Lūdzu, ņemiet vērā, ka Izziņas par esošo profesionālo statusu un labu reputāciju nebūs iespējams saņemt laika posmā no 3. līdz 7. jūlijam.
Please be aware, that Certificates of current professional status and good standing will not be possible to receive starting from 3rd to 7th of July. (But you still will be able to submit documents during this period).
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Kāda futbola izlase, tāda valdība. Valdības pūles izbīdīt nodokļu reformu bez finansējuma medicīnai neticami atgādina Latvijas futbola izlasi, kuru laiku palaikam parasti apspēlē Fēru salu aitu gani. Mums ir pamats uzskatīt Latvijas valdību par izlasi, kurai ir treneris, līderis un vārtsargs vienā personā, nesaprotamus lēmumus pieņemošs bagāts federācijas prezidents un tiesneši (Eiropas Padome), kas vienmēr svilpj nepareizi. Vairāk šajā rakstā futbolu gandrīz nepieminēšu, ja nu vienīgi apstākli, ka latvieši bariem gatavi doties skatīties un plaukšķināt Ronaldu, nevis pašu valsts izlasei.
Kādi ir galvenie uzstādījumi veselības nozares finansējumam?
Priekšlikumi veselības jomas finansējuma atrašanai bija tieši tik daudzpusīgi, cik mūsu tautas izpratne par budžeta veidošanos un nodokļu plūsmu. Publiskajā telpā visplašāk apsprieda Latvijas bankas piedāvājumu, ko mēs varētu uzskatīt par solidāru iemaksu katram nodokļu maksātājam, proti katru mēnesi 20 eiro iemaksātu jebkurš Latvijas nodokļu maksātājs sākot no AirBaltic prezidenta Martina Gausa, kura gada alga ir ap miljonu eiro, beidzot ar sanitāri slimnīcā, kas gadā saņem uz rokas 3000 eiro. Kaut valsts banka savu pozīciju mīkstināja un piekrita, ka šī iemaksa varētu būt diferencēta (piemēram, nabagajiem 10 eiro, bet visbagātākajiem 30 eiro mēnesī), šis piedāvājums jau ir atmests kā vismazāk solidārais. Šim piedāvājumam bija dažas labas iezīmes- ātri sistēmā nonāktu papildus 200-300 miljoni eiro, bet administrēšana būtu līdzīga OCTA apdrošināšanas administrēšanai. Šai sistēmai būtu prognozējams negatīvais scenārijs – šie 200- 300 miljoni eiro, kas “dzēstu ugunsgrēkus”- palielinātu medicīnas darbinieku algas, samazinātu valsts parādus kompensējamo medikamentu sistēmā, segtu valsts parādus slimnīcām utt., nekādā ziņā neatrisinātu rindu jautājumu. Iedzīvotāji saņemtu signālu, ka viņi jau par visu ir samaksājuši, bet rindas nesamazinātos, neuzticība valstij un nodokļu sistēmai pieaugtu.
Nemēģinot iedziļināties visos pārējos priekšlikumos, palikšu pie šobrīd publiskajā telpā paziņotās stratēģijas- ņemt veselības jomai papildu naudu no sociālā budžeta jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (futbolā tas atgādinātu situāciju, kad visa izlase nostājas “sieniņā” un cer, ka pretinieki pārāk daudz vārtu neiesitīs). Šī finansēšanas sistēma tiks nosaukta par “apdrošināšanu”, un vienīgā apdrošināšanas pazīme būs zināma diferencācija, jeb divi atšķirīgi “grozi”. Tiem, kas būs “apdrošinājušies”- proti, kas kā nodokļu maksātāji būs reģistrēti Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, varēs saņemt vairāk pakalpojumus, nekā tie, kas nebūs šajā sistēmā reģistrēti. Divu grozu sistēma būs sarežģīta un neatrisinās jautājumus par pašiem dārgākajiem izmeklējumiem un ārstniecības metodēm, kas lielākoties sasniedz Latvijas iedzīvotāju jau pensijas vecumā.
Tomēr galvenais uzstādījums šajā piesaistē irValsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sistēmai – kur ņemt naudu, jo visus ieņēmumus no valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām iztērē pensijām, mātes pabalstiem, slimību pabalstiem un citām sociālās palīdzības jomām. Pāri gandrīz nekas nepaliek, bet noēst uzkrājumu būtu vislielākā muļķība, skatot Latvijas demogrāfijas prognozes. Tad nu atliek divi ceļi: samazināt VSAA tēriņus sociālai palīdzībai vai palielināt finansējumu sociālajā sfērā. Man ir pārliecība, ka nevienam deputātam nebūs drosmes pateikt, ka jāpārstāj visām profesijām dalīt izdienas pensijas, ka pensionēšanās vecums ir jāpalielina straujāk un pensionēšanās vecums tā vai tā būs nākotnē jāpalielina līdz 70 vai pat 75 gadiem. Vienkārši- visi zina, ka tas būs jādara, bet neviens neuzdrošinās šo lietu pateikt skaļi.
Tad nu paliekam pie varianta, ka VSAA budžets būtu jāpapildina, lai varētu tos nelaimīgos 187 miljonus no šīs naudas novirzīt veselībai (2017.-2019. gadā mēs drīkstam veselībai tērēt, palielinot valsts budžeta deficītu, tādēļ šī summa būtu aptuveni uz pusi mazāka). Avoti būtu divi- palielināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par 1% vai pat 1.5% vai arī meklēt piešprici valsts budžetā. Palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi pretrunā nodokļu reformai, kas paredz darbspēka nodokļu samazināšanu. Tas ir ļoti politisks risinājums, kam vajadzīgs visas Saeimas atbalsts (nerunājot par 100% koalīcijas atbalstu). Šim solim skaļi pretosies darba devēju konfederācija un tirdzniecības un rūpniecības kamera, bet aiz viņiem- visi nopietnie uzņēmēji, īpaši ražotāji. Man nav ticības, ka šis risinājums var sagaidīt savu īstenošanu. Piešprice sociālajam budžetam no valsts pamatbudžeta nozīmē konsekvenci- pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielināšanu par 1%.
Tas ir solidārākais risinājums. Tomēr PVN standartlikmes celšana par 1% 2018. gadā dod papildus tikai ap 80 miljoniem, 2019. – 90 miljonus eiro, kas “dzēš ugunsgrēku”, taču ir nepietiekami jebkādai rindu mazināšanai un kvotu palielināšanai.
