Jaunumi

Premjera kabinetā sastrīdējos ar veselības ministri Andu Čakšu par viņas komandētās Veselības inspekcijas staļiniskajām represijām pret ģimenes ārstiem. Noklausījos, ka neesmu džentlmenis un pat ne vīrietis, ja varu nostāties pret viņu (sievieti) to tur (slikto) pusē. Tiesa, ģimenes ārsti gandrīz 90% ir sievietes, ir dzīves un darba nomāktas, algu saņem daudzkārt mazāku nekā ministre, nedzīvo privātmājās, strādā dienu, mājas vizītēs brauc vakaros, bet uz telefona zvaniem atbild naktīs. Un ministrija tādēļ 606 (dati pirmdienas rītā, 14. augustā) ģimenes ārstiem veikusi agresīvas pārbaudes un viņus sodījusi par visiem iespējamiem sīkumiem, bet šobrīd viņiem nemaksā kapitācijas naudu, proti, algu. Šīs nemaksātās kapitācijas dēļ algu nesaņems arī ārsta palīdze un medicīnas māsa, kā arī reģistratore – arī šīs visas ir sievietes, un šeit runa nav par slimnīcas valdes priekšsēdētājas vai ministres algu un uzkrājumiem, bet vienkāršas sievietes minimālo algu – sev, ģimenei, bērniem.

Patiesībā es neesmu pret Andu Čakšu. Vēl vairāk – viņa man šķiet simpātiska, glīta un jauka. Es allaž domās salīdzinu Andu Čakšu ar Gunti Belēviču un saprotu, cik ļoti man viņa patīk. Tiesa, tam nav nekādas korelācijas jautājumā par to – ir vai nav ministrei (ministrijai, valstij) jākaro ar ģimenes ārstiem. Andas Čakšas vadītā ministrija vai, drīzāk, dažas viņas biroja meitenes spiež Veselības inspekciju apbraukāt ģimenes ārstus (tieši pirms darbdienas sākuma vai pašās darbdienas beigās) ar jautājumu: “Vai jūs streikojat?” Visiem tiem, kas atbild uz šo jautājumu pozitīvi vai cik necik simpatizē streikotājiem, tiek atrastas problēmas – visbiežāk nepareizi aizpildīts recepšu žurnāls vai neizpildīts plāns par atkritumu izgāšanu (kaut visiem ir līgumi ar precīziem datumiem ar specializētām medicīnas atkritumu savācējfirmām). Visiem “sliktajiem” tiek uzlikts sods (parasti līdz 500 eiro) par brīdinājumu. Šie sodi tieši attiecas uz pacientiem, jo ģimenes ārsta praksei pietrūkst līdzekļu medikamentiem, pārsienamajam materiālam, sterilizācijai, īres maksai.

Citiem ģimenes ārstiem tiek apturētas prakses, pat ja iepriekš bijusi vienošanās par vienas vai otras problēmas risinājumu. Klasiskā formā tas ir pieejamības jautājums – ārsta praksei jābūt ar liftu un invalīdu tualeti, turklāt liftam jābūt no konkrētas firmas. Visiem, kam apturētas prakses, ieteikts doties uz privātas kompānijas veselības centriem un turpināt strādāt poliklīnikā. Lieki teikt, ka šī poliklīnika pieder farmācijas biznesam. Ministres rīcībai šeit tāds maigs salīdzinājums ar pūci, kas naktī un mijkrēslī laupa un apēd sīkos putniņus.

Jautājums – kam vajag Veselības inspekcijas kontroles un ko tās panāk? Pat noticot ministres apgalvojumam, ka šīs kontroles ir plānveida, šīs visas inspekcijas sākās ar jautājumu: “Vai jūs streikojat?” Neatkarīgi no šī jautājuma ģimenes ārsts tiek visu dienu tramdīts, kontrolēts, caurskatīti dokumentu kalni. Ne reizi, nekad neviens inspekcijas darbinieks nav kontrolējis pacienta ārstēšanu, runājis par diagnostiku vai analizējis pacientam izrakstītos medikamentus. Visas šīs kontroles ir vienīgi un tikai glītrakstīšanas stunda pie gotikas kaligrāfa.

Inspekcijas kontrole (ar vai bez rezultējošas soda kvīts) nozīmē atraut ģimenes ārstu no pamatdarba, piespiest viņu nervozēt, satraukties. Rezultātā pacientiem tiek izdedzis ārsts, kas ir vissliktākais, ko pacientam var vēlēt. Neaizraujoties ar literatūrā atrodamiem pierādījumiem, tieši birokrātija, administratīvs slogs un nevajadzīgas kontroles ir nozīmīgākās indikācijas veselības aprūpes kvalitātes zudumam. Vai Andas Čakšas vēlme ir pasliktināt visas valsts veselības aprūpes kvalitāti, samazināt pieejamību un palielināt kļūdu skaitu, vajājot, agresīvi kontrolējot un pazemojot ģimenes ārstus? Šobrīd tas izskatās tieši tā – Anda Čakša apkaro ģimenes ārstus un tādējādi cīnās pret pacientiem. Esmu pārliecināts, ka mēs visai drīz varēsim redzēt šī kara rezultātu kā mirstības palielināšanos, īpaši mātes un bērna segmentā.

