Šodien, 15. septembrī „Greenpeace” svin 50. dzimšanas dienu

„Greenpeace” ir viena no pasaulē zināmākajām rīcības grupām ar nozīmīgākajiem uzstādījumiem. Organizācijas piecdesmit gadi pasaulē tiek atzīmēti ar skatienu nākotnē „skaties atpakaļ un raugies uz priekšu”

Greenpeace organizācija izveidota 1971. gada 15. septembrī, kad laiva (zvejnieku kuteris) ar tādu pašu nosaukumu centās apturēt ASV kodolizmēģinājumu. Laiva izbrauca no Kanādas ostas Vankūveras ar solījumu apturēt kodolizmēģinājumu pie Aļaskas krastiem. Brauciens sākās idealistiski, beidzās policijā, bet ASV pārtrauca kodolizmēģinājumus Aļaskas salās, bet vēlāk, pateicoties tieši „Greenpeace” aktivitātēm kodolizmēģinājumu skaitu uz zemeslodes ir izdevies reducēt un ierobežot. 

Sākums pirms 50 gadiem

Tālo septiņdesmito gadu sākumā ekoloģijas ideja nebija moderna. Pasaule par plastmasu, atoma izmantošanu un pesticīdiem jūsmoja.

Septiņdesmito gadu sākumā bija atsevišķas dabas aizsardzības grupas, kas centās izveidot vai nosargāt nacionālos parkus un rezervātus, bet globālas organizācijas nudien nebija, kur nu vēl ekoloģiska rīcības kustība, kas iestātos ne tikai par dabu, okeānu, dzīvniekiem, bet arī par mieru un pilsoniskām tiesībām. ASV bērnu zobos un Antarktīdas pingvīnu kaulos jau bija atrastas stroncija pēdas, kas lika saprast, ka pat lokāli kodolizmēģinājumi atstāj pēdas pa visu zemeslodi.

Un vēl – šo tālo septiņdesmito gadu sākumā notika Vjetnamas karš ar neiedomājami plašu ķīmisko vielu izmantošanu. Amerikāņi uzzināja, ka ne tikai viņi pieprot izmantot pesticīdus Vjetnamas džungļu iznīcināšanā, bet arī viņu karavīri dažādos veidos tiek indēti. Savukārt amerikāņu disidenti un pacifisti (patiesībā pret Vjetnamas karu tajā laikā cīnījās ap 50 000 amerikāņu, galvenokārt studenti un uzņēmēji, kuros amerikāņu politiķi un mēdiji redzēja „Kremļa roku”), visi, kas cīnījās pret Vjetnamas karu, pārcēlās uz Kanādu, pulcējās Vankuvērā. Bet Kanādas rietumos valdīja ekoloģiska katastrofa – notika nesaudzīga mežu izciršana, ap visu Vankuvēru dūmoja celulozes rūpnīcas, kas pilnībā iznīcināja dzīvību upēs, ezeros un pat okeāna piekrastē. Un tieši Vankuvērā Bens un Dorotija Metkalifi 1970. gadā izvietoja vides stendus ar lozungu „Ekoloģija? Paskaties! Tu esi tajā iesaistīts”.

1969. gada novembrī Amerikas Savienotās Valstis paziņoja par 5 megatonu kodolbumbas izmēģinājumu, kas bija paredzēts 1971. gada oktobrī Amčitkas salā 4000 kilometru uz ziemeļrietumiem no Vankūveras. Šī sala bija ASV savvaļas dzīvnieku krātuve un ligzdošanas vieta 131 putnu sugai, galvenokārt jūras putniem. Sprādziens uz salas jau bija izdarīts arī iepriekš, tas bija izraisījis zemestrīci 6.9 balles pēc Rihtera skalas un iznīcinājis lielu daļu savvaļas zīdītāju uz salas. Bet Vankuveras ļaudis nobaidīja šīs 6.9 balles. Ja zemestrīce būtu stiprāka, un lielāka atombumba būtu izraisījusi lielāku zemestrīci, varētu rasties cunami. Bobs Hanters uzrakstīja sleju par risku, ka sprādziens varētu izraisīt cunami Kanādas rietumu piekrastē un radīja saukli „Netaisiet vilni”. Irvings Stovs ierosināja pilsoņu grupai apturēt spridzināšanu. Aktīvistu grupa sevi nosauca par viļņa novēršanas komisiju “The Don ‘t Make a Wave Committee”. Un viņi vienojās braukt ar laivu uz Amčitku, lai stātos pretī atombumbas izmēģinājumiem.

Komiteja tikās Unitārajā baznīcā, apspriedās – kā atrast laivu un kapteini, kas vēlētos doties šajā bīstamajā braucienā. Kad sanāksme beidzās, Irvings Stovs ar pirkstiem parādīja zīmi “V” un teica “Miers”. Bet Bils Darnels atbildēja, — lai tas ir zaļš miers. Šis termins “zaļais miers” simbolizēja saplūdušās miera un ekoloģijas kustības.

1971. gada septembrī grupa sēdās 64 pēdu garā zivju laivā (mūsu izpratnē – kuteris) “Phyllis Cormack”, kuru skiperēja makšķernieks Džons Kormaks. Protesta braucienam laivu pārkristīja par „Greenpeace”.

ASV detonēja bumbu, pirms “Greenpeace” kuģis paguva sasniegt Amčitkas salu, bet šis brauciens radīja tādu rezonansi Kanādā, ASV un Eiropā, ka ASV atcēla visus turpmākos kodolizmēģinājumus Aļaskā.

Šo pirmo braucienu aizsargāt salu no kodolizmēģinājuma, kurā netrūka ASV un Kanādas militāristu pretestības, radioaktīvā apstarojuma un vētru, mēs uzskatām par „Greenpeace” dzimšanas dienu un šogad svinam organizācijas 50 gadus. Toreiz, tālajā 1971. gadā vides un miera aktīvisti Vankūverā bija atklājuši būtiskāko ziņu jebkuram sociālajam cīnītājam: viņi spēja uzvarēt. 

Attīstība, cīņas, zaudējumi un uzvaras

Nākamajā gadā komiteja pieņēma nosaukumu, kas nevainojami atbilda tās garam un idejai: „Greenpeace Foundation”. Bens un Dorotija Metkalifi pārņēma organizācijas vadību un sāka līdzīgu kampaņu pret Francijas atombumbu izmēģinājumiem Klusā okeāna dienvidos.

1972. gadā kanādiešu ekologs Fārlijs Moats un Vankuveras neirobiologs (patiesībā smadzeņu pētnieks, kas pētīja vaļu kognitīvās spējas) Pols Spongs sāka cīņu par vaļu medību aizliegumu. Padomju un Japānas vaļu mednieki tajā laikā jau pilnībā bija iznīcinājuši pelēkos vaļus, bet arī visas citas vaļu sugas gāja mazumā. Spongs ieradās „Greenpeace” ar aicinājumu uzsākt kampaņu, lai glābtu vaļus, izmantojot taktiku, kas līdzinājās pret atombumbu vērstajai taktikai.  

Vaļiem bija vajadzīga palīdzība, un kampaņa pavēra jēdziena „ekoloģija” plašāku nozīmi, tā pēkšņi ļāva rūpēties par pašu planētu Zemi un visiem Zemes radījumiem. „Greenpeace” aktīvisti iefiltrējās Starptautiskās vaļu medību komisijas arhīvā lai izpētītu vaļu mednieku darbību, kā arī pārgāja uz piepūšamajām laivām, un šīs laivas kļuva par Greenpeace ikonu.

1975. gada aprīlī aktīvisti ar to pašu „Phyllis Cormack” kuģi devās meklēt vaļu zvejas flotes. Jūnijā viņiem izdevās pārtvert padomju vaļu fabrikas kuģi „Дальный Восток” 50 jūras jūdzes uz rietumiem no Kalifornijas. Aktīvisti uzņēma fotogrāfijas un 16 mm filmu, lai dokumentētu satikšanos. Viņiem izdevās parādīt pasaulei vaļu slepkavības un to – kā piepūšama laiva var nostāties starp vaļu harpūnu un dzīvnieku. Ja līdz tam organizāciju „Greenpeace” par saviem niknākajiem ieanidniekiem uzskatīja ASV un franču militāristi, tad kopš tā brīža – arī PSRS. Pēc nedēļas, kad filma un fotogrāfijas bija izplatītas visā pasaulē, „Greenpeace” tika atzīts starptautiski.   

„Greenpeace” metās glābt arī roņus un citus ūras zīdītājus, glābt mežus visā pasaulē. Pēc „Greenpeace” modeļa radās jaunas ekoloģiskas grupas, piemēram, „Zemes draugi”. „Greenpeace” nekad nav pieņēmusi nevienu ziedojumu no valdībām, tikai no zaļi domājošiem cilvēkiem. 1977. gadā publiskie ziedojumi ļāva „Greenpeace” kolēģiem Londonā Ņūbornam un Bellai iegādāties pirmo kuģi – Aberdīnas traleri, kas tika nosaukts par „Rainbow Warrior”, un kurš ir daudz cietis. 1979. gadā Amsterdamā tika nodibināta „Greenpeace International”. Vēl šodien organizācijas galvenā mītne atrodas Amsterdamā, necilā biroju kvartālā.

Starp uzvarām ir arī traģēdija. 1985. gadā Francijas slepenais dienests sašāva un nogremdēja „Greenpeace” flagmaņkuģi “Rainbow Warriors”, kamēr tas atradās Jaunzēlandes dokos, nogalinot portugāļu fotogrāfu Fernando Pereiru.

Kopš tā laika organizācijas sasniegumi ietver palīdzību, lai apturētu komerciālu vaļu ķeršanu, vēršanos pret fosilā kurināmā kompānijām, darbu toksiskās izgāztuves apturēšanā un Antarktīdas aizsargāšanā. Joprojām „Greenpeace” un pasaules zaļi domājoši cilvēki atceras Krievijas rīcību 2013. gadā, kad „Rainbow Warriors”, kurš cīnījās pret naftas urbumiem Arktikā, tika apturēts ar militāru spēku, aktīvisti tika apcietināti un pēc tam ilgi cīnījās ar Krievijas jurispodences īpatnībām.

“Greenpeace” kopš paša sākuma ir ievērojami paplašinājies, un šobrīd tajā strādā vairāk nekā 3500 darbinieku 55 valstīs – gandrīz tikpat liels skaits kā dažos daudznacionālos uzņēmumos, pret kuriem joprojām cīnās „Greenpeace”. 

„Greenpace” bieži rīko drosmīgus protestus, lai uzsvērtu steidzamo nepieciešamību pēc rīcības klimata kontrolē, dabas daudzveidības mazināšanā un pasaules piesārņojuma mazināšanā.

„Greenpeace” tagad arvien vairāk izmanto citas stratēģijas, tostarp uz klimata izmaiņu novēršanu balstītas tiesiskas darbības pret valdībām un piesārņotājiem.  

Organizācijai parādījušies jaunākas paralēlas un radikālākas organizācijas, piemēram, „Extinction Rebellion”, kuras aktīvisti pielīmējas pie ēkām vai bloķē ceļus un tiltus.  

Piecdesmit gadus pēc pirmās kampaņas kuģis šodien atkal ir ceļā no Vankūveras uz Aļasku, bet „Greenpeace” tagad ir nacionālie un reģionālie biroji visā pasaulē. Tā ir gara un nebeidzama cīņa ar ierēdņiem, multimiljonāriem, valdībām, militāristiem, mežu dedzinātājiem, dzīvnieku un cilvēku slepkavām, lai paglābtu Zemi no ekoloģiskas katastrofas.   

Turpmākie piecdesmit gadi 

Pēc 50 gadu ilgām aktivitātēm vides jomā, šodien „Greenpeace” iztēlojas, kā panākt progresu nākamo 50 gadu laikā.

Šobrīd „Greenpeace” nozīmē tūkstošiem vides grupu, vides ministru, vides aģentūru, aizsargājamu zonu, tiesību aktu, zinātnisku dokumentu, brīdinājumu, datu, konferenču, valdības solījumu un publisku protestu. Mums ir miljoniem it kā videi nekaitīgu produktu, ilgtspējīgu procesu un videi draudzīgu korporatīvo misiju paziņojumu. Ar šīm lietām lepojas valdības un skaļi runā Eiropas komisāri, valstu prezidenti un globālie steikholderi. Viņi ir pārņēmuši „Greenpeace” saukļus un lozungus, brauc dārgās mašīnās, dzīvo milzīgās apkurināmās vai kondicionētās mājās, veicina vēl lielāku nevajadzīgi produktu ražošanas apjjomu, bet vārdos runā itin zaļi. Tas daudziem šķiet potenciāli daudzsološi, bet „Greenpeace” šodien, savā 50 dzimšanas dienā uzdod sev un citiem divus vienkāršus jautājums: „Vai cilvēce uz Zemes šodien ir noturīgāka nekā mēs 1971. gadā?”, „Vai augi un dzīvnieki uz zemeslodes ir labāk pasargāti?”

Diemžēl atbilde uz šiem jautājumiem nepārprotami ir “Nē.” Mēs neesam noturīgāki 2021. gadā kā bijām 1971. gadā. Ir mazāk bioloģiskās daudzveidības, ir vairāk siltumnīcas efekta gāzu atmosfērā, vairāk toksīnu mūsu augsnēs, mazāk oglekļa mūsu augsnēs, mazāk auglīgas augsnes, sausākas upes un nedzīvi ezeri, vairāk okeāna mirušo zonu, mazāk mežu, vairāk tuksneša, vairāk cilvēku, (vismaz 700 miljoni cilvēku dzīvo badā), taču arvien lielākas cilvēku prasības pret visiem sarūkošajiem resursiem.

Kopš 1971. gada cilvēku skaits ir palielinājies vairāk nekā divas reizes (no 3,76 līdz 7,67 miljardiem), bet mugurkaulnieku skaits ir samazinājies par vairāk nekā 30%, un kopā zivis, abinieki, rāpuļi, putni un zīdītāji ir samazinājušies par 60%. Komerciālie zivju krājumi ir noplicināti par 85%, un skābekļa noplicinātās okeāna zonas ir palielinājušās par 75%. Zemeslode ik gadu turpinām zaudēt apmēram 13 miljonus hektāru meža. Tajā pašā laikā kopš 1971. gada cilvēku oglekļa emisijas ir palielinājušās par 250%, no aptuveni 4 līdz 10 gigatonnām gadā.   

It kā ir spēcīga klimata politika, un pēdējos 42 gados notikušas 34 starptautiskas sanāksmes par klimata pārmaiņām, bet mūsu globālās oglekļa emisijas turpina pieaugt. Mēs saskaramies ar daudz vairāk nekā klimata krīzi. Mēs saskaramies ar sarežģītu globāla mēroga ekoloģisku krīzi. Klimata traucējumi ir viens šīs krīzes simptoms.

Kā mēs mainīsim cilvēka trajektoriju, prom no izaugsmes, haosa un sabrukuma? Kāds ceļš mūs vedīs uz patiesu ilgtspēju? Mūsu pēcnācējiem un visām citām sugām uz zemeslodes būs daudz labāk, ja mēs aptversim savas attiecības ar dzīvo Zemi, mācīsimies no pašas dabas, apzināti vienosimies, palēnināsim mūsu ekonomiku un ļausim paplašināties mežonīgajiem dabiskajiem biotopiem.

