Latvijas medicīna kā Ostapa Bendera simultānspēle
Nekādas reformas veselības aprūpē nebūs. Nebūs vienkārši tāpēc, ka to nevēlas valdošā koalīcija. Es neesmu ne šīs koalīcijas aizstāvis, ne pretinieks, vienkārši pašreiz tai nav politiskās gribas kaut ko mainīt. Citu problēmu ir gana, pašiem pie ārsta tikt nav grūti – šim nolūkam ir par nodokļu maksātāju naudu iegādāta apdrošināšanas polise. Bet par citiem – nu tā: lai tie cilvēki stāv rindās pie Onkoloģijas slimnīcas, lai mirst tās mātes un bērni, lai ātrāk nomirst pensionāri, tad bankām labāk uzkrāsies pensiju fondi.
Latvijā pieņemts diskutēt par jautājumiem, kuros paši neorientējas nemaz. Izceļas Latvijas Banka, kas runā par medicīnu, un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, kura runā par naudu un makroekonomiku. Lai kuplinātu šo principu, es runāšu par šahu. Šeit jāpiebilst, ka valdošajā koalīcijā šahu spēlē visi, bet tikai viens (Dana Reizniece-Ozola) to māk. Šaha spēle nav tik vienveidīga, kā mums labpatīk definēt. Šahu var spēlēt klasiski, ātrspēlē, korespondencē, bet ir arī simultānspēle. Patiesībā tie ir pilnīgi atšķirīgi sporta veidi, gluži tāpat kā maratonskrējiens, sprints un dubļu skrējiens galīgi nav viens un tas pats. Ir gauži reti šahisti (protams, piemērs ir tā pati Dana Reizniece-Ozola), kas labi spēlē simultānspēles – pie trīsdesmit vai vēl vairāk galdiņiem ar dažādiem pretiniekiem vienlaikus. Būtība ir tāda, ka pie katra konkrētā galdiņa ar konkrēto situāciju tu atgriezies tikai pēc tam, kad esi novērtējis situāciju un veicis gājienu pie 29 citiem galdiņiem.
Bērnībā man iznāca vairākkārt piedalīties simultānspēlē pret Mihailu Tālu. Zēni jau iepriekš vienojās, ka katrs spēlēs pilnīgi citu atklātni, lai kaut cik sarežģītu ievērojamā lielmeistara uzdevumu, turklāt Mišonkolim (tulkojums no toreiz itin latviskā дядя Миша) nācās spēlēt pie viena galdiņa ar baltajām, pie nākamā – ar melnajām figūrām. Reiz kāds zeperis, kas bija jau zaudējis kvalitāti (tornis pret laidni), pamanījās pasaules čempionam nozagt no lauciņa zirgu – spēle vienkārši izlīdzinājās, un pasaules čempions šo zudumu nepamanīja.
Kāpēc es to visu stāstu? Gluži vienkārši – politiķi un ierēdņi visus ģimenes ārstus ir pārvērtuši par simultānšahistiem, neatkarīgi no tā, vai viņiem patiktu par pacientu domāt lēni un individuāli. Ģimenes ārstam katram pacienta tiek atvēlētas dažas minūtes, lai nākamreiz pie šī pacienta atgrieztos pēc 29 gājieniem pie citiem galdiņiem. Bet šajās minūtēs jāpaspēj aizpildīt piecas veidlapas un talonus, kā arī aptuveni tikpat žurnālu.
Es pazīstu šahistus, kas nevar nospēlēt klasisko šaha partiju, taču izcili veiksmīgi darbojas ātrspēlē. Savukārt mans kolēģis Valsts valodas centra direktors profesors Māris Baltiņš ir izcils korespondencšaha meistars. Tieši tāpat ir ar ārstiem – par erudītākajiem un spējīgākajiem parasti uzskata ārstus, kas var savam pacientam rast gan laiku, gan empātisku pieeju, gan zināšanas. Tipiskā formā tāds bija Ilmārs Lazovskis, izcils diagnosts un klīnicists, kurš nekad nevarēja iekļauties “ātrspēles formātā”. Un pretējais gadījums – vadošā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ārste Dzintra Jakubaņeca parasti veikusi defibrilāciju pacientam ar klīnisko nāvi jau tad, kamēr citi vēl tikai meklētu vēnu. Es tiešām nespēju Dzintru iedomāties pētām pataloganatomijas preparātu stikliņus.