Daudz smagāka problēma ir Nacionālā veselības dienesta (NVD) ieturētā kapitācijas nauda, kas netiek izmaksāta ģimenes ārstiem. Pēc manā rīcībā esošiem faktiem, rīkojumus nemaksāt ģimenes ārstiem kapitācijas naudu NVD diktē Alīda Vāne – kaut arī formāli atbrīvota no veselības ministres padomnieces amata, tomēr joprojām virza savas lietas gan ģimenes ārstu apkarošanā, gan savas privātās Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības atbalstam. Ar ministrijas spiedienu NVD neizmaksā naudu ģimenes ārstu praksēm, kas ir streikojušas. Pilnībā nemaksā kapitācijas naudu, kaut ģimenes ārsta atalgojuma daļa ir 56% no kapitācijas naudas. Interesentiem iesaku iepazīties ar šodien spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem “Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumos Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”” anotācijā ietvertajā tabulā “Ģimenes ārstu kapitācijas naudas aprēķins”, sk.  http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40406815&mode=mk&date=2016-12-20 15. lpp. Noņemot visu kapitācijas naudu, NVD, piemēram, apzināti nemaksā par reģistratora funkcijām, kas ir 24% no kapitācijas naudas, kā arī nemaksā par medicīnisko aprīkojumu, medikamentiem, dokumentāciju, sakaru un datortehniku, kuru nolietojums tiek rēķināts ilgākā laka periodā.

Ģimenes ārsti, kas bija izvēlējušies streikot no 3. jūlija plkst.12.00 līdz 17. jūlijam, darbu pārtrauca 9,5 dienas. Tāpēc NVD ir tiesisks pamats ieturēt kapitācijas naudas ārsta atalgojuma daļu  par 9,5 darba dienām, kas ir 9,5 x 2,67% = 25,4% no jūlija kapitācijas naudas.

Protams, lauku ģimenes ārste ar pilniem aprēķiniem uz NVD neies un arī uz tiesu ne. Bet man jau nācās sarūgtināt ministri, ka atradīsies organizācijas, kas to darīs.

Ja politiķi nolēmuši karot (iznīdēt) kādu dienestu, profesiju, sistēmu, allaž jādomā– kam tas izdevīgi, kas no tā iegūs. Ja Anda Čakša ir nolēmusi iznīcināt, pazemot, piesmiet ģimenes ārstus, jādomā, tas ir tādēļ, ka viņa vēlas šo dienestu iznīcināt kā tādu. Vienkāršākais izskaidrojums būtu – viņa cenšas sadzīt viņus atpakaļ poliklīnikās, kas pieder farmācijas biznesam. Par to liecina arī teksti reformā, kurā diezgan atklāti var izlasīt lobismu farmācijas biznesa īpašumtiesībām pār ārstiem.

Sliktāk būtu (bet rīcība rada iespaidu tieši par šādu scenāriju), ja Andas Čakšas mērķis ir visas ambulatorās medicīnas pārvēršana par maksas medicīnu. Ja nebūs ģimenes ārstu, visiem pacientiem nāksies iet uz maksas veselības centriem uzreiz pie speciālistiem. Protams, var jau arī tā, bet ir iedzīvotāju kategorija, kam tas finansiāli nebūs pa spēkam. Pasaulē nav izdomāts nekas labāks par ģimenes medicīnu pieejamības jautājumā, taču ir izdomātas daudzas metodes, kā ģimenes medicīnu birokratizēt, pārvērst par darba nespējas lapu, veidlapu, recepšu, nosūtījumu izrakstīšanas dienestu, un Latvijas Veselības ministrija šajā jomā noteikti var pretendēt kļūt par pasaules līderi. Veselības ministrijā vairs nav neviena profesionāļa, vismaz primārajā aprūpē un sabiedrības veselībā ne. Ārstes ministrijā ir divas, ministri ieskaitot, bet ministres medicīnas pieredze ir tikai zāļu tirdzniecībā vai iestādes vadīšanā.

Nākot no Ministru kabineta, tiešām jutos saskumis, jo strīdēties ar ministri nebija manos plānos. Nolēmu aprunāties ar savu vecu draugu, veselības centra ARS direktoru Māri Andersonu, kurš tūlīt metās ministri aizstāvēt, stāstot vairākas neglaimojošas vēstis par ģimenes ārstiem. Tiesa, pat Māris bija spiests atzīt, ka mēdz būt gan ļoti labi, gan labi, gan ne tik labi ģimenes ārsti un visus nonievāt nedrīkst. Viņš tūlīt metās paslavēt savējos – tos, kuri strādā ARS. Un pēc brīža arī viņš bija spiests atzīt, ka ģimenes ārstu problēmas ir sistēmiskas problēmas, proti, sistēma ir pārvērtusi ģimenes ārstu par papīru un veidlapu pildītāju, atņemot viņam laiku un iespējas runāt, domāt, analizēt, mācīties, pilnveidoties, veikt manipulācijas. Bet Latvijā ir ļoti daudz ģimenes ārstu ar patiesi holistisku skatu uz pacientu, ārstu, kas mīl savu darbu, medicīnu un pacientus, bet birokrātiskā Veselības ministrijas mašinērija viņiem to liedz. Mums ir ģimenes ārsti, kas ir radījuši spīdošas mācību grāmatas, mums ir ģimenes ārsti, kas kardioloģiju, endokrinoloģiju vai gastroenteroloģiju pārvalda atbilstošo specialitāšu guru līmenī. Gan Latvijas, gan pasaules medicīnas žurnālos esmu publicējis virkni pētījumu un apskatrakstu, ko radījuši Latvijas ģimenes ārsti. Man ir kolēģi ģimenes ārsti, kas lasa lieliskas lekcijas, kas ir perfekti diagnosti un terapeiti. Es ticu, ka ir ģimenes ārsti, kuru darba kvalitāte varētu būt augstāka. Bet ir taču komponisti, kurus visi pazīst, un tādi, kurus nezina neviens, tomēr kaut kāda iemesla dēļ atskaņo Latvijas radio. Ir labie un sliktie politiķi, policisti, tiesneši, arhitekti. Protams, ārstiem kritēriji ir augstāki, un visi gaida tikai un vienīgi pašus izcilākos, zinošākos un labākos. Bet arī ārstus taču salīdzina.

