Viesturs Ķerus: Pietiks mētāties ar vārdiem, Strīpnieka kungs: mēs jau samaksājām
www.pietiek.com
Manā sapņu un ilūziju pasaulē būtu tā: ministrijas strādā Latvijas iedzīvotāju interesēs un, ņemot vērā šīs intereses, dod uzdevumus savā pakļautībā esošajiem valsts uzņēmumiem, kas šos uzdevumus godprātīgi izpilda. Tomēr reālajā pasaulē šī kārtība mēdz būt apgriezta ar kājām gaisā: AS “Latvijas valsts meži” (LVM) diktē noteikumus savai priekšniecībai (Zemkopības ministrijai) un uzspļauj saviem īpašniekiem (mums). Skarbs atgādinājums par šo realitāti ir LVM prezidenta Roberts Strīpnieka (attēlā) teiktais intervijā “Latvijas Avīzei” 28. novembrī:
Un tas, līdz kam mēs dažkārt neaizdomājamies, arī valsts mežā saimnieciskās darbības aizliegumi skar visas valsts iespējas nosegt izdevumus: veselības aizsardzību, infrastruktūras attīstību, skolotāju algas, tas skar pilnīgi visu. Jebkurā gadījumā to samaksās Latvijas pilsonis. Tāpēc kopējam aizsargājamo teritoriju apjomam Latvijā, kas nav mazs, nevajadzētu pieaugt.”
Droši vien jāsāk ar aizrādījumu, ka stingri aizsargātu mežu īpatsvars Latvijā ir viens no mazākajiem Eiropā (sk. šeit). Somijas, Zviedrijas, Lietuvas un citu valstu meža nozares tomēr kaut kā spēj sadzīvot ar būtiski lielākām aizsargātu mežu platībām.
Slimnīcu, skolotāju algu, pensionāru utt. piesaukšana ir tradicionāla LVM retorika, lai noraidītu ierosinājumus savas darbības uzlabošanai dabas aizsardzības jomā. Jā, Zemkopības ministrijas lapā varam redzēt, ka 2015. gadā LVM iemaksa valsts budžetā ir bijuši 128,8 miljoni eiro (kas ietver gan nodokļus, gan dividendes). Tas, protams, nav maz, tomēr, ja aplūkojam lielākos nodokļu maksātājus 2015. gadā (šeit), redzam, ka trīs degvielas tirgotāji un “Latvijas Gāze” nodokļos vien katrs ir samaksājuši vairāk nekā LVM ar visām dividendēm.
Varbūt neesmu uzmanīgi pasekojis līdzi, bet neesmu manījis, ka “Statoil” vai “Neste” ietu pa gaisu un piesauktu skolotāju algas, izdzirdot par pasākumiem klimata pārmaiņu mazināšanai (piemēram, atbalstu elektromobiļiem), lai gan šiem uzņēmumiem būtu vairākus miljonus lielāks pamats pasludināt sevi par veselības aizsardzības un skolotāju algu finansētājiem.
Nozaru griezumā (šeit) redzams, ka arī meža nozare kopumā nav starp tām, kas budžetam ienes visvairāk nodokļu. Mazliet ironiski, ka veselības aizsardzība gan šajā sarakstā ir atrodama.
Bet, nē, es negribu teikt, ka LVM būtu jāiemaksā valsts budžetā vairāk naudas. Gribu teikt to, ka valsts budžetā iemaksas veic jebkurš godīgi strādājošs uzņēmums. Bet tikai vienam uzņēmumam mēs esam nodevuši apsaimniekošanā ceturto daļu Latvijas zemes, un tas nozīmē, ka mums ir tiesības no šī viena uzņēmuma prasīt vairāk nekā no jebkura cita.
Tā ir mūsu zeme! Kā jau savulaik norādīja Uģis Rotbergs, ja tu uztici kādam apsaimniekot savu māju, tu gaidi ne tikai īres maksas savākšanu no īrniekiem, bet arī to, lai caurules netek, jumts ir salabots, māja nosiltināta utt. LVM un R. Strīpniekam personīgi būtu vērts paturēt prātā, ka uzņēmums ir mūsu īpašuma apsaimniekotājs, kas nozīmē, ka uzņēmuma darbu nevar vērtēt tikai pēc budžetā ieskaitītās naudas. “Nodokļi un darbavietas” var būt vienīgais attaisnojums azartspēļu biznesam un cigarešu ražotājiem, bet LVM uzdevums ir apsaimniekot sabiedrības īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm.
Kārtējo reizi atgādināšu, ka:
– 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mežu apsaimniekošanā primāriem jābūt dabas saglabāšanas apsvērumiem (sk. šeit);
– 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62% domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma (sk. šeit);
– 80% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā (sk. šeit).
LVM dažādi izlokās, lai neinformētu sabiedrību pat par plānotajām izcirtumu vietām, bet R. Strīpnieks uzsver, ka nevajag palielināt aizsargājamo mežu platības un norāda, ka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā “virknei uzņēmumu nozīmēs gaismas izslēgšanu”.
Pieļauju, ka R. Strīpnieks nelasa žurnālu “Baltijas Koks”, tāpēc atgādinu to, ko, citējot šo žurnālu, jau esmu rakstījis vairākkārt (piemēram, šeit): “gaismas izslēgšanu” virknei uzņēmumu nozīmēs tas, ka uzņēmumu ir savairojies vairāk, nekā Latvijas meži spēj turēt – visiem koku nepietiek. Latvijas iedzīvotājiem nav jāuztur ilgtermiņā plānot nespējīgi uzņēmumi. Mums nav jāupurē savas dabas vērtības tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka no valsts mežiem varēs pagrābties, kad vien savajadzēsies (kā 2009.-2010. gadā). Tāpat neviens no meža nozares pārstāvjiem nav papūlējies atbildēt uz jautājumu, cik izmaksā meža ciršana pavasarī.
Vērtība nav tikai naudai un naudā izsakāma vērtība nav tikai koksnei. Atgādinu Dabas aizsardzības pārvaldes veiktos aprēķinus, ka dzīvs koks laikā no 100 līdz 200 gadu vecumam sniedz ekosistēmu pakalpojumus 200 eiro vērtībā ik gadu (sk. šeit), protams, ja vien koks netiek nocirsts jau 100 gadu vecumā. Domāju, ka R. Strīpniekam būs zināms, ka augošs mežs ir būtisks arī iedzīvotāju fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai. Varbūt, mazāk postot mūsu mežus, mums būtu mazāki veselības aprūpes izdevumi?
Ja raugāmies tīri no koksnes ieguves viedokļa, tradicionālā retorika ir, ka nenocirsts koks zaudē vērtību, sapūst utt. Šādu apgalvojumu paudējiem būs interesanti uzzināt, ka VARAM apsaimniekošanā esošajos mežos, kur ciršana ir daudz mazāk intensīva, viena koksnes kubikmetra vērtība ir daudz augstāka nekā LVM apsaimniekotajos mežos un tā turpina augt (sk. 17. slaidu šeit).
Koka nociršana sabiedrībai rada zaudējumus, bet dod ienākumus meža nozares uzņēmumiem. Jā, mēs to esam pieņēmuši, zinot, ka meža nozare dod darbavietas, maksā nodokļus utt. Bet par katru nocirstu koku mēs maksājam R. Strīpniekam un viņa kolēģiem un maksājam dārgi. Tāpēc, lūdzu, Strīpnieka kungs, nemētājieties ar apgalvojumiem, ka par dabas aizsardzību mūsu mežos mums būs jāmaksā! Mēs jau samaksājām.
Pārpublicēts no vkerus.blokspot.co.uk