Atgriezīsimies pie medicīnas organizācijas Latvijā. Es katru dienu dzirdu argumentus, kāpēc nekavējoties jāpalielina finansējums valsts apmaksātiem medikamentiem, jaunām iekārtām, slimnīcu remontiem, transplantācijai, sarežģītām manipulācijām, speciālistu konsultācijām. Ministres Andas Čakšas kabinetā nepārtrauktā plūsmā nāk speciālisti un ekonomisti, vadītāji un pusvadītāji, kas precīzi argumentē vienas vai otras vajadzības prioritāti. Un tomēr – valsts medicīnu var nostādīt uz kājām tikai tad, ja piramīdas pakājē noliek primāro aprūpi (ģimenes ārstus) un neatliekamo palīdzību (neatliekamās palīdzības dienestu un neatliekamās palīdzības jeb uzņemšanas nodaļas). Ja šīs divas lietas netiks sakārtotas, tostarp finansiāli, mūsu veselības aprūpes sistēma turpinās brukt.
Man gauži nepatīk ģimenes ārstu dienests, bet primārajai aprūpei nekas labāks uz zemeslodes nav izdomāts. Nekad nepietiks kardioķirurgu (un donoru), lai pārstādītu sirdis visiem tiem, kam tās vairs lāgā nepukst. Bet katras valsts pienākums ir nodrošināt katram iedzīvotājam pieeju zinošam vispārējās prakses jeb ģimenes ārstam, kam pietiek laika, ir nepieciešamās zināšanas un pietiekami plašs diagnostikas un ārstniecības metožu spektrs.
Es nudien nestādos priekšā, kā ģimenes ārsts var nodarboties ar simultānspēli, ja viņam praksē ir 3000 pacientu. Ja pacientu ģimenes ārstam ir pārāk daudz, jebkurā gadījumā sanāk tāda Ostapa Bendera simultānspēle. Optimāli būtu 1000–1600 pacientu vienam ģimenes ārstam. Tomēr Latvijā ar šādu pacientu skaitu uzturēt praksi ir neiespējami. Tiesa, Latvijas laukos ir ārstu prakses, kuros vienkārši pacientu vairs nav, līdz ar to ārstam nav otras māsas, ir ļoti knapi aprīkots kabinets, bet tad, kad nomaksāti visi izdevumi, pašam pāri paliek labi ja 350 eiro.
Eiropas Savienībā valda uzskats, ka ģimenes ārstam jābūt sasniedzamam 30 minūšu laikā kājām (pilsētā) vai ar transportu (laukos). Gluži kā Latvijas likumdošanā paredzēts, ka pieejamību nodrošina pašvaldība, līdzīgs uzstādījums ir visā Eiropā. Liela daļa pašvaldību atbalsta ģimenes ārstus ar īres maksas mazināšanu, palīdz izbūvēt speciālas pieejas, liftus, pacēlājus, tualetes, ko nu visu ierēdņi savos Rīgas kabinetos ir sarakstījuši kā obligātus priekšnoteikumus ģimenes ārsta praksei no pārlieku mazā finansējuma.
Citādi ir Rīgā – gandrīz neviens ģimenes ārsts nevar noīrēt prakses vietu (kur nu vēl tai piebūvēt iepriekšminētās fīčas). Rīgā visus ģimenes ārstus vardarbīgi iedzen bijušajās poliklīnikās vai Rīgas 1. slimnīcā. Rīgā ir veseli rajoni, kur ģimenes ārstu nav. Patiesībā katrā novadā likumā paredzēto “veselības aprūpes pieejamību” saprot citādi. Dažu novadu pašvaldības iepērk datortomogrāfus un magnētiskās rezonanses aparātus, citos nokrāso slimnīcas fasādi vai nopērk slimnīcas grāmatvedībai datorus, dažviet slimnīcas vadību čakli attur no dzemdību nodaļu slēgšanas. Pašvaldības veselības aprūpei tērē itin lielas summas, taču lielākoties tam nav ne mazākā sakara ar veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem.