Ja man būtu jāsalīdzina Latvijas ģimenes ārstu un Latvijas Veselības ministrijas darba kvalitāte, tad ģimenes ārstu darbs ir daudzkārt kvalitatīvāks. Neviens nepamanītu, ja valstī nebūtu Andas Čakšas, bet 80% iedzīvotāju pamanītu, ja nebūtu ģimenes ārstu un pediatru, ja viņiem visas problēmas būtu risināmas slimnīcu uzņemšanas nodaļās (tie, kas tur pabijuši, mani sapratīs). Ģimenes ārstu strīdā par savām tiesībām ar valsti visas problēmas varēja atrisināt pusstundas pārrunās, bet ministre iespītējās. Tagad risinājums būs meklējams mēnešiem, pacientu aprūpes līmenis samazinās. Es labi zinu, ka viena pagale nedeg, bet šoreiz 80% vainas ir ministrijā. Ak tā – ministres iebildē par džentlmeni un vīrieti apraksta sākumā piemirsu pierakstīt, ka arī vairākas ģimenes ārstes, kas pašlaik ir pazemotas un nomelnotas un kam atņemti iztikas līdzekļi, gaida bērnu.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

http://nra.lv/latvija/218865-gimenes-arstus-soda-par-dalibu-protesta-akcija.htm

http://nra.lv/latvija/deniss-calovskis/218556-e-veseliba-vareja-but-labak-iznaca-ka-vienmer.htm

Veselības ministri Andu Čakšu veselības aprūpes sistēmas reformas īstenošanas gaitā satrauc mediķu atalgojuma pieauguma straujums.

(vairāk…)

MĀRIS PĻAVIŅŠLatvijas Ārstu biedrības viceprezidents

www.diena.lv

Kas ir kapitācijas nauda? Skaidro Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents

Ģimenes ārstu streiks Latvijā ievelkas un ievelkas viena iemesla dēļ – Veselības ministrija paziņo, ka negrasās pildīt ģimenes ārstu prasības attiecībā uz kapitācijas naudu. Ģimenes ārstu prasība ir palielināt patlaban noteikto kapitācijas naudas maksājumu par 30%. Veselības ministrija piedāvājusi palielināt kapitācijas naudā iekļauto darba algu. Dažādas oficiālas amatpersonas izliekas, ka nesaprot, kas ir kapitācijas nauda, apgalvo, ka tā ir ārsta alga, un aizrunājas, ka nevar palielināt algu vieniem ārstiem, bet citiem ne. Ministre Anda Čakša publiskajā telpā min nepatiesus skaitļus un apšaubāmus apgalvojumus. Katru dienu mēs publiskajā telpā redzam negodīgus un apvainojošus apgalvojumus par ģimenes ārstiem.

Lai Ministru prezidentam un veselības ministrei nešķistu, ka Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) izdomā savus skaitļus, sākumā citēšu Ministru kabineta noteikumu Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība jaunāko versiju, kuras 287. punkts ierakstīts ar Māra Kučinska un Andas Čakšas parakstu 2016. gada 20. decembrī.

“287. Darba samaksu (D) par veselības aprūpes pakalpojumu aprēķina, ņemot vērā, ka vidējā darba samaksa mēnesī ir noteikta šādā apmērā:

287.1. ārstiem un funkcionālajiem speciālistiem – 859,00 euro;

287.2. ārstniecības un pacientu aprūpes personām un funkcionālo speciālistu asistentiem – 537,00 euro;

287.3. ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām – 400,00 euro.”

(MK 20.12.2016. noteikumu Nr. 839 redakcijā).

Tiesa, šeit man jābūt godīgam pret valsti un jāatzīst, ka Centrālās statistikas pārvaldes noteiktā 2014. gada vidējā ārsta alga Latvijā (221. pozīcija vidējās algās) ir 1725 eiro bruto. Centrālā statistikas pārvalde savu aprēķinu sniedz reizi četros gados, taču nav ne mazākā iemesla uzskatīt, ka ārstu algas nokritušas divas reizes. Tad kāpēc Ministru kabinets savos noteikumos melo?

Atbildi sniedz šo pašu Ministru kabineta noteikumu Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība 285. punkts.

“285. Veselības aprūpes pakalpojumu tarifu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

TC = VC (D + S + M + E) + FC (U + A + N), kur

TC – veselības aprūpes pakalpojumu tarifs;

VC – mainīgās izmaksas (tiešās izmaksas):

D – darba samaksa;

S – valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas;

M – ārstniecības līdzekļi;

E – izdevumi, saistīti ar pacientu ēdināšanu;

FC – pastāvīgās izmaksas (netiešās izmaksas):

U – pieskaitāmās un netiešās ražošanas izmaksas (ar pacientu uzturēšanu saistītie izdevumi pakalpojumu apmaksai, riska maksājuma veikšanai, materiālu, energoresursu, ūdens un inventāra iegādei);

A – administratīvie izdevumi;

N – amortizācija.”

Tātad jau pašā sākumā tarifi balstās uz meliem. Tarifā tiek ielikta divreiz mazāka alga, nekā tai vajadzētu būt, līdz ar to solītās darba algas tur nemaz nav. Protams, šeit ir jautājums – vai Ministru kabinets vēlas streika prasības pārnest uz tiesu un Satversmes tiesu.

Tomēr Latvijas iedzīvotāji pie meliem ir pieraduši. Viņi nebrīnās, ka valsts apgalvo, ka medicīnā maksā smalki pēc aprēķina, bet aprēķins ir vienkāršs – cik sanāk. Tomēr arī Latvijas iedzīvotāji ir pelnījuši saprast – kas ir tā mistiskā kapitācija, par kuru valsts maksā ģimenes ārstam.

Sākšu ar to, ka medicīnas praksei ir kaut kur jāatrodas. Par ģimenes ārsta praksi valsts maksā tā sauktās “fiksētās izmaksas”, kas nav iekļautas kapitācijas naudā. Fiksētās izmaksas mēnesī praksei ir 480,73 eiro, no kurām telpu izmaksām paredzēti 252,31 eiro, no tiem savukārt 157 – nomai, bet 95 – komunālajiem izdevumiem. Ja kāds man var parādīt dzīvokli Rīgā, kuru var izīrēt, apsildīt un apūdeņot par šādu naudu, es labprāt to apskatītu. Savukārt administratīvajiem izdevumiem valsts paredzējusi 200,31 eiro mēnesī, kur iekļāvusi grāmatveža algu, transporta izdevumus, telpu uzkopšanu, riska fonda iemaksas, apsardzi, signalizāciju (neaizmirstiet, ka praksē stāv arī stipras iedarbes medikamenti, ko kāds var iekārot), medicīnas aparatūras apkopi un bīstamo atkritumu utilizāciju. Savukārt mēbelēm, paklājam, seifam, tīrīšanas līdzekļiem, dūmu detektoriem, ugunsdzēsības aparātiem, pulksteņiem, informatīvajiem materiāliem un visam citam valsts paredzējusi 28,11 eiro. Uztvērāt, saskaitījāt? Ģimenes ārsta prakses uzturēšanai valsts maksā kopā 480,73 eiro, ar ko nevienam nepietiek. Vienmēr papildus šiem izdevumiem ģimenes ārsts ņem no kapitācijas naudas. Un vēl – ģimenes ārsti šoreiz, saprazdami valsts finanšu problēmas, šīs nepietiekamās naudas palielināšanu nav iekļāvuši savās prasībās.

Tātad – visiem pārējiem izdevumiem valsts par katru pacientu ģimenes ārsta praksei maksā kapitācijas naudu par katru pacientu – 1,233728 eiro mēnesī. Tas nozīmē diezgan lielu atšķirību ģimenes ārstu praksēs, kam ir 3000 pacientu, bet tādu prakšu ir maz, un tādās praksēs, kur ir 600 pacientu. Ikviens, pat Ministru prezidents un veselības ministre drīkst apskatīt, cik pacientu ir ģimenes ārstam, pareizināt šo skaitli ar mistisko 1,233728, un jūs uzzināsiet, ka ģimenes ārsta prakse tiek uzturēta, veic visas funkcijas par aptuveni 2000 eiro. Kas tad būtu jāuztur par šo kapitācijas naudu? Jūs domājat – algas? Nē – vispirms tie ir medicīnas instrumenti un iekārtas, piemēram, ledusskapis vakcīnām, lupas, pincetes, grieznes, inhalatori, otoskopi, oftalmoskopi, difūzijas statīvi, pulsometri utt. Tam visam valsts paredzējusi 40,59 eiro mēnesī no šīs kapitācijas naudas. Savukārt medikamentiem un materiāliem (analgētiskiem līdzekļiem, nesteroīdiem pretsāpju līdzekļiem, atropīnam, adrenomimētiskiem līdzekļiem, digoksīnam, dobutamīnam, bronholītiskām inhalācijām, neiroleptiskiem līdzekļiem, glikokortikoīdiem, kā arī dezinfekcijas līdzekļiem, steriliem dzemdību komplektiem un citām šāda veida lietām) valsts no kapitācijas naudas mēnesī paredzējusi izdot 81,36 eiro. Kā kuram izdodas – daļa nedaudz ietaupa, lielākoties – pārtērē. Visai medicīniskajai dokumentācijai, proti, veselības ministres lielajai mīlestībai – sakārtotiem papīriem (to gan viņa sauc par kvalitātes kontroli) mēnesī paredzēts 42,90 eiro. Jūs jau redzat – pat ministrija papīrus uzskata par ekvivalentu vērtību medikamentiem.

Un te nāk lielais ministrijas pienesums – 229,38 eiro mēnesī datortehnikai, mobilajam telefonam, stacionāram telefonam, programmatūrai un nejēdzīgajiem e-veselības ielāgošanas pasākumiem.

Tas, kas paliek pāri, – tas ir ārsta un medicīnas personāla algai. Normālā praksē paredzēts ārstam 1096,55 mēnesī, bet mūsu aprēķini rāda, ka ārsts, kas izpilda visus reglamentējošos dokumentus, mēnesī vidēji nopelna 820 eiro. Es jums lūdzu paskatīt šajā visā stāstā sākumu: tāds patiesībā jau ir aprēķins – lai ģimenes ārsts saņem divreiz mazāk nekā vidējā ārsta alga mēnesī.

LĀB strikti nostājas par ģimenes ārstu izvirzītajām streika prasībām. Mēs uzskatām – veselības ministres un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas strīdā uzvarētāju nebūs. Iespējama ir win/win (uzvarētājs/uzvarētājs) situācija, ja valdība korekti izskatīs ārstu prasības un lose/lose (zaudētājs/zaudētājs) situācija, uz ko ministrija šobrīd medicīnas sabiedrību dzen.

Mēs esam lūguši Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju pārņemt savās rokās kapitācijas jautājuma izskatīšanu. Ģimenes ārsti par pašreizējo kapitācijas naudu praksi uzturēt nevar, bet kapitācijas nauda nenozīmē ārsta algu.

Sena latviešu rakstu atziņa saka – nemēģini publiski rakstveidā diskutēt ar Lemešonoku un Lapsu. Agri vai vēlu viņi tevi nomāks ar rakstītprasmi. Šoreiz gadījums ir vēl sāpīgāks, jo Lemešonoks publicējies Lapsas portālā un, šķiet, tā vien gaida, kurš ar savu pretviedokli nāks viņa spalvu asināt. Tiesa, temats nav īsti ilggadējam publicistikas flagmanim mīļš, radot iespaidu, ka kāds Lemešonoka roku pa datora klaviatūru bīdījis šurpu turpu un argumentus izvēlējies no cita skatupunkta. Un lietu izpratne – neticami, bet tāda, kā no Veselības ministrijas trešā stāva nokritusi. Kaut kā nav ticams, ka ievērojamais spalvas meistars bez viltiem un spaidus būtu ķēries pie tādas tēmas kā ģimenes ārsti.

Un tomēr diskutēt ar labi pazīstamo Daini Lemešonoku portālā ir ievērojami patīkamāk nekā ar nezināmo „Pietiek lasītāju”, kas par medicīnas tēmām izsakās gandrīz vai katru svētdienas vakaru tikpat labā un bagātīgā latviešu rakstu valodā, bet kurš savu identitāti slēpj aiz deviņiem plīvuriem.

Vārdu sakot, Dainis Lemešonoks ir nemierā ar ģimenes ārstiem un literāri izsakās „ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla”. Viņa padomdevējs ģimenes ārstus ienīst. Pēc raksta sanāk, ka ģimenes ārstiem būtu jāstrādā 24 stundas dienā – 7 dienas nedēļā, jo lūk „cilvēkus galvenokārt uztraucot ģimenes ārstu nepieejamība – jo īpaši brīvdienās, bet arī darbdienu rītos vai vakaros, ārpus praksei noteiktā darba laika un bieži pat tajā – ārstu pieņemšanas stundu grafiks ir aizpildīts nedēļām uz priekšu, viņu uzgaidāmās telpas „akūtajās stundās” ir pārpildītas”. Es nekad neesmu dzirdējis, ka kādu uztrauktu fakts, ka svētdienās un nakts stundās nestrādā Saeimas deputāti, tieši otrādi – to vienīgo reizi gadā, kad viņi vakarā aizstrādājas, žurnālisti nofilmē uz beņķīša piemigušu tautas kalpu un ilgi ņirgājas par pilnmēnesi. Arī žurnālisti naktī strādā tikai tad, ja dienā sirsnīgi pasnauž. Ģimenes ārstiem gan vajadzētu rosīties čakli kā vāverītei ritenī no rezidentūras diploma saņemšanas brīža līdz nāvei.

Daiņa Lemešonoka apgalvojums: „Ģimenes ārsti noraida ieteikumus kooperēties un, piemēram, veidot vairākām praksēm kopējas dežūras nedēļas nogalēs. Tādēļ neizbēgami palielinās slimnīcu noslodze un to izdevumi – cilvēki, kuriem, visticamāk, pietiktu ar ģimenes ārsta konsultāciju, dodas meklēt palīdzību to uzņemšanas nodaļā vai izsauc neatliekamo palīdzību. Cieš slimnīcu budžeti, vairojot citu mediķu neapmierinātību ar ģimenes ārstiem.” Nezināma iemesla dēļ primārai aprūpei (galvenokārt, ģimenes ārstiem un pediatriem) kopumā no Latvijas veselības budžeta izdala aptuveni 7% no visas naudas, bet tieši šajā līmenī tiek pieņemti 70% pacientu. Par kuru budžetu mēs runājam?

Mūsu cienījamais žurnālistikas guru, kam kāda spalvaina roka iedevusi kaudzīti skaitļu un ministres prezentācijas 10. lapu, apgalvo, ka „skrīninga izmeklējumu veicināšanas uzdevumu izpildīja tikai 16 procenti ģimenes ārstu, pacientu apmeklētības kritēriju – 31 procents”, bet tieši ģimenes ārstu dienests pašlaik ir vienīgais, kas cenšas salauzt pilnīgi bezjēdzīgo, birokratizēto, absurdo skrīninga sistēmu, kur valsts izsūta partijas pirmsvēlēšanas aģitācijas lapelei līdzīgu uzaicinājumu, pat nepainformējot par to ģimenes ārstu.

Daini Lemešonok – vai Tu esi aizgājis nodot fēces uz slēptajām asinīm? 

Tas ir valsts apmaksāts un ļoti vajadzīgs skrīnings, bet birokrātija un ministrija bez neviena jebkad praktizējoša ārsta mūsu skrīninga sistēmu ir novedusi līdz bezjēdzībai. Darba grupās ir strādājuši daudzi ģimenes ārsti, bet vēl neviens viņu priekšlikums nav ņemts vērā – vienmēr kāds ierēdnis visu izdara pretēji.