No valsts ekonomikas viedokļa PVN palielināšana ir pēdējās rezerves risinājums, ko izmet kā glābšanas riņķi vissarežģītākajā situācijā, piemēram 2009. gadā Latvijā vai 2015. gadā Grieķijā, bet pēc tam cenšas atgriezt iepriekšējā stāvoklī.
Tiesa, PVN palielināšanai ir labs arguments- šī palielināšana ļautu valdībai Eiropas padomē saņemt pozitīvu atzinumu par nodokļu reformu- IIN samazinājumu, nulles likmi uzņēmumu ienākumu nodoklī reinvestētai peļņai, kapitāla pieauguma nodokļa palielinājumu, neapliekamā minimuma palielinājumu.
Vai tiešām mums nav citu risinājumu? Ir, bet tie prasa vēl lielāku drosmi pretstāvēt ietekmīgam biznesam un ietekmīgiem cilvēkiem, kas, iespējams, ir partiju atbalstītāji. Pirmkārt, tas būtu straujāks akcīzes nodokļa un dabas resursu nodokļu pieaugums (vai jaunieviešams nodoklis par pesticīdu izmantošanu). Piemēram, palielinot alkohola un tabakas akcīzi strauji līdz Igaunijas līmenim, ir iespējams budžetā papildus iegūt līdz 80 miljoniem eiro. Iespējama arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencācija un lēnāks neapliekamā minimuma pieaugums. Iespējams ar paaugstinātu PVN aplikt luksus mašīnas vai vispār nepieļaut luksus mašīnas kā ražošanas līdzekļus, un likt tās pirkt savai lietošanai ar visiem nodokļiem.
Kā pirms katras futbola spēles daļa cilvēku liek naudu totalizatorā un prognozē rezultātu. Arī valdības rīcību varam censties prognozēt. Nez kādēļ arvien biežāk dzirdu prognozes, ka papildu līdzekļus veselības aprūpei atrast neizdosies, mūsu vārtos tiks sasistas visas bumbas, bet kā vainīgo nomainīs kādu spēlētāju. Kuru spēlētāju nomainīs šādā situācijā? Ne jau to, kas saspers Ronaldu pa kājām. Arī valdība nemainīs ministrus, kas atbild par finansēm vai ekonomiku, bet gan to, kas atbild par medicīnu. Teiks, ka Anda Čakša ir vainīgā, jo tukšajā valsts kasē nav atradusi pietiekamu naudas summu.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/iveta-kudaba-metastatiskais-vezis-ka-hroniska-un-arstejama-slimiba.d?id=48933737
Pēteris Apinis,
Latvijas Ārstu biedrības prezidents, piedalījies Kioto un Parīzes klimata kontroles konferencēs
Tie, kas atceras padomju laiku komunālos dzīvokļus ar atsevišķām istabām, bet kopēju koridoru, vannas istabu un virtuvi, ar dažādās valodās runājošiem dažādu kultūru cilvēkiem, nav grūti iztēloties kā notiek, ja viens no kaimiņiem koridoru piedubļo, tualetē čurā garām podam, bet virtuvi pievemj. Nezināmu iemeslu dēļ parasti tā rīkojas lielākais kaimiņš, kam pārējie par cūcisku uzvedību nevar sadot pa purnu. Šis lielākais kaimiņš parasti arī piemirst savu kārtu izslaucīt vai satīrīt koplietošanas telpas, ko pārējie godprātīgi sagrafējuši uz lapiņas zem elektrības skaitītāja.
Iedomājieties zemeslodi kā komunālo dzīvokli! Ar savu paziņojumu izstāties no COP21– Apvienoto nāciju globālās siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanas programmas ASV prezidents Donalds Tramps tā arī paziņoja– čurāšu kur gribēšu, šmucēšu un vemšu, kur sanāks, bet tīrīt netīrīšu.
Mēs dzīvojam uz vienas planētas ar vienu atmosfēru, kopēju ūdenstilpni, ko ērtības labad ģeogrāfiski iedalam četros okeānos un dažos desmitos jūru. Planēta jau ir gauži piešmucēts dzīvoklis– ķīmiskais piesārņojums atbilst jēdzienam „ķīmiskais karš”, pasaules okeānā plastmasas jau 2020. gadā būs vairāk nekā dzīvnieku, zivju, gliemežu un sīkbūtņu kopā. Bet nepārtraukti dedzinot ogles, dīzeļdegvielu un benzīnu, izcērtot mežus, nepretojoties tuksnešu izplešanai, esam sabendējuši zemeslodes atmosfēru. Jau šobrīd ogļskābās gāzes molekulu gaisā ir vairāk nekā jebkad bijis pēdējos 4 miljardos gadu (pirms tam bija vulkāniskās aktivitātes laikmets, kurā atmosfēra bija vēl sliktāka).
Galu galā uz zemeslodes sācis mainīties klimats, zemeslode sasilst, ledāji izkūst, Kaspijas un Arāla jūra izžūst. Savukārt okeāna līmenis paaugstinās un tuvākajā laikā dažas no pasaules salu valstīm pazudīs zem ūdens.
Ekoloģijas jomā konservatīvā Pasaules banka ziņojumā „Samazini siltuma padevi” ir atzinusi: pašreizējās emisiju līknes liecina, ka tuvāko 20 gadu laikā zemeslodesvidējā temperatūra, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmetu, paaugstināsies par 2 °C, bet līdz 2100. gadam — par 4 °C.
Pasaules sabiedrībai tas nav palicis nemanīts. 1997. gada 11. decembrī Kioto tika panākts vēsturisks lēmums apturēt globālo sasilšanu un gāzu emisijas pieaugumu. Kioto protokols stājās spēkā tikai 2005. gada 16. februārī, to parakstīja un ratificēja 191 valsts, bet vienīgā valsts, kas protokolu parakstīja, bet neratificēja, bija ASV. Kioto protokola uzdevums 35 rūpnieciski attīstītajām valstīm un Eiropas Savienībai bija: līdz 2012. gadam samazināt oglekļa dioksīda emisiju par 6% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Līdz galam īstenot Kioto protokola lēmumus neizdevās.
Visvairāk siltumnīcas gāzu rodas, ražojot elektrību un siltumu– 25%, bet gandrīz tikpat–24% rodas lauksaimniecībā. Uz rūpniecības rēķina ir 21%, uz transporta– 14%, bet uz celtniecības– 6% siltumnīcas gāzu (pārējie gāzu avoti ir mazāki). Skatoties uz tādiem būtiskiem siltumnīcas gāzu avotiem kā fosilo izrakteņu (ogles, naftas produkti, gāze) sadedzināšana un cementa ražošana, pasaules lielākie atmosfēras piesārņotāji ir Ķīna (30%), ASV (15%), Eiropas savienība (8%), Indija (7%), Krievija (5%) un Japāna (4%).