Aizvakar „Greenpeace USA” publicēja jaunu ziņojumu, kurā pierādīts, ka pēdējo gadu notikumi (t.sk., Covid–19 pandēmija) ir ļāvusi lielajiem naftas uzņēmumi “Exxon”, “Shell” un “Chevron” un citiem piegādāt daudz vairāk plastmasas sveķus vai naftas ķīmikālijas, lai ražotu vienreiz lietojamu iepakojumu galvenajiem zīmoliem, tostarp, „Coca-Cola”, „PepsiCo” un „Nestlé”.    

„Greenpeace USA” izmeklēšanas komanda izsekoja necaurredzamo piegādes ķēdi, kas savieno fosilās degvielas produktus ar katra zīmola plastmasas pudelēm un iepakojumu. Fosilā kurināmā ražotāji ir veicinājuši vienreiz lietojamās plastmasas ražošanu, maskējoties ar vārdiem, ka palīdzot risināt klimata krīzi. Lieli zīmoli, piemēram, „Coca-Cola”, „PepsiCo”, „Nestlé”, „Mondelēz”, „Danone”, „Unilever”, „Colgate Palmolive”, „Procter&Gamble”, „Mars” utt., visi iegādājas iepakojumu no ražotājiem, kas savukārt plastmasas sveķus un naftas ķīmiskās vielas iegādājas no lielajām naftas kompānijām. Lielo zīmolu nepārtrauktā paļaušanās uz vienreiz lietojamu plastmasu ir vides taisnīguma jautājums. Visas pasaules iedzīvotāji šobrīd cieš no plastikāta paplašinātās ražošanas. Šobrīd jautājums nav izolēts – samazināt fosilā kurināmā ieguvi un izmantošanu, jautājums ir komplekss – pārtraukt dramatisko plastmasas ražošanu un okeāna piesārņošanu.  

Pasaule atrodas klimata avārijā, pasaule ir piesārņota ar indēm un plastmasu, tiek izcirsti mūža meži un nodedzināta Sibīrijas taiga, notiek globāla sugu izmiršana gan augu, gan dzīvnieku pasaulē.

Ko mums pašiem darīt savas planētas izdzīvošanas vārdā?

Mūsu katra pienākums ir cīnīties par katru koku Latvijā, pret nesaudzīgu meža iznīcināšanu. Visvairāk Latviju piesārņo pesticīdi, un katram ir tiesības rapša lauka apkaisītāju saukt par dabas un cilvēku slepkavu. Mums ir nepieciešams panākt, ka prioritāte ir cilvēka veselība nevis lielrapšnieku peļņa, un ar likumu aizliegt jebkādu pesticīdu kaisīšanu māju vai ūdenstilpņu tuvumā.

Mums ir tiesības un pienākums panākt reālu plastmasas lietošanas ierobežojumu. Covid–19 ēnā mēs esam kļuvuši mežu piesārņošanas liellvalsti ar plastmasas maisiņiem un maskām.

Šogad oktobrī un novembrī Glāzgovā notiks ļoti nozīmīgā COP26 klimata konference, un šo rindu autors tajā piedalīsies un kā iepriekš strādās darba grupā par klimata ietekmi uz cilvēka veselību. Man ir bijis tas gods piedalīties Kioto konferencē 1997. un Parīzes konferencē 2015. gadā, es vienmēr esmu cerējis sasniegt vairāk, un atradies tajā spārnā, kas kopā ar „Greenpeace” bijuši spiesti pamest valdību komfortablās tukšmuldēšanas sēdes, lai atgrieztos un turpinātu cīņu par zaļu planētu. Galvenais jautājums – kāda būs pasaules valstu un valdību atbildes reakcija uz Glāzgovas konferences materiāliem.

Drosmi, izturību un daudz panākumu „Greenpeace” nākamajos 50 gados!

Autors: Pēteris Apinis, ārsts