Ārstniecības personu kriminālatbildība: Krimināllikuma 138. pants – vai tas ir nepieciešams?

Ilze Vilka, zvērināta advokāte, LĀB juridiskā konsultante

Ikvienā sabiedrībā attiecībā uz ārsta profesiju vienmēr ir pastāvējusi dilemma – vai sodīt un kā sodīt ārstu par pieļautām kļūdām ārstniecības procesā. Latvijā visām ārstniecības personām – arī ārstiem un zobārstiem – kriminālatbildība par profesionālo pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu to pildīšanu ir paredzēta Krimināllikuma 138. pantā.

1894. gada 31. maijā Vācijas Reiha tiesa (Reichsgericht) lēma: “Lai gan kājas amputācija zēnam medicīniski bija pilnīgi pamatota un tās neveikšana nebija savienojama ar zēna dzīvību, tomēr amputācijas veikšana pret tēva gribu atzīstama par miesas bojājumu nodarīšanu ar nodomu pēc Kriminālkodeksa 223§.” Ar šo lēmumu Vācijā sākās aukstais karš starp ārstiem un juristiem. Ārsti uzskatīja un uzskata, ka tiesneši ir tālu no medicīnas realitātes izpratnes, nejūtīgi un nesaprātīgi formālisti. [1] Kopš šī vairāk nekā simts gadu senā notikuma ārsta profesija un ārsta un pacienta attiecības ir mainījušās pašos pamatos, tomēr jautājumi ir aktuāli arī šodien: Vai kļūdai (neveiksmei) ārstniecības procesā ir jābūt ar kriminālatbildības piedraudējumu? Vai sodāms ir ārsts, kas strādā trešo diennakti, jo slimnīcā trūkst personāla, kļūdās diagnozes noteikšanā un šā iemesla dēļ pacientam nepieciešama papildu operācija? Vai krimināli ir sodāms ārsts, kurš, pieprasījis papildu samaksu no pacienta, nesniedz palīdzību, un pacients, nevarot samaksāt, nesaņem palīdzību un mirst? Kā nošķirt kļūdu, kas nebūtu krimināli sodāma no pārkāpuma, par ko jābūt kriminālatbildības piedraudējumam?

Latvijā visām ārstniecības personām – arī ārstiem un zobārstiem – kriminālatbildība par profesionālo pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu to pildīšanu ir paredzēta Krimināllikuma 138. pantā.

Krimināllikuma 138. pants. Ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana

(1) Par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu vai par nolaidīgu to pildīšanu, ja šis nodarījums vainīgā neuzmanības dēļ izraisījis cietušajam smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cietušā inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai B vai C hepatīta vīrusu, vai bijis par iemeslu cietušā nāvei, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004., 21.05.2009. un 13.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

Laika periodā no 2011. līdz 2018. gadam kopumā ir ticis uzsākts 41 kriminālprocess pēc Krimināllikuma 138. panta. Nav statistikas, cik ārstniecības personas atzītas par vainīgām nozieguma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 138. panta.

1. tabula. Uzsāktie kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 138. panta Latvijā (2011–2018)

Avots: Iekšlietu ministrijas Informācijas centra pārskati par valstī reģistrētajiem noziedzīgiem nodarījumiem – Kriminālā statistika http://www.ic.iem.gov.lv/node/109

Ja pacients ir iesniedzis sūdzību vai Veselības inspekcija pēc savas iniciatīvas ir veikusi pārbaudi un ir konstatējusi, ka ārstniecības procesā varētu būt notikusi ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana, kā rezultātā pacientam ir radušies, piemēram, vidēja smaguma miesas bojājumi, Veselības inspekcija atzinumu un lietas materiālus nosūta Valsts policijai kriminālprocesa ierosināšanai. Tālāk notiek izmeklēšana, izmeklētāji nozīmē tiesu medicīnisko ekspertīzi (TME), uzdod jautājumus ekspertiem, tiek veikta komisijas TME.

Ja tiek konstatēts pamats, ārsts vai cita ārstniecības persona tiek atzīta par aizdomās turēto, tiek savākti citi nepieciešamie pierādījumi, un tad lieta tiek nodota prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai. Ja apsūdzētais vainu neatzīst, lieta tālāk tiek nodota vispārējās jurisdikcijas tiesai, kura to izskata ar pilnu pierādījumu pārbaudi, proti, tiek pratināti visi liecinieki, eksperti, tiek pārbaudīti citi pierādījumi lietā. Cietušais (pacients) var pieteikt lūgumu par kompensācijas piedziņu kriminālprocesā. Tiesa lietu izskata un pieņem spriedumu vai nu atzīt ārstniecības personu par vainīgu un piespriest sodu, vai arī attaisnot inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā. Par tiesas spriedumu var iesniegt apelācijas sūdzību, kas tiek izskatīta apgabaltiesā, un par apgabaltiesas spriedumu savukārt var iesniegt kasācijas sūdzību, kas tiek izskatīta Augstākās tiesas Senātā.