Realitātē lielākie pasaules atmosfēras piesārņotāji ir piecas globālas kompānijas – Chevron, ExxonMobil, Shell, BP un ConocoPhilips – kuru ieguldījums oglekļa dioksīda un metāna emisijā ir 12.5% no kumulatīvās vēsturiskās rūpniecības emisijas. Šīs kompānijas globālo klimatu ir izmainījušas vairāk nekā visi pasaules vulkāni cilvēces pastāvēšanas laikā.
Atgriezīšos Parīzē 2015. gada decembrī. Parīzē piedalījās vairāk nekā 40 000 delegātu. Baraks Obama konferences atklāšanā paziņoja, ka šī konference ir pavērsiena punkts pasaules pārkaršanā. 150 valstu līderi uz Parīzi bija sabraukuši glābt savu planētu. 2015. gads ir karstākais gads novērojumu vēsturē uz zemeslodes. Ledus cepures Ziemeļpolā un Antarktīdā kusa, tuksneši palielinājās, dzīvnieku sugas izmira. 200 miljoni Subsahāras iedzīvotāju, kam tuksnesis atņēmis iztikas iespējas, dzīvoja tikai no humānās palīdzības milzu nometnēs, bet viņu bērni centās pārcelties uz Eiropu.
COP21 notika Leburžē izstāžu centrā. 100 noslēgtās dažāda lieluma sēžu zālēs notika konferences darbs. Galveno dokumentu apsprieda vismaz 10 darba grupās paralēli katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, dažkārt – arī naktīs.
Vai Donalds Tramps ar vienu spalvas vēzienu sagrāva pasaules cerības un vai viņa lēmums ir katastrofa? Neticamā vienotība un ticība kopīgai siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanai visā pārējā pasaulē liek domāt ka NĒ. Eiropas savienības, Ķīnas un citu valstu steidzīgie paziņojumi par uzticību Parīzes nolīgumam un nolēmumam izpildīt savas saistības, pasaules zaļās ekonomikas uzplaukums liek domāt, ka katastrofa ir pats Tramps, nevis ASV tālākā darbība vai bezdarbība klimata kontrolē. Vācijas vides ministre Barbara Hendrika komentēja Trampa paziņojumu ar vārdiem: „Pasaules klimats izdzīvos astoņus gadus bez ASV.” Televīzijas žurnālists piebilda, ka pasaulei drošāk būtu, ja Trampa prezidentūra ilgtu tikai četrus gadus.
Nav pamata domāt, ka Trampam izdosies atgriezt ASV spēkstacijas un siltumstacijas pie akmeņoglēm un transportu pie degvielas šķērdēšanas. Kalifornija un Ņujorka, īstenojot rīcību par tīru gaisu un ūdeni saviem pilsoņiem, turpinās īstenot savu uzņemto kursu uz ievērojamu fosilo izmešu samazinājumu.
Pārsteidzoši, bet kopš šodienas Ķīna ir globālais līderis ekoloģiskā domāšanā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ķīna izmantos Trampa bremzes ASV ekonomikai, lai pārņemtu pilnīgu līderību atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izstrādē un ražošanā (arī eksportā).
Pat tad, ja ASV nepildīs savas saistības, bet visa pārējā pasaule pildīs, jau 2020. gadā globālā oglekļa dioksīda emisija sāks samazināties. Tiesa, liela problēma būs globālais tirgus, kurā ASV negodīgi konkurēs ar zemākām cenām virknei produktu, kam ir augsta energoietilpība, jo nerēķināsies ar siltumnīcas gāzu emisiju. Otra problēma ir faktā, ka līdz šodienai ASV bija galvenais finansētājs klimata palīdzības programmām jaunattīstības valstīm.
Pēc Trampa paziņojuma par izstāšanos no Parīzes COP21 protokola neatstāj sajūta, ka kaimiņš atkal pievemj un piešmucē koplietošanas tualeti un virtuvi. ASV kopā ar Sīriju un Nikaragvu ir „lielais trijnieks”, kas publiski turpinās globālo atmosfēras piesārņošanu.
Latvijas Ārstu biedrība ikmēneša žurnālu “Latvijas Ārsts” izdos apvienotā maija un jūnija numurā, kurā kā allaž būs saistoši un interesanti kolēģu raksti un tas būs divas reizes biezāks. Žurnālā tiks publicēta 8. Latvijas Ārstu kongresa (21.-23.sept.) preliminārā programma. Šo numuru bez maksas pa pastu saņems visi Latvijas ārsti.
Pēteris Apinis,
Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Katru gadu smēķētājiem Latvijā nogriežam (amputējam) aptuveni 1000 kāju (600 no tām– virs ceļa locītavas) . Tiesa, liela daļa no viņiem ir diabēta un aterosklerozes slimnieki, bet arī šo slimību attīstībā smēķēšana likusi lielāko artavu.
Patiesībā kāju var amputēt ļoti ātri– ar visu narkozi pusstunda nesanāk. Pazīstu kādu bijušo politiķi– smēķētāju un tabakas akcīzes pretinieku, šobrīd jau bez kājas. Žēl man viņa– īpaši jau tālab, ka savulaik diskusijas karstumā arī viņu pabaidīju ar kājas asinsvadu fatālu aterosklerozi. Šī nav norāde uz valstsvīriem– smēķētājiem (nav jau noslēpums, kurā Ministru kabineta smēķētavā tiek pieņemti būtiski lēmumi), bet man viņiem divi piedāvājumi:
Jebkuras runas par legālas tabakas pozitīvu ietekmi uz ekonomiku ir meli. Tabakas lietošana ir viens no briesmīgākajiem tautsaimniecības slogiem. Latvijā tabakas izstrādājumu naudiskais apgrozījums ir aptuveni 500 miljoni eiro, tikai nedaudz mazāk par summu, ko valsts tērē medicīniskiem pakalpojumiem. Smēķētājs gadā nokūpina 600– 1200 eiro. Smēķētājam nav tiesību gauzties par sliktu valsts ekonomisko stāvokli, jo tieši šādā veidā nauda „aizplūst” no Latvijas (tabakas izstrādājumus Latvijā neražo). Eiropas savienības Baltā grāmatā teikts, ka 24– 32% valsts veselības aprūpes izdevumu rada tādu slimību ārstēšanu, ko tiešā veidā izraisījis alkohols un tabaka. Nav iemesla domāt, ka Latvijā tas ir savādāk, tātad– ap 200 miljoniem eiro Latvijas medicīnas naudas aiziet smēķēšanas problēmu radītu slimību ārstēšanai.
No ārsta viedokļa smēķētājs ir grūti ārstējams pacients. Amputēta kāja, izgriezts plaušu vēzis, starošana un ķīmijterapija kuņģa vēža gadījumā– tas viss smēķētājiem uz līdzcilvēku nodokļu rēķina. Smēķētājs vairāk slimo, bet šajā laikā nestrādā, nerada pievienoto vērtību, bet pārtiek no sociālā budžeta, kas ir nodokļu maksātāju nuda. Smēķētāju darba ražīgums ir mazāks par nesmēķētāju darba ražīgumu. Pie stūres smēķētājs ir potenciāls slepkava, jo samazinātais skābekļa daudzums asinīs (līdz ar to smadzenēs) rada uzmanības deficītu un reakcijas traucējumus.
Un galu galā smēķētāji nodedzina mūsu valsti. 1/3 visu ugunsgrēku (vairāk nekā 300 mājas, lauksaimniecības un ražošanas ēkas) izraisa smēķēšana, bet daudzos gadījumos vienkārši smēķēšanu kā ugunsgrēka ieganstu nevar pierādīt. Vairāk nekā 1/2 meža ugunsgrēku izraisa nomesta cigarete.
1/2 no dzīvi sadegušajiem (80–90 gadā) ir smēķētāji, kas ugunsgrēku paši piesmēķējuši vai aizmiguši ar degošu cigareti. Vidēji gadā Latvijā smēķēšanas izraisītos ugunsgrēkos sadeg četri– seši mazi bērni.
Smēķētājs, kas apsmēķē savu bērnu, patiesībā novēl šim bērnam smagu slimību, jo pasīvā smēķēšana ir gandrīz tikpat kaitīga kā paša dūma vilkšana caur cigareti vai caur ūdenspīpi. Elektroniskā cigarete nav glābiņš– tā vienkārši radīta kā metode lai smēķēšanai piesaistītu jaunus klientus, īpaši bērnus.
Cigarešu tirgotājs ir slepkava neatkarīgi no tā– kur viņš tirgo savas cigaretes– tirgū ar vārdiem „spirķik, sigareti” vai piespiežot veikaliem tirgot cigaretes mazumtirdzniecībā (es nepārmetu lielveikalu pārdevējām, par slepkavām jāuzskata vairumtirgotājus, lielveikalu īpašniekus un menedžerus). Bet arī pārdevējai vajadzētu saprast– tirgojot cigaretes, viņa tirgo nāvi.
www.delfi.lv Anda Ķīvīte, Sabiedrības veselības speciāliste, Dr.med.
Vēl nesen publisko telpu “apskrēja” informācija, ka 2016. gada apkopotie statistikas dati apliecina – Latvija izvirzījusies pirmajā vietā Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomikas zonā jauno ik gadus reģistrēto HIV gadījumu skaita ziņā, ar 18,5 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju apsteidzot ilggadējo līderi Igauniju.
Jau vairākus gadus, vērojot jauno gadījumu skaita augšupejošo tendenci, Veselības ministrija sadarbībā ar nozares profesionāļiem un nevalstisko sektoru ir izstrādājusi politikas plānošanas dokumentu, kas paredz konkrētas aktivitātes šīs satraucošās situācijas risināšanai. Proti, pirms nedēļas, 11.maijā, Valsts sekretāru sanāksmē tika izskatīts “HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020.gadam”.
Izstrādātais dokuments ir ieguvis mediķu, sabiedrības veselības profesionāļu un pacietu organizāciju pārstāvju atbalstu. Vēl vairāk – tas atzīts par pilnīgāko no visiem līdz šim spēkā bijušajiem HIV nozares īstermiņa politikas plānošanas dokumentiem valstī. Rīcības plānā iekļauts ievērojams skaits aktivitāšu, kuras līdz šim vispār nebija guvušas valsts atbalstu, taču bez kurām efektīva HIV epidēmijas apturēšana Latvijā nav sagaidāma. Viens no būtiskākajiem pasākumiem ir HIV ārstēšanas agrāka uzsākšana, kas ne vien uzlabo dzīves kvalitāti un pagarina mūža ilgumu inficētajām personām, bet pasargā no inficēšanās arī apkārtējos cilvēkus saistībā ar to, ka HIV vīrusu daudzums pacientu asinīs un citos bioloģiskajos šķidrumos ārstēšanas rezultātā kļūst pārāk mazs, lai varētu saslimšanu nodot tālāk.
Vairāki starptautiski pētījumi, tostarp pagājušajā nedēļā vienā no pasaules vecākajiem un zināmākajiem medicīniskajiem izdevumiem Lancet publiskotais pētījums par HIV inficētu personu mūža ilguma pagarināšanos spilgti apliecina ievērojamo sasniegumu HIV terapijas attīstībā nozīmīgumu. Apjomīgajā pētījumā, kurā analizēti vairāk kā 88 000 pacientu dati no 18 Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm rāda, ka inficēti cilvēki, kuri uzsākuši lietot pretvīrusu medikamentus 20 gadu vecumā, nodzīvos līdz 68-78 gadu vecumam.
Proti, mūža ilgums HIV inficētiem cilvēkiem kļūst arvien tuvāks vispārējās sabiedrības dzīves ilguma rādītājiem. Šie iepriecinošie rezultāti tiek skaidroti ar to, ka jaunākie pieejamie medikamenti ir mazāk toksiski, ar mazāku risku rezistences (jeb nejutības pret medikamentiem) attīstībai, ar mazāk blaknēm, un tie ir ērtāk lietojami (vairākas aktīvās vielas apvienotas vienā tabletē vai kapsulā, un dienā jāiedzer tikai viena šāda tablete), kas ievērojami paaugstina pacientu līdzestību terapijai. Turklāt ārstēšana ne tikai pagarina mūža ilgumu, bet arī nodrošina pacienta darbaspēju saglabāšanu un spēju ekonomiski un sociāli aktīvi iekļauties sabiedrībā, kā rezultātā mazinās arī katras valsts sociālā budžeta slogs. Šim faktam vajadzētu kliedēt aizspriedumus pret HIV infekciju un personām, kuras šī infekcija skar.
Būtiski, ka jaunajā HIV ierobežošanas plānā iekļauti pasākumi saslimšanas iespējami agrīnas diagnosticēšanas veicināšanai, apmācot un motivējot ģimenes ārstus, intensificējot informāciju par HIV medicīnas studentu un rezidentu apmācību programmās u.tml.. Tāpat atrodamas aktivitātes primārās profilakses jomā, piemēram, pasākumi iedzīvotāju izglītošanai par HIV pārneses veidiem, kā arī pedagogu sistemātiska izglītošana seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos darbam ar skolu jaunatni, kas neseno Izglītības likuma “tikumības grozījumu” kontekstā šķiet īpaši nozīmīgs pasākums.
Gribu uzsvērt, ka minētajā politikas plānošanas dokumentā ietvertas nozīmīgas un ilgi gaidītas aktivitātes arī citu seksuālās un asins pārneses infekciju jomā, piemēram, uroģenitālās hlamidiozes skrīnings 15-25 gadus vecu jauniešu populācijā. Hlamidioze, kuru parasti iegūst jaunieša vecumā, ir viens no neauglības cēloņiem. Tā kā infekcija bieži norisinās bez simptomiem vai sūdzībām, bez skrīninga tā netiek atklāta un ārstēta. Tamlīdzīgi varētu uzskaitīt vēl virkni citu Latvijas kontekstā inovatīvu aktivitāšu, kuru nozīme sabiedrības veselības uzlabošanā ir zinātniski pierādīta un neatsverama.
Izstrādājot kvalitatīvu rīcības plānu ir sperts būtisks solis HIV epidēmijas un saistīto infekciju izplatības samazināšanā. Taču atklāts paliek jautājums – vai dokumentā iekļautie labie plāni sastaps dzirdīgas ausis Saeimā, un valsts budžetā atradīsies finansējums to realizācijai?! Vai arī valsts atbildīgas rīcības pret savu iedzīvotāju veselību formulējums paliks vien izklāstīts uz papīra, un HIV turpinās savu uzvaras maršu Latvijā?!
http://ksenijakomente.lv/par-kontr-intuitivam-idejam-vai-kapec-tic-nezinatniskam-mulkibam 09:34 23.02.2017
Viens kungs vārdā Valters Fišers teica, ka cilvēks pēc dabas ir stāstu stāstītājs un klausītājs, tāpēc ikvienu ir daudz vieglāk pārliecināt, izstāstot skaistu stāstu, nevis piedāvājot racionālu argumentāciju. Proti, ja vēlies, lai tev tic – dari to, kas nav tas pats, kas cirst malku. Šo rakstu es varētu piesātināt ar gudriem terminiem, uzvārdiem un eksperimentu aprakstiem, bet ziniet – gudru spriedelēšanu var palasīt arī citos avotos. Tā vietā es labāk pastāstīšu par sevi.
Kādu laiku atpakaļ es absolūti neko nebiju zinājusi par ĢMO. Trends izvairīties vēl nebija iegājies hipstermammu aprindās, un, ja atmiņa neviļ, hipsteri vēl bija par jaunu, lai varētu atļauties divu latu kafiju kofīšopā. Aiz loga bija kārtējais depresīvais rudens, es kārtējo reizi depresīvi sastrīdējos ar visu pasauli un mani kārtējo reizi uzaicināja uz konferenci. Ne depresīvu gan – pats Žils Ēriks Seralini, lielais ĢMO pretinieks un atmaskotājs, lasīs lekciju par kaitīgumu. Tad nu jāiet.
Lekcijā es neesmu guvusi nekādu priekšstatu par to, kas tad īsti ir ģenētiskā modifikācija un kā to veic. Netika arī lāga izskaidrots mehānisms, kāpēc ĢMO var būt kaitīgs – Seralini prezentēja tikai savu pētījumu ar baisiem rezultātiem, kas lika izbolīt acis un pašausmināties. Vēl viņš pāris reizes pajokoja par nacistiem, un es izkusu – tu nevari neticēt vīrietim uzvalkā, kas gaumīgi pajoko par nacistiem. Noslēgumā kādas jaunas meitenes dalīja bukletus un vāca kontaktus no klātesošajiem ar mērķi piesaistīt aktīvistam. Ar čupu citu cilvēku iedevu telefonu un e-pastu – nav jau nekāda joka lieta tas ĢMO. Bijām visi tādi ar vienādām mapēm, kaudzīti bukletu, degošām acīm un pozitīvi-agresīvu vēlmi izkliegties pasaulei par to, ka mūs indē. Bija labi būt šeit, tagad un piederēt šai grupai. Likās, mēs pat varētu kļūt par draugiem.
Jo “ģenētiski modificēti organismi” – tas jau pēc definīcijas nevar būt nekas labs. Absolūti aplami, nepieņemami un neiedomājami. Visas iekšas, intuīcijas, juškas un citas nojautas saka – tas ir kaitīgi. Vai nē?
Kas pirmais saka, tam pirmajam notic
Tagad, kad dzīvojam ar informāciju pārblīvētā laikā, ir ļoti svarīgi, kas ir pirmais avots, kas to informāciju sniedz. Tiem, kas neanalizē un nefiltrē, ko viņiem saka, pirmā dzirdēšana par kādu lietu vai parādību ir kā kalibrēšana, kas tālāk tiks izmantota, lai noteiktu uzvedību. Un, diemžēl, tieši uzturā un medicīnā pirmavots ir nevis kompetents ārsts vai uztura speciālists, bet cilvēki, kas zina, ka ĢMO ir kaitīgs, palmu eļļa nesagremojas, nātrija glutamāts izraisa atkarību un cukurs baro vēža šūnas. Šī ir informācija, ko viņi nodod saviem draugiem, bērniem un paziņām, kultivējot vidi, kurā atziņa par lietas kaitīgumu un nekaitīgumu ir nevis analizējama, bet pašsaprotama, jo “visi taču zina”.
Autoritātes faktors
Šķiet, ka ir visnotaļ labi, ka cilvēki ieklausās autoritāšu viedokļos. Taču prakse rāda, ka arī autoritātes mēdz pievērsties idejām, kurām nav nekā kopīgā ar uz pierādījumiem balstītu medicīnu un zinātni. Toreiz es nebiju zinājusi, ka Seralini pētījuma rezultāti bija neobjektīvi un izveidoti tā, lai apstiprinātu viņa izvirzīto ideju. Nezināju arī, ka daži labi zinātnieki vilto pētījumu rezultātus – kā Veikfīlds, kas šķietami pierādīja autisma saistību ar vakcināciju. Līdz ar to ticība autoritātēm, nepārbaudot viņa teikto, veicina nekritisku domāšanu.
Intuitīvas un kontrintuitīvās idejas
Zinātne ir sarežģīta. Jēdzieni, no kuriem sprāgst galva, gari teksti, kas prasa iedziļināšanos un idejas, kas var likties absolūti trakas. Šādas idejas ir jāanalizē ar vēsu prātu, tās nepieļauj “es jūtu” un “man liekas”. Taču cilvēks, kas no zinātnes ir patālu, šādas idejas izvērtē intuitīvi. Tieši tāpēc liekas, ka ĢMO ir ļauns bubulis un piekrišana tā kaitīgumam – laba, pareiza lieta, ko darīt. Jo tie ĢMO zinātnieki laboratorijā taču izvelk daļu no viena organisma, lai ievietotu to citā! Tas var likties ne tikai neiedomājami, bet arī pretīgi. Gluži kā ideja par to, ka novājinātā saslimšanas izraisītāja ievadīšana mazmazītiņa zīdaiņa organismā nākotnē pasargās viņu no tās pašas saslimšanas – tas liekas absolūti neloģiski, ja vien neesi bioloģijas stundās iemācījies par imūnsistēmas darbību. Savukārt ideja par to, ka viss, kas ir dabisks, ir labs, liekas intuitīvi ticama un sirdi sildoša – daba taču kaitēt nevar. Tāpēc daudziem kā pārsteigums nāk tas, ka arī dabas preparātiem var būt blakusefekti.
Pamatot muļķības ir daudz vieglāk nekā tās atspēkot
Dažreiz antizinātnisku ideju pieņem ar lielāku patiku tikai tāpēc, ka tā ir vienkāršāk aprakstīta. Antzinātniskās idejas runā vienkārša valodā, skaidri parādot šķietamās cēloņu – seku sakarības un ieviešot bailes. “Palmu eļļai ir augsta kušanas temperatūra, tāpēc organismā tā nekūst un uzkrājas uz asinsvadiem” – šādu tekstu var izlasīt praktiski jebkurā rakstā par palmu eļļu. Izklausās loģiski? Diezgan. Taču, ja vēlies šo atspēkot, jārunā gari: vispirms par to, ka cilvēka gremošana ir šķelšana, nevis kausēšana, par enzīmiem, kas veiksmīgi apstrādā barības kumosu, par zarnu kustībām jeb peristaltiku, kas uz sienām neatstāj neko, taču veido paprāvu izkārnījumu masu, tad sameklēt pētījumus par palmu eļļu, izskaidrot piesātināto un nepiesātināto taukskābju uzbūvi… Tam vajag spēku, laiku un pacietību. Īpaši pēdējo – ir grūti skaidrot, skaidrot un skaidrot, kad iekšā viss vārās un gribas vienkārši iemest ar enciklopēdiju. Tikmēr kāda miskastes kvalitātes sieviešu portāla darbiniece sadrukā vēl simts jaunas, aplamas idejas.
Uzskata, ka pastāv vairākas taisnības
Problēmas rodas arī no tā, ka daļa cilvēku nesaprot, kas ir uz pierādījumiem balstītā domāšana. “Visam var piemeklēt pētījumus, visu var apstiprināt” – tā saka viņi, uzskatot, ka tradicionāla medicīna ir līdzvērtīga alternatīvajai un ir tikai gaumes vai izvēles jautājums. Tiesa, ir diezgan grūti saprast, kas ir labs pētījums un kas nav. Taču, ja vienas idejas efektivitāti pierāda pētījumi, kas atrodas zinātniskajās datubāzēs, bet otras – informācija kreisās mājas lapās, situācijai ir jābūt diezgan skaidrai. Ir aplami vispirms izdarīt intuitīvu izvēli un tad meklēt tai pamatojumus. Vispirms ir jāizvērtē fakti un tad jādara secinājumi par to, kas ir efektīvs, un kas nav.
Sensacionāla informācija izplatās ātri
Tieši tāpēc, ka tā ir sensacionāla. Šis ir attiecināms uz visu, ne tikai uzturu un medicīnu – ieraugot kaut ko, kas var kaitēt tev, taviem radiem, draugiem, un, pasargdies, bērniem, gribas bļaut. Tas ir, šērot. Patiesībā, tam pamatā nav nekas slikts – tikai vēlme brīdināt un pasargāt. Taču efekts, kas tiek sasniegts, ir graujošs – zūd uzticība labām, drošām idejām. Šādu taktiku izmanto arī tie, kas ir ieinteresēti pārdot preci vai pakalpojumu – laikā, ka visi izplata informāciju par E- vielu kaitīgumu, ir gana pievilcīgi uz sulas iepakojuma uzrakstīt “nesatur E-vielas”, vai ne? Ja gribas vākt klikšķus savai viltus ziņu lapai – kas var būt labāks par šokējošas ziņas palaišanu masās, ko visi izplātīs, lai brīdinātu un pasargātu?
Tieksme izveidot pilnu ainu
Raksta sākumā pavīdēja uzskats, ka cilvēks ir tāda stāstu mīloša mašīnā. Iedod viņam sākumu, iedod viņam beigas – to, kas pa vidu, izdomās pats. Iespējams, tāpēc rodas viltus korelācijas – savelkot kopā divus notikumus, liekas, ka redzi pilno ainu. Tipiskās vaimanas izklausās šādi “Ja jau lieta X ir tik nekaitīga, kāpēc vairāk un vairāk cilvēku slimo ar vēzi?” Un pilnīgi vienalga, ka ar vēzi slimojam vairāk, jo gluži vienkārši dzīvojam ilgāk un vēzim ir, kur izpausties, kā arī diagnostika ir uzlabojusies.
Sabojāta informācijas apstrāde
Cilvēki, kuru mērķis ir nevis izzināt faktus, bet pierādīt savu taisnību citiem un sev pašiem, analizē informāciju ačgārni. Viņi nevis dara secinājumus no argumentiem, bet piemeklē argumentus sev tīkamam secinājumam, nešķirojot argumentu kvalitāti. Viņi ir tie, kas nesaprot, kāpēc tevis sniegtais pētījums ir pārāks par youtube video, kura runātājs ir nekompetents. Viņi ir tie, kas, izlasot tekstu, atlasīs no tā tikai to informāciju, kas apstiprina viņa skatpunktu un ignorēs visu pārējo. Lai pārliecinātu šos cilvēkus, ir jāliek informācija viņam tīkamā iepakojumā un jādanco apkārt kā palīgskolas auklei. “Pusaudze iegāja uzticamā informācijas avotā un izlasīja pētījumu… tu neticēsi, kas notika pēc tam!”
Pieredze > pētījums
Cilvēki ar lielāku patiku ieklausās cita pieredzē, nevis pētījumos. Iespējams, tāpēc, ka pētījumi ir abstrakti, kamēr reālas personas pieredze – redzama, taustāma, novērojama ar paša acīm. Te ir vērtīgi atgādināt, ka pētnieki pēta tos pašus cilvēkus, nevis citplanētiešus. Daudzus jo daudzus cilvēkus. Varētu pat teikt, ka izskata nevis vienu, bet tūkstošu pieredzi, maksimāli cenšoties nepieļaut kļūdas to pieredžu interpretācijā.
Atzīt kļūdu ir kauns un zaudējums
Un, visbeidzot – cilvēks ar sparu aizstāvēs savu uzskatu un negribēs iedziļināties argumentos tāpēc, ka gluži vienkārši ir kauns atzīt, ka viņam nav bijusi taisnība. Goda vārds, liekas, tas no mazotnes jāmāca – savu kļūdu atzīšana ir drosmīgs solis, tu esi varonis un esi pelnījis kūku. Vai alu. Vai abus – atkarībā no vecuma un liekā svara daudzuma.
Kā tad palika ar ĢMO? Universitātē iepazinos ar ģenētiskās modifikācijas būtību tuvāk, palasīju nopietnus pētījumus ar labu metodoloģiju, noskaidroju, kādi bija Seralini pētījuma trūkumi un izdarīju jaunus secinājumus.
Lauzt iepriekšējos uzskatus ir grūti. Nesen biju radio, un raidījuma vadītāja pajautāja man – vai tu, redzot, ka produkts ir ģenētiski modificēts, to pirktu un ēstu? “Protams” – atbildēju es. Taču noklusēju, ka šis ir mans racionālais secinājumus. Kaut kur iekšā dažreiz dīc atmiņas no konferences, harizmātiski lektori un jaunas meitenes, kas dala bukletus un mapes. Intuīcija var ņemt virsroku. Stāsts, ko savulaik nopirki un noticēji, un ko pēc tam izmeti, var rikošetēt par pieri.
Ir grūti domāt par informācijas analīzi, kad daudz patīkamāk ir lasīt, kas mugurā Kardašjanu māsām un ar ko ir pārgulējusi kāda Latvijas slavenība. Lai nav tik smagi, varbūt dažreiz der iedomāties, ka ar informāciju ir kā ar seksu. Ja dari to pirmo reizi, tad, varbūt, izvēlies ko jēdzīgu, nevis šaubīgu. Un arī tālāk – neņem pa pilnu jebko, ar ko iepazīsties internetā. Lai izvairītos no pārsteiguma, kurā būs jāiegulda dzīve un nauda – izsargājies un filtrē, kas notiek.
www.delfi.lv
Romualds Ražuks
Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs
Veselības aprūpes sistēmas sabrukums valstī turpina progresēt. Ilgstoši finanšu badā turētās veselības sistēmas stāvoklis ir neapskaužams. Ministru prezidenta Māra Kučinska izveidotā Veselības darba grupa, kura līdz 31.maijam cer sameklēt finansējuma avotu veselības aprūpei, ir ļoti grūta uzdevuma priekšā. Tas nav paveicams bez sabiedrības izpratnes un atbalsta, tāpēc īsumā izklāstīšu iespējamos risinājuma ceļus un centīšos kliedēt mītus par veselības aprūpes finansējumu, kas diemžēl vēl ar vien saglabājas. Par visu pēc kārtas.
Salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, Latvija proporcionāli iedzīvotāju skaitam atpaliek par aptuveni 300 miljoniem eiro. Piemēram, Lietuvā veselības aprūpes budžets 2016. gadā bija 1 miljards 400 miljoni eiro, Latvijā – 800 miljoni eiro. Lai “turētu līdzi Lietuvai”, Latvijas veselības aprūpes budžetam 2016. gadā vajadzēja būt 1 miljarda 100 miljonu eiro apjomā. Ņemot vērā, ka 2018. gadā veselībai papildus būs 110 miljoni eiro uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina (to nevarēs izmantot mediķu algām), nepieciešami vēl papildus 200 miljoni eiro. Atbilstoši Veselības ministrijas aprēķiniem, 2017.gadā minimālie papildus izdevumi sasniedz 170 186 miljonus eiro, no tiem 108 miljoni eiro – viskritiskākajai vajadzībai, mediķu algu palielināšanai. Gadījumā, ja veselības aprūpei tiks atvēlēts ievērojami mazāks papildus finansējums, tas nozīmē tikai vienu – atgriešanos pie šīs problēmas jau nākamajā gadā, jo sistēmas sabrukums turpināsies.
Cerības, ka 2020. gadā veselības aprūpei no valsts pamatbudžeta tiks piešķirti 4% no IKP, ko Ministru prezidents M.Kučinskis bija spiests apsolīt mediķu arodbiedrības spiediena rezultātā, nepiepildīsies. Runa ir par aptuveni 200 miljoniem eiro. Tādas naudas veselības aprūpei valsts budžetā – pat teorētiski – nav un nebūs! Pēc finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas sniegtās informācijas, nākamos trīs gadus papildus finansējums sadalei starp jaunām politikas iniciatīvām ir aptuveni 111 miljoni eiro katru gadu visām vajadzībām. Ja tiks īstenota iecerētā nodokļu reforma, atbilstoši Igaunijas pieredzei pirmos 2-3 gadus nebūs arī šī papildu sadalāmā finansējuma. Līdz ar to ir nepieciešams prasīt strukturālas reformas veselības aprūpes finansēšanā – skaidru norādi no kurienes nāks papildus nauda veselības aprūpei. Esošajā valsts nodokļu sistēmā un arī paredzamo reformu rezultātā tādu naudu atrast nevar. Vairākums ekspertu ir vienisprātis, ka tai ir jābūt papildus naudai. Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā šāds papildus naudas avots ir valsts obligātā veselības apdrošināšana.
Variants A. Sociālā nodokļa palielinājums no 34,09% līdz 35% un starpības 1% apjomā novirzīšana veselības aprūpes finansēšanai.