Daini Lemešonok – kad Tu pēdējoreiz noteici holesterīnu un cukuru asinīs? Es Tev to jautāju, jo pats arī grēkoju ar savas veselības uzraudzīšanu, bet neviens ģimenes ārsts nevarēs profilaktiski izvērtēt visus pacientus, kas paši to aktīvi nevēlēsies.

Tāpat es nebūtu tik pārliecināts par apgalvojumu, ka Lietuvā ar ģimenes medicīnu viss ir daudzkārt labāk nekā pie mums, kaut Lietuvai veselības finansējums ir pusotras reizes labāks un no veselības budžeta primārai palīdzībai arī atvēlēts ievērojami vairāk naudas. Ne visu var izmērīt ar naudu. Situācijā, kad mazākas ģimenes prakses ārsts man stāsta, ka viņš vairs nevar atrast nevienu māsu vai ārsta palīgu par 380 eiro algu uz rokas, jo vienkārši šādu māsu nav, es saprotu, ka viņam nav iespējams arī nodrošināt tās prakses darba stundas, ko paredz mūsu sistēma. Vēl vairāk – viņš vēlētos par šo naudu šo māsu paņemt uz pusslodzi, bet tādu opciju NVD vienkārši nepiedāvā un uzskata, ka tai māsai par šo naudu ir jāstrādā 24 stundas diennaktī.

Par ministrijas vēlmēm sadzīt ģimenes ārstu „koppraksēs” komentāri ir pavisam skumji – tas lielākoties izskatās pēc pasūtījuma ģimenes ārstus atgriezt padomju laika poliklīnikās, kas tagad gan atrodas pilnīgi citā īpašumā. Un stāsti par e-veselību ir stāsti par „oligarhu sarunām”, iespējams, kādām mazākām „oligarhiņu sarunām”, bet citādi kā par naudas izzagšanu e-veselības projektu dēvēt nevar. 69% ģimenes ārstu jau šodien savus darbus veic ar datoru, taču viņi lieto mūsdienīgas programmas. E-veselība izskatās pēc peidžera laikā, kad ieviešam 5. pakāpes datu pārraidi. Starp citu – Veselības ministrijas ieskatā e-veselība tik un tā nozīmē ierakstīt katru recepti žurnālā ar roku.

Ģimenes ārstu dienesta reputācijas graušanā lielā mērā vainojamas biežās „spēles noteikumu” izmaiņas attiecībā uz laboratorijas un radioloģiskiem izmeklējumiem un kompensējamiem medikamentiem. Tiesa, tas vairāk attiecināms uz Gunta Belēviča vadības pusotriem gadiem, kad katru dienu pamostoties ar nepacietību gaidījām pretrunīgus jaunumus kapitācijas sistēmā vai laboratorijas izmeklējumu nosūtījumu kārtībā. Arī Veselības ministrijas sadarbības maiņas ar pašvaldībām nav nekas jauns. Pašlaik Rīgā (arī Pierīgā) ģimenes ārstam ir neiespējami izveidot pašam savu ārsta praksi, jo neiedomājami dārga būtu tāda dzīvokļa īre (pirmais stāvs, vismaz trīs istabas, pacēlājs un tualete cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, sterilitāte, elektrodrošība, automašīnu stāvvieta utt.), kas ļautu iekārtot normālu ārsta praksi. Tādēļ Rīgā visi ģimenes ārsti koncentrējas Rīgas 1. slimnīcā vai bijušajās poliklīnikās. Daudzas lauku pašvaldības ļoti rūpējas par saviem ģimenes ārstiem, samazina nekustamā īpašuma nodokļus, iekārto prakses, apmaksā profilaktisko darbu. Atšķirība pašvaldību attieksmē pret primāro aprūpi ir diametrāli pretēja, un katra kustība šajā jomā allaž nesusi neparedzamus rezultātus.

Sauksim lietas citādi – mums daudzus pēdējos gadus ir nevis Veselības ministrija, bet zāļu ministrija. Mūsu ministrus ieceļ un vada farmācijas stingrā roka. Galvenās tēmas ir kā nodrošināt lielus valsts iepirkumus, palielināt kompensējamos medikamentus vienai vai otrai slimību grupai. Šodien ir hepatīta diena. Viena C hepatīta slimnieka ārstēšanas kurss valstij maksā tikpat, cik 3 mēnešus ģimenes ārsta prakse, kurā strādā ārsts, ārsta palīgs un māsa, kas katru dienu pieņem trīsdesmit slimniekus un, runājot Daiņa Lemešonoka vārdiem, „ārstu pieņemšanas stundu grafiks ir aizpildīts nedēļām uz priekšu, viņu uzgaidāmās telpas akūtajās stundās ir pārpildītas”.

Un tagad – vēlreiz par ģimenes ārstu streiku

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas streika prasības sākumā bija vienkāršas un saprotamas – finansiālas, organizatoriskas un e-veselības nesakārtotības likvidēšana. Bija ļoti laba saruna ar Māri Kučinski, kurš gandrīz visām prasībām piekrita un būtu piekritis pilnīgi visām, ja ne komunikācijas problēmas – streika komiteja nebija saņēmusi pareizu uzaicinājumu, pirmajā tikšanās reizē pie premjera bija sanākuši virkne ietekmīgu ģimenes ārstu, bet ne paši atbildīgākie streika komitejas locekļi. Pirmā saruna nesanāca, abas puses lēnām „uzvilkās” par sīkumiem, par formu, bet pēc tam asumus pārmeta uz saturu. Un lielā mērā tā bija ministres vienpersoniska vēlme kaut ko arī no ģimenes ārstiem paprasīt, kaut vai bezjēdzīgo birokratizēto kvalitātes sistēmu ar turpat skapi jaunu žurnālu.

