Skip to content
Choose language:

Jaunumi

Čakša: Nākamgad veselības sistēmai papildus jāsaņem vismaz €150 miljoni

www.tvnet.lv

Nākamgad līdz ar reformām veselības aprūpes sistēmai papildus jāsaņem vismaz 150 miljoni eiro, šorīt LNT uzsvēra veselības ministre Anda Čakša.

Ministre paziņoja, ka atalgojuma situācija veselības aprūpē ir kritiska, jo Latvijā ilgstoši ir taupīts tieši uz šo pozīciju. Valdība ir devusi skaidru signālu, ka veselības aprūpe nākamgad būs prioritāte, bet Veselības ministrija meklē iespējas piedāvāt kādus risinājumus mediķiem jau pašlaik.

Čakša solīja, ka, neskatoties uz naudas problēmām, neatliekamā palīdzība valstī tiks nodrošināta jebkurā gadījumā, jautājums gan esot par plānveida palīdzības apjomu.

Politiķe norādīja, ka, runājot ar slimnīcu vadītājiem, esot uzsvērusi, ka naudas izmantošanā uzsvars jāliek uz cilvēkiem, jo jaunas ēkas un labas tehnoloģijas vienas pašas palīdzību cilvēkiem nesniegs.

Čakša stāstīja, ka topošais veselības aprūpes reformu plāns paredzēs arī kvotu pārdali, kā pakalpojumi nonāk līdz pacientiem. Reformas iecerēts sākt ieviest ar nākamo gadu, bet pirmajos pakalpojumos pilotprojekti varētu sākties jau šī gada vidū.

Ministre atzina, ka, meklējot līdzekļus pārmaiņām veselības aprūpē, ir problēmas, jo «mēs gribam, lai nodokļi nepieaug, bet sniegtie pakalpojumi ir plaši un kvalitatīvi». Strādājot pie Latvijas nodokļu reformu plāna, Veselības ministrija ir paudusi savu viedokli, tomēr jauno izmaiņu plāni vēl neatbildot uz visām veselības aprūpes vajadzībām.

Romualds Ražuks: Vai jaunais Onkoloģijas plāns ir solis uz priekšu?

www.delfi.lv
Romualds Ražuks, Saeimas deputāts
Foto: DELFI
Iespējams, viena lieta ar ko 2016. gads ieies vēsturē, ir onkoloģijas aktualizēšana sabiedrībā. Onkoloģija ir kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām veselības aprūpē. Tā, protams, nav sagadīšanās.

Ja, piemēram, par sirds un asinsvadu slimībām, kas ir visbiežākais nāves iemesls, sabiedrībā ir attīstījusies informētība un izpratne, tad onkoloģija paliek visumā neizprotama un biedējoša. Uzzinot vēža diagnozi, cilvēks jūtas pilnīgi sagrauts un atstāts viens nolemtībā.

No sirds un asinsvadu slimībām cilvēks daudzos gadījumos var pēkšņi nomirt jebkurā brīdī. Onkoloģijā tā tas nav, taču tieši onkoloģija izraisa vislielākās bailes un neziņu. Pie visas mūsu veselības aprūpes nabadzības, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanas sistēmas radīšanā Latvijā ir ieguldīts liels darbs un līdzekļi.

Pirmie rezultāti ir redzami, tai skaitā arī cilvēku izpratne par profilaksi un ārstēšanu. Onkoloģisko slimību gadījumos šis izpratnes vēl nav, un, protams, tas ietekmē kopumā vājos onkoloģisko slimību ārstēšanas rezultātus, jo daudzos gadījumos slimība ir ļoti ielaista, ārstēšana ir neefektīva un ļoti dārga. Agrīna vēža diagnostika ir izšķiroša un atkarīga no cilvēku atsaucības, nākot uz profilaktiskām ikgadējām pārbaudēm un piedalīšanās skrīninga programmās.

Diemžēl atsaucība ir ļoti zema, lielāks varētu būt arī ģimenes ārstu institūta ieguldījums. 2015. gads, izskanot pašmāju speciālistu un starptautisku organizāciju aicinājumiem rīkoties “onkoloģijas epidēmijas” savaldīšanā, pagāja Onkoloģiskās modrības gada zīmē, lielu Veselības ministrijas ierēdņu darbu un ES līdzekļus ieguldot sabiedrības informēšanā. Radās lielas cerības, ka situācija onkoloģijā mainīsies.

Taču turpinājums no Veselības ministrijas puses nesekoja. Iniciatīvu nācās pārņemt sabiedrībai. 2016. gadā plaši izskanēja Onkoloģisko pacientu organizāciju alianses akcija “Lai vēzis būtu ārstējama slimība” portālā manabalss.lv ar mērķi savākt 10 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju balsis prasībai piešķirt papildus ik gadu 10 miljonus eiro onkoloģisko slimību ārstēšanas uzlabošanai. Onkoloģijas pacientu prasību atbalstīja visa sabiedrība. 10 tūkstoši parakstu tika ātri savākti, un prasība iesniegta Saeimā.

Pateicoties 27 deputātu lielās Onkoloģisko pacientu atbalsta grupas aktīvai iesaistei, pagājušā gada 15. septembrī Saeima vienbalsīgi atbalstīja onkoloģisko pacientu iniciatīvu un uzdeva Veselības ministrijai izstrādāt Onkoloģijas plānu nākamajiem četriem gadiem un rast nepieciešamo finansējumu plāna īstenošanai.

