Sveicam ķirurgu Arvīdu Pakalnu 100 gadu jubilejā

29. oktobrī ilggadējais P. Stradiņa slimnīcas ķirurgs, bijušais 3. nodaļas vadītājs Arvīds Pakalns atzīmē 100. dzimšanas dienu. 50 mūža gadus viņš ziedojis medicīnai, par kuru interesi nav zaudējis arī šodien.

Arvīds Pakalns dzimis 1919. gada 29. oktobrī Lietuvā – viņa vecāki 1918. gadā no Bauskas apriņķa pārcēlās uz Lietuvu, kur kādus sešus kilometrus no Skaistkalnes Mēmeles krastā ieguva nelielu zemes gabalu. Sākumskolu A. Pakalns beidza Lietuvā, bet pamatskolu – Skaistkalnē. Ģimnāziju viņš pabeidza ar izcilību. 1941. gada 21. jūnijā nokārtoja eksāmenu vācu valodu, taču 22. jūnijā sākās karš… A. Pakalns tika iesaukts Lietuvā vācu armijā par zirgu pajūgu vadītāju un nonāca aiz Staraja Rusas, netālu no Volhovas frontes. Tā kā viņš zināja vācu valodu, strādāja par tulku. Taču viņam izdevās izcīnīt atļauju turpināt zinību apguvi – kā pats bija formulējis iesniegumā armijas vadībai – lai būtu “noderīgāks Jaunajai Eiropai” – un iestāties Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur studēja vienā kursā ar vēlāk pazīstamo rakstnieku Miervaldi Birzi.

1949. gadā pēc augstskolas beigšanas Veselības aizsardzības ministrija A. Pakalnu nozīmēja darbā Ventspils apriņķa Dundagas pagasta ambulancē un slimnīcā, kur nācās apmeklēt slimniekus mājas vizītēs, pieņemt dzemdības, ārstēt visdažādākās kaites. Bija nepieciešamas arī ķirurga prasmes, un ministrija jauno ārstu nosūtīja uz sešu mēnešu ķirurģijas kursiem profesora Paula Stradiņa vadītajā klīnikā Rīgā, kur saņēma profesora piedāvājumu pārnākt darbā uz Rīgu.

1950. gada beigās A. Pakalns tika iesaukts karadienestā un astoņus gadus pavadīja dienestā Rīgā, tad Pļaviņās, vēlāk – Irkutskas apgabalā. Pēc 22 iesniegumiem ar lūgumu atbrīvot no dienesta beidzot 1958. gadā tika saņemta pavēle par atbrīvošanu, un ķirurgs varēja atgriezties Rīgā, kur strādāja Paula Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas ķirurģiskajā klīnikā par ķirurgu (1958–1972), 2. ķirurģiskās nodaļas vadītāju (1965–1972).

Ķirurgs Mārtiņš Liepiņš par kopīgajiem darba gadiem atceras: “Ķirurgs Arvīds Pakalns strādāja 2. vīriešu ķirurģijas nodaļā. Stalts, taktisks, arvien atsaucīgs un zinošs. Vienmēr centās iemācīt studentiem un jaunajiem ķirurgiem praktiskās iemaņas gan ikdienas darbā, gan dežūrās. Apbrīnoju Arvīda Pakalna darbaspējas un aktivitāti 60. gadu sākumā, vadot apvienoto 2. vīriešu un 3. sieviešu ķirurģijas nodaļas. Tām katrai bija sava specifika – vīriešu nodaļā kuņģa un zarnu trakta, proktoloģiskās operācijas, 3. nodaļā – žultsceļu, aizkuņģa dziedzera, liesas un vairogdziedzera operācijas. Arvīds Pakalns plaši konsultēja proktoloģiskos slimniekus. Darbā vienmēr bija precīzs, pacietīgs, prasīgs, bet saprotošs attiecībās ar kolēģiem un studentiem. Viņa padomi proktoloģijā un operatīvajā ārstēšanā bija zelta vērti, un rezultāti, ņemot vērā tā laika tehnoloģiskās iespējas, ļoti labi. Studentu izglītošanai docents pievērsa lielu uzmanību un vadīja arī ārzemju studentu vasaras prakses Rīgas Medicīnas institūtā. Arī pēc tam, kad vairs aktīvi nestrādā, viņš turpināja interesēties un pārdzīvot par ķirurģijas klīnikas ikdienu.” Interesi par medicīnu viņš saglabājis joprojām un, lai arī redzes dēļ pats vairs nevar lasīt, regulāri lūdz, lai meita lasa priekšā jaunāko medicīnas presi.

1966.gadā Arvīds Pakalns aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju. No 1973. gada Arvīds Pakalns bija mācībspēks Rīgas Medicīnas institūtā un, būdams docents fakultātes ķirurģiskajā klīnikā, ir skolojis daudzus vēlāk izcilus Latvijas ķirurgus. Bijis pilsētas galvenais ķirurgs (1983–1986) Rīgas pilsētas Veselības aizsardzības nodaļā. Kopš 1986. gada Arvīds Pakalns ir pensijā, taču vēl līdz 1999. gadam turpināja konsultēt proktoloģiskos slimniekus P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā.

Arvīds Pakalns 2009. gada 30. decembrī tika ievēlēts par Latvijas Ārstu biedrības Godabiedru.

Latvijas Ārstu biedrība sveic docentu Arvīdu Pakalnu lielajā jubilejā un vēl godātajam jubilāram daudz spēka un veselības!

Atsauce

1. Kamena Kaidaka, Linda Sosāre. Mans dzīves gājums: vēstījums par Arvīdu Pakalnu. Latvijas Ārsts, 2010, 2: 62–66.