Saeima un valdība jau divdesmit gadus sola un sola. Solījumiem bez valdības dokumenta streika komiteja piekrist nevar. Līdz šim vienīgā reālā kustība veselības finansējumā bijusi finansējuma samazināšana par 20% krīzes laikā 2008. gadā. Tieši ģimenes ārsti bija vienīgie, kam finansējums tika dramatiski samazināts, bet vēl līdz šai dienai nav atdots.

Man nezināma iemesla dēļ ģimenes ārstu dienestu neatbalstīja (no malas raugoties, izskatījās, ka ienīda) gan iepriekšējie ministri Ingrīda Circene un Guntis Belēvičs, gan Andas Čakšas politikas vadītāja Alīda Vāne pēdējos mēnešos, kad ministre Anda Čakša saprotamu iemeslu dēļ visās kaujās iesaistīties nespēja un visu informācijas apjomu arī apstrādāt nespēja. Šobrīd ģimenes ārsti netic solījumiem un tukšiem parakstāmiem sadarbības līgumiņiem, bet valdība – streika pārtraukšanai.

Neatrisinātā ģimenes ārstu prasība ir palielināt patlaban noteikto kapitācijas naudas maksājumu par 30%, savukārt Veselības ministrija piedāvājusi palielināt kapitācijas naudā iekļauto darba algu (vēlāk ministrija piekrita nedaudz palielināt kapitācijas naudu ar tik daudziem nosacījumiem, ka citādi kā par kara pieteikumu ministrijas rīcību nosaukt nevarēja). Ģimenes ārsti no pacientiem iekasē 1 eiro 42 eirocentus un par to aizpilda trīs dažādus finanšu dokumentus. Valsts par katru pacientu ģimenes ārsta praksei gadā samaksā kapitācijas naudu 10,25 eiro neatkarīgi no tā, cik reižu pacients pie ārsta ierodas. Pieņemot, ka šis pacients ierodas pie ārsta trīs reizes gadā, ģimenes ārsta prakse par šo vizīti saņem 3,42 eiro no valsts un 1,42 eiro no pacienta, kopā 4,84 eiro. Šī nauda netiek ģimenes ārstam, lielākā daļa aiziet telpu īrei, elektrībai, sterilitātei un neatliekamās palīdzības medikamentiem, aparatūras remontam, ārsta palīga un māsas algai, datorspeciālista palīdzībai, atkal un atkal mēģinot pieslēgties pie bezjēdzīgās e-veselības. Man politiķi un žurnālisti atkal un atkal uzdod jautājumu – cik tad īsti ģimenes ārsti saņem. Izmantojot VID un CSP datus, ārstu biedrībā tika izrēķināts, ka ģimenes ārsts vidēji saņem 820 eiro. Ģimenes ārsta algu lielākoties nosaka pierakstīto pacientu skaits, jo vairāk pacientu, jo alga lielāka. Kolēģiem Ziemeļaustrumvidzemē un Latgalē, kam tikai 600 pacientu pēc nodokļu nomaksas „uz rokas” labākajā gadījumā paliek 350 eiro mēnesī. Par naudu, ko NVD maksā par šiem pacientiem, ārsts nevar apmaksāt telpas, elektrību, sterilitāti un neatliekamās palīdzības medikamentus, kur nu vēl ārsta palīga un māsas algu. Ja ārsts šādā vietā vispār algu nesaņem, viņš tur arī nepaliks, bet lauku iedzīvotājiem tādā gadījumā allaž nāksies meklēt tuvāko palīdzību četrdesmit kilometrus attālajā pilsētā. Es pieļauju, ka Ārstu biedrības aprēķins nav pilnīgi precīzs (+/- 20%), bet ministrijas rīcībā vispār nav aprēķinu.

Kapitācijas naudas palielināšana par 30% valdībai gadā izmaksātu aptuveni 5 miljonus eiro (salīdzināsim – deputāti pērn, budžetu pieņemot, savām prioritātēm sadalīja 28 miljonus). Vislielākais vaininieks ģimenes ārstu prestiža graušanā ir Veselības ministrija ar tās satelītiem Nacionālo veselības dienestu un Veselības inspekciju, kas līdz neprātam birokratizējusi ģimenes ārstu darbu, liekot aizpildīt aptuveni 90 dažādus žurnālus, formulārus, veidlapas utt., šo papīru aizpildīšanai ārstam jātērē vairāk nekā pacientam atvēlētās 15 minūtes. Veselības inspekcija traucas no viena ģimenes ārsta pie otra, tērē viņa darba dienas un nepārtraukti soda (nezināma iemesla dēļ visa inspekcija tieši šobrīd kontrolē gandrīz tikai streikojošos ārstus) – un nevienu neinteresē pacients, bet tikai papīrs.