Ministrija četrus mēnešus ir strādājusi un šā gada 17. janvārī “Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plānu 2017.-2020. gadam” publiski prezentēja Saeimā. No 34 miljoniem eiro veselības aprūpei, ko Eiropas Komisija atļāvusi izmantot uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina, 12,26 miljoni papildus atvēlēti onkoloģijai 2017. gadā plāna īstenošanai. Trūcīgajā veselības aprūpes reformu lauciņā tās ir, manuprāt, vienīgās reālas pārmaiņas, ko var saukt par reformu. Nevar noliegt, ka tas ir reālais Veselības ministrijas padarītais darbs, sekojot pilsoniskās sabiedrības un Saeimas prasībām.

Kas no tā visa ir sanācis un vai onkoloģisko pacientu prasības tiešām beidzot ir uzklausītas?

Veselības ministrija par galveno mērķi plānā ir izvirzījusi situācijas uzlabošanu izplatītāko ļaundabīgo audzēju – krūts, zarnu, prostatas, plaušu, ādas, dzemdes kakla un olnīcu vēža – primārajā diagnostikā un ārstēšanā, skrīninga aptverē un kvalitātē, rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes pieejamībā. Būtiskās pārmaiņas ātrākai onkoloģisko slimnieku sākotnējai izmeklēšanai paredz “Zaļa koridora” principa ieviešana, ģimenes ārstu pilnvaru paplašināšana. Plāna īstenošanas rezultātā ir iecerēts, ka 2020. gadā būs samazinājusies mirstība no onkoloģiskām slimībām.

Plānā Veselības ministrija ir aprakstījusi daudz dažādu aktivitāšu riska faktoru izplatības samazināšanā, organizētā vēža skrīninga koordinācijas un uzraudzības uzlabošanā, agrīnas diagnostikas, ārstēšanas un pēctecīgas onkoloģisko pacientu veselības aprūpē, kā arī medicīniskajā rehabilitācija un paliatīvajā aprūpē. Tam ieplānoti finanšu līdzekļi – 2017. gadā kopumā 12,26 miljoni eiro, turpmākajos gados – vairāk. Plāna tapšanā iesaistīti veselības aprūpes profesionāļi un pacientu sabiedriskās organizācijas.

Tomēr speciālisti un pacientu organizāciju pārstāvji Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē 17. janvārī izteica kritiskas piezīmes par plānu, jo tas, viņuprāt, nedod atbildes, kā rīkoties un ko sagaidīt šodien ar metastātisku vēzi slimam pacientam darbspējīgā vecumā. Plānā nav pateikts, kā tiks ieviesta sistēmiska vēža terapija, kas šodien ir stūrakmens onkoloģisku slimību ārstēšanā.

Veselības ministrija sola (!), ka 2018. gada budžetā tiks prasīti līdzekļi inovatīvu medikamentu iekļaušanai valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Tomēr atklāts paliek jautājums – kas notiks 2017. gadā? Atbildes jāmeklē 12,26 miljonu eiro izlietojumā, kas šogad papildus piešķirti onkoloģijai. Atbilstoši ministrijas skaidrojumam, no tiem 4,1 miljonu eiro iecerēts ieguldīt medikamentu iegādei pieaugošam pacientu skaitam. Cik liels ir ieplānotais pacientu skaita pieaugums? Kādās vēža slimību diagnozēs? Vai visiem pacientiem pietiks? Uz šiem jautājumiem Saeima joprojām gaida atbildes no Veselības ministrijas.

Galvenais kritiskais iebildums no onkologu un pacientu sabiedrisko organizāciju puses – atteikšanās no jaunu inovatīvu medikamentu iekļaušanas Onkoloģijas plānā jau no 2017. gada. Tiek uzdots pamatots jautājums: “kāds uzlabojums tad būs jau esošiem onkoloģiskiem slimniekiem?”. Atbilde: “prasīsim inovatīvu medikamentu apmaksas iekļaušanu 2018. gada budžetā”. Protams, tam piekrist nevar. Līdzās profilaktiskiem un skrīninga pasākumiem, kas pasargās nākamos potenciālos vēža slimniekus, jābūt redzamam progresam arī esošo pacientu ārstēšanā.

Jo, pēc manas pārliecības, onkoloģijas plāna galvenā jēga ir kalpot pacientu, nevis Veselības ministrijas vai veselības aprūpes iestāžu interesēm. Uz to mums norāda arī Pasaules bankas, Pasaules veselības organizācijas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) eksperti. Neuzlabojot esošu pacientu ārstēšanas iespējas attiecībā uz inovatīviem medikamentiem, grūti cerēt uz 4 gadu Onkoloģijas plāna izdošanos bez nozares profesionāļu un pacientu sabiedrisko organizāciju nedalīta atbalsta. Papildus līdzekļus inovatīvu pretvēža preparātu iekļaušanai plānā jau 2017. gadā varētu paņemt no tiem pašiem 34 miljoniem eiro, kurus Eiropas Komisija atļāvusi izmantot uz budžeta deficīta rēķina veselības aprūpei 2017. gadā ar nosacījumu īstenot reformas nozarē.

Manuprāt, nule svaigi izstrādātā Onkoloģijas plāna visvājākā vieta ir iespējas piesaistīt vēl papildu finansējumu budžeta veidošanas procesā. Finansējums Onkoloģijas plāna īstenošanai ir paredzēts gan 2017. gada budžetā, gan Vidēja termiņa budžetā līdz 2019. gadam. Šī ir tā maza uzvara. Taču, ja vēlamies iekļaut vēl papildus ārstēšanas iespējas, nauda ir jāliek klāt. Veselības ministrija ir sarēķinājusi, cik daudz finanšu līdzekļu būs papildu nepieciešami plāna īstenošanai turpmākos gadus. Tomēr, kā apliecināja Veselības ministrijas pārstāvji, pieprasījums pēc papildus finansējuma tiks iesniegts nākamā, 2018. gada, budžeta izstrādes gaitā.

Un šeit man vairs nekādas pārliecības nav. Iekļaut vēl kaut ko papildus, pie esošā veselības finansējuma līmeņa, praktiski nav iespējams. Šie labā vēlējumi var palikt uz papīra: “Mēs taču prasījām šo naudu, taču valdība un Saeima to neiedeva”. Vēl trakāk – apstākļos, kad ministrijas rīcībā ir tikai aptuveni puse no naudas, lai pilnā apjomā izpildītu Saeimas un valdības uzdoto, daudzas iniciatīvas netiek izpildītas, par ko liecina arī nesenais Valsts kontroles audits. Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisiju jau šā gada februārī sasniedz ziņas, ka, lai arī no šā gada 1. janvāra onkoloģijas pacientu ārstēšanai ar medikamentiem pieejami papildus 4,1 miljons eiro, Nacionālais veselības dienests vēl neko nav sācis darīt, lai ārstēšana būtu pieejama vairāk pacientiem.

Kamēr nav īstenota veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņa, nav atrasti finanšu avoti novājinātās veselības aprūpes stiprināšanai, tikmēr paļāvība uz finansējuma pieprasījumu valdībai un Saeimai ir balstīta vien cerībās uz labvēlīgu politisko situāciju, pozitīvu ekonomikas attīstību un, vienkārši uz labu laimi.

Pēdējo 20 gadu laikā tas nekad nav noticis. Joprojām uzskatu, ka vienīgais risinājums papildu līdzekļu piesaistei ir valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā un vēl 14 Eiropas valstīs. Valdība ar Veselības ministrijas piespēli ir pieņēmusi pagaidu lēmumu neko nemainīt, paliekot pie 100% budžeta finansējuma. Jautājums, kur meklēt iztrūkstošos simtus miljonu eiro veselībai, ir atlikts līdz 2017. gada aprīlim. Veselības ministrijai šajā jautājumā ir jābūt drosmīgai un izlēmīgai! Kritiskā situācija ir izveidojusies ne tikai onkoloģijā, bet visā nozarē kopumā.

Šobrīd ir skaidrs, ka onkoloģijas plāns ir solis uz priekšu! Tas paredz nopietnas reformas esošajā onkoloģisko slimnieku aprūpē, tas nav iecirsts akmenī un ir kopīgiem spēkiem uzlabojams, vienīgi atklāts paliek jautājums – vai sabiedrībai un onkoloģijas pacientiem dotie solījumi šoreiz tiks izpildīti? Saeimas un tās sociālo partneru, ārstu un pacientu sabiedrisko organizāciju, uzdevums ir to rūpīgi uzraudzīt.

Paldies profesoram Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai par ilggadēju godīgu veikumu Latvijas medicīnā

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Paldies profesoram Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai par ilggadēju godīgu veikumu Latvijas medicīnā

Latvijas informācijas telpu pāršalca vēsts, ka Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga un valdes loceklis Viesturs Boka iesnieguši atlūgumus. Jā, tiešām – atlūgumus iesnieguši valdes locekļi profesionāļi, nevis Artūrs Bērziņš un Kaspars Plūme, kas daudz mazāk saprot kāpēc un ko dara slimnīcas valdē. Lielākās valsts slimnīcas valdes locekļi tāpat neaiziet, „viņus aiziet”. Jautājums – kas ir šīs aiziešanas iniciators – kāds vienvirziena padomnieks ministrijā jeb kāda ietekmīga infektoloģe, pagaidām paliek noslēpums.

Pateikt vienkārši paldies Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai patiesībā nozīmē nepateikt neko. Divi izcili ārsti daudzus sava mūža gadus vadījuši, cenšoties sabalansēt neprofesionālus augstāku politisku un ierēdniecisku amatpersonu uzstādījumus ar reālajām finansiālajām iespējām, profesionalitāti, ārstu, medicīnas darbinieku un pacientu interesēm. Vēlos caur šīs situācijas prizmu palūkoties uz medicīnu Latvijā kopumā.

Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma, ka vienā konglomerātā jāapvieno Gaiļezers, Onkoloģijas centrs, Dzelzceļnieku slimnīca, Tuberkulozes un plaušu slimnīca „Saulrieši” un infektoloģijas centrs. To izdomāja neprofesionāli ministri. Rezultāts – nepārredzams monstrs ar iekšējām pretrunām starp struktūrvienībām.

Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma uzbūvēt lielāko operāciju kompleksu Baltijā un Austrumeiropā. To izlēma Eiropas naudas apguvēji. Rezultāts – puse no operāciju zālēm nestrādā, jo nav ne operāciju apjoma, ne ārstu, ne māsu.

Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma nejēdzīgus tarifus un kvotas. Es, protams, varētu precīzi norādīt, kurš tieši ministrs izlīdzināja tarifus X lauku slimnīcai ar Austrumu klīnisko slimnīcu, labi zinādams, ka šajā X slimnīcā visus vienkāršos gadījumus operēs uz vietas, bet sarežģītākos gadījumus– vedīs uz Austrumu klīnisko slimnīcu.