Pret 1% no esošā sociālā nodokļa novirzīšanu iebilst Labklājības ministrija, tas nav pieņemams arī partijai “Vienotībā”, jo apdraud Sociālā budžeta stabilitāti. Valsts kontrole ziņojumā “Vai valsts politika pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšana ir efektīva?” uzsvērusi, ka jau tagad netiek pildīts pensiju sistēmas stratēģiskais mērķis pensionāru labklājības nodrošināšanā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā un Sabiedrības veselības apakškomisijā jau ilgstoši tiek diskutēts variants par sociālā nodokļa paaugstināšanu no 34,09% līdz 35% un 1% no palielinātā nodokļa novirzīšanu veselības aprūpes finansēšanai. Tādā gadījumā sociālās jomas stabilitāte necietīs.
Ko tas dotu? Tie būtu papildu 70 miljoni eiro gadā veselības aprūpei, ko vajadzētu pieņemt ar skaidru norādi “mediķu algām”, jo tā ir viskritiskākā pozīcija: mūsu mediķi pamazām “izklīst”. Kopā ar 110 miljoniem eiro, ko Eiropas Komisija, cerams, atļaus izmantot veselības aprūpes reformām uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina, šie naudas līdzekli ļaus apturēt veselības sistēmas sabrukumu. Vienlaikus jāīsteno veselības ministres Andas Čakšas “aprīļa tēzēs” (Veselības aprūpes reformas pamatnostādnēs) atkārtotās bijušās ministres Ingrīdas Circenes idejas: mūsu valsts piederīgie, kas dzīvo, strādā un maksā nodokļus ārvalstīs, veselības pakalpojumus Latvijā saņem tādā pašā kārtībā kā visi ārzemnieki, bet sociālā nodokļa nemaksātāji (protams, ja viņi nav pensionāri, bērni, invalīdi, studenti, trūcīgās personas u.c.) nevar pretendēt uz “bezmaksas” plānveida veselības aprūpes pakalpojumiem. Šie pasākumi, ne uzreiz, ne pirmajā, bet nākamajos divos, trīs gados, dotu papildus līdz desmit miljoniem eiro veselības budžetā. Tā būtu arī reāla cīņa ar “aplokšņu algām” un stingra motivācija maksāt nodokļus; domāšanas maiņa, cīnoties ar ēnu ekonomiku. Tas arī kalpotu kā stimuls beidzot ievest e-veselību un tās sasaisti ar citām valsts datu bāzēm. Šāda izšķiršanās būtu arī solis valdības deklarācijā ierakstītās valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas virzienā. Jā, Latvijā tas būtu tikai 1% no bruto algas (Lietuvā – 9%), taču tas būtu solis veselības aprūpes finansēšanas strukturālas reformas virzienā un gaisma tuneļa galā, apturot veselības nozares sabrukumu.
Variants B. Veselības maksājums strādājošiem – 2% no bruto algas
Strādājošie katru mēnesi maksātu noteiktu % no bruto algas, kā tas ir Igaunijā (13%) un Lietuvā (9%). Ja 9% būtu arī Latvijā, tas ļautu dubultot finansējumu veselības aprūpei. 3% no bruto algas dotu papildus 260 miljonus eiro (25 eiro mēnesī no vidējās darba algas valstī), bet 2% no bruto algas – aptuveni 200 miljonus eiro (20 eiro mēnesī), kas nosegtu esošās vajadzības. Veselības maksājums ērtības un ekonomijas dēļ tiktu iekasēts kopā ar Sociālo nodokli, tad atdalīts un novirzīts Nacionālajam veselības dienestam . Tas būtu sākums obligātās valsts veselības apdrošināšanas ieviešanai, kas tā arī tiktu izskaidrots iedzīvotājiem. Būtu skaidri saprotams, par ko valsts liek papildus maksāt un kāds katram personiski no tā labums. Katrs strādājošais, kurš to maksātu, tiktu apdrošināts plānveida veselības pakalpojumu saņemšanai. Pensionārus, bērnus, studentus, invalīdus, trūcīgās personas, bezdarbniekus u.c., kopumā 19 iedzīvotāju grupas, apdrošinātu valsts. Veselības maksājums (nodoklis) būtu sociāli taisnīgs – tie ir 2% no bruto algas, lielie algu saņēmēji maksātu vairāk. Veselības maksājumam rastos arī papildus vilkme: motivācija maksāt nodokļus “aplokšņu algu” saņēmējiem, kas laika gaitā dotu vēl papildus miljonus eiro valsts un veselības budžetiem. Tiesību uz bezmaksas plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu nebūtu arī tiem Latvijas piederīgiem, kas dzīvo un maksā nodokļus ārzemēs, ļaujot ietaupīt miljoniem eiro veselības aprūpes budžetā.
Variants C. Veselības apdrošināšanas polise strādājošiem – fiksēts, visiem vienāds maksājums, piemērām, 20 eiro mēnesī
Jā šādu polisi iegādātos visi Latvijā strādājošie, ieguvums būtu iztrūkstošie 200 miljoni eiro. Protams, tāpat, kā iepriekšējos variantos, polises bērniem, pensionāriem, bezdarbniekiem, trūcīgām personām u.c. nopirktu valsts. Šis obligātās valsts veselības apdrošināšanas princips paliek nemainīgs jebkurā gadījumā. Fiksētas cenas polises pirkšana būtu pievilcīga darbadevēju organizācijām, jo nekonfliktē ar paredzētās vispārējās nodokļu reformas ieguvumiem, mazinot darbaspēka nodokļus. To būtu spiesti iegadāties arī tie, kas nemaksā nodokļus, vai cenšas tos optimizēt ar mikrouzņēmumu režīmu. Neapšaubāmi vājā vieta šim variantam – progresivitātes trūkums – bagātais un nabagais maksās vienādi.
Stabila, droša un ilgtspējīga veselības aprūpes finansēšanas sistēma balstās uz trīs vaļiem: valsts pamatbudžeta līdzekļiem, valsts obligāto veselības apdrošināšanu un brīvprātīgo apdrošināšanu privātajās apdrošināšanas sabiedrībās. Jo ātrāk izdosies panākt izpratni sabiedrībā par šādu mūsu veselības aprūpes sistēmas problēmu risinājumu, jo labāk mums visiem: pacientiem un mediķiem, vēlētājiem un politiķiem. Iecerētā nodokļu reforma katram strādājošam paredz par 30 – 40 eiro lielākus ienākumus mēnesī (rezultāts Iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanai un neapliekamā minimuma palielināšanai). Daļu no šī pieauguma var un vajag novirzīt katra indivīda veselības apdrošināšanai.