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas – ģimenes ārstus pret speciālistiem, īpaši universitāšu slimnīcu speciālistiem un neatliekamās palīdzības speciālistiem, kuriem nu „slikto ģimenes ārstu dēļ” būšot vairāk darba, mazāk naudas utt. Ja šādu politiku veidotu Finanšu ministrija, tas būtu saprotams, bet nozares ministrijas „iestāšanās pozā” ir nesaprotama un liecina tikai un vienīgi par neprofesionalitāti. Veselības ministrijas pozīcija ir dalīt neiedotu papildus naudu – ja arī valdība izdalīs papildu naudu mediķu algām, tad ministrija celšot visiem proporcionāli – tiem, kas saņem daudz, un tiem, kas saņem maz. Problēmas veselības aprūpē ir ne tikai primārajā aprūpē, problēmas ir neatliekamajā palīdzībā, dzemdību nodaļās, uzņemšanas nodaļās un operāciju zālēs. Galvenā problēma – māsu nav un nebūs, jo par nepilniem četrsimt eiro uz rokas māsa nevar ne pati paēst, ne bērnus izskolot. Trūkst vecmāšu un ārstu palīgu. Valsts institūcijas veselības aprūpē „izmirst” personāla trūkuma dēļ. Ģimenes ārsti šoreiz ir uzņēmušies cīņu par visu Latvijas pacientu un mediķu tiesībām un iespējām. Visiem pārējiem – tiem, kas nestreiko vai nemaz nedrīkst streikot, būtu jābūt pateicīgiem ģimenes ārstiem par uzdrīkstēšanos.

Patiesībā ģimenes ārstiem algas pacelt klasiskā veidā nemaz nav iespējams.

Pašreizējos dokumentos pieaugums primārai aprūpei bija paredzēts pārlieku mazs, vismaz es tā to sapratu, lasot ministrijas sagatavotos dokumentus. Sagadīšanās pēc visi ārsti, kas lasījuši šos dokumentus, sapratuši līdzīgi man, nevis tā, kā skaidro vai tulko ministrija – „debesmanna ar pienu un vēl medus upe“. Ļoti svarīgi būtu šajos dokumentos izlasīt par nopietnu koeficientu ģimenes ārstiem attālos lauku rajonos ar mazu iedzīvotāju blīvumu, bet nekā tāda tur nav.

Atgriezīšos pie ministrijas paustā, ka ģimenes ārsts tikai izraksta darba nespējas lapu, recepti un nosūtījumu. Izdzirdot šādu viedokli, sarūgtināts jūtas ģimenes ārsts, kas ir mācījies visu mūžu, katru dienu braucis mājas vizītēs, pieņēmis visus pacientus, saņēmis necilvēcīgi mazu algu, katru nedēļu aizpildījis aptuveni 90 murgainu birokrātijas izdomātu veidlapu, žurnālu, talonu vai apkārtrakstu. Es pazīstu izcilus ģimenes ārstus ar holistisku pieeju pacientiem, kas tiešām lieliski pārvalda mūsdienīgu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

Pārfrāzējot Vinstona Čērčila domugraudu par demokrātiju, par ģimenes medicīnu es varētu teikt šādi: „Kā man nepatīk ģimenes medicīna, bet nekas labāks par to pasaulē nav izdomāts.”

Izlasot dokumentu blāķi, kas nosaukts par veselības reformu, acīs duras dokumentu sastādītāju neieinteresētā attieksme pret primāro aprūpi. Toties tur ir pateikts, ka ģimenes ārstiem nāksies apvienoties koppraksēs, dežurēt, ārstēt neatliekamos stāvokļus un darīt visādas citas lietas. Ministrijas ierēdņi viegli paģērējuši ģimenes ārstiem apvienoties, nemēģinot iedziļināties jautājumā, ka Somijā, no kuras ideja aizgūta, finansējums laukos uz vienu pacientu ir turpat 8 reizes lielāks. Latvijā liela daļa ģimenes ārstu nonākuši zināmā verdzībā farmācijas biznesa īpašumā esošās poliklīnikās vai aptiekās, jo vienkārši citur viņi izīrēt telpas nespēj. Mani neatstāj sajūta, ka visa lielā jezga ap ģimenes ārstu „koppraksēm” veselības reformā ir saistīta tikai un vienīgi ar atsevišķu ģimenes ārstu nevēlēšanos padoties Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības diktātam Alīdas Vānes viedā vadībā.

Kas notiks tad, ja valdība neko nedarīs, turpinās „stāvēt pozā”, bet ģimenes ārstu streiku pārtraukt neizdosies?

Atbilde ir vienkārša – būs maksas medicīna primārajā aprūpē. Liela daļa ģimenes ārstu uzzinās, ka iespējams arī modelis, ka pacients maksā 10 eiro par vizīti, bet mazāk svarīgas apskates un manipulācijas var veikt ārsta palīgs un māsa par valsts apmaksāto kapitāciju. Ģimenes ārstes labi zina, cik par vizīti prasa, teiksim, friziere (par 10 eiro var izveidot frizūru man līdzīgai matu segai). Turklāt ģimenes ārsts labi saprot, kāpēc ambulatorie speciālisti tādās kompānijās kā VCA, VC4, ARS, MFD un citās nestreiko, – viņi saņem atbilstošu atalgojumu no cenrādī norādītās un pacienta samaksātās naudas. Kā zināms, liela daļa pacientu, aci nemirkšķinot, pašlaik, streika laikā, ārstam maksā šos 10 eiro. Ārstam paliek ilgāks laiks pacientu aprūpei, anamnēzes noskaidrošanai un apskatei, sarunai ar pacientu. Man pazīstamās kolēģes labi zina savus maksātnespējīgos pacientus un tos pieņem bez maksas.

Streika dēļ noteikti pazaudēsim daļu ģimenes ārstu, kas pāries strādāt privātajā sektorā. Ja streiks ievilksies, Latvijā maksas medicīna pilnībā ienāks arī primārajā aprūpē, mēs vairāk izskatīsimies pēc Vidusāfrikas, nevis Eiropas valsts.

Un vēl – es tomēr ticu nodokļu reformas pozitīvajam pienesumam veselības budžetam.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents, tikai portālam „Pietiek.com”