Cik mums bijuši ministri, tie visi mēģinājuši valsts medicīnas vadīšanu veikt, diktējot vai diriģējot Austrumu klīniskās slimnīcas darbu. Nav jau tālu jāmeklē – vēl pērn ministrs svaidīja šurpu turpu kvotas, diktēja uz cik ilgu laiku kvotas atvērt, kā rezultātā tieši pie Austrumu klīniskās slimnīcas ļaudis drūzmējās no 6.00 rītā un grūstījās atvēršanas brīdī.

Un tomēr– mums bija viena slimnīca, kuru vadīja ārsti, kas mīlēja medicīnu, domāja par pacientiem, jo bija profesionāļi pēc būtības. Stradiņa slimnīcā turpat gadu valdē nebija neviena, kas vispār nojaustu– ko un kāpēc vada. Jebkuram iesaku– izmēģiniet nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā vai Austrumu slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā. Tikai ar šādu pieredzi var uzzināt, ko nozīmē nonākt slimnīcā, kuru vada vai nevada ārsts.

Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai tie ir bijuši grūti un smagi gadi. Iedomājieties, viņiem šodien publiski pārmet, ka  ārpakalpojumā ir uzkopšana vai ēdināšana, kuru līdz šim viņiem  vienkārši piespieduši politiskie uzraugi. Viņiem pārmet telpu neracionālu lietošanu tikai tādēļ, ka iepriekš bija ministre, kam vajadzēja lielāko operāciju zāli Baltijā un kura Eiropas naudu dalīja ministrijā, bet pēc būtības operāciju bloku vajadzēja divreiz mazāku.

Es nekautrējos profesoru Viesturu Boku nosaukt par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta beigu– divdesmit pirmā gadsimta sākuma latviešu ārstiem. Kombinācijā – organizators+ķirurgs, Viesturs Boka ir izcilākais latvietis šajā jomā. Es lepojos par to, ka man nācies strādāt kopā ar Anitu Slokenbergu tajos tālajos gados, kad viņa vēl bija feldšere ātrajā palīdzībā, par to, ka man nācies lasīt un rediģēt šo ārstu izcilās publikācijas un mācību grāmatas.

Šajā haosa gadsimtā, kurā par veselības aprūpi katram kāds ļauns un īgns vārds sakāms, es vēlos pateikt PALDIES. Es vēlos pateikt PALDIES par dzīvi medicīnā, par to, kas padarīts, par to, kas neizdevās un par to, kas būtu izdevies, ja ne varas iegribas.

PALDIES Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas ārstu un Latvijas pacientu vārdā par to, ka joprojām mums šajā haotiskajā, neapmaksātajā, birokratizētajā veselības aprūpē ir Austrumu klīniskā slimnīca.

Ārstus vainot un pulgot ir populāri

Šobrīd populāri ir vispārināt un kritizēt ārstus. Ministri draud ārstiem ar roku dzelžiem, KNAB ķer ārstus pie rokas, bet nesaka, ko tieši noķēruši, Latvijas prese labprāt kritizē, nevis ceļ.

Kam Latvijā kļūst labāk, ja ārstus publiski nosauc par zombiskām naudas mašīnām vai par kukuļņēmējiem? Kam kļūst labāk, ka izplata nepābaudītas tenkas par it kā nākammēnes publicējamu valsts kontroles ziņojumu un iespējamu nepareizu telpu un naudas izlietojumu?

Lielākajai daļai ārstu (laboratorijas speciālistiem, kardiogrāfijas ārstiem, rentgenologiem, anesteziologiem, intensīvās terapijas speciālistiem utt.) nevienu nereģistrētu eiro neredzēt kā savas ausis. Viņiem ir jāstrādā par algu, kas no ministra algas atšķiras savas piecas reizes. Vēl sliktāk – laba ārsta alga šobrīd ir ar negatīvu bilanci pret jebkuru labu speciālistu – šodien labāk pelna labs santehniķis, labs frizieris, labs autoatslēdznieks.

Kad ārsts no rīta radio izdzird ministres viedokli, ka viņš domā tikai par savu labumu, bet viņam šis apgalvojums jāsalīdzina ar savu reālo atalgojumu, viņš nudien nav pozitīvu emociju pārpilns.

Plašsaziņas līdzekļos skaļi paziņojumi par kāda ārsta neveiksmi parasti tiek vispārināti, bet tas ļoti ietekmē mediķu darbaspējas, noskaņojumu, līdz ar to arī darba kvalitāti. Medicīna ir ne tikai amats, bet arī zinātne un māksla. Jebkura negācija samazina to ārsta potenciālo varēšanu, ko dod medicīna kā zinātne un māksla.

Tikai labs ārsts ir labs slimnīcas vadītājs.

Es tiešām esmu Ilzes Kreicbergas fans, un ticu, ka viņai izdosies pacelt Stradiņa slimnīcu. Es tiešām neticu, ka atradīsies Viestura Bokas līdzinieks Austrumu slimnīcas vadībā zināšanu, koleģialitātes, inteliģences, humora izjūtas līmenī. Man ir sajūta, ka ministrijas uzstādījums slimnīcu vadībai atrodas vāji izglītota birokrāta izpratnes līmenī– ka labs ārsts un slimnīcas direktors nav savienojami jēdzieni. Atceros Viktoru Kalnbērzu un Valdi Zatleru – divi sava laika izcilākie traumatologi bija arī izcilākie slimnīcas administratori.

Onkoloģijas centru vada Viesturs Krūmiņš – es nezinu citu tādu Dieva dotu onkoloģisko ķirurgu. Man ir bijusi laime dot narkozi slimniekiem, kurus operējis izcils ķirurģijas smalkmehāniķis – profesors Viesturs Boka. Noliecu galvu izcila sava laikmeta profesionāļa priekšā.