Kur te reforma, kur te nauda? Pašlaik valdība nākamā gada budžetā paredz 35 miljonus reformai un 10 miljonus rindu mazināšanai. Patiesībā Guntis Belēvičs savos pusotra gados samazināja veselības jomas vispārējiem mērķiem paredzētos līdzekļus tieši par 35 miljoniem, bez pamatojuma samazinot pacientu iemaksas un dažādā veidā novirzot lielas naudas summas zāļu kompensācijai un farmācijas biznesam (iedzīvotāju veselība un farmācijas biznesa ienākumi nenozīmē vienu un to pašu). Tas radīja fantastiskas sekas, ko nevar izskaidrot neviens pasaules pētnieks un sabiedrības veselības speciālists – mātes un bērna mirstības rādītājos Latvija no vietas starp Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju un Rumāniju pārvietojās uz vietu starp Tadžikistānu un Kirgizstānu, par trešdaļu pieauga izdevumi darba nespējas lapām un invaliditātes pabalstiem, kvotas kļuva bezgalīgi tālas un nepieejamas. 14% Latvijas iedzīvotājiem (nabagākajiem, vecākajiem, attālināti dzīvojošajiem) medicīnas palīdzība nav pieejama nemaz. Katru dienu priekšlaicīgi jeb pāragri nomirst 17 Latvijas iedzīvotāju, es runāju par tiem, kas, saņemot normālu veselības aprūpi būtu varējuši dzīvot tālāk.
Realitātē Gunta Belēviča reformu rezultātā 2016. gadā kopējā medicīnas pakalpojumiem paredzētā nauda ir par 35 miljoniem mazāka nekā 2014. gadā. Un par šo rezultātu līdzvainīga ir arī pašreizējā valdība (patiesībā iepriekšējā valdībā nebija tikai Māris Kučinskis, Arvils Ašerādens un Kārlis Šadurskis, bet viņi bija ietekmīgi politiķi arī tajā laikā).
Andai Čakšai pirmajā darbības pusgadā veselības aprūpei neviens klāt nevienu eirocentu nedod, sola nākamajam gadam. Tātad – viņa apsolītajiem 35 miljoniem centīsies aizlīdzināt 2016. gada bedri, bet nākamā gada bedre vispār netiek rēķināta. Visus papildus līdzekļus novirzīs “ugunsgrēka dzēšanai”, nekādas reformas nebūs. Ģimenes ārstiem, kas ir vissliktāk finansētais Latvijas veselības aprūpes dienests, joprojām būs jāaizpilda iepriekšējo ministru viedā vadībā radīti birokrātijas dokumentu simti un tūkstoši – veidlapas, žurnāli, atskaites, finanšu aprēķini, kas uz katru pacientu ir vismaz pusotras reizes vairāk, nekā atvēlēts laiks. Neceriet uz e-veselību – ja arī formāli e-veselība tiks palaista, tā būs fikcija.
Tad nu arī nākamgad ģimenes ārsti spēlēs simultānspēli, kur katram gājienam laika nav nemaz. Visi tie, kam nav Danas Reiznieces spējas mainīt situācijas dažu sekunžu laikā, vairos iedzīvotāju neapmierinātību un savu izdegšanu. Bet padomdevēji no lielās politikas un medicīnas politikas mēģinās nepieļaut ministres Andas Čakšas mēģinājumu sistēmu sakārtot – arī viņu ar dažādiem uzstādījumiem iedzīs simultānspēles ritmā, turklāt pretinieki laiku pa laikam viņai no galdiņa nozags torni vai zirgu.
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents