Mūžībā devies profesors Viktors Kalnbērzs

19. jūnijā, Viktoru dienā aizsaulē aizgājis izcils latviešu ortopēds, viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu ārstiem un zinātniekiem, LZA akadēmiķis VIKTORS KALNBBĒRZS.

Profesors Kalnbērzs dzimis 1928. gada 2. jūlijā Maskavā ārsta, vēlākā profesora Konstantīna Kalnbērza ģimenē. 1940. gadā kopā ar vecākiem ieradās Rīgā, kur viņa tēvs kļuva par Latvijas PSR Veselības tautas komisāra vietnieku, bet kara gadus pavadīja Baškortostānā kur Konstantīns Kalnbērzs vadīja Latviešu medicīnas māsu skolu. 1945. gadā kara pēdējās dienās bojā gāja viņa brālis. Pēc kara Viktors Kalnbērzs sāka studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet 1951. gadā beidza jau Rīgas Medicīnas institūtu – un kā pirmais saņēma (sarkano) diplomu augstskolā, ko šodien pazīstam kā Rīgas Stradiņā universitāti. Šajā augstskolā viņš uzreiz kļuva Hospitālās ķirurģijas katedras asistentu, un piedalījās pirmajās sirds operācijās Latvijā.

1958. un 1968. gadā aizstāvēja divas disertācijas, 1969. gadā Viktoru Kalnbērzu ievēlēja par RMI Traumatoloģijas un ortopēdijas katedras vadītāju un profesoru, kā arī PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.

Profesora mūža darbs bija Traumatoloģijas un ortoipēdijas zinātniski pētnieciskais institūts, ko profesors vadīja no 1959. līdz 1994. gada, izveidoja šo medciīnas iestādi par nozīmīgāko savas jomas zinātniski pētniecisko – ārstniecisko iestādi PSRS. Viņa vadībā tika izstrādātas simtiem distertācijas un zinātniski pētījumi, inovācijas un atklājumi. Vēsturē paliks profesora izstrādātais ārējās fiksācijas aparāts, kas bija īpaši piemērots kara apstākļiem. Afganistānas kara laikā profesors kā galvenais ārsts veica simtiem operāciju Kabulas kara hospitālī.

Profesoram bija zelta rokas un zelta sirds. Viņš varēja veikt operācijas, kuras neviens pirms tam nebija veicis, viņš viegli noorganizēt globālas konferences un kongresus. Bez profesora iniciatīvas un atbalsta nebūtu ne Pirmā pasaules latviešu ārstu kongresa 1989. gadā, ne žurnāla „Latvijas Ārsts”. Profesoram kopā ar Kristapu Kegi izdevās ieviest modernu endoprotezēšanu ne tikai Latvijā, bet visā PSRS.

Es pateicos savam profesoram par mūsu ilgajām sarunām un viedo padomu. Es pateicos par mūsu kopdarbu – grāmatu „Operējošs ķirurgs”

Nav jēgas uzskaitīt apbalvojumus un goda nosaukumus. Profesors Viktors Kalnbērzs vienkārši bija dižs cilvēks.

Autors: P. Apinis

Latvijas Ārstu biedrība izsaka dziļu līdzjūtību tuviniekiem!