 

Politisko rīdīšanu vajadzētu apturēt

 

Pēdējos gadus Veselības ministrija tīši vai netīši pretnostatījusi ģimenes ārstus speciālistiem, pacientus – ģimenes ārstiem, ārstus – medicīnas māsām un tā tālāk. Politiķi un ierēdņi savas problēmas (naudas trūkst) novēluši uz ārstu pleciem – tikai tad, ja pacienti karo pret ārstiem („slikti mācītiem, kukuļņēmējiem, nemotivētiem” utt.), ministrija var ieņemt labā soģa vietu. Rezultātā speciālists neuzticas ģimenes ārstam, stacionāra speciālists –  ambulatorajam speciālistam, Rīgas klīnikas ārsts – lauku ārstam. Nepietiek, ka neuzticas – savu neticību arī skaļi pauž. Aizkulisēs speciālists nereti noliek ģimenes ārstus – ko nu šie zina, ko nu saprot.

Manuprāt, tieši šī ķīļa dzīšana starp kolēģiem, kas šobrīd ir arī izdevusies, ir Latvijas medicīnas lielākā liga. Savstarpējo neuzticību var kliedēt tikai vienā veidā – kolēģiem jābūt savstarpēji labi pazīstamiem, jārunā pašiem vienam ar otru, bet jāpārstāj klausīties politisko viendienīšu čalās. Politiskie padomnieki nāk, piesmirdina un aiziet, bet labs ārsts ir mūžīga vērtība.

Pasaules zinātniskajā literatūrā atrodami apgalvojumi, ka speciālista konsultācijai ir trīskārt lielāks pozitīvais pienesums, ja ģimenes ārsts pacientu nosūtījis pie personīgi labi pazīstama kolēģa.

Medicīnas naudu var taupīt, veidojot labas savstarpējās attiecības starp ārstiem. To varētu veikt Veselības ministrija.

 

Vēlreiz: mīlēsim savu medicīnu, jo citas mums nav un nebūs! Mēs piedzimstam veseli, bet mūža beigas pagarinam pateicoties medicīnas profesionāļiem. Paldies tiem, kas savu dzīvi veltījuši medicīnai. Šodien es publiski pateicos Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai par veikumu.

Andersons: Veselības aprūpē nepieciešamas radikālas reformas

www.diena.lv

Māris Andersons Medicīnas sabiedrības ARS valdes priekšsēdētājs

Ir pagājis gads, kopš Latvijā strādā pašreizējā valdība, un jāatzīst, ka ir pragmatisks piegājiens dažādu jautājumu risināšanai valstī. Veselības nozarē īpaši svarīga ir komunikācija ar sabiedrību. Vienlaikus ir skaidrs, ka radikālas reformas nevar būt populāras – tā tas vienkārši ir.

Joprojām Latvijā ir otrs zemākais finansējums veselības aprūpei Eiropas Savienībā. Trūkstošo summu tiešā vai netiešā veidā pacienti sedz paši. Vispirms cilvēks iestājas rindā uz valsts apmaksātu pakalpojumu, bet, jūtot, ka savu kārtu var arī nepaspēt sagaidīt, vēršas kādā no deviņām privātajām veselības aprūpes iestādēm, pats apmaksādams pakalpojumu.

Skaidrs, ka nauda pati no sevis nerodas un ir jāmeklē jauni risinājumi, kā finansēt veselības aprūpi. Jāatzīst, pozitīvi biju noskaņots, domādams, ka valdība izvēlēsies kādu no privātās apdrošināšanas modeļiem, ar kuru palīdzību finansēt pakalpojumu sniegšanu, taču tas nenotika. Mēs neesam karstasinīgie Dienvideiropas valstu iedzīvotāji, un gadījumā, ja tiktu ieviests kāds privātais līdzmaksājums, mēs nekādās masu demonstrācijās neietu. Tagad valdība ir izvēlējusies valsts apmaksātu veselības aprūpes finansēšanas modeli, un tas būs efektīvs, bet tikai tādā gadījumā, ja valdība konsekventi pildīs savas apņemšanās attiecībā uz finansējumu. Nav jau svarīgi, no kurienes nozarē rodas nauda – galvenais, lai tā vispār būtu.

Valdība ir arī apņēmusies sakārtot veselības aprūpes iestāžu tīklu, un šajā jomā ļoti precīzi ir jānodala stacionārā no ambulatorās aprūpes. Jāsaprot, ka pārsvarā cilvēki izmanto ambulatorās aprūpes pakalpojumus un stacionārā palīdzība tiek sniegta tad, kad ambulatori to nav iespējams izdarīt.

Šodien Latvijā ir izveidojusies totāli aplama situācija, kad ambulatorie pakalpojumi tiek sniegti stacionārās aprūpes iestādēs, lai gan slimnīcām nemaz nav nepieciešamās kapacitātes šādu pakalpojumu sniegšanai.

Rezultātā cieš gan viens, gan otrs pakalpojuma veids. Tāpat jārunā par dažādām izmeklējošām iekārtām, kuru attīstība notiek nepārtraukti, ar katru gadu nodrošinot arvien vairāk iespēju izmeklēt pacientus, savlaicīgi konstatējot viņiem dažādas saslimšanas un tās ārstējot.

Jā, ir taisnība, ka šobrīd iekārtu, kas pirms dažiem gadiem maksāja vienu miljonu eiro, var iegādāties par 700 tūkstošiem eiro. Tomēr jāņem vērā, ka par šiem 700 tūkstošiem eiro var nopirkt tieši tādu pašu iekārtu, kā pirms dažiem gadiem. Savukārt par iekārtu, kas šo dažu gadu laikā ir kļuvusi ievērojami modernāka un kvalitatīvāka, joprojām tiek prasīts miljons. Skaidrs, ka Latvija nevar un arī nevarēs atļauties nodrošināt dārgas, modernas iekārtas un speciālistus, kuri ar tām strādā, katrā ārstniecības iestādē. Tāpēc iespējami ātrāk ir jāreformē veselības aprūpes iestāžu tīkls, ieviešot, ka ambulatoro palīdzību iedzīvotāji var saņemt iespējami tuvu savām mājām, savukārt stacionārie pakalpojumi jāsniedz tikai lielajās ārstniecības iestādēs, kurās ir augstākā līmeņa tehnoloģijas un speciālisti.

Pašreizējā valdība ir uzsākusi šo reformu ceļu, un jācer, ka tai izdosies tās realizēt līdz galam. Valdība nebaidās uzņemties atbildību un atzīt, ka kaut kas ir jāmaina. Turklāt raksturīgi ir tas, ka, ja neviens cits nav gatavs uzņemties par kaut ko atbildību, to dara premjers.

 

Nozīmīgākais gada notikums medicīnā – Gada balva medicīnā 2016

Latvijas Ārstu biedrība 10. februārī plkst. 19.00 kultūras pilī „Ziemeļblāzma” svinīgā ceremonijā pasniegs „Gada balvu medicīnā 2016”.

Lai godinātu medicīnas speciālistus un teiktu paldies par ieguldīto darbu Latvijas iedzīvotāju veselības veicināšanā,
Latvijas Ārstu biedrība ik gadu februārī pasniedz „Gada balvu medicīnā”. Šis pasākums ieguvis popularitāti kā mediķu, tā
arī pacientu vidū un kļuvis par Latvijas medicīnas nozares lielāko tradicionālo notikumu.

 

 

Dainis Kalns: Vai 125 Zolitūdes traģēdijas gadā ir Latvijas medicīna?

Nesen Latviju pāršalca šausminoša ziņa par traģēdiju Dobelē, kad visi masu mediji pauda pārliecību par sabiedrības un attiecīgo iestāžu vienaldzību, kuras rezultāts bija zīdainīša un viņa vecāku nāve. Šāda attieksme pret notikušo ir smags apliecinājums lielai daļai mūsu sabiedrības truluma, ja nespējam reaģēt uz nelaimes gadījumiem pašu acu un degungala priekšā.

Trīs cilvēku dzīvības izdzisa pamatā pašu vecāku vainas dēļ, ja nespēj iztikt bez narkotikām. Tomēr Latvijas šausmu stāsts ir 2000 reižu lielāks, jo mūsu valstī ik gadu mirst, lasi – tiek nonāvēti – vairāk par 6000 pilsoņu, kuriem vajadzētu būt mūsu vidū, nevis atdusēties kapu kalniņā.

Šis drausmīgi šausminošais skaitlis (6200 dalot ar 54 ir 125) man nedod mieru ne dienā, ne naktī jau ilgāku laiku, esmu centies uzrunāt vadošos masu medijus, lai izteiktu savu redzējumu, kāpēc ik dienas atvadāmies no 17 dzīvot spējīgiem cilvēkiem un gadā to ir 6205 un, kas darāms, lai tā neturpinātos. Mana 40 gadus ilgā ārsta prakse ir piedzīvojusi normālu līdzcilvēku ārstēšanas laiku un, diemžēl, biju notikumu centrā, kad loģiski organizētā medicīnas aprūpe sabruka kā kāršu namiņš.

2008. gadā strādāju gan Rīgas 1., gan Austrumu slimnīcā. Ja 1.slimnīcā mēs trīs ķirurgi apkalpojām 40 līdz 50 vājniekus, veicot četras, piecas un pat vairāk operācijas dežūras laikā, tad Austrumu slimnīcā četri ķirurgi dežūras laikā – 15 līdz 20 slimos, no kuriem tikai dažus operējām. Austrumu slimnīcas 60 vietīgas nodaļas bija noslogotas tikai pa pusei.

Bet, neskatoties uz perfektu 1.slimnīcas darbu un izciliem speciālistiem, klīnika tika likvidēta (kur pacients no uzņemšanas nodaļas līdz operācijas zālei vai palātai nokļuva apmēram stundas laikā).

Un, kā ir šodien, kad slimnīcas netika likvidētas Rīgā? Mūsu vadošajās klīnikās vājinieki uzņemšanā pavada 10 reižu ilgāku laiku un, kur ne vienam vien “izdodas” sagaidīt pat savu pēdējo stundiņu šai zemē, jo gadās arī, ka par atvesto vispār tiek aizmirsts (kā piemēram notika ar kādas populāras mākslinieces mammu,lai gan nelaiķe pati bija ārsts).

Arī es būtu tāda paša iemesla dēļ zaudējis sev tuvu cilvēku, ja man nebūtu kursa biedrs, ar kura palīdzību viss beidzās bez letāla iznākuma. Šīs garās stundas un lielā birokrātija ar milzīgiem papīru kalniem ir viens no nevajadzīgas mirstības iemesliem.

Tomēr lielākais ļaunums ir noziedzīgi nepārdomātā reformā novirzīt pacientus uz divām lielajām slimnīcām un, likvidējot daudzas labi funkcionējošas lokālās slimnīcas, līdzi noņemot no trases daudzus izcilus, universālus kadrus.

Kad vadīju ķirurģisko nodaļu Siguldā, tiem pašiem izmeklējumiem, ko dara 9 stundas citās slimnīcās, mūsu personālam pietika ar pusstundu un ne vairāk.

Un kur nu vēl garie, simtiem kilometrus neekonomiskie un ne reizi vien nevajadzīgie ātrās palīdzības pārvadājumi, kad ceļā uz tālo stacionāru mirst dzemdētājas kopā ar vēl nedzimušo bērniņu. Un nedrīkst ignorēt faktu, ka lielo slimnīcu dežūrārstu pārslodze var likt pieņemt vēlamo par esošo, kā rezultātā rodas gan nelielas, gan nereti pat fatālas diagnožu kļūdas. Lai arī savu ārsta praksi esmu beidzis pirms pieciem gadiem, reta ir diena, kad sabiedriskā kārtā kāds nebūtu jāuzklausa un jādzird daudz bēdīgu stāstu un jācenšas savu iespēju robežās palīdzēt.

Ko darīt?

Dzirdu tikai to, ka trūkst nauda un bez daudz lielāka finansējuma nekas nesanāks. Tās ir atrunas. Medicīna ir arī māksla, taču – kur liela nauda, tur māksla beidzas. Jau šodien nauda ir tikpat, cik pirms krīzes 2008. gadā un tad 17 dzīvot spējīgi slimnieki dienā nemira.

Pirmā un lielākā bēda ir neizdevusies reforma. Šodien populārs vārds ir restarts un ar tā palīdzību jāatgriežas pie 2008. gada veselības aprūpes modeļa, tas nozīmē pilnā apjomā atjaunot 1.slimnīcas darbību, tāpat jāļauj strādāt visām lokālajām slimnīcām. Neatliekamajam dienestam nebija nekādas vainas, tikai no mūsdienām jāsaglabā kopējā sakaru un vadības sistēma. Par aparatūras un kadru trūkumu nav pamata žēloties, jo jau tagad par naudu izrādās, ka viss, viss ir pieejams.

Otra problēma – jāuzlabo ārsta un pacienta attiecības, kuras uzlabosies realizējot minēto restartu, jo pacientu plūsma tiks pareizi koordinēta. Ārsts varētu ilgāku laiku veltīt kontaktam ar cilvēku – izmeklējot katru pacientu no galvas līdz papēžiem, (ad capite ad calcem, kas šodien jauno tehnoloģiju dēļ ir piemirsts paņēmiens).

Viens no daudzajiem piemēriem, kurš pierāda, ka mūsdienu tehnoloģijas nav visu varošas – mans paziņa smagā stāvoklī nokļūst vienā no mūsu klīnikām, pēc 9 stundu ilgas un rūpīgas izmeklēšanas jādodas mājup (jo nav brīvu gultu), bet bez diagnozes, lai ārstējas pie ģimenes ārsta un tas nosakot vainu. Bet, atbraucis mājā, paziņa pats konstatē sev rozi. Jāpiekrīt vienam izcilam mūsu ķirurgam – viens pieredzējis ķirurgs ir vērtīgāks par pieciem kompjūteriem. Esmu strādājis gan klīnikās, gan lokālajās slimnīcās un jāsecina, ka sniedzot neatliekamo palīdzību, klīnikas ārsts veic vairāk reižu lielāku darba apjomu par perifērijas kolēģi, no tādas nepareizas darba slodžu sadales cieš ne vien ārsti, bet arī slimnieki.

Tāpēc slimnieku plūsma no metropoles ir jāpagriež atpakaļgaitā uz perifēriju. Mana pieredze Siguldā un Jūrmalā novedusi pie secinājuma, ka racionāli un pareizi organizējot darbu, ar nelielu personāla sastāvu, var padarīt lielus darbus, piemēram, ķirurgam operējot asistē ginekologs un otrādi utt.

Latvijas medicīnā ir mežonīgi daudz neizmantotu iespēju, lai ar esošām finansēm un mūsu kuplo mediķu saimi ik gadu nenonāvētu 6200 Latvijas iedzīvotājus. Kāpēc mēs to pieļaujam. Dr. I.Vārpa saka, ja cilvēks saprot, ka situācija nav pieņemama, bet neko nedara, viņš uzvedas kā trīsgadīgs bērns… vai jāpiekrīt Pēterim Kļavam, ka lielākā daļa no mums ir nedomājošas amēbas, kam būtiska vien fiziska eksistence un savu iegribu piepildīšana.

Man pat liekas, ka mēs jau velkam uz kanibālu pusi, jo mēs pieļaujam tik drausmīgu – 6200 cilvēku nonāvēšanu. Šī situācija ir nekavējoši jāglābj, iesaistoties ikvienam sabiedrības loceklim no sētnieka līdz valsts prezidentam un par galvenajiem karognesējiem šai neatliekamajā akcijā vajadzētu būt mūsu lielajai žurnālistu armijai.

p.s. arī Talsu traģēdija pirms 19 gadiem notika tikai tāpēc, ka laukumā stāvošais amēbveidigais pūlis nesaprata, kas notiek.

Dainis Kalns,
ārsts, Trīs Zvaigžņu ordeņa komandieris

Dzintars Ozoliņš: Kas notiks ar veselības aprūpi valstī šajā gadā?

www.delfi.lv

Dzintars Ozoliņš,
medicīnas zinātņu doktors

2016.gadā Veselības ministrija ieviesa dažādus ierobežojumus ambulatoro laboratorisko testu nozīmēšanai, kā rezultātā medicīnas laboratorijām ir samazinājies veikto testu skaits vidēji par 20-30%. Laboratorijas tiek slēgtas, tāpēc pasliktinājusies veselības aprūpes pieejamība, it īpaši lauku reģionos. Tagad trūkst ne tikai ģimenes ārsti, bet arī laboratoriskā atbilde nereti jāgaida nedēļu ilgi.

Atsevišķās jomās nepietiekams ir veikto laboratorisko testu skaits un nodrošinājums arī galvaspilsētā un valstī kopumā. Piemēram, Veselības ministrija neapmaksā dzemdes kakla vēža skrīninga veikšanu ar modernām mūsdienīgām laboratoriskām metodēm.

Valstī netiek veikts antibakteriālās rezistences skrīnings tādā apjomā un veidā, kā to nosaka Eiropas Slimību kontroles un profilakses centrs, un attiecīgā nacionālā organizācija (SPKC). Pārrunājot šo jautājumu ar valsts galveno infektologu, tiek saņemta atbilde, ka minētais skrīnings nav nepieciešams, jo pēc viņa rīcībā esošām ziņām antibakteriālā rezistence valstī ir maz izplatīta. Protams, ja kaut ko nenosaka pietiekami plaši, tad šādu secinājumu var izdarīt. Un minēto organizāciju ieteikumi droši, ka ir tukši un nemaz nav vajadzīgi? Prognozēju, ka tuvākajā laikā pieaugs mirstība no infekcijām nepietiekami veiktās antibakteriālās rezistences kontroles dēļ.

2016.gadā turpinājusies nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšana atsevišķās lielās valsts slimnīcās saistībā ar medicīnas laboratorijām. Piemēram, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Transplantācijas centra laboratorija ne tikai dublē laboratoriskās analīzes, kuras veic šīs pašas slimnīcas blakus korpusos esošās laboratorijas, bet pagājušajā gadā atsevišķi tika arī akreditēta. Šīs slimnīcas Apvienotā laboratorija, kura veic tādas pašas hematoloģiskās, koaguloģijas un bioķīmijas analīzes, tikai vēl tiek gatavota akreditācijai. Atsevišķi akreditēt vienas slimnīcas vienāda profila laboratorijas ir dārgi un nesaimnieciski.

Šogad turpināsies veselības aprūpes lejupslīde. Augstā korupcijas līmeņa klīniskajā medicīnā valsts sektorā, maksas pakalpojumu sistēmas valsts slimnīcās, nivilēto laboratorisko izmeklējumu, Veselības ministres administratīvās un politiskās mazspējas dēļ augs mirstība un valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi kļūs arvien nepieejamāki.

Laboratoriskā diagnostika nosaka 70-80% no visiem slimnīcas medicīniskiem lēmumiem, bet izmaksā 3–5% no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem. Minētais izmaksu procents balstās uz pētījumiem, kas veikti pasaules bagātākajās valstīs, kur veikto laboratorisko testu skaits vairākas reizes pārsniedz Latvijas rādītājus.

Veselības ministre ir darījusi visu, lai ne tikai samazinātu valsts apmaksāto laboratorisko testu skaitu, bet arī piemērotu apmaksu samazinošo klaji prettiesisko 0,9 apmaksas koeficientu par ambulatoriem laboratoriskiem izmeklējumiem. Šāda rīcība nevar palikt bez negatīvām sekām veselības aprūpes rādītājos un arī nepaliks. Laboratorijās ir pieaudzis maksas testu skaits, bet tas nekompensē dramatisko valsts apmaksāto laboratorisko testu kritumu.

Mūsu valstī atšķirībā no daudzām pasaules nabadzīgām valstīm ir modernas laboratoriskās diagnostikas tehnoloģijas un ir cilvēki, kuri māk ar tām strādāt. Pašreiz ir iespējams veikt mūsdienīgu laboratorisko diagnostiku, ja ne savādāk, tad par savu naudu noteikti. Es gribētu veicināt izpratni, ka Veselības ministrija, sekmīgi turpinot savu līdzšinējo politiku, panāks to, ka kādā dienā nebūs iespējams veikt mūsdienīgu laboratorisko diagnostiku valstī ne par kādu naudu.

Laboratorisko testu veikšanas pašizmaksu iespējams samazināt tikai līdz noteiktam līmenim. Ja valsts ilglaicīgi būtiski samazina ambulatoro laboratorisko testu apmaksu, un tieši tas ir noticis Latvijas Republikā kopš 2008.gada , tad rezultātā nevis tiek meklēti varianti, kā veikt testu centralizāciju un mazināt pašizmaksu, bet tiek mazināts nerentablo laboratorisko testu skaits. Nacionālais veselības dienests nu jau gadu desmitiem nav uzskatījis par vajadzīgu pārrēķināt valsts apmaksāto ambulatoro laboratorisko testu tarifus.

Daļa no šiem testiem ir rentabli laboratorijām un daļa nē. Rezultātā, pacienti ierēdņu nekompetences un bezatbildības dēļ tiek slikti izmeklēti, ir novēlota diagnostika, aug ārstēšanas izmaksas un palielinās mirstība. Pacientiem aizvien vairāk tiek uzspiesti koruptīvi, maksas vai privātās medicīnas pakalpojumi. Neatkarīgās Latvijas iedzīvotāji neredz iemeslus maksāt nodokļus, nevēlas dzīvot šajā valstī, brauc prom, un es nezinu nevienu iemeslu, kāpēc šī tendence varētu mainīties 2017.gadā.