Ārstam varētu rasties loģisks jautājums – vai tad par katru neuzmanību, ko es pieļaušu, pildot profesionālos pienākumus, mani sauks pie kriminālatbildības?

Lai kādu sauktu pie kriminālatbildības, ir jābūt pierādījumiem par pilnīgi visām noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm. Ja apskatām, piemēram, Krimināllikuma 138. panta pirmo daļu, tad ir jābūt konstatētam un pierādītam:

1) pienākumu nepildīšanas vai nepienācīgas pildīšanas faktam;

2) miesas bojājumiem attiecīgā smaguma pakāpē pacientam;

3) cēloņsakarībai starp pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu un miesas bojājumiem pacientam;

4) ārstniecības personas vainai neuzmanības formā.

Neuzmanība arī ir krimināltiesisks jēdziens, proti, viena no vainas formām, kas papildus iedalās kā noziedzīga pašpaļāvība un noziedzīga nevērība. Noziedzīga pašpaļāvība būs konstatējama, ja ārstniecības persona gan “ir paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, tomēr vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst”, savukārt noziedzīga nevērība nozīmē, ka ārstniecības persona “nav paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem apstākļiem tai vajadzēja un tā varēja minētās kaitīgās sekas paredzēt”. Krimināllikums arī nosaka, ka tajā “paredzētais nodarījums nav krimināli sodāms, ja persona neparedzēja, tai nevajadzēja un tā nevarēja paredzēt savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju”. [2]

Ne policists, ne prokurors, ne tiesnesis nav ārsti, tāpēc ārkārtīgi liela nozīme krimināllietās par ārstniecības personu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem ir tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumam. Tieši ar TME atzinumu tiek pierādīta cēloņsakarība starp ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu un, piemēram, miesas bojājumu rašanos, vai tieši pretēji – tiek pamatota cēloņsakarības neesamība. Ar TME atzinumu arī tiek konstatēta ārstniecības personas vaina, proti, vai ārstniecības personai vajadzēja un tā varēja kaitīgās sekas paredzēt vai, tieši pretēji, – tai nevajadzēja un tā nevarēja paredzēt savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju. Ja sekas nevajadzēja vai nevarēja paredzēt, tad ārstniecības persona nav krimināli sodāma, lai arī ir notikusi gan profesionālo pienākumu nepildīšana, gan pacientam ir radušies noteiktas pakāpes miesas bojājumi, gan arī pastāv cēloņsakarība starp pienākumu nepildīšanu un miesas bojājumu rašanos. Ikvienam ārstam, piedaloties komisijas TME, ir pienākums izvērtēt kolēģa veikto ārstniecību un sniegt pamatotu atzinumu. Esot šajā lomā, ir būtiski nosacīti “atgriezties pagātnē”, proti, brīdī, kad vēl nebija zināma galējā diagnoze – vai vidusmēra ārstam, nosakot diagnozi vai lemjot par ārstniecības taktiku, bija iespējams (vajadzēja un varēja) paredzēt kaitīgo seku iestāšanās iespēju un tās novērst. Atrisināts uzdevums vienmēr ir vienkāršs – tās ir psiholoģiskas lamatas, no kā jāuzmanās katram, kurš retrospektīvi vērtē savu kolēģu darbību.

Krimināllikums nosaka arī kriminālatbildības izslēdzamības apstākļus. Apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, kaut arī šajos apstākļos izdarītās darbības atbilst Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, ir nepieciešamā aizstāvēšanās, aizturēšana, nodarot personai kaitējumu, galējā nepieciešamība, attaisnojams profesionālais risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana [3]. Uz ārstniecības procesu no šiem apstākļiem varētu attiekties attaisnojams profesionālais risks, kas Krimināllikuma 33. pantā ir definēts šādi: “Kriminālatbildība neiestājas par kaitējumu, kas nodarīts ar profesionālu darbību, kurai ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, ja šī darbība izdarīta, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi, kuru nebija iespējams sasniegt citādā veidā. Ar šo darbību saistītais profesionālais risks uzskatāms par attaisnojamu, ja persona, kas pieļāvusi risku, ir darījusi visu, lai novērstu kaitējumu tiesiski aizsargātām interesēm. [..] Risks nav atzīstams par attaisnotu, ja tas ir apzināti saistīts ar vairāku personu dzīvības apdraudējumu vai ar draudiem izraisīt ekoloģisku katastrofu vai sabiedrisku postu.”

Latvijai tuvās kaimiņvalstīs (Lietuvā, Igaunijā) vai radniecīgu tiesību sistēmu valstīs (Vācija, Austrija, Šveice) krimināllikumos nav analoga panta kā Latvijas Krimināllikumā, kas paredzētu kriminālatbildības piedraudējumu par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu. Tas nenozīmē, ka šajās valstīs neviena ārstniecības persona netiek saukta pie kriminālatbildības. Ārstniecības personas tiek sodītas par nonāvēšanu aiz neuzmanības vai miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības, ja viņu darbībās ir attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Vēsturiski atskatoties uz krimināltiesisko regulējumu, var secināt, ka Krimināllikuma 138. panta noteikumi pārmantoti no LPSR kriminālkodeksa. LPSR Kriminālkodeksā un arī Latvijas Kriminālkodeksā līdz 1999. gada 31. martam bija 116. pants – Medicīniskās palīdzības nesniegšana slimniekam:

“Par medicīniskas palīdzības nesniegšanu slimniekam bez attaisnojošiem iemesliem, ja personai, kas to nav sniegusi, ir pienākums to darīt pēc likuma vai pēc speciāla noteikuma, –

soda ar labošanas darbiem uz laiku līdz vienam gadam vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit rubļiem, vai ar sabiedrisko nopēlumu, vai piemēro sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļus.

Par to pašu nodarījumu, ja tas izraisījis, vai, vainīgajam apzinoties, varējis izraisīt slimnieka nāvi vai citas smagas sekas, –

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem un ar tiesību atņemšanu nodarboties ar profesionālu darbību uz laiku līdz trim gadiem.”

Ārstniecības personas Latvijā pašlaik ir vienīgā profesiju grupa, kurām atsevišķi izdalīts kriminālatbildības piedraudējums par profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu.

Pētījumi [4] liecina, ka sodīšanas un vainīgās ārstniecības personas meklēšanas pieeja nav efektīva turpmāku kļūdu novēršanā ne attiecībā uz sodīto personu, ne arī attiecībā uz citām ārstniecības personām, kuras nebūt nesāk strādāt labāk, redzot, ka par pieļautām kļūdām tiek saņemts bargs sods. Būtiski uzlabojumi aprūpes kvalitātei un pacientu drošībai drīzāk saistāmi ar procesu analīzi ārstniecības iestādē un patiesā cēloņa noskaidrošanu, kāpēc kļūda vai negadījums noticis vai bijis iespējams, bet šajā analīzē ir nepieciešams izslēgt apzinātu kaitējumu vai rupju nolaidību, par ko kriminālatbildības piedraudējums noteikti būtu nepieciešams.

Latvijā kopš 2017. gada 1. oktobra ir spēkā noteikumi, kas paredz ārstniecības iestāžu pienākumu ieviest un uzturēt “pacientu neidentificējošu iekšējo pacientu drošības ziņošanas – mācīšanās sistēmu, kas nodrošina informācijas vākšanu un analīzi par gadījumiem, kuru dēļ radies vai varēja rasties ar veselības aprūpi saistīts kaitējums pacientam (pacientu drošības gadījumiem), un risku mazināšanas pasākumus, lai samazinātu attiecīgu gadījumu atkārtošanās iespējas un nodrošinātu atgriezenisku saiti pacienta drošības jautājumos iesaistītajām ārstniecības personām” [5]. Tā ir ievirze pareizā virzienā, kam nepieciešama tālāka pilnveidošana un attīstība. Mērķis ir pacientu drošība un augsta kvalitāte veselības aprūpes pakalpojumiem. Šā mērķa sasniegšanai ir jāatrod likuma normu formulējumi, kas garantē pacienta tiesības, mazina nevajadzīgu spriedzi ārstu darbā, dod iespēju ārstiem anonīmi analizēt savas un citu ārstu kļūdas un kriminālatbildības piedraudējumu paredz tikai apzināta kaitējuma vai rupjas nolaidības gadījumos.

Koncepcija normatīvo aktu grozījumiem un iespējamie risinājumu ceļi ir detalizēti analizējami un vērtējami. Iespējams, var precizēt Krimināllikuma 138. panta dispozīciju, iespējams, nepieciešams definīciju un regulējuma papildinājums Ārstniecības likumā, nošķirot paviršību, nolaidību un pienākumu ļaunprātīgu nepildīšanu no medicīniskās kļūdas un negadījuma. Iespējams, nepieciešama ir Krimināllikuma 138. panta izslēgšana, saglabājoties kriminālatbildības piedraudējumam par nonāvēšanu aiz neuzmanības (123. pants) un par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības (131. pants).

Jebkuru izmaiņu mērķis ir pacientu intereses un kvalitatīvāka veselības aprūpe, ņemot vērā, ka ārsts nevar strādāt kvalitatīvi pacienta interesēs, ja par katru iespējamo kļūdu kā Dāmokla zobens draud Krimināllikuma 138. pants.