Gadījumus, kad ārsti tiek vainoti kāda pacienta nāvē un kā taisnības meklētāji tiek iesaistīti žurnālisti, ļoti sarežģītus visām iesaistītajām pusēm padara Pacientu tiesību likums. Daudzi interneta komentētāji pauž neizpratni, kāpēc ārstu un slimnīcu pārstāvju komentāri par notikušo plašsaziņas līdzekļos ir ārkārtīgi skopi. To tulko dažādi – kā vienaldzību, pretargumentu trūkumu vai pat savas vainas atzīšanu, sak, kas klusē, tas vainīgs! Patiesībā ārstiem “sasien rokas” un liedz sevi aizstāvēt Pacientu tiesību likums, saskaņā ar kuru ārsti nav tiesīgi publiski izpaust jebkādu informāciju par savu pacientu. Neraugoties uz to, ka viņi nepamatoti tiek publiski nomelnoti un izskan nepatiesa informācija. Piekritīsiet – ir ļoti grūti saprotami izskaidrot notikušo, ja nedrīksti izpaust ne pušplēsta vārda par pacienta veselības stāvokli. Toties tuvinieki gan var teikt visu, kas uz sirds un mēles. Tas ir iemesls, kāpēc rakstos un sižetos par šādiem gadījumiem vienmēr ir plašs gadījuma apraksts tikai no vienas – tuvinieku – puses, kam notikušo patiesā gaismā traucē ieraudzīt smagās un sāpīgās jūtas.

Bēdīgi ir tas, ka katrs šāds skaļš gadījums labi paliek sabiedrības atmiņā un vēl ilgi met šaubu un neuzticības ēnu pār konkrēto ārstu un medicīnu Latvijā vispār, kaut arī ārsta vainas pacienta nāvē nav bijis ne grama, un to pēc laika, noslēdzoties izmeklēšanai, apliecina arī tiesībsargājošās institūcijas. Turpretī tas, ka šis pats ārsts ir glābis simtiem dzīvību, nez kāpēc neizskan nekur. Kaut kur interneta plašumos pat manīju viedokli, ka dienu no dienas pašaizliedzīgi glābt cilvēku dzīvības ir gluži parasts ikviena ārsta darba pienākums, gluži tāpat kā katrai pārdevējai – izdot pircējam pareizu atlikumu… Man tomēr šķiet, ka ārsti par savu devumu sabiedrības labā ir pelnījuši cieņu un atbalstu.

Nepārprotiet – necenšos pierādīt, ka ārsti nekad nemēdz kļūdīties. Protams, arī ārsti ir tikai cilvēki. Mana raksta mērķis ir aicināt domāt, pieejamo informāciju par šādiem gadījumiem uztvert kritiski un ticēt tikai pierādītiem faktiem. Centīsimies cits pret citu būt saprotošāki un empātiskāki!

 

Vai veselības ministres pašas virzīts kandidāts būs “ilgdzīvotājs”?

Renārs Putniņš

LĀB valdes loceklis, Saeimas deputāts

 

Ministres Andas Čakšas laikā Veselības ministrijā ir mainīti divi valsts sekretāri. Būtiski, ka vienu no viņiem, Kārli Ketneru, izraudzījās pati Čakša. Pamatots ir jautājums – vai pašas ministres virzītu kandidātu piemeklēs tāds pats liktenis kā iepriekšējos?

Kad ir iesāktas valstiskas reformas veselības aprūpē, to īstenošanai ir nepieciešama pastāvība, mērķtiecība un kompetence. Pašas ministres prombūtne jau ir problēma, kas raisa bažas par plānoto reformu ieviešanas spēju.

Virzīt uz valsts sekretāra amatu kandidātu, kuram ir labākajā gadījumā vispārīgs priekšstats gan par veselības aprūpes nozari, gan uzsākto reformu gaitu un, būtiski, kuram nav zināmas dažādās un pamatotās prasības no nevalstiskā sektora puses, kas darbojas veselības nozarē (tai skaitā, Ārstu biedrībā, Ģimenes ārstu asociācijā, Slimnīcu biedrībā, SIFFA un daudzās citās), ir ļoti riskants solis. Vietā ir jautājums – vai pati ministre un Ministru prezidents apzinās riskus, kādi pavada izraudzīto kandidātu?

Nav apšaubāma Aivara Lapiņa pieredze un kompetence valsts pārvaldē un savā attiecīgā nozarē. Taču veselības nozare šobrīd pieprasa papildus arī citas kompetences – pārmaiņu vadību, spēj rast vienprātību ar dažādām interešu grupām un, pats galvenais, tūlītējas zināšanas par veselības aprūpes nozari.

Uzskatu, ka piedāvātā valsts sekretāra kandidatūra ir nopietns risks uzsāktajām reformām un visai veselības nozarei.

Aicinu Ministru prezidentu un veselības ministri patiešām atbildīgi izturēties pret veselības aprūpes nozari, uzsāktajām reformām un piedāvāt kandidātu, kuram atbilstošas kompetences veselības nozarē. Kandidātu, kurš ir spējīgs īstenot pārmaiņu vadību un nodrošināt uzsākto reformu gaitu ministres prombūtnes laikā.

Uzskatu, ka Veselības ministrijas valsts sekretāra amata kandidāts ir jānominē un jāvirza ministram, kurš aizvietos ministri viņas prombūtnes laikā.

Godināti Veselības gada balvas 2017 laureāti

26. oktobrī tika pasniegta ikgadējā „Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balva”. Svinīgā apbalvošanas ceremonijā tika godināti desmit laureāti – pārtikas ražotāji, sabiedriskās organizācijas, pašvaldības un cilvēki, kas ar savu darbību veido izpratni par sabiedrības veselību. Šogad laureāti dāvanā saņēma Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņu īpaši šim pasākumam apgleznotus koka krēslus, katru ar savu stāstu, vēlējumu un simbolu.

 Pirms pieciem gadiem Latvijas Ārstu biedrība iedibināja „Veselības gada balvu”, kas ir atzinība par paveikto darbu Latvijas sabiedrības veselībā. Pasniedzot šo balvu, tiek aktualizēta veselīgas vides nozīme sabiedrības veselībā un valsts nākotnes attīstībā kopumā. Tas nozīmē ne tikai rūpes par cilvēka fizisko, bet arī psihoemocionālo veselību, par tīrām upēm, ezeriem un jūrām, par veselīgu pārtiku un fiziskajām aktivitātēm. Mums ir svarīgi, lai mūsu un nākamās paaudzes dzīvotu tīrā un veselīgā vidē, ēstu veselīgu pārtiku, elpotu nepiesārņotu gaisu un dzertu tīru ūdeni, lai mūsu laukus neapsmidzinātu ar pesticīdiem un herbicīdiem, lai mēs nepapildinātu pasaules plastmasas maisiņu kalnus, lai sportotu un būtu laimīgi.

Balvu par mūža ieguldījumu veselības veicināšanā šogad saņēma gastroenterologs profesors Anatolijs Danilāns, kuru šodien zina un pazīst katrs Latvijas iedzīvotājs, jo viņš ar saviem cilvēciskajiem padomiem un humora izjūtu spēj iedvest cerību katram pacientam. Studēt medicīnu A. Danilāns apņēmies jau bērnībā pēc drauga nāves, kurš saslimis ar akūtu reimatismu. Profesors atzīst, ka viņam paveicies, jo ārsta darbs vienlaikus ir arī hobijs.

Nominācijā par tautas sporta organizēšanu balva tika piešķirta orientēšanās sacensību kustībai „Magnēts”. Šis nosaukums radies tādēļ, ka kompasā, kas ir neiztrūkstošs sacensību atribūts, ir magnēts, kas rāda magnētisko polu – ziemeļus. „Magnēta” aizsākums ir meklējams 1969. gadā, kad pirmo reizi tika rīkotas iesācēju sacensības desmit kārtās. „Magnēts” ir kā sporta zāle brīvā dabā, kas ļauj pavadīt brīvo laiku sportiskās aktivitātēs un arī prāta asināšanā dažādu vecumu un profesiju cilvēkiem.

Par veselīga uztura ražošanu balvu saņēma zemnieku saimniecība „Ķelmēni”, kas ir ģimenes uzņēmums Gulbenes novada Rankas pagastā. „Ķelmēnos” bioloģisko maizi cep kopš 1993. gada, un šobrīd tiek apsaimniekoti 800 hektāri zemes. Tajos bez ķimikāliju apstrādes aug rudzi, no kuriem vēlāk tiek cepta gardā „Ķelmēnu” maize. Darbības pirmsākumos „Ķelmēnos” tika izcepti 40 kukulīši dienā, šodien saražo 2,5 tonnas maizes.

Nominācijā par videi draudzīgu dzīvesveida popularizēšanu tika apbalvota biedrība „Zaļā brīvība”, kas laidusi klajā „Zaļo ceļvedi” – padomu rokasgrāmatu, kas palīdz mainīt ikdienas patērēšanas ieradumus. „Zaļais ceļvedis” sistemātiskā veidā apskata dažādas dzīves jomas – sadzīves ķīmiju, kosmētiku, datorus, automašīnas u.c. un izaicina dzīvot zaļāk, atstājot aiz sevis pēc iespējas mazāku ekoloģisko pēdu.

Šogad nominācijā par nozīmīgu ieguldījumu dabas aizsardzībā paldies par paveikto tika teikts Latvijas Dabas fonda padomes loceklei, augu sugu un biotopu ekspertei Leldei Eņģelei, kura kopā ar saviem kolēģiem nenogurstoši un drosmīgi cīnās par mūsu dabas resursu saglabāšanu ne tikai šodien un rīt, bet arī tālākā nākotnē. Viņas misija ir iestāties par dabas vērtībām, jo jūra un mežs nevar aiziet uz Saeimu vai Ministru kabinetu, ir jābūt cilvēkam, kas to dara.

Kalnciema kvartāla atjaunoto koka ēku komplekss Kalnciema un Melnsila ielas krustojumā priecē rīdziniekus un pilsētas viesus ar regulāriem tirdziņiem, kultūras pasākumiem, koncertiem un ekskursijām, vienlaikus saglabājot 19. gadsimta koka arhitektūras mantojumu un piesaistot veselīgas pārtikas ražotājus, amatniekus un pircējus. Katru sestdienu kopš 2008. gada Kalnciema tirdziņā rosās pārdevēji un pircēji. Attīstoties arvien jauniem radošiem uzņēmumiem Latvijā, tirgus ir kļuvis par platformu tiem, kas savas biznesa idejas vēlas pieteikt plašākai auditorijai pirmo reizi, tāpēc šī ir vieta, kur ik sestdienu var atrast arvien jaunas, unikālas idejas un to radošos risinājumus. Kalnciema kvartāla veikums tika atzīmēts ar balvu par ilgtspējīgas pilsētvides sakārtošanu.

Nominācijā par nozīmīgu ieguldījumu pacientu atbalstam un sabiedrības izglītošanā balva tika pasniegta biedrībai „Dia+logs”, kas sniedz psiholoģisku, emocionālu un sociālu atbalstu visiem, kurus skar HIV/AIDS, piedāvājot psihologa konsultācijas, iesaistoties šļirču apmaiņas programmā, izglītojot arī ielu prostitūcijā iesaistītos cilvēkus. „Dia+logs” darbojas arī mobilās izbraukuma brigādes, kas veic pārbaudes testus un profilaktiskus pasākumus.

Pasniedzot balvu par daudzpusīgu veselības un sociālā darba organizēšanu, tika novērtēts biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” darbs. Savas pastāvēšanas teju 100 gados „Latvijas Sarkanā Krusta” misija ir nemainīga – palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijās, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases, piederības kādām reliģiskām organizācijām vai politiskām partijām. Šodien biedrības darbība īstenojas trīs dažādos virzienos: sociālais darbs, veselības veicināšana un pirmās palīdzības sniegšanas apmācības.

Par nopelniem sabiedrības veselības veicināšanā balvu šogad saņēma Rīgas pašvaldība. Jau kopš 2012. gada, kad tika izstrādāta un pieņemta sabiedrības veselības stratēģija, Rīga to īsteno soli pa solim, sākot no zīdaiņa līdz pat senioru vecumam. Rīgas Centra sporta kvartāls, Rīgas 1. slimnīcas renovācija, projekts „Mēs par veselīgu Rīgu”, bērnu rotaļu laukumi u. c. ir apliecinājums tam, ko pašvaldība var paveikt savu iedzīvotāju labā, lai nostiprinātu viņu veselību un piedāvātu sportiskas izklaides iespējas.

Godpilnā balva nominācijā Gada cilvēks sabiedrības veselībā tika pasniegta Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostikas nodaļas vadītājai, LU pedagoģei, kardioloģei Ivetai Mintālei. Viņa ir cilvēks, kas par sirds veselību izglīto gan mediķus, lasot lekcijas konferencēs un mācot universitātē, gan plašāku sabiedrību, piedaloties radio un televīzijas raidījumos. I. Mintāle studēt medicīnu izvēlējusies, pateicoties tēva mudinājumam un šajā darbā jūt lielu atbildību par saviem pacientiem.

„Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvas 2017” pasniegšanas svinīgo ceremoniju vadīja Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, RSU rektors Jānis Gardovskis, LZA prezidents Ojārs Spārītis, A/S „Repharm” direktoru padomes priekšsēdētājs Dins Šmits, LĀB valdes loceklis Renārs Putniņš, bet par vizuālo un muzikālo baudījumu gādāja Laimis Rācenājs, vokālā grupa „Neaizmirstulītes” un režisore Agnese Baumane. Pasākuma norisi un balvas nodrošināja nodibinājums „Nacionālais veselības fonds”.

„Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvas 2017” pasniegšanas svinīgā ceremonija tika raidīta tiešraidē kanālā „Rīga TV24” un atkārtojumā būs skatāma „Rīga TV24” 28. oktobrī plkst. 13.00.

Nedrīkst veselības finansējuma pieaugumu 2018. gada budžetā ierakstīt ar vienu skaitli

Iepazīstoties ar budžeta projektu, ar pārsteigumu konstatēju, ka “Paskaidrojumu par 2018. gada budžetu” 29. Veselības ministrijas sadaļā 797. lpp. atspoguļotais veselības aprūpes finansējums 2016.–2020. gadā vēl arvien svārstās tradicionālajās 800 miljonu robežās: 2016. gadā – 799 713 478 eiro, 2017. gadā – 785 676 280 eiro, 2018. gadā – 809 750 255 eiro, 2019. gadā, 2020. gadā – 802 055 995 eiro. Un tālāk dokumentā arī visa 2018. gada veselības budžeta detalizācija (cik konkrēti būs ambulatorai, stacionārai aprūpei, mediķu algām, rezidentu apmācībai, rehabilitācijai utt.) tiek veikta no tradicionālajiem 800 miljoniem. Taču Veselības ministrija un Finanšu ministrija prezentācijās nemitīgi ietver citus skaitļus, kas izriet no veselības budžeta pieauguma par divsimt miljoniem eiro 2018. gadā. Kur tad budžeta likumprojektā ir apslēpts šis pieaugums? Meklēju tālāk un ar vēl lielāku pārsteigumu konstatēju, ka viss šis pieaugums ierakstīts tikai ar vienu vienīgu skaitli – 198 702 674 eiro! To var atrast “Paskaidrojumos par 2018. gada budžetu” 74. resorā “Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums” 883. lpp. un likumprojekta “Par valsts budžetu 2018. gadam” 4. pielikuma 198. lpp. uzreiz aiz “Līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem”, kuru ierakstīšana budžetā ar vienu skaitli ir loģiska un saprotama, jo nevaram precīzi paredzēt dabas katastrofas un olimpiešu uzvaras.

 

Taču veselības aprūpe tiek detalizēti plānota. Izrādās, ka 2018. sākumā šie 198 702 674 eiro tiks sadalīti ar Ministru kabineta rīkojumu pēc Veselības ministrijas ieskatiem! Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola debatēs par 2018. gada budžeta projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā sauca veselības finansējuma izaugsmes skaitļus, kuru budžeta projektā nemaz nav. Pamatojot veselības budžeta izaugsmes sadalījumu, uz Budžeta komisiju veselības ministre Anda Čakša atnesa A4 lapu bez nosaukuma un paraksta, tā saucamo “nepapīru” (“non paper” diplomātu žargonā). Par šo sadalījumu Ministru kabinets vēl kaut kad lems. Necaurspīdīgi, bez parlamentārajam debatēm tiks sadalīta naudas summa, kas pārsniedz visu 181 979 248 eiro lielo Latvijas Kultūras ministrijas budžetu! Ļoti svarīgi ir tas, ka turpinās ar skaitļiem budžetā nepamatoti solījumi, budžetā nav nostiprinātas konkrētās izaugsmes summas, lai, piemēram, mediķi noticētu gaidāmajai algu palielināšanai 2018. gadā. Man nav ko viņiem parādīt! Pieredze ar uzticēšanos Veselības ministrijas solījumiem nav tā labākā. Valsts kontroles veiktā revīzija “Vai ambulatorā veselības aprūpes sistēma ir uzlabojama?” (2017. gada janvāris) starp citiem trūkumiem parādīja, ka ministrija nepilda pašas izstrādātos normatīvos aktus. Valsts kontrole revīzijā izlases veidā vērtēja 39 politikas plānošanas dokumentos noteiktos pasākumus un secināja, ka 31 no tiem nav ieviests. Un vairākumā gadījumu naudas trūkums nebija galvenais iemesls. Netiek pildīts arī 2017. gada 31. maijā ar MK rīkojumu Nr. 269 pieņemtais “Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāns 2017.–2020. gadam”, kur ir skaidri ierakstīts 14,6 miljonu eiro pieaugums jauno inovatīvo kompensējamo medikamentu ieviešanai. Tas ir Ministru kabineta rīkojums ar Ministru prezidenta Māra Kučinska parakstu. Netiek pildīts, un viss. Plāni uzlabot onkoloģisko slimnieku ārstēšanas iespējas, izmantojot personalizēto terapiju, paliek uz papīra. Tam es nevarēju piekrist, taču cēloņus bija iespējams izprast: naudas veselībai trūka katastrofāli, finansēšanas “deķis” ir plāns, lai dzēstu ugunsgrēkus, jābūt iespējai naudu operatīvi “pārsviest” no vienas pozīcijas uz otru. Taču tagad nauda ir! Kā veselības budžeta papildinājums ir atjaunotās Latvijas vēsturē neredzēta divsimt miljonos mērāma summa. Tāpēc nedrīkst turpināt šo slepenību. Parlamentam jābūt pārliecinātam par veselības budžeta pieauguma sabalansētu un lietderīgu izlietojumu. Un ir visas iespējas to izdarīt līdz “Valsts budžeta 2018. gadam” un “Vidēja termiņa valsts budžeta 2018.–2020. gadam” pieņemšanai Saeimā otrajā lasījumā. Vēl pavisam nesen – 2017. gada 7. augustā – Ministru kabinets pieņēma Veselības ministrijas sagatavoto konceptuālo ziņojumu “Par veselības aprūpes sistēmas reformu” (MK rīkojums Nr. 394), kur precīzi sadalīts divsimt miljonu pieaugums veselībai prioritātēm, programmām un vajadzībām. Garās tabulās var visu redzēt. Balstoties uz šo Ministru kabineta rīkojumu, esmu sagatavojis un iesniedzis priekšlikumus otrajā, galīgajā lasījumā papildināt likumprojektus “Par valsts budžetu 2018. gadam” un “Par vidēja termiņa valsts budžetu 2018.–2020. gadam” ar detalizētu papildu finansējuma veselībai sadalījumu. Pacientiem un mediķiem jāzina, kur un cik finansiāli liels uzlabojums būs, bet

 

 

Saeimai jāsaglabā tiesības veikt ne tikai likumdošanas darbu, bet arī veikt parlamentāro kontroli par tā izpildi. Šeit ir nepieciešams arī sabiedrības viedoklis un atbalsts.

 

Romualds Ražuks,

Saeimas deputāts (V),

Sociālo un darba lietu komisijas

Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs

Latvijas Ārstu biedrība atbalsta jauno ārstu prasības

Par Latvijas Studentu apvienības un Latvijas Jauno ārstu asociācijas priekšlikumiem grozījumiem uz 2. lasījumu likumprojektā “Veselības aprūpes finansēšanas likums” (Nr:1030/Lp12)

Latvijas Studentu apvienība (turpmāk – LSA) kopā ar Latvijas Jauno ārstu asociācijas (turpmāk – LJĀA) ir iepazinusies ar likumprojektu “Veselības aprūpes finansēšanas likums” (Nr: 1030/Lp12) (turpmāk – Likumprojekts) un šajā vēstulē pauž abu organizāciju kopīgos iebildumus un priekšlikumus izmaiņām likumprojektā.
Vēlamies uzsvērt, ka pozitīvi novērtējam paredzēto veselības nozares budžeta pieaugumu medicīnas izglītībai, kā arī valsts budžeta finansējums 2018.gadam, kas novirzāms ārstniecības personu, tostarp rezidentūrā studējošajiem, algu palielinājumam.
Mūsu priekšlikumi un iebildumi:
[1] Šobrīd Likumprojekta 11. pantā par tiesībām uz veselības aprūpes pakalpojumiem valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros minēts, ka par apdrošinātām personām, kurām ir tiesības uz veselības aprūpes pakalpojumiem valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros, ir uzskatāmas arī personas, kuras ir pilna laika studējošie. Tāpat norādām uz to, ka studējošais, iegūstot izglītību, zaudē savu studējošā statusu, bet, lai varētu turpināt studijas, piemēram, maģistrantūrā ir starplaiks, kad notiek pieteikšanās studijām, kura laikā persona uz īsu brīdi zaudē studējošā statusu. Šī iemesla dēļ aicinām 11. panta otrās daļas 3. punktu izteikt šādā redakcijā: “personas, kuras pēdējo deviņu mēnešu laikā ir mācījušās vispārējās izglītības iestādēs, profesionālās pamatizglītības vai profesionālās vidējās izglītības iestādēs vai pēdējo deviņu mēnešu laikā bijuši studējošie”, tādējādi nodrošinot, ka šī norma attiecās uz visiem studējošajiem – ne tikai tiem, kas studē pilna laika studijās. Aicinām Izglītības un zinātnes ministriju, kā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju atbalstīt LSA un LJĀA priekšlikumus, kas skar studējošos!
[2] Atbalstām Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vēstulē Nr. 2/4-183 paustos priekšlikumus par nepieciešamību Likumprojektā atrunāt nepieciešamību pēc veselības nozares budžeta pieaugumu turpmākajiem gadiem. Papildus tam lūdzam atrunāt arī veselības nozares budžeta pieaugumu medicīnas izglītībai!
[3] Atbilstoši Konceptuālajam ziņojumam “Par veselības aprūpes sistēmas reformu”, kas apstiprināts ar Ministru kabineta 2017. gada 7. augusta Ministru kabineta rīkojumu Nr.394, sākot ar 2018.gada 1. janvāri noteikts valsts finansējuma pieaugums veselības aprūpes nozarē strādājošo darba samaksas paaugstināšanai. Šo izmaiņu rezultātā ārstiem – rezidentiem darba samaksas pieaugums plānots par 48% no pašreizējā darba samaksas apmēra, papildus norādot Ministru kabineta noteikumos paredzēto ārsta – rezidenta pamata amata algu.
Veselības ministrijas ziņojumā Saeimas komisijas sēdē par Veselības nozares budžetu un ārstniecības personu atalgojuma palielināšanu (20.10.2017.) tika norādīts, ka rezidenta zemākā mēnešalgas likme atbilstoši ārstniecības personu amata kvalifikācijas kategorijai pieaugs līdz 792 eiro (šobrīd 471 – 569 eiro). Attiecīgi atspoguļots rezidenta vidējās darba samaksas pieaugums 2018. gadā – no 743 eiro uz 973 eiro, kur ietvertas reģionālo rezidentu piemaksas, dežūru stundas un obligātās piemaksas.
Rezidentūrai paredzēto finanšu līdzekļu izlietojumu nosaka gan procentuālais sadalījums starp augstskolām un ārstniecības iestādēm, gan šo līdzekļu procentuālā sadale ārstniecības iestādē. Ņemot vērā to, ka pie vienādas rezidentu finansēšanas kārtības esam konstatējuši rezidentu atalgojuma svārstības starp slimnīcām līdz 30%, un sakarā ar minētajām veselības aprūpes nozares finansējuma izmaiņām, lūdzam precizēt normatīvajos aktos rezidentu apmācībai plānoto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu augstskolās un ārstniecības iestādēs!
Lai panāktu vienlīdzīgu un tiešu rezidentu atalgojuma pieaugumu, rosinām pievienot paredzēto algas pieauguma summu (223 – 321 eiro) ārsta – rezidenta pamata amatalgai, kā arī veikt grozījumus Ministru kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumos Nr.685 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi”, kur finansējuma sadalījumu norādīt nevis procentuāli, bet absolūtos skaitļos. Pašlaik uz Ārstniecības likuma izdotie Ministru kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumi Nr.685 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” nosaka rezidentūras finansēšanas kārtību, kas nosaka, ka saņemto finansējumu iestādes izlieto ar rezidenta apmācību saistīto izdevumu segšanai (tai skaitā augstskolu pedagogu darba samaksai), rezidenta zinātniskajai darbībai rezidentūras ietvaros rezidenta atlīdzībai un ar rezidenta teorētisko un praktisko apmācību saistīto izdevumu segšanai. Lai nodrošinātu efektīvāku un pārskatāmāku  rezidentu apmācībai plānoto budžeta līdzekļu izlietojumu augstskolās un ārstniecības iestādēs, lūdzam Veselības ministriju precizēt normatīvo regulējumu attiecībā uz rezidentūras finansēšanu, kā arī īpaši attiecībā uz rezidentu atalgojuma noteikšanu! Aicinām Veselības ministriju organizēt sanāksmi par šiem jautājumiem, tajā iekļaujot arī pārstāvjus no LSA un LJĀA.
LSA un LJĀA būs pateicīga par grozījumu priekšlikumu izskatīšanu un to tālāku virzību, kā arī aicinājumu piedalīties Saeimas attiecīgo komisiju un apakškomisiju organizētajās sanāksmēs un darba grupās, kurās tiks diskutēts par likumprojektu “Veselības aprūpes finansēšanas likums”.

LJĀA priekšsēdētājs K.Rācenis
LSA prezidente